Šūna – cilvēka organisma dzīvības pamats.
Cilvēka miesas dzīvības pamatā ir apmēram 50 miljardi 252 veidu dzīvu šūnu. Vidēji šūnas sastāvā ir vismaz 2/3 ūdens. Lai šūnām tā pietiktu , katru dienu ir jāizdzer 1-2 litri nevāŗīta, dzīva ūdens. Katrā šūnā ir ļoti pilnīga tās darbības vadības programma genoma veidā. Genomā ir 30 – 40 tūkst. gēnu, kas izvietoti 23 hromosomu pāros.
Ādas, asins, kuņģa gļotādas šūnas dzīvo dažus mēnešus, pārējās 70% audu šūnas 7 gadus. Nervu šūnas cilvēkam ir dotas uz visu mūžu, t.i., kā, minimums uz 70 gadiem. Šūnas ir spējīgas nodzīvot tām paredzēto laiku, dalīties vai atjaunoties, ja tās no pārtikas saņem nepieciešamo daudzumu minerālvielu , aminoskābju, taukskābju, vitamīnu. Tās uzņem tikai dabīgās organiskās vielas no augu un dzīvnieku pasaules. Pamatojoties uz šūnu spēju atjaunotie arī viss cilvēka organisms ir spējīgs atjaunoties.
Gremošanas sistēma.
Gremošanas sistēma nodrošina pārtikas pārstŗādāšanu .uzturvielās. Daļa pārtikas, labi sakošļāta un sajaukta ar siekalām, no mutes pa limfvadiem uzturvielu veidā tieši nonāk līdz šūnām .Lielākā daļa pārtikas tiek pārstŗādāta kuņģī un zarnu traktā. Lai tas notiktu pirmkārt ir vajadzīgs nepieciešamais fermentu un zarnu trakta mikrofloras daudzums. Lai veidotos izturīga kuņģa gļotāda nepieciešams ūdens.
Gremošanai nepieciešamās sulas un sekrētus izdala gremošanas traktā esošie un pie tā piederošie ( siekalu, aizkuņģa, aknas ) dziedzeri. Pārtikā esošas olbaltumvielas tiek pārstrādātas aminoskābēs, ogļhidrāti – monocukuros, tauki – taukskābēs, Ūdeni cilvēka orgāni uzņem no resnās zarnas.
Sirds un asinsvadu sistēma.
Asinsrade noris sarkanajās kaulu smadzenēs. Tās avots ir cilmes šūnas, kas lēni dalās vienu reizi 10 dienu laikā.
Asinsriti veic sirds. Asinīm ir jābūt nedaudz sārmainām (pH 7,4), lai tās būtu pietiekoši šķidras un pie normāla asinsspiediena spētu iekļūt vissmalkākajos kapilāros. Asinsrites uzdevums ir nogādāt skābekli un barības vielas līdz starpšūnu šķidrumam limfai un šūnu barošanās un elpošanas pārpalikumus no limfas aizgādāt uz asins attīrīšanas orgāniem.
Limfātiskā sistēma.
Limfa ir starpšūnu šķidrums. Tieši limfa no asinīm piegādā barības vielas šūnām un uzņem pārpalikumu no šūnām. Limfas rite ir cieši saistīta ar cilvēka kustīgumu. Lai šūna būtu spēcīga, darbotiesspējīga arī limfai ir jābūt viegli sārmainai. Visvairāk limfu piesārņo (skābina) neorganiskās ķīmijas produkti. No limfas tīrības ir atkarīga imunitāte.
Elpošanas sistēma.
Visām šūnām nepārtraukti nepieciešams skābeklis. Šūnu process, kurā patērē skābekli un izdala ogļskābo gāzi ir iekšējā elpošana. Ārējā elpošana ir gāzu apmaiņa starp ārējo vidi un asinīm. Gāzu apmaiņa notiek plaušu alveolās. To ir 300-400 miljoni, ar kopējo virsmas laukumu apmēram 100 kv.m. Elpošanas mehānisms pamatā ir starpribu muskuļu izplešanās un saraušanās.
Nervu sistēma-CNS.
Nervu sistēmas pamats ir nervu šūna – neirons, kas cilvēkam ir dots uz visu mūžu. Enerģētiski cietušu neironu ir iespējams stiprināt, ja tam piegādā iztrūkstošās uzturvielas, bet atšķirībā no audu šūnām tas nevairojās daloties. Neirons sastāv no ķermeņa un izaugumiem – dendrīta un aksona. Dendrīts vada impulsu uz neirona ķermeni, aksons no ķermeņa uz attiecīgo muskuli vai orgānu. Signāli nervu sistēmā tiek pārvadīti ar noteiktām ķīmiskām vielām, kuras ražo organisms no tajā esošajām minerālvielām.
Nervu sistēma pamatā sevī ietver centrālo, perifērisko un veģetatīvo sistēmu. CNS ir galvas un muguras smadzenes, PNS – galvas un muguras smadzeņu nervi, VNS – iekšējo orgānu nervi.
Imūnsistēma.
Imunitāte ir organisma kompleksa daudzpakāpju aizsargreakcija pret sveša ķermeņa vai vielas iekļūšanu un iedarbību un savu šūnu izmaiņām, un spēja attīrīt organismi no iekļuvušajām vielām un ķermeņiem. Imūnšūnas un vielas ražo cilvēka organisms no tajā esošajām minerālvielām. Ja minerālvielu trūkst un vide ir skāba imūnšūnas ir vājas. Ja nepieciešams aktivizēt imūnsistēmas darbību ceļas organisma temperatūra.
Balsta un kustību orgānu sistēma.
Tā sastāv no kauliem, skrimšļiem, saitēm un muskuļiem.
Kauli ar tajos esošajām minerālvielām piedalās organisma vielmaiņā. 80% pārtikas rada organismā skābu vidi. Cilvēka organisms ir tā veidots, .ka tas ar visām iespējām cenšas saglabāt tajā esošos šķidrumus sārmainus.. Organisma nepārtrauktai atskābināšanai nepieciešamas minerālvielas. Ja ar pārtiku uzņemto minerālvielu nepietiek tiek izmantotas organismā esošās rezerves Kauli kļūst trausli, skrimšļi neizturīgi, saites neelastīgas, muskuļi vāji.
Āda un izvadorgāni.
Āda ir audu ārējā sega un maņu orgāns. Vienā kv. cm ir 5000 jušanas punktu un 14 ārējās temperatūras uztvērēj punktu. Vesela āda ir elastīga un tai ir baktericīdas īpašības.
Šūnu barošanās pārpalikumu un svešo ķīmisko vielu izvadīšana sākās limfā un asinīs Svarīgākais izvadorgāns ir nieres. Tās katru dienu izfiltrē vairākus simtus litru asiņu, veidojot urīnu ar kuru nevajadzīgās vielas tiek izvadītas no organisma.
Ja limfa un asinis stipri piesārņojas un skābinās (pH 5-4), nieres, lai pasargātu sevi no ķīmiskā apdeguma, sāk bloķēties. Tad organisms cenšas atbrīvoties no ķīmijas caur ādu.
Par to liecina alerģiskie izsitumi.
Endokrīnā un reproduktīvā sistēma.
Endokrīno sistēmu veido iekšējās sekrēcijas dziedzeri (hipofīze, vairogdziedzeris, epitēlijķermenīši, virsnieres, aizkrūts dziedzeris, daļēji aizkuņģa dziedzeris ), kas izstrādā hormonus un ievada tos tieši asinīs. Hormoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kas ietekmē orgānu darbību. To izstrādei organismā ir vajadzīgi visi nepieciešamie mikroelementi.
Lai iestātos grūtniecība organismam ir jābūt tīram. Piesārņots organisms praktiski nespēj iznēsāt veselu bērnu Topošā bērniņa šūnas veidojas no māmiņas šūnām. Cik, stipras tās būs tik stipras būs bērna šūnas.