Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

CETURTĀ DIENA

Debess jums pielija ar baltu gaismu. Pirmie sāka čivināt putni. Jaukās putnu dziesmas pamodināja cilvēkus un dabu. Sāka rosīties arī zvēri un rāpuļi. Kaut kur tālumā ierēcās lauvas. Viss liecināja, ka sāku­ sies jauna diena. Tā bija ceturtā diena kopš cilvēka radīšanas.

Ādamam patika strauta čalošana, un viņš uzsāka ceļu lejup uz ezeru. Sirds ļoti ilgojās pēc cilvēkiem, un klusībā viņš cerēja – varbūt pie ezera kādu no ciltsbrāļiem ieraudzīs. Bet tad atcerējās, ka vēl divas dienas šķir no ilgi gaidītā mirkļa. Dieva teiktais ir likums, un tam bija jātic.

Ezera krastos cilvēks vēroja daudz jo daudz dažādu zvēru, putnu un rāpuļu. Viņam patika tas, ka Svētais Gars deva apskaidrību par visu, arī par to, kā katru dzīvo radību sauc. Ezera ūdeni dzēra žirafe, un bla­kām draiskuļodamies pieskrēja lauva. Tad brašiem lēcieniem ieskrēja ezerā un ilgi peldējās. Pa smilšai­najiem krastiem skraidīja suņi un aitas, lēkāja kazas un tīģeri, cēli pastaigājās kamieļi un zebras. Dzīvās radības bija ļoti draudzīgas. Tās viena otru saprata, un dusmu tām nebija.

Ādams vēroja, kā teļš ēda zāli kopā ar vilku, kā govs laizīja lāci un abi draudzīgi spēlējās. Radības bija priecīgas, tām visa pietika. Garām aizslīdēja odze, un viņš paspēja noglāstīt tās samtaino ādu. Viss radītais bija pildīts ar Svētā Gara mieru un mīlestību. Pie Ādama pienāca kalnu kaza un sāka laizīt viņam roku. Tajā mirklī no tuvākā koka uz viņa pleca nolaidās liels ērglis. Arī tas gribēja cilvēku samīlēt. Ērglis ar spārniem pieglaudās Ādama galvai un ar knābi cen­tās sakārtot matus. No ūdens izpeldēja ronēns. Uz deguna tas nesa krāsainu gliemežnīcu un sniedza cil­vēkam. Ādams ar izbrīnu dāvanu pieņēma, un dzīv­nieks savu galvu nolika uz viņa kājām. Roņa ūsas kutināja pēdas, un tajā mirklī Ādams saprata, cik liela sadraudzība ir Dieva radītajā Valstībā.

Miers un labestība bija viscaur visā.

Cilvēks vēl ilgi kavējās pie ezera iemītniekiem un baudīja prieku un saskaņu. Un tikai pēc daudzām stundām Ādams uzsāka ceļu uz tuvāko kalnu. Viņš bija sadraudzējies ar zvēriem, rāpuļiem un putniem, un daudzi no tiem viņam sekoja. Bija patīkami just savus ceļabiedrus, savus labākos draugus. Daži no viņiem līdzi tikt nevarēja. Cilvēks tos brīžiem pagai­dīja un tad atkal soļoja tālāk. Viņš tik ļoti visus mīlēja. Mīlestība bija vispatīkamākā izjūta, ko Ādams bija piedzīvojis – vispirms no Dieva, tad no visas dzīvās radības. Savā domās viņš ar mīlestību pieskārās arī saviem ciltsbrāļiem.

Laimes putns, pārlidodams no koka uz koku, rādīja ceļu uz kādu kalnu. Virs kalna Ādams redzēja iemirdzamies zvaigzni. Tam apkārt staroja gaišzila gaisma. Ceļā pagāja vairākas stundas. Zvēru un rāpuļu, kas viņam sekoja, palika arvien mazāk. Putni bija vispacietīgākie, līdz arī tie aizlidoja pa lauku un mežu plašumiem. Un tā arī labāk, jo katram bija savs ceļš ejams. Nonācis pie kalna pakājes, viņš saprata, ka būs jākāpj līdz pašai virsotnei. Arī taka, kas veda augšup, bija jau saskatāma. Dažviet caurspīdīgajās klintīs bija izcirsti pakāpieni. Kalns bija augsts. Gaiši zilganās klintis liegi saplūda ar debess zilgmi. Ādams to no­ sauca par Zilo kalnu.

Visapkārt klintīs auga mazi, ziedoši krūmāji, kas papildināja kalna krāšņumu. Daži krūmi ziedēja gaiši violetiem ziediem, citi dzelteniem, bija arī sārti un oranži ziediņi. Gaiss bija tīrs un dzestrs. Jo aug­stāk Ādams kāpa, jo vairāk viņu pārsteidza Debesu Valstības plašumi. Tālumā vīdēja kalni un pakalni, ielejas un pļavas. Bija redzamas arī upes un ezeri.

Ādams turpināja kāpt augšup, jo līdz virsotnei vēl bija tālu. Pusceļā viņš apsēdās uz akmens un sāka lūkoties tālumā. Virs galvas lidinājās dažādi putni. Arī viņš vēlējās lidot kā putns. Tad būtu iespējams skatīt tāles un plašumus. Un cilvēks saprata, ka katram Dievs ir sagatavojis savu vidi un savas iespējas. Putniem pienākas debesis, zivīm – ūdens, dzīv­niekiem – sauszeme, bet cilvēkiem – visa Valstība ar tās bagātībām.

Viņu uzrunāja tas Kungs un Dievs:

“Tu redzi, Ādam, šos plašumus – tā ir niecīga daļiņa no visas Debesu Valstības plašumiem; Valstība nav aptverama un izstaigājama. Cilvēkiem un dzī­vām būtnēm tajā vienmēr pietiks vietas. Es tev patiesi saku – Dievs ir bezgalīgs un pilnīgs. Tu ar laiku iepa­zīsi manu Valstību un arī izplatījumu, kas radīts ārpus Debesu Valstības. Es tev mācīšu savu gudrību un vairošu tavas iespējas. Tu zināsi manus likumus un iepazīsi Patiesību.

Visā radītajā pastāv manis iedibināta kārtība. Es visā esmu ar Svēto Garu un mīlestību. Dievā mīt absolūts miers un saskaņa. Es nevienam neļaušu to izjaukt. Cilvēkam Es esmu piešķīris dažādas spējas. Viņš spēj veidot un darināt, domāt un izgudrot. Cil­vē­kam ir brīva izvēle. Gara prāts tiecas pēc zinā­ša­nām. Klausi savai sirdsbalsij, tā pateiks priekšā. Mans Gars tevī vienmēr darbosies. Uzticies Svētajam Garam – ar katru dienu tu zināsi vairāk un vairāk. Tas būs manas pilnības iepazīšanas ceļš. Klausi mani uz vārda un centies iziet savu likteni. Es to esmu sagatavojis un nolicis astoņpadsmit Gaismas gadus uz priekšu. Katram cilvēkam viņa likteņa ceļš ir vislabā­kais. Kas ies pa šo ceļu, tas plūks bagātīgi gara augļus un vairos sevī gudrību. Es ikvienam to novēlu. Radīto cilvēku skaits ir liels. Savus ciltsbrāļus tu drīz satiksi.”

Tā Kunga balss kā spēcīga dārdoņa vēl ilgi atska­nēja pakalnos. Tas bija Kungs un Dievs. Ādama sirds priecājās par tā Kunga gādību un klātbūtni. Viņš zināja, ka Dievs sagatavo katras dienas likteņa ceļu, saliek notikumus un gādā darbus. Ādams zināja, ka Dievs dos visu, lai viņš būtu laimīgs.

Cilvēks turpināja ceļu augšup. Īpaša noguruma nebija, tikai, tuvojoties kalna virsotnei, viņu pārņēma svētuma izjūta. Viņš nezināja, vai kāds cilvēks šeit bijis vai nē. Ar Ādamu bija Dievs, viņš nebija viens. Cilvēks jutās drošs un priecīgs.

Lūk, jau bija saskatāma kalna virsotne. Stāvais kāpums noslēdzās ieapaļā laukumā ar apmali. Un vidū uz paaugstinājuma atradās sols. Viss bija veidots no tīra un caurspīdīga kristāla, kura struktūra saau­dās skaistā rakstā. Tas viss – Dieva radīts.

Kalna otrā pusē pavērās pārsteidzoši skaists skats. Tālumā bija redzams vēl augstāks kalns. Tam visapkārt – spoži zeltaina gaisma. Tas bija Ciānas kalns. Jau iztālēm visās varavīksnes krāsās varēja redzēt zaigojam kalna dārgakmeņus. Aiz Ciānas kalna līdz pat horizontam stiepās kalnu grēda. Tā norobežoja Dieva Valstību, kur visā godībā mita pats Dievs. Virs Ciānas kalna spoži spīdēja tā Kunga un Dieva Dāvida saule.

Tālumā spulgoja kristāldzidra jūra. Ciānas kalna pakājei piekļāvās pasakaini ziedoša ieleja. Cauri tai tecēja dzīvības ūdens upe. Tās ūdeņi bija skaidri kā kristāls. Ielejas vidū auga viens vienīgs liels jo liels koks. Tā zaros spīdēja zeltaini augļi.

Ādams zināja, ka sestajā dienā viņam jānonāk šajā ielejā un tur viņš sastaps savus ciltsbrāļus. Cilvēks skatīja vēl daudzus ezerus un upes, kalnus un pakal­nus. Valstībā auga daudz skaistu koku. To lapas bija dažādās krāsās un toņos. Viņš redzēja arī pļavas un ielejas, pilnas ziediem. Tajos dvesmoja Dieva mīles­tība. Ādams jutās laimīgs, skatot šo Valstības krāš­ņumu. Viņš nokrita uz ceļiem un lūdza Dievu:

“Mans Kungs un Dievs, es noliecu galvu Tavā priekšā un pateicos par savu dzīvību, ko Tu man esi devis. Es runāju un zinu, ka Tu mani dzirdi. Tevi es jūtu blakām ik mirkli. Es pateicos, Tēvs, ka Tu esi mani radījis un esi atklājis man savu Dēlu, kuru es tagad pazīstu. Es pateicos Tev, Dievs, ka esi pie manis vienmēr ar Svēto Garu. Es jūtos drošs, jo Tu, Kungs, esi mana stiprā klints, kas mani sargā un vada. Es paļaujos uz Tevi un lūdzu Tevi – vadi manas gaitas ik mirkli. Es klausīšu Svētajam Garam. Kungs, dar­ bo­ jies manī! Es vēlos, lai uzzied manā miesā Tavs radītais gara augļu dārzs. Es mīlu visu, ko Tu, Dievs, esi radījis, un cenšos ar savu mīlestību pateikties Tev par to, ka esmu. Es jūtu savā sirdī starojam gaismu – tā ir Tava, Dievs, gaisma. Lai tā apspīd viscaur manus locekļus un izgaismo manu prātu! Lai tā manī ir darbīga un virza mani noliktajos likteņa ceļos. Es cenšos būt paļāvības pilns un no sirds pateicos.”

Ādams juta, ka Dievs viņu apņem ar gaismu un, pacēlis galvu, debesīs ieraudzīja savu Kungu un Dievu. Gaismas spožums pieauga, un Ādama acis vienā mirklī apžilba. Uz viņu runāja tas Kungs un Dievs:

“Manī mīt mūžīgais Tēvs, un Viņa pilnībai nav gala. Es redzu Tēvu un Tēvs – mani. Tu Tēvu nespēj redzēt, jo Viņš mīt visspožākajā un vispilnīgākajā Gaismā. Bet tu Tēvu tūlīt dzirdēsi, jo Tēvs caur mani tev grib teikt:

Tu pareizi uzrunā Dievu, sacīdams – Kungs un Dievs. Ar to zini, ka Tēvs, visa Radītājs, ir vienots ar Dēlu. Divi veido vienu veselu, kas ir Kungs un Dievs. Savās lūgšanās piemini Tēvu, piemini Dēlu un Svēto Garu. Cilvēkus Es uzrunāšu vissvētākajos mirkļos. Visu manā spēkā darīs Dēls un jūs vadīs Svētais Gars. Tavas domas un tavs vārds nonāk caur Dēlu arī pie manis. Es dzirdu visu, redzu visu un pār visu valdu. Es mītu arī tavas sirds dziļumos. Gādā, lai dzīvības kristāls, kas ir daļiņa no Tēva, tevī nepazustu. Ar labiem darbiem un paklausību vairo to sevī un krāj gara bagātības. Es tev dāvāju gudrību un apskaidrību. Klausi katram mana Dēla vārdam, jo Viņš ir ceļa rādītāja gaisma un neizsīkstošais Dzīvības avots, un tā mūžīgi.”

Gaisma debesīs pierima, un Ādams skaidri redzēja Dieva Dēlu. Viņa galvu rotāja dzirkstoša mirdzuma kronis un vaigs bija kā visspožākā saule. Tā Kunga mati bija kā sniegbalta vilna un acis – kā degošas uguns liesmas. Viņa tērps zvīļoja un kājas bija kā kūstoša zelta rūda. Viņam runājot no mutes izgāja gaismas stars, kas spēja pārvaldīt visu radīto.

Tas Kungs un Dievs teica:

“Es esmu ceļš uz Patiesību. Kas mani meklē, tas mani atrod,  kas atrod mani, tas atrod arī Tēvu, visa Radītāju.”

Ādamu pārņēma miers un prāta apskaidrība. Viņš atcerējās to pilnības Gaismu, no kuras nesen bija iznācis. Tēvs, visa Radītājs, ir pati pilnība, un Ādams sirdī sajuta siltumu. Ar visu savu būtību viņš saprata, ka Dievs ir arī viņā. Gara sirds gaišums bija tik spožs, ka viņš to nespēja skatīt. Ādams domāja: “Mans Tēvs, mans Radītājs mīt manā sirdī un dod man dzīvību. Tas Kungs dod spēku un gudrību miesai, lai tā dzīvotu. Mūžīga pateicība Dievam!”

Ādams ilgi lūkojās pāri kalniem un lejām. Visā bija mūžības miers un harmonija. Pa retam kalna virsotni pārlidoja dažādi putni. Arī tiem patika vērot visu notiekošo. Laiks ritēja, un pienāca atpūtas brīdis. Visa dzīvā radība norima. Debesis iekrāsojās gaiši zeltītas. Bija patīkami skatīt tagad pieklusušo Valstību.

Ādams apgūlās uz kristāla sola, lai atpūstos. Do­mas lidinājās atmiņās. Un Ādams juta, ka savā iztēlē spēj lidot līdzīgi putniem. Viņš laidās pāri kalniem un lejām. Sev spārnus viņš neredzēja. To nemaz nebija, bet lidot viņš varēja.

Dievs viņam šo iespēju bija dāvājis, lai viņš vairāk un vairāk iepazītu Dieva pilnību. Pamanījis upes krastu, Ādams aizlidoja līdz tam un turpināja lidot virs paša ūdens. Nolaisties viņš nespēja, un arī lidojuma vir­ziens ar neredzamu spēku tika vadīts. Rei­zēm lidojums bija ātrs, reizēm strauji tika mainīts vir­ziens. Bija redzamas daudzas upes un kalni, ielejas un pļa­vas. Lidojums domās turpinājās, un Ādamam tas ļoti patika.

Dziļi sirdī skanēja Dieva tā Kunga balss:

“Pēc astoņpadsmit Gaismas gadiem tu kopā ar visiem cilvēkiem atstāsi Debesu Valstību un dzīvosi tālās pasaulēs, lai tur vairotu sevī gara augļus. Tev būs jāpilda Dieva Derība, un Dieva Dēls tev rādīs patieso ceļu mājup. Dievs taisnajā tiesā augšāmcels tos, kuri būs desmitkārt vairojuši sava gara lielumu, kuri būs ticējuši Dieva Dēlam un kuri būs atpirkti no nāves un no grēka. Viņus sauks par Dieva bērniem, un tie iemantos Debesu Valstību mūžīgai dzīvošanai.

Tiem, kas atgriezīsies pie manis Debesu Valstībā, Es došu varu būt par priesteriem tautām. Dieva bērni spēs manā Valstībā lidot līdzīgi putniem – ne ar spārniem, bet ar manis dotām spējām. Viņi varēs pār­ vietoties telpā un būt tur, kur tas vajadzīgs. Saviem bērniem Es dāvāšu daudzas jo daudzas spējas, kuru nebūs nevienam citam, kas dzīvs. Mana alga, atgrie­žoties Valstībā, būs liela. Ādam, vienmēr tiecies pēc mana apsolījuma un klausi mani.”