Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

TREŠĀ DIENA

Ādamā ieplūda zeltīta gaisma, un viņu pārņēma atziņas skaidrība. Arī debesis pielija ar svētītu gaismu. Visā dzīvajā strāvoja Svētais Gars un veldzējošs svaigums. Bija sākusies trešā diena.

Ādams, laimes pārņemts, iegāja dziļāk mežā. Vis­ apkārt bija bijības pilns klusums. Kokus un krūmus ieskāva zeltīta gaisma. Putni un zvēri uzmanīgi vēroja cilvēku. Ādams saprata, ka dzīvā radība sajuta neseno Dieva pieskārienu. Svētības gaisma pildīja Ādama augumu. Sirdī bija miers un prieks. Cilvēku Dievs radīja sev līdzīgu, ar bagātām izjūtām, ar gudrību un spēju mīlēt. Pārējai dzīvai radībai tas nebija dots. Ar to Ādams apjauta savu pārākumu visa radītā vidū. Viņš izjuta rūpes un gādīgumu. Viņš vēlējās samīlēt un saudzēt jaukās radības un dabu.

Visapkārt auga ozoliem līdzīgi koki – viens no otra atstatus. Ozolu saknes pletās plaši jo plaši, vietām tās vīdēja virs zemes. Starp kokiem auga daudz ziedošu krūmu. Dažiem ziedi bija lieli un kupli, bet citiem – smalki. Tie veidoja daudzkrāsainas ziedu kupenas.

Ādamam patika izbaudīt krāšņo ziedu smaržu. Tā veldzēja visu augumu un ļāva apjaust kaut ko vēl pilnī­gāku par redzamo Valstību. Ziedu aromāts krūtīs pavēra plašu izjūtu pasauli, kas rosināja iztēli par gaismu un mīlestību. Ādams caur šīm smaržām spēja izjust Dieva pilnību. Tā bija visā radītajā, vajadzēja tikai vērīgāk ieskatīties.

Ādams vēroja arī krāšņos putnus. Tie visi likās saposti kā uz svētkiem. Krāsu gamma bija tik pilnīga. Tām saplūstot, acu priekšā iemirdzējās varavīksnes loki. Putnu spalvu nokrāsas, košas un reizē saskanīgas, spēlēja īstu krāsu simfoniju.

Cilvēks smiltīs atrada krāsainus akmentiņus un no tiem sāka veidot krāsu kombinācijas. Viņš salika akmen­tiņus atbilstošā krāsu secībā, apvienojot tos ar pārejas toņiem. Dzeltenie akmentiņi “draudzējās” ar zaļganajiem, tad ar zilajiem un violetajiem. Zeltītā nokrāsa mijās ar gaiši brūno un sārto. Ādams centās izveidot dažādus rakstus. Salīdzinājis ar putnu krāsu niansēm, viņš saprata, ka līdz Dieva radītai pilnībai vēl bezgala tālu. Cilvēks ar to samierinājās. Viņš sevī sajuta vēlmi pēc izzināšanas un zināšanām. Ādamam patika tas, ka Dievs dažādās situācijās viņu ik mirkli mācīja.

Cilvēks pie sevis nodomāja lūgt Dievam gudrību:

“Mans Kungs un Dievs, es redzu, ka Tavai pilnībai es nevaru līdzināties. Bet man tās pietrūkst. Es lūdzu, izgaismo manu prātu un māci mani. Mans Kungs, es gribu daudz zināt un iepazīt Tavu gudrību. Manī mīt vēlme pēc zināšanām. Kungs, māci man savu gudrību. Es vēlos būt Tev paklausīgs un noderīgs.”

Tas Kungs un Dievs atbildēja:

“Ar katru dienu tu kļūsi gudrāks. Es tevi mācīšu caur dažādām dzīves situācijām, un tu mācīsies savu ciltsbrāļu vidū. Atceries vienu – Es savu gudrību cilvēkiem došu papilnam, tikai ikvienam būs jāizrāda centība un vēlme to pieņemt. Zināšanas un gudrība taps no­ stiprinātas darbos. Centies iepazīt Debesu Valstību un manus likumus. Laimīgs būs tas, kurš pieņems manu mācību.”

Ādams atbildēja:

“Es pateicos, mans Kungs. Es centīšos, man slāpst pēc Tavas gudrības. Es gribu izzināt Tavu pilnību. Mana sirds tiecas pēc Tevis, mans Kungs un Dievs.”

Tālumā virs kokiem pacēlās laimes putns un lidoja upes virzienā. Ādams sekoja tam. Pie upes nonācis, viņš ieraudzīja ziedošas ūdensrozes. Viņš uzmanīgi sāka aplūkot jaukos ziedus. Baltās ziedlapiņas simetriski veidoja… brīnišķīgu lotosa ziedu dzelteniem ziedputekšņiem vidū. Tas bija pārsteidzošs skaistums.

Ādams neuzdrošinājās ziedus noplūkt. Viņu pār­ ņēma sajūta, ka kaut ko līdzīgu viņš bija redzējis sevī. Klusums un miers ļāva saskatīt sevī gaismas pilnu sirdi un tās pamatnē ieraudzīt lotosa ziedu, kas vizmoja ar tūkstošiem smalku ziedlapiņu. Šis dzīvī­bas zieds ar savu gaismu un enerģiju balstīja gara sirdi un deva tai dzīvības spēku. Gara sirds un šī lotosa zieda noslēpums Ādamam nebija zināms. Viņš domāja, ka tas laikam ir pats Dievs, kas dzīvo viņa sirdī.

Tas Kungs un Dievs uzrunāja cilvēku:

“Ādam, Es ar tevi būšu vienmēr, un mans pirmsākums ir tavā gara sirdī. Tavas sirds lotosa zieds ir tiešā saiknē ar manu mūžīgās dzīvības lotosa ziedu. Tevī mīt Tēva miesas daļiņa, kas ir dzīvības kristāls. To tu neredzi, bet zini – lai kur tu būtu, tevī vienmēr būs daļiņa no dzīvā Radītāja. Un tā visos cilvēkos. Ikviens ir atbildīgs, lai viņa darbi vairotu gara bagātības. Dievs mīt sakoptā un dzīvā vidē. Cilvēkam no pirmās radīšanas dienas ir jāklausa Dievs, jāveido miesā harmoniska vide un jāpilda Dieva prasības. Dievs mīl paklausīgos.”

Ādams saprata, ka Dievs ar savu klātbūtni viņā būs vienmēr, un saprata, ka ir atbildīgs par to, lai lotosa zieds ziedētu vienmēr. Paklausība un labie darbi, tie viņā vairos gara bagātības. Ādams priecājās par skaistajām ūdensrozēm un par mūžīgā Dieva klātbūtni viņa sirds dziļumos.

Par to cilvēkam gribējās stāstīt putniem un dzīv­niekiem. Viņš paņēma rokās blakus sēdošo putnu, paskatījās tā actiņās un noteica – esi laimīgs! Viņš izstiepa roku, un putns tajā pašā mirklī aizspurdza debess zilgmē.

Ādamā ar katru mirkli pieauga vēlme satikt cilvē­kus. Viņam tik ļoti gribējās citiem pastāstīt par to, ko viņš no Dieva bija dzirdējis. Ādams nodomāja – var­ būt upes tajā pusē mīt mani ciltsbrāļi? Viņš iebrida siltajā upes ūdenī un sāka peldēt tai pāri. Šajā vietā arī upe bija kļuvusi manāmi mierīgāka un plašāka. Ādams reizēm ienira dzelmē un redzēja, ka ūdeņi pilni ar dažādām zivīm un radībām. Tās visas bija draudzī­gas, un dažas ar viņu uzsāka rotaļas.

Upes straume cilvēku lēni nesa lejup, līdz viņš izkāpa krastā. Priekšā bija redzama zilgani caurspīdīga klints. Tās vidū pavērās pārsteidzošs skats – klintī no debesīm krītošie stari izgaismoja kalnam līdzīgu veidojumu, un tā virsotnē viņš saskatīja tādu kā gaismas pili. Tā ir laba zīme, viņš nodomāja un tajā pašā mirklī redzēja laimes putnu lidojam Svētā kalna – Ciānas kalna – virzienā. Svētā kalna virsotnē spīdēja spoža Dieva gaisma. Likās, šis kalns ir debess un visa izplatījuma gaismas avots. Aiz kalna staroja visspožākā Dieva gaismas saule.

Līdz Ciānas kalnam vēl bija tālu.

Cilvēks nesteidzās. Dzīves mirkļi saplūda ar mūžību. Visam bija savs laiks. Viņš turpināja ceļu laimes putna norādītajā virzienā. Pēc ilgāka laika Ādama priekšā pavērās brīnišķīgs skats uz auglīgu ieleju. Tā bija gaismas un miera pilna. Ielejas vidū zilgoja liels ezers lēzeniem krastiem. Ūdenī atmirdzēja liedaga zeltainās smiltis. Ezera krastos auga karaliskās palmas un ziedēja krūmi. Ūdens virsmu rotāja baltas ūdensrozes.

Ezera ūdens bija tik tīrs, ka Ādamam gribējās to padzerties. Iebridis ezerā, viņš smēla ūdeni saujās un malkoja. Šo dzidro veldzi bija patīkami nobaudīt. Tas spirdzināja un izplūda pa visu miesu, dodot spēku un mundrumu. Ezera ūdeņos tālumā atspoguļojās Svētais kalns. Tik tālu un reizē arī tuvu bija Dievs ar savas gaismas pilnību.

Cilvēks ūdenī ieraudzīja savu atspulgu. Viņam patika savas gaišzilās acis un uzacis. Viņam patika arī zeltainie mati, kas sniedzās gandrīz līdz pleciem, un sejas vaibsti. Savs izskats viņam ļoti patika.

Lūkojoties atspulgā, Ādams ieraudzīja sava Kunga gaismas pilno vaigu. Viss ezers zeltaini iemirdzējās, un viņš sajuta maigu pieskārienu. Pacēlis galvu, cil­vēks debesīs redzēja Dievu.

Tas Kungs un Dievs teica:

“Tas esmu Es, tavs Kungs un Dievs, un pieskaros Es tev ar Svēto Garu. Tas ir manas gudrības un manas Atziņas darbības Gars.

Svētais Gars iznāk no vienīgā Dieva – no Tēva un Dēla, kas ir viens vesels. Svētais Gars ir gaismas un darītāja Gars. Svētais Gars aptver visu radīto. Svētais Gars ir mana gudrība un Atziņa, kas darbojas visā radītajā, kas vada dzīvās radības un īsteno manus nodomus. Svētais Gars aptver radītā izplatījuma visas tāles un visus dziļumus. Svētais Gars darbojas Debesu Valstībā un arī ārpus tās. Pēc astoņpadsmit Gaismas gadiem tu un tavi ciltsbrāļi dzīvos pasaulēs, un arī tur visā būs Svētais Gars. Svētais Gars ir visur un visā. Savā gudrībā un Atziņā ar Svēto Garu Es radu un veidoju, pārvaldu un pārskatu radīto.

Svētais Gars – tas esmu Es pats, vienmēr esošs pie visa, kas radīts, un arī pie tevis, Ādam. Tad, kad tu mani neredzi, bet jūti un dzirdi, tas esmu Es Svētajā Garā. Un dažos mirkļos kā šobrīd Es parādos savā godībā.

Tātad vispirms Es esmu pie tevis ar Svēto Garu un tad šajā gaismā – arī pats. Un tā Es nākšu pie ikviena cilvēka un arī pie citām dzīvām radībām. To, ko Es mācu tev, Es mācu arī taviem ciltsbrāļiem. Līdz jūsu tikšanās mirklim ikviens cilvēks no manis būs saņē­ mis šīs pirmās zināšanas.”

Ādams skatījās uz savu Kungu un bija laimīgs. No Dieva acīm staroja gaisma, kas ieplūda Ādama sirdī. Viņš izjuta savas sirds vienotību ar Dievu. Ādams tvēra šo gaismu, un tā patīkami pildīja viņa augumu. Viņā ienāca gudrība un Patiesība.

Ādams tagad pazina Dieva Svēto Garu. Viņš to spēja apjaust un saskatīt. Tas bija itin visā – puķēs un augos, kokos un zālē, ūdeņos un debesīs, arī visā dzīvajā radībā.

Tas Kungs un Dievs teica:

“Ādam, arī domas Es tevī sēšu ar Svēto Garu. Un labākās domas būs no manis. Pieņem tās, un tu sevī vairosi gudrību un gara bagātības. Ar Svēto Garu ik mirkli Es vadīšu cilvēkus arī tālajās pasaulēs izpla­tījumā. Tāpēc klausi un pieņemt to, ko Es ar Svēto Garu saku. Svarīgi ir atpazīt savu Kungu un paļauties uz Viņu. Kas mani klausīs, to Es nepametīšu.”

Gaismas spožums debesīs mazinājās, un tā Kunga vaigs padebešos izzuda. Gaisma izlīdzinājās, un visā iestājās miers. Pakāpeniski atsāka čivināt putni, ūdenī – draiskuļot zivis, un krasta malā atkal spēlējās zvēri un rāpuļi. Ādams ievēroja, ka visa dzīvā radība Dievu atpazīst. Tā Kunga priekšā visos bija svēta bijība. Šajos īpašajos mirkļos viss dzīvais un arī daba saņem Dieva svētību. Dzīvā radība vienmēr tiecas pēc Dieva svētības. Svētais Gars ir tas, kas visā ar svētību vairo dzīvību.

Ādams lūkojās uz ziedošām puķēm un saprata, ka tās dzīvas un skaistas dara Dieva Svētais Gars. Viņš vēroja lauvēnu, kas spēlējās ar kazlēnu, un saprata, ka arī viņus vada Svētais Gars. Viss dzīvīgums dzīvajās radībās ienāk ar Svēto Garu.

Cilvēks skatījās uz savām rokām un juta tajās ieplūstam maigu siltumu – tas bija Svētais Gars, kas pieteica savu klātbūtni. Tā bija liela laime – sajust, ka viņā ir Svētais Gars. Svētais Gars darbojās visā.

Un tābūs vienmēr. Cik svarīgi ir izjust un saprast šo Patiesību, ka tik reāli un taustāmi visā ir Dievs.

Ādamam ezers patika. Tā krasts veidoja sirds formu. Ādams nolēma ezeru apiet. Krastmalas smil­ tis bija smalkas jo smalkas un zeltaini mirdzēja. Uz ezeru ceļoja daudzi dzīvnieki un rāpuļi. Visiem patika dzert svētīto ezera ūdeni. Viņš ik mirkli brīnījās par zvēru un rāpuļu daudzveidību. Ūdeni dzēra arī daudzi putni. Pie upes viņš to netika manījis.

Ezeram bija kaut kāda īpaša nozīme. Ezera ūdens bija pilns ar Svēto Garu, tas deva spēku un vairoja dzīvīgumu.

Ezerā ietecēja septiņi strauti. Ādams sāka iet aug­šup gar viena strauta krastu un pēc dažu stundu gājiena nonāca līdz avotam, no kura šis strauts izte­cēja. Strauta smiltis bija no tīra zelta. Dzidrais ūdens, kas spiedās no zemes, cilāja zeltainās smiltis. Ādams lūkojās avotā un domāja – no kurienes tas ņem ūdeni, kur ir tā pirmavots? Strauts taču bez mitas dod ūdeni.

Un tad viņš atcerējās Svēto Garu un saprata, ka Svētais Gars vada arī zemē notiekošos procesus. Svētais Gars pārvalda arī ūdens tecējumu, un tā tas notiek visur.

Cilvēks saprata, ka atbildes uz visiem viņa jautā­jumiem sniedz Svētais Gars. Viņš juta, ka galvenais ir nezaudēt saikni ar Dievu.

Ādams nometās ceļos, skatījās uz dzidro strauta ūdeni un lūdza Dievu:

“Mans Kungs un Dievs, es pateicos Tev par Svētā Gara klātbūtni manī un visā. Es esmu laimīgs, sajūtot Tavu klātbūtni. Mana gudrība un domas nāk no Svētā Gara. Es Tev pateicos par Viņa klātbūtni un lūdzu – māci mani, kā saglabāt prāta un jūtu skaid­rību, kā saglabāt saikni ar Svēto Garu. Es būšu Tev paklausīgs. Vadi mani un piepildi manu augumu ar Svēto Garu. Es vēlos dzīvot Tavā Gara gaismā un vairot gudrību. Vadi mani, Kungs un Dievs! Es paļaujos tikai uz Tevi, un tā mūžīgi!”

Ādamu pārņēma mīlestības siltums. Viņš saprata – tas ir Svētais Gars.

Debesis pielija ar zeltītu gaismu. Atkal bija pie­ nācis laiks mieram un atpūtai. Cilvēks apgūlās zaļajā zālājā. Smaržoja pēc svaiguma un zie­diem. Visā augu­mā ieplūda Dieva spēks un harmo­nija. Ādamam patika atpūtas brīži, kad sevi viņš uzticēja Dievam. Varēja domāt par debesu pla­šumiem un par Valstības bagā­tībām. Viņš maz vēl bija redzējis, un daudz pār­ stei­gumu vēl bija priekšā.

Šajos atpūtas brīžos cilvēks izjuta, kā laiks savie­nojās ar mūžību. Tas apstājās un reizē arī ritēja. Likās, ka viņa augums piederēja debesīm un Valstībai, tātad visam, kas ir Dievs. Cilvēks saplūda ar Dieva gaismu un Viņa pilnību.

Ādams zināja, ka ir radīts pēc Dieva līdzības, un saprata, ka dienu pēc dienas ir jāmācās Dieva dotā gudrība un jātiecas pēc Dieva pilnības. Tas jādara vienkārši un bez steigas, tā Kunga noliktajā laikā. Bija patīkami apjaust, ka viņa Radītājs Tēvs ir šeit pat blakām Dēlā un Svētajā Garā.

Veldzējošs un mīlestības pilns bija Svētā Gara pieskāriens. Tas Ādamam deva spēku un skaidrību. Viņš teica:

“Es pateicos Tev, Kungs un Dievs, par katru mirkli, ko es dzīvoju, par Tavu gādību, par gara maizi, ko Tu dod ar Svēto Garu. Lai slavēts ir mans Kungs un Dievs!”