Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

 

CILVĒKA RADĪŠANA.

PIRMĀ DIENA

Ja cilvēks garā spētu ielūkoties savā gara sirdī, tad redzētu spožu gaismu. Ja ielūkotos dziļāk šajā gaismā, tad redzētu vēl spožāku gaismu, kas vienota ar Jēzus Kristus sirdi Debesīs. Ja Dievs ļautu ielūkoties vēl dziļāk, tad cilvēks redzētu dzīvības kristālu, kas savā spožumā ir vienots ar Debesu Tēvu.

Tēvā ir mūžība. No Tēva viss ir radies. Tēva pil­nīgā Gaisma ir tik spoža – tā nav acīm skatāma. Tēva pilnība nekad nebūs aptverama. Tēvam nav robežu, Tēvs ir mūžīgi bezgalīgs.

Vienīgi Dēls redz Tēvu. Un vienīgi Dēls zina par Tēvu. Un vienīgi Dēls atklāj mums par Tēvu.

Jēzus Kristus mums šobrīd dāvā Patiesību par Tēvu.

Mēs visi pašā pirmsākumā esam Debesu Tēva radīti Dēlā, esam radīti garā un esam dzīvojuši Dievā. Debesu pasaules izplatījumā vēl nebija radītas. Dievā tapa radīti arī eņģeļi, vecaji un dzīvās būtnes.

Debesu Tēva godības Gaisma ir vienota ar Dēlu. Tēva pilnība top izteikta Dēlā. Tēvs ar savu godību pagodina Dēlu, Dēls ar savu paklausību un darbiem pagodina Tēvu. Dēlā viss notiek pēc Tēva gudrības. Tēvs vienmēr darbojas Dēlā ar savu Atziņu un gudrību. Tēva un Dēla Gaisma ir viena Dieva Gaisma. Šajā Gaismā mēs garā esam dzemdināti.

Ikviens cilvēks garā ir radīts no Dieva pilnības. Mūsu gars ir pielīdzināts Dieva Garam, jo mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, tikai ļoti maziņi bezgalīgā Dieva priekšā un lieli pēc būtības. Ikviens, kas garā radīts, tika radīts ar Debesu Tēva Vārda spēku un iznāca no Dieva Gaismas Dēlā. Un no Gaismas Dieva radīšanas spēkā tapa par cilvēku gara miesā. Un tā viens pēc otra, līdz tika radīti visi garā dzīvie, kas vien ir radīti.

Katrs cilvēks garā tapa radīts pēc Dieva līdzības ar iespēju dzīvot mūžīgi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs pēc izskata un auguma, īpašībām un pazīmēm, bet visiem ir vienādas iespējas garā augt un pilnveidoties.

Viss Dievā radītais ir svēts, un šis svētums aptver visu Debesu Valstību. Dievs darbojas ar Svēto Garu un ienes visā mieru un harmoniju. Dieva mīlestība skar ikvienu radību. Radītāja Gaisma vairo dzīvību un apskaidrību. Cilvēks vienmēr ir saistīts ar savu Radītāju.

Pirmais radītais cilvēks iznāca no pilnīgās un spožās Dieva Gaismas un ieraudzīja Dēlā esošo Debesu Valstību ar ziedošām pļavām un augļu kokiem, ar laukiem un mežiem, ar strautiem un upēm, un dzīvām radībām tajās. Ar kalniem un lejām, ar ezeriem un jūrām, un spožu Dieva gaismu visapkārt. Visā radītajā bija Dievs ar savu pilnību un harmoniju.

Cilvēks ieraudzīja zvērus un putnus, rāpuļus un zivis. Tie visi cilvēku mīlēja, no viņa nebēga. Zvēri ēda zāli, un putni pārtika no sēklām, zivis – no ūdens­ augiem. Stirnas draudzējās ar lauvām, un čūskas spēlējās ar cālēniem. Bites lidinājās ziedos un aiztiktas nedzēla. Neviena radība pāri otrai nedarīja. Un cilvēkam, garā radītam, tas patika. No debesīm spī­dēja spoža gaisma, ienesdama dabā zeltainu mirdzumu un svaigumu. Ziedu aromāts sniedza spirdzinošu svētlaimes baudu.

Garā radītais cilvēks ieraudzīja dzidro strauta ūdeni un to dzēra. Tam bija veldzējoša un maigi samtaina garša. Ūdens smaržoja pēc tikko baudītās Dieva Gaismas un pilnīgās Dieva dvesmas. Šī smarža – tā bija kā smaržu simfonija, kas aptver visu, kas mīt pilnīgajā Dievā. Ūdens spirdzināja cilvēka gara miesu. Mutē izkūstot, tas izplūda kā jauka strāva pa visu ķermeni un nonāca pat pirkstos un matos. Ūdens tīkamais aroms saplūda ar miesas smaržu pilnību. Gara miesā ūdens ienesa mieru un harmoniju – viss tapa tik pilnīgs, patīkams un maigs. Ūdens malks pārsteidza ar tam piemītošo spēku un valdzinājumu.

Arī stirnas un lauvas, brieži un aitas, kazlēni un daudzi citi zvēriņi dzēra strauta ūdeni. Arī putni to dzēra. Šis ūdens daudzas jo daudzas dzīvās radības veldzēja un spēcināja.

Strauts ietecēja upē. Arī tur ūdens bija dzidrs jo dzidrs. No debesīm spīdošā Dieva gaisma vizuļoja tekošajos ūdeņos. Strauta mazos ūdenskritumus no­ mainīja lielie, krāšņie upes ūdenskritumi.

Visapkārt viss zaļoja un ziedēja – krūmi un koki, daudzveidīgās puķes un zāles. Valstība bija ziedu pilna. Pat palmas rotājās ar krāšņiem ziediem. Lielie baobabi un eikalipti mazajiem krūmiem gaismu neaizsedza. Ēnas zem kokiem nemanīja, jo Dieva gaisma bija visā.

Augļi, ziedi, zāle un meža svaigums veidoja īpašu saskaņu un radīja patīkamu aromātu. Viena smarža nomainīja otru, un krāsas papildināja cita citu. Zaļā krāsa viscaur “draudzējās” ar dzelteno, violetā – ar sārto un rozā, zilā – ar balto, un tā bezgalīgā krāsu vijumā.

Vēl nesen garā radītais cilvēks ne no kā nebai­dī­jās. Viņš nebija viens, jo viscaur visā bija Dievs. Cilvēks to juta. Viņš Dievu arī uzrunāja visā:

“Dievs, es zinu, ka Tu esi tepat blakām. Es jūtu, Tu esi tajos ziediņos. Un tagad Tu jau esi tajā krāšņajā auglī, kas koka zaros redzams. Vai drīkst, es tveršu šo augli un baudīšu?”

Cilvēks dzirdēja Dievu sakām:

“Jā, bērns, ēd to un audz liels. Uzsāc skaisti savu dzīves ceļu. Es tevi vadīšu un mācīšu. Dienu pēc die­nas tu iepazīsi manu Valstību. Sestajā dienā tu sastapsi savus ciltsbrāļus un būsi laimīgs. Tu pieņemsies gudrībā, iepazīsi mani un arīdzan Debesu Valstību. Tu zināsi manus likumus un mācīsies tos pildīt. Tu ap­ gūsi zināšanas par pasaulēm, kuras Es radīšu izplatījumā un kurās tu vēlāk dzīvosi. Darīsim visu bez steigas. Tev priekšā vēl vesela mūžība.

Izzini rūpīgi visu, ko Es tev un taviem ciltsbrāļiem mācīšu. Jo rūpīgāk to tu apgūsi, jo vieglāk tev būs dzī­vot pasaulēs. No šī mirkļa sāc veidot sevi, un Es tev visā palīdzēšu. Es došu tev visu nepieciešamo, lai tu izaugtu garā liels un skaists. Astoņpadsmit Gaismas gadus tu augsi un nemitīgi vairosi savas zināšanas par visu, kas radīts. Tu zināsi, kas ir radīts un kā pa­ reizi jādzīvo. Es radīšu ārpus Dieva Valstības Debesu pa­ saules daudzos jo daudzos līmeņos. To būs ļoti, ļoti daudz.

Mans bērns, tu ik Gaismas gadu iepazīsi visumā pastāvošos likumus un likumsakarības, zināsi planētu atrašanās vietas un to nozīmi. Tā gadu pēc gada Es tev atklāšu savu gudrību. Centies mācīties un rūpīgi uzkrāj visas sniegtās zināšanas. Laika līdz tavai pilngadībai ir ļoti daudz, bet tomēr mācies tvert visu ik mirkli. Neslinko, jo jau tagad tu veido savu lai­mes likteni. Jo vairāk tu zināsi, jo labāk izpratīsi dzīvi manis radītajās Debesu pasaulēs.

Viss, ko tu redzi un redzēsi Debesu Valstībā, tas ir priekš tevis – gan ūdens, gan augļi, gan medus un piens no augļiem. Tikai zaļos auglīšus neēd, jo tie ir priekš dzīvniekiem un putniem. Turpmāk tev pietiks ar vienu augli mēnesī. Dzert tu vari, kad gribas. Vēro visu un pieņem manis teikto kā vienīgo Patiesību. Redzi, šo dzelteni sārto augli kokā, to ēd, un tevī ienāks spēks. Baudi to, un Es tev rādīšu ceļu pie taviem ciltsbrāļiem.”

Cilvēks pateicās Dievam, norāva dzelteni sārto augli un baudīja to. Auglis smaržoja pēc tikko sajus­tās Dieva dvesmas. Tas bija viegli caurspīdīgs, un roka juta tā dzestrumu. Nokostais kumoss mutē izkusa kā svaigs medus. Augļa garša likās jau pazīstama, bet bija vēl pilnīgāka kā ūdens malkam. Tā savienojās ar visu gara miesu, ienesa tajā svaigumu un spēku. Visas šūnas tika pildītas ar kaut ko bezgala veldzējošu – ar spirdzinošo Dieva augli. Līdz ar katru kumosu cilvēkā ienāca spēks un svaigums.

Augļa smarža vēdīja ap cilvēku un deva Dieva klātbūtnes sajūtu. Auglī bija apvienots vismaigākais aromāts ar sulīgu saturu un veldzējošu garšu. Likās, auglim ir vistiešākā saikne ar to Gaismas pilnību, kas Dievā. Cilvēks nodomāja – laikam Dievs ar šo augli manī ielej daļu no savas dzīvības.

Garā radītais cilvēks pazina tikai Dievu, kurš nesen bija viņu uzrunājis. Visapkārt skanēja dziedošo putnu balsis, čaloja upes ūdens, un visā bija miers. Cilvēks jutās tik labi. Bija viņš un Dievs, un viss Dievā radītais. Cilvēks zināja maz – viņš atcerējās to, kā iznācis no bezgalīgi spožās Gaismas un ieraudzījis skaistu Valstību, un sācis to iepazīt, kā dzirdējis Dievu un zinājis, ka nav viens. Kaut kur blakām bija viņa ciltsbrāļi. Nobaudītais auglis deva spēku un mieru. Cilvēks bija tik laimīgs. Viņam nekā netrūka, un viss vēl bija priekšā.

Visapkārt lidinājās krāšņi putni. Tie draiskojās un jautri čaloja. Putnu dziedāšana saplūda skaņu simfonijā. Sirdī bija prieks un miers. Un tad atlidoja kāds krāšņs liels putns. Tas līdzinājās pāvam vai, drīzāk, laimes putnam. Acis tam bija gudras, un izskats vēstīja par kaut ko īpašu. Putns klusēja, bet tā domu graudi skāra cilvēka apziņu. Cilvēkam gribējās ar putnu parunāt un tam uzticēties. Nekas neliecināja par īpašo saikni starp garā radīto cilvēku un šo laimes putnu, tikai viņa sirds nojauta teica, ka tas ir Dieva sūtīts.

Cilvēks sadzirdēja Dieva balsi no augšienes:

“Klausi šim putnam un ej tā norādītajā virzienā. Manis sūtītais laimes putns parādīs ceļu pie taviem ciltsbrāļiem.”

Tagad cilvēkam bija Dieva dots pavadonis. Tas no cilvēka turējās atstatu, bet vienmēr parādīja virzienu, kurā jāturpina ceļš. Cilvēks sajuta Dieva gādību un Viņam pateicās.

Nakts kā tādas Debesu Valstībā nav, jo Dieva gaisma to apspīd mūžīgi. Tomēr pienāk mirklis, kad pieklust putnu balsis un apgulstas zvēri. Mierīgākas kļūst arī zivis un visa radība, kas ūdeņos. Debešķīgajā dabā iestājas klusums un miers – atpūtas laiks.

Arī cilvēks sajuta nepieciešamību atlaisties un atpūsties upes līča zeltainajās smiltīs. Galvu viņš no­ lika uz kupla zāles pudura, bet augums atdusējās siltajās līča smiltīs. Apziņa bija skaidra, un miegu gara cilvēks nepazina.

Debesu Valstībā cilvēks garā ik mirkli ir nomodā. Miegs viņam nav nepieciešams, jo gara miesa vienmēr ir aktīva. Kad gara miesa atpūšas, to pārņem miers un Svētais Gars cilvēkam dāvā dzīvības gaismu un spēku. Atpūtas brīžos cilvēkam paveras viņa iek­šējā pasaule ar Dieva dāvātajām iespējām domās pabūt neaizsniedzamajās Debesu Valstības vietās un ieskatīties smalkajā Dieva Valstībā. Cilvēkam tiek dota iespēja pasapņot un ar domām pieskarties saviem ciltsbrāļiem un citām dzīvām radībām.

Šie ir īpaši mirkļi. Debesis pielīst ar zeltītu gaismu, un viss radītais pieklust. Šis brīdis ir svēts, jo pats Dievs ar Svēto Garu nokāpj no Debesīm un pieskaras ikvienam dzīvam radījumam. Cilvēks ar viņā radīto pilnīgo “Es” spēj aizceļot krāšņajos Dieva ziedu dār­zos, ieskatīties vēl dziļāk Dieva radītajā Valstībā, uzrunāt Dievu un izstāstīt Radītājam visas savas vēlmes.

Dievs mīt neaizsniedzamos augstumos. Dievs mīt pilnīgā Gaismā un harmonijā. Dievs sevi atklāj pakāpeniski, un ceļojums domās šajos atpūtas brīžos uz Dieva visskaistākajām Valstībām ir gara šūniņām kā dzīvības nektārs. Dieva pilnības klātbūtne cilvēkam ik mirkli ir ļoti nepieciešama.

Atpūtas brīžos cilvēka augums pildās ar dievišķo nektāru, tajā ieplūst Dieva harmonija, miers un mīlestība. Dievs cilvēkam ļauj ieskatīties Viņa pilnības mājokļos. Cilvēks izjūt Dieva gādību un mīlestību. Cilvēks pārliecinās par Dieva visaptverošajām iespējām un bezgalīgajiem Radītāja mājokļiem. Cilvēks uzzina Dieva Patiesību un iepazīst dzīvās radības.

Šajos atpūtas brīžos cilvēks saplūst ar Dieva pilnību un Radītājs iepazīstina ar sevi. Dievs cilvēkā iesēj vēlmi izzināt Dieva pilnību un Patiesību.

Paies ilgs jo ilgs laiks no radīšanas līdz dienai, kad cilvēki tiks sūtīti dzīvot pasaulēs, lai vairotu gara lielumu desmitkārt. Pēc Dieva Dēla atzīšanas Viņa spēkā ticīgie tiks Pastarajā dienā augšāmcelti Debesu Valstībā. Un tikai tad Dieva bērniem tiks dota iespēja baudīt pilnīgākos Dieva Valstības krāšņumus un būt tur, kur pirmsākumā cilvēks tikai ar domām, ar savu “Es” lidoja šajos atpūtas brīžos. Tā būs kā samaksa par ticību, uzticību un paklausību Dieva Dēlam, par mīlestību uz Dievu un savu tuvāko.

Bet tas viss garā radītajam cilvēkam vēl bija priekšā. Vēl astoņpadsmit Gaismas gadi Debesu Valstībā, vēl sevis, cilvēku un visu dzīvo radību iepazīšanas laiks. Vēl Dieva radīto pasauļu un Viņa likumu iepazīšanas laiks. Vēl Dieva mācības un gudrību izziņas laiks. Vēl nesen kā garā radītajam cilvēkam jātop par gudru un pieaugušu cilvēku – ne miesā, bet dievišķajā gudrībā. Ikvienam sevī jāatmodina Dieva dāvātās gara īpašī­bas. Cilvēkam vēl sevī jāpilnveido gribasspēks un vēlme uzklausīt Dievu, būt savā darbībā aktīvam un iemācīties tvert no Dieva visu, ko Viņš dod.

Cik cilvēks spēj sevi atvērt un sevī pamodi­nāt dievišķās īpašības, tik viņā to arī būs. Jau ar pir­majām cilvēka gara aktivitātēm viņam rodas īpašās iekšējā “Es” gara sirds izaugsmes iespējas. Jau ar pirmo dzī­ves Gaismas gadu cilvēka garā veidojas personība. Pakāpeniski astoņpadsmit Gaismas gadu garumā tā izveidojas pilnīgi.

Cilvēks pēc radīšanas garā nebija maza auguma, kā tas ir pasaulē, dzimstot bērnam no tēva un no mātes miesām. Dieva garā radītie cilvēki, pēc pasau­līgās sapratnes, bija pusaudžu vecumā. Tātad jau gan­ drīz pieauguši, tikai tiem trūka gudrības un pilnīgas sapratnes par dzīvajām radībām un Dieva radītajām pasaulēm, kā arī kārtību tajās. Tāpēc cilvēkiem tika doti astoņpadsmit Gaismas gadi, lai iepazītu Dieva gudrību.

Tas bija brīnišķīgs un skaists laiks, kad ik mirkli cilvēks sajuta Dieva tuvumu, gādību un mīlestību, kad ikviens varēja uzrunāt Dievu, mīlēt savus ciltsbrāļus un dzīvās radības. Kad ar savu gara sirdi varēja sajust un uzklausīt katru, kas bija tuvu vai tālu Dieva radītajā Valstībā.

Cilvēka gars vienmēr ilgojas pēc mājām Debesu Valstībā – tur, kur spīd mūžīgā Dieva gaisma, kur ir siltums un mājīgums, laime un prieks, krāšņums un bagātība. Dieva Valstībā ir itin viss, tur nekā netrūkst. Debesu Tēvs saviem bērniem ir gādājis gan mīlestības pilnu pasauli, gan laimi un harmoniju, gan patiesu pilnību visā.

Ikviena cilvēka gars zina, ka jāsakrāj sevī pietiekoši gara augļu, tad mīlestībā un ticībā uz Jēzu Kristu ticīgais Dieva Dēla spēkā var tikt augšāmcelts Debesu Valstībā. Tā būs atgriešanās mājās pie mūžīgā Dieva, lai tur dzīvotu mūžīgi un paceltos līdz Dieva apsolītajiem gara augstumiem. Gars ļoti vēlas dzīvot kopā ar Dievu un dāvāt tam Kungam savu mīlestību. Bet pasaulīgās miesas neticība un šaubas bieži vien ir par šķērsli gara izaugsmei un paļāvībai uz Jēzu Kristu.

Ieklausīsimies savā sirdsbalsī un lūgsim Jēzum grēku piedošanu! Lūgsim tam Kungam par miesas apskaidrību! Lūgsim, un mums taps dots jau šajā pat mirklī!

Dievs mīl tos, kas Viņu lūdz, kas Viņu uzrunā. Ikvienam ir dota iespēja garā uzrunāt Dievu. Tā nekad nav bijusi liegta. Dievs ir jālūdz garā, un Debesu Tēvs ir jāuzrunā ar Tēvreizi. Tas Kungs Jēzus Kristus mums to ir darījis zināmu.

Tēvs ik mirkli uzrunā Dēlu, un Dēls Svētajā Garā uzrunā mūs. Tēvs un Dēls ir viens Dievs. Tēvs sevi atklāj Dēlā. Tēvu mēs varam iepazīt tikai caur Dēlu. Kas to pieņem par Patiesību, tas no Tēva saņem žēlastību, kas nāk caur Jēzu Kristu. Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara Trīsvienība ir mūžīgi svēta – tajā ir viss Vienīgais Mūžīgais Dievs. Tajā ir visas Patiesības atklāsmes sākums. Dievs savā Svētajā Trīsvienībā ir viscaur visā.

Kas grib uzzināt Patiesību par savu garu no paša pirmsākuma, tas lai tic Jēzus Kristus vārdiem. Dieva Derība ir likums visiem. Kas šo likumu pieņem, to arī Dievs pieņems savā Valstībā, tam Dievs atklās Patiesību par pirmsākumu.