Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

PAMĀCĪBAS UN LŪGŠANAS

Mūžības laika ritms uz mūsu planētas ienes savu laika skaitījumu. Kopš Ādama un Ievas radīšanas ir pagājuši vairāk nekā seši tūkstoši gadu. Pasaulē paau­dzi pēc paaudzes ir dzimis ļoti liels skaits cilvēku.

Cilvēki savā dzīves laikā dara daudz labu un diem­žēl arī ļaunu darbu. Katrs cilvēks savā un arī citu labā daudz ko paveic. Tiek celtas pilsētas, un rodas ap­ dzī­votas vietas. Gadsimtu pēc gadsimta veidojas planētas apdzīvoto vietu kultūrslānis. Daudzās pilsē­tās tas sniedzas vairāk nekā desmit metru dziļumā. Kultūr­slānis rodas cilvēka darbības rezultātā. Tātad tajā ir palikušas gan labu, gan ļaunu darbu sekas.

Dieva radītais ir harmonijas un svētības pilns. Cil­vēks rada allaž pēc sava prāta un bez svētības, tāpēc viņam tas neizdodas tik labi. Mēs patīkami jūtamies pie jūras, upes, ezera, mežā, pļavā un citur dabā. Tur viss ir miera un harmonijas pilns. Arī kalnos vai citās vietās, kur cilvēks nav spēris kāju, ir jūtams svaigums.

Un ja mēs iedomājamies visu mūsu mīļo planētu, cik tad tā gadsimtu gaitā nav sevī uzņēmusi cilvēku ļauno domu, nekrietnību un neizdarību! Cik daudz uz mūsu planētas smalkajā enerģētiskajā līmenī nav sakrājies cilvēku atstāto dusmu, lamu vārdu, nešķīs­tības un ienaida! Pirmsākumā Zeme bija no tā visa tīra, jo bija tikko radīta. Uz tās cilvēks dzīvoja kā paradīzē. Ar laiku cilvēku skaits pieauga un vairojās arī viņu grēki. Katrā apdzīvotā vietā cilvēks ar savu darbību radīja šai vietai raksturīgu auru.

Tāpat kā cilvēkiem ir dažādas auras, tā arī katrai pilsētai un ciemam ir sava raksturīga aura, un tā lie­cina par vietas saturu. Pilsētas auru veido tās iedzī­votāji un laika gaitā uzkrātie vēsturiskie nogulsnē­ jumi.

Ticības un gaismas pilns cilvēks ne tikai nes uz saviem pleciem sava likteņa nastu un palīdz saviem tuvākajiem, uz viņa gulstas arī pasaulē laika gaitā sakrātais grēcīgo nodarījumu smagums. Tāpēc atce­rēsimies un padomāsim par to, ka mūsu Zeme šobrīd savā skaistumā pastāv, pateicoties Dievam un Viņa darbībai caur ticīgo cilvēku sirdīm. Ja mums kādu dienu ir ļoti grūti, tad varbūt tieši todien uz mums gulstas arī grēcīgās pasaules smagums.

Savu māju vai dzīvokli mēs kopjam un kārtojam paši. Mūsu planēta ir mūsu lielās mājas, un katrs tās iedzīvotājs ir atbildīgs par mūsu Zemes tīrību un sakoptību. Tāpēc lūgsim Dievam svētību un svētīsim savus tuvākos, svētīsim savu māju un zemi.

Bezdievis par Dievu un savu tuvāko nedomā. Bezdievim nerūp, kur paliek viņa ienaids un lamu vārdi. Viņam nerūp, kurš ir uzņēmis cilvēces daudzo grēku smagumu.

Jā, tas ir Jēzus Kristus, kuram Debesu Tēvs ir uzti­cējis nest visas pasaules grēkus.

Cilvēki nomirst, bet pēc viņiem paliek daudz jo daudz grēka darbu seku. Tās krājas pilsētu un apdzī­voto vietu kultūrslāņos. Gadu no gada planēta top aizvien piesārņotāka.

Ja pasaulē nebūtu nācis Pestītājs, tad tā jau sen no grēku gūzmas būtu aizgājusi bojā. Arī šajā mirklī Jēzus Kristus nes visas pasaules grēkus. Viņam ļoti sāp sirds. Cilvēku ļaunums un ienaids, izvirtība un netiklība augtin aug. Atcerēsimies, ka ik mirkli un līdz pasaules galam Dieva Dēls nesīs pasaules grēkus, un Viņam par to lai ir mūžīga pateicība!

Ticīgajam ir jāuzņemas nest savu krustu un jāseko Kristus piemēram. Ja kāds savu krustu neuzņemas un Dieva Dēlam neseko, tas savu dzīvību pazaudēs. Šo likteņa krustu sastāda ne tikai paša cilvēka un viņa tuvāko likteņa smagums, bet arī daļa no cilvēces grēku smaguma. Mums, ticīgajiem, ir jāuzņemas atbildība par mūsu senču un līdzcilvēku nodarījumiem. Bez­dievis netic, ka katram grēka darbam ir reālas sekas ne vien pašā cilvēkā un apkārtējos, ka tās skar arī cilvēci un visu planētu.

Tāpat kā cilvēkam ir sava aura, tā arī tautai un valstij ir savējā. Visas tautas un valstis kopā veido visas cilvēces un Zemes auru. Pirms desmit gadiem mūsu planētas aura bija ļoti smagnēja, un tikai mir­ klis šķīra no lielas katastrofas. Dieva Dēls uzsāka lielo, izšķirošo kauju Debesīs pret visām varām un valdniekiem, kuri bija sacēlušies pret Dieva likumiem un kārtību. Dienu pēc dienas savu varmācīgo varu zaudēja Dievam nepa­ ­klausīgie, viltus pravieši, ķēniņi un varenie. Tie tika uzvarēti, sagūstīti un iemesti degošā sēra un uguns jūrā. Visi nepaklausīgie gadu pēc gada tika uzvarēti, un mūsu planēta Dieva spēkā tika atbrīvota no nepa­klausīgo varmāku sma­guma. Par uzvaru liecina garā saņemtās liecības un Derības vārdi.

Mūžīga pateicība Debesu Tēvam, kurš savam Dēlam deva spēku visu ļaunumu uzveikt. Pestīšanas gods un vara pieder mūsu Kungam un Dievam! Lai priecīgas ir mūsu sirdis, ka pār mūsu garu un dvēseli vairs nevienam nav varas, kā vien mūžīgajam Dievam.

 

Lūgšana:

Mans Debesu Tēvs, es ticu uz Tavu vienpiedzi­mušo Dēlu Jēzu Kristu, es pateicos par Svētā Gara vadību un savu dzīvību. Es ticu Tavai klātbūtnei visā un sajūtu Tevi savā sirdī. Es ticu, ka Jēzus Kristus pasauli ir uzvarējis, un pieņemu Viņu kā savu Pestītāju un glābēju.

Es pateicos par spēju mīlēt un būt mīlētam, par spēju ticēt un dzīvot cerībā uz mūžīgo dzīvo­šanu. Es ticu, ka Tava noliktā diena ir tuvu klāt pie­ nākusi, Tavs apsolījums un taisnā tiesa ir saga­tavota. Es alkstu pēc taisnības un arī pats vēlos būt patiess un taisnīgs.

Es ticu, Tēvs, Taviem vārdiem, ko Tu caur Dēlu mums esi devis. Es atveru savu sirdi un ļauju, Dievs, Taviem vārdiem manī darboties. Es esmu Tavs ziedu lauks un vēlos ziedēt Tev par prieku un svētību.

Pateicība Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!

 

Lūgšana ir dzīva saikne ar Dievu. Tā ir Dieva dotā iespēja mums darboties ar sirdi un vārdiem. Lūgšanā iesaistās gars, un caur to mēs spējam šo pasauli darīt skaistāku. Lūgšanā mēs sevi uzticam Dievam un mūsu miesa tiek atbrīvota no grēka.

Bet pasaulē vēl ir daudz sakrātā grēka. Tā darbī­bas sekas it sevišķi jūtamas apdzīvotās vietās. Grēka darbi krājās ne tikai cilvēku dvēselēs. Lūgsim Dievu, lai Viņš mums dod gara spēku attīrīt savas mājas un zemi, pilsētas un ciemus no pasaulīgo grēku smaguma.

Salīdzināsim, kā mēs jūtamies dabā, kur cilvēks reti spēris kāju, un kā jūtamies kādā dzertuvē, kur ļaudis bieži izgāž savas dusmas un skan lamas. Mute grēko visvairāk, jo tā apgāna cilvēkus un pasauli. Mūsu Kungs un Pestītājs ik mirkli glābj cilvēkus un Zemi no pazušanas.

Pateiksimies Dievam par mūsu skaisto Zemi, par krāšņajām debesīm, par tīro gaisu no rītiem! Pateik­simies par visu, ko Viņš mums dod, lai mēs būtu laimīgi un spētu iet pa pareizo, šauro likteņa ceļu. Lūgsim grēka piedošanu un piedosim septiņdesmit reiz septiņas reizes saviem tuvākajiem.

Atteiksimies no aizvainojuma rūgtuma un ienaida, kas mūsu sirdīs. Atzīsimies savos grēkos un meklēsim izeju pie Kristus. Lūgsim, un Viņš mūs atbrīvos no grēku nastas.

Cilvēka gars nāk palīgā mūsu nespēkam, gars pats aizlūdz par pasauli, cilvēkiem un mūsu miesu. Gars ir pārāks par miesu, tāpēc ļausim savam garam dar­boties. Mēs ik mirkli varam būt mierīgi, jo ar mums būs Jēzus Kristus līdz pasaules galam. Dievam nekas nav neiespējams, tāpēc lūgsim no sirds, dvēseles un gara, mīlestībā, ticībā un paļāvībā, lai tiktu glābta pasaule un mēs līdz ar to.

Mīlestība uz Dievu un tuvāko ļauj aptvert visu zemeslodi. Dāvājot mīlestību saviem tuvākajiem, mēs vairojam gaismu un harmoniju visā pasaulē. Ar savu patieso mīlestību mēs sasildām arī citos kontinentos dzīvojošos cilvēkus. Lūgšanās pieminēsim arī viņus. Mīlestības gaisma daudzus spēj atmodināt un ļauj atvērt arī citu sirdis lielajai mīlestībai.

Uz mūsu planētas dzīvo daudz Dievu mīlošu cil­vēku, un, pateicoties tieši viņiem, pasaulē ir vairāk laba nekā ļauna, vairāk gaismas nekā tumsas un vairāk mīlestības nekā naida. Dāvāsim cilvēkiem mīles­tību, mīlēsim Dievu, un mūsu planēta taps sakopta.

Tuvojas Jēzus Kristus atnākšanas diena. Dievs novē­lējis katram sakopt savu sirdi, savu miesu, savu māju. Ciemu un pilsētu. Lai sagaidītu Dievu nākam no padebešiem, mums ir jāsakopj sava planēta. Mēs taču vēlamies mosties ar labu noskaņojumu. Mēs vēla­ mies izjust pasaules skaistumu un bagātību. Mēs taču vēlamies pēc veiksmīgi pavadītas dienas un nedēļas būt laimīgi. Mūsu laimes sajūtu rada ne vien labi padarīti darbi, bet arī tīkama vide, kurā dzīvojam. Veidosim pasauli skaistāku un sakopsim sevi tā Kunga atnākšanas dienai!

Dievs darbojas ikvienā no mums, jo mēs esam Viņā radīti. Katrs saņem pēc savas ticības. Bezdievis netic, tāpēc Dievs viņā uztur tikai vienkāršākās dzīvī­bas formas. Dievs tādam neko neuztic, jo viņš ir nepa­klau­sīgs. Caur ticīgo plūst Svētā Gara gaisma, kas viņu vada un caur viņu pasaulē izved Dieva gribu. Dievs mūs radījis, lai mēs būtu Viņam paklausīgi bērni un lai uzticīgi kalpotu. Lai mēs spētu paveikt mums uz­ liktos darbus un būtu uzcītīgi Dieva palīgi.

Ja cilvēks Jēzum Kristum tic, Dievs viņam dāvā spēju svētīt. Svētīsim Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, un mēs darīsim Dievam tīkamu darbu. Svētījot pār­ krustīsim, un Dievs caur mums darbosies. Pār ticīgu cilvēku plūst Svētā Gara gaisma, un viņa sirdī atklājas Jēzus Kristus ar Dieva dzīvības gaismu.

Virs ticīga cilvēka galvas ir gaismas pilna krusta zīme. Ticīgais lūdz, un pār viņu Dievs sūta Svēto Garu. Ticīgais spēj svētīt cilvēkus un arī priekšmetus, zemi, mājas un dzīvniekus. Ar svētību apveltīts cil­vēks var lūgt svētību arī pasaulei, un tā kļūs vēl skaistāka.

Lūgsim, un mums taps dots. Svētīsim tos, kas to pelnījuši. Svētīsim arī tos, kas mums dara pāri. Ja svētījot Dievam lūgsim svētību, tad no Viņa to arī saņemsim un Dievs ar savu pilnību lietas sakārtos tā, kā vajadzīgs.

Svētības spēkā pasaulē ienāk harmonija un miers. Svētības spēkā atkāpjas tumsa un ļaunums. Svētības spēkā grēks tiek uzvarēts. Jēzus Kristus – pasaules uzvarētājs – mums dod savu svētību un gaismu. Dievs mums ir vēlējis būt par pasaules gaišumu. Gars, kas bagātīgi svētī citus, top divkārt stiprināts, un tā bagā­tība ik mirkli vairojas.

Kas savu labumu patur sevī, pār to Dieva svētība nenāk. Kas dod, tam top atmaksāts gaismā un svētībā.

Neaizmirsīsim ziedot desmito daļu no savas algas. Dievs devīgos mīl un atsvabina no materiālās pasau­les važām. Dodot tuvākajam, mēs dodam Dievam, jo viss taču pieder Radītājam. Un Dievs tad pār devīgo izlej savu žēlsirdību un svētību. Dodot cilvēks kļūst garā bagātāks.

Cilvēka gars ir viņa gaismeklis. Ja cilvēka gara gaisma miesu neapspīd, tad miesa ir grēka varā. Miesa bez gara apskaidrības ir grēka avots. Gars pēc cilvēka dzim­šanas pasaulē ir dziļi apslēpts viņa miesā. Bēr­nam gara gaisma apskaidro prātu, un gara augļi ir jaušami viņa darbībā un uzvedībā. Pieaugušam cilvē­kam gars no miesas tiek norobežots ar dvēseli. Tieši tad, kad cilvēks ir kļuvis pieaudzis, viņa svarīgākais uzdevums ir atkal savienoties ar savu debesu ķermeni.

Tātad pieaugušam cilvēkam jāmeklē palīdzība pie Dieva. Bez Svētā Gara palīdzības cilvēks nevar rast saikni ar savu garu. Tas ir katram jāsaprot – ja cilvēks Dievam ticēs un Viņa baušļus pildīs, tad Svētais Gars palīdzēs zemes ķermenim savienoties ar debesu ķer­meni. Ja cilvēks par Dievu neinteresēsies un Viņam neticēs, tad saikne starp viņa zemes ķer­meni un debesu ķer­meni izveidoties nevarēs.

Neticīgo gara gudrības gaisma neapspīd, un viņam trūkst patiesas gudrības un atziņas. Neticīgais mīt pasaulīgajā tumsā. Miesa dara grēka darbus, un bez­dievis vēl dziļāk iestieg pasaules netikumos.

Tā pasaulē šobrīd bieži notiek. Neticīgs cilvēks izdara ļaunu darbu, nodara pāri savam tuvākajam un pat īsti neapzinās, ko pastrādājis. Neticīgie nezina, ko viņi dara, jo visu dara miesa, kas nošķirta no gara.

Gars ir gudrs un ilgi jo ilgi Debesu Valstībā mācīts. Debesīs Dievs radījis daudzas pasaules, kurās gars var iegūt gudrību. To debesu ķermeņa prāts gadu tūkstošu gaitā uzkrāj un atceras. Cilvēks garā Debesīs mācās daudzās Dieva gudrības skolās. Gars zina Dieva likumus un izzina Dieva radīto pasauļu pastā­vēšanas kārtību, to izvietojumu visumā, pārzina dzīvo radī­jumu esamību un atrašanos Debesu pasaulēs. Cil­vēka gars pazīst eņģeļus, vecajus, dzīvās būtnes un cilvēkus dažādās attīstības pakāpēs.

Dieva radītajās Debesu pasaulēs ir bezgala daudz dzīvo radījumu. Izplatījumā ir planētas, uz kurām mīt cilvēki ar atšķirīgiem gara attīstības līmeņiem. Cilvēku garīgā izaugsme nosaka piederību sava garīgā līmeņa pasaulei. Tātad no tā, cik mūsos gara augļu ir sakrāts, arī ir atkarīgs, uz kuru Debesu pasauli Dievs mūs nosūtīs. Un dažādās pasaulēs ir dažāda atklāsme par Dieva esamību un Dieva Patiesību.

Debesu Tēvs devis iespēju brīvi attīstīties un piln­veidoties ikvienas planētas iedzīvotājiem. Ilgajā cil­vēku garīgās izaugsmes laikā uz planētām radās dažā­das pārvaldes formas ar atšķirīgiem civilizācijas attīs­tības līmeņiem. Uz planētām bija un ir savi ķēniņi un varenie. Izveidojās dažādas reliģijas un ticības no­ virzieni. Daudzos gadījumos uz planētas vai pla­nētu kopas radās viena reliģija, ar vienu pie­lūgsmes objektu, diemžēl tas nebija patiesais Dievs. Šīs pasau­les un planētas tika radītas vēl pirms Zemes.

Un tad Dievs radīja mūsu planētu. Viņš radīja Ādamu un Ievu. Laika gaitā pakāpeniski Dievs sūtīja dzīvot uz Zemes visus Debesu Valstībā garā dzimušos cilvēkus. Tātad ikviens kādā citā pasaulē mītošais cilvēks savu reiz ir dzīvojis uz Zemes.

Pēc Ādama un Ievas radīšanas cilvēku skaits uz Zemes vairojās. Veidojās tautas un nācijas. Tās vienu no otras Dievs nošķīra ar valodu barjerām, tā sadalot dažādās etniskās grupās ar savām paražām un reli­ģijām.

Izplatījumā aiz debess juma ir daudz dažādu planētu. Uz tām pēc Dieva nodoma dzimst cilvēki, un arī viņos iemājo debesu ķermenis. Planētu skaits ir iespaidīgs.

Ieskatīsimies vienā planētu kopā – to sauc par Krišnaloku. Tur viņu valdnieks izveidoja sevis paša pielūgsmes kultu, un iedzīvotāji patiesajam Dievam Radītājam netic. Viņi gadsimtiem ilgi tiek maldināti un pielūdz Krišnu.

Izplatījumā uz visām planētām dzīvojošie miesā arī mirst un nonāk Dieva radītajās Dvēseļu pasaulēs. No tām Dieva noliktajā laikā daudzi no kādreizējiem Krišnalokas iedzīvotājiem nonāk dzīvot arī uz Zemes. Viņi dzimst pārsvarā Indijā un zemes dzīvē turpina pielūgt Krišnu. Pats Krišna, būdams pasaulē, izveidoja savu reliģiju un sarakstīja grāmatas, kuras sauc par upanišadām. Krišnas maldīgajai teorijai ir daudz piekritēju. Tomēr teorija – tā nebūt nav Patiesība.

Ļoti žēl, ka ir cilvēki, kas netiecas pēc patiesā Dieva! Tagad Krišna savu varu pār Krišnalokas pla­nētu iedzīvotājiem ir zaudējis. Dieva Dēls ir uzvarējis arī pārējās varas un ķēniņus. Mūžīga pateicība mūsu Pestītājam un glābējam!

Līdzīgi ir ar Budas kā elka pielūgšanu. Budisti nāk no vienas planētas, kas ir izplatījumā aiz debess juma. Šo planētu, kas ir lielāka par Zemi, sauc par Budu. Tomēr tā ir tikai viena planēta bezgalīgi dau­dzu pla­nētu vidū un Dieva priekšā – niecīga. Arī uz tās pilnīgā spēkā darbojas Dieva likumi un Viņa vara.

Arī musulmaņiem Dievs izplatījumā ir izveidojis savu mājvietu – planētu, ko sauc par Medu. Uz tās šobrīd aktīvi darbojas Svētais Gars, kas caur Dieva praviešiem māca ticēt un paļauties uz Dieva Dēlu. Ja cilvēkā ticība ir dzīva, tad to vieglāk pagriezt parei­zajā virzienā – uz patieso Dievu, visa Radītāju.

Neskatoties uz ticības atšķirībām, kristiešiem pie visiem cilvēkiem ir jāvēršas ar mīlestību un pacietīgi jāmāca saprast Patiesību.

Pasaulē laika gaitā ir radušās dažādas reliģijas, kulti un sektas. Arī reiz uz Zemes mitušās un izmi­rušās civilizācijas pielūdza dievības un elkus. Šī maldīgā elku un dievību pielūgšana nāk no dažādām visuma civilizācijām, kas dzīvo uz tālajām planētām. Uz Zemes ir dzīvojuši daudzi vareni ķēniņi un viltus pra­vieši, kas pasaulē sludināja savu reliģiju un piespieda cilvēkus tai ticēt. Ja kāda ticība tiek uzspiesta ar varu, tad tā nav no Dieva.

Cilvēces vēsture liecina, ka pasaulē līdztekus Dievam ticīgajiem dzīvoja daudz bezdievju, kas ticēja dažā­dām dievībām un elkiem. Senās civilizācijas savā laikā radās un savā laikā izzuda.

Kādas tad bija vissenākās civilizācijas un valstis pirms Kristus, tas ir, pirms mūsu ēras? Bija šumeru civilizācija 33. gs. p. Kr. Divupē ar Naunas dieva pie­ lūgšanu, Indas civilizācija 25. gs. p. Kr. un Meksikas civilizācija 22. gs. p. Kr., Ēģiptes senā valsts 26. gs. p.Kr. ar dažādu dievību pielūgšanu.

Tad Ķīnas Huanhe upes ielejas civilizācija 20.gs. p. Kr., Krētas civilizācija 17. gs. p. Kr. ar dieva Zeva pielūg­ šanu, vēdu laikmets Indijā 15. gs. p. Kr., Mikēnu impērija 13. gs. p. Kr., omleku civilizācija Amerikā 12. gs. p. Kr.

Vēlāk hinduisma rašanās, upanišadu pieraksti 8.–3. gs. p. Kr., sengrieķu civilizācija, zoroastrisma rašanās 6. gs. p. Kr., budisma rašanās 5. gs. p. Kr., daoisma rašanās 3. gs. p. Kr.

Šīs civilizācijas Dievam – visa Radītājam neticēja. Katra no tām pielūdza savu dievību vai elku. Tomēr nepatiesība ilgi pastāvēt nevar, jo tai nav Dieva svē­tības.

Senās civilizācijas ar laiku izzuda un līdz ar tām– viņu pielūgsmes objekti. Tā omleku civilizācija, kas Meksikā radās 12. gs. p. Kr., izzuda 1. gs. p. Kr.

Katras civilizācijas pastāvēšana aptver Dieva nolikto laika posmu, kurā dzimst zināms daudzums cilvēku, kas pirms tam dzīvojuši uz kādas no izplatījumā esošām planētām.

Tā, piemēram, omleku civilizāciju veidoja cilvēki, kas dzīvojuši izplatījumā uz Omlas planētas un, pēc dzīves Dvēseļu pasaulē, Dievs viņus iemiesoja uz Zemes Amerikas vidienē.

Ikvienam tika dota iespēja iepazīt patieso Dievu – Viņa Derības laikā un arī tagad – caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu.

Tātad Dievs sūta cilvēkus dzīvot miesā uz Zemes, lai šeit iepazītu Dieva Patiesību un Dieva vārdus. Un cil­vē­kam tiek dota iespēja sevi izteikt un iepazīt Dievu caur Jēzu Kristu. Zeme ir īpaša Dieva radīta planēta, uz kuras savu reiz nonāk ikviens Dieva radītais cil­vēks. Dievs savu tautu māca, vada un caur pravie­šiem uzrunā.

Zeme ir Dieva gudrības, Atziņas un Patiesības atklāsmes planēta – tāda visā izplatījumā pasaulīgā līmenī ir viena vienīga. Tikai uz Zemes miesā ir dzi­mis Dieva Dēls – Jēzus Kristus. Caur Viņu cilvēki var iepazīt Dievu un izzināt Patiesību. Caur Viņu tiek īstenots Dieva Derības piepildījums.

Mūsu ērā uz Zemes dzīvoja daudz vairāk cilvēku nekā pirms mūsu ēras. Turpināja veidoties civilizā­cijas un kultūras. Amerikā 3. gs. radās maiju civili­zācija, tad sekoja Misisipi kultūras uzplaukums 7. gs., Āzijā 6. gs. izveidojās islama reliģija, 7. gs. bija Ganas impērijas uzplaukums.

Vēlāk – anasazi kultūras uzplaukums 11.gs. Mek­sikā, Misisipi kultūras uzplaukums 13. gs., acteku civili­zācijas uzplaukums 13. gs., tad – maiju un tol­teku civilizācijas uzplaukums. Par šīm civilizācijām un kul­ tū­ rām zinām no vēsturnieku un arheologu savāktā materiāla.

Kā redzams, civilizācijas uzplauka un izzuda, bet kā liecības par tām palika sabrukušie tempļi, elku vai die­vību tēli. Tie vēstīja par seno civilizāciju pastāvē­šanu uz Zemes un rosināja domas par to esamību Dieva radītajā Visumā. Ir saglabājušās liecības par civilizācijām raksturīgo kultūru, reliģiju un pielūg­smes objektiem.

Daudzu civilizāciju garīgie vadoņi pasaulē ir dzi­muši vairāk kārt, lai spēcīgāk pakļautu sev tautas un pasauli. Dievs Radītājs ikvienai radībai dāvā brīvu iespēju sevi izteikt. Piemēram, hinduismā visplašāk pielūgtais Višnu pasaulē nācis vairākās inkarnācijās, nozīmīgākā no tām bija Krišna.

Patiesais visa Radītājs ir viens – Debesu Tēvs, kas pasaulē sevi atklāj caur savu Dēlu Jēzu Kristu un izteic ar Svēto Garu. Laimīgs tas, kurš tam tic!

Patiesība ir viena. Nepatiesības mūžs ir īss. Līdz ar Saules un Mēness aptumšošanos, debesu stiprumu sakustēšanos pasaulē ikvienam būs iespēja savām acīm pārliecināties, ka Patiesība ir nākusi no Dieva ar Vecās un Jēzus Kristus Jaunās Derības vārdiem. Debesu Tēva Patiesības Gars ticīgajiem atklāj Patiesību un vairo viņu gudrību.

Svētīgs tas cilvēks, kurš Dieva vārdiem tic, kurš savā sirdī Dieva baušļus pieņem un tos pilda. Svētīgs tas cilvēks, kurš nedzenas pēc pasaulīgiem labumiem, bet sevī vairo gudrību un atziņu, mācās pildīt Dieva prasības un klausa savai sirdsbalsij.

Dievs ticīgo uzklausa, vada un ar Svēto Garu māca. Dievs iemājo ticīgā sirdī, un viņa miesa top gaiša. Gara gaisma vispirms apspīd dvēseli un miesas dziļumus, tad pakāpeniski izgaismo miesas šūniņas – līmeni pēc līmeņa, no smalkākā uz rupjāko. Ikviena ticīga cilvēka miesas dziļumos mīt gara gaisma, un tikai Dieva spēkā tā var ienākt apziņā.

Vajadzīga liela pacietība, lai, ejot pa ticības ceļu, nonāktu līdz atziņai, ka Jēzus Kristus tik tiešām ir Dieva Dēls. Vispirms nepieciešams šo Patiesību atzīt ar prātu, un tad šai atziņai ir jānāk arī no gara sirds dziļumiem. Mūsu vēlmei iepazīt Patiesību ir jāsa­vienojas ar to Patiesības daļu, kas garā jau mīt. Tātad jātic ne tikai ar prātu, bet galvenokārt – ar visu sirdi.

Tikai tad, kad gara apskaidrība izgaismo ikkatru miesas šūniņu, ticība Dievam var būt pilnīga. Tāda ticība nav apšaubāma, tāpat kā nav apšaubāma Dieva Patie­sība. Un tikai tad var sākties Patiesības atklās­mes ceļš.

Patiesība cilvēkā ienāk no Dieva ar Patiesības Garu, un to var saņemt vienīgi garā. Cilvēkam to var nodot vienīgi viņa gars. Ja gars cilvēka miesā ir atklājies tikai par 30%, tad arī ticība Dievam ir tikai 30% no pilnas ticības. Tāds mazticīgais var arī apšaubīt Dieva esamību vai Jēzus Kristus nozīmi.

Ja gars cilvēkā ir atklājies par 90%, tad viņā ticība gandrīz ir pilnīga. Gars cilvēkā vairo ticības spēku. Ticīgais tic Dieva liecībām un vārdiem.

Ikvienam pieaugušam cilvēkam ir jāiziet cauri sava gara atdzimšanas procesam. Atdzimšana garā ir cilvēka otra dzimšana, kad viņā izpaužas gars ar savu gudrību, atziņu un ticību. Ja cilvēkā gars nav atdzi­mis, tad miesa nav izgaismota un viņš ir mazticīgs vai pat neticīgs.

Ticība cilvēkā ienāk no gara. Dievs ir Gars, un Dieva lietas un vārdi ir apspriežami garā. Miesa no garā teiktā nesaprot nenieka. Tāpēc nebrīnīsimies, ja neticīgie mūs nesaprot un dažkārt pat ienīst. Tāpēc nebrīnīsimies, ka viņus neinteresē Dieva liecības un garīgas lietas.

Bezdievjiem tīk elki, viltus mācības, bagātība un manta. Viņi savas negausības dēļ gatavi no ceļa nogrūst ikvienu, kas traucē. Patiesa laipnība bezdievjiem ir sveša. Jā, viņi var būt uzspēlēti laipni, bet no iekšie­nes laužas ārā ienaids un viltība.

Cilvēka prāts bez gara gaismas ir spējīgs iepazīt un aptvert tikai pasaulīgo. Tātad ar prāta gudrību nevar saprast Dieva vārdus. Var mācīties ilgi un daudzās augstskolās, var iekalt Bībeles tekstus no galvas, bet sapratne par Dievu un Viņa vārdu būtību var nākt vie­nīgi no gara, no iekšienes. Cilvēka prātu var apskaid­rot vienīgi viņa gars. Tāpēc Dieva iepazīšanas ceļā svarīgākais ir izpildīt Derības prasības. Tad pār cil­vēku nāk Svētais Gars, kurš gara gaismai paver vārtus uz miesu. Tas nenotiek vienā mirklī. Šis process sākas ar ticības apliecināšanu darbos, ar lūgšanām, ar grēka piedošanu, ar pazemību un Dieva apliecināšanu.

Vislielākais traucēklis cilvēka gara izaugsmei ir augstprātība. Cilvēks domā, ka viņš ir tas gudrais, ka viņam ir vara un iespējas, ka viņš var būt pārāks par citiem. Tā Kunga bijāšana ir ticības ceļa sākums. Dievs sevi apliecina ar savu varenību dabas procesos un sti­hijās. Debesis izteic Dieva spēku un godību. Arī zibens un pērkons ir atgādinājums par Dieva spēku un vare­nību. Un vai tad cilvēka dzimšana nav Dieva brīnums?

Kopš dzimšanas brīža cilvēka dzīvība ik mirkli ir atkarīga no Dieva. Arī viņa veselības stāvokli nosaka Dievs. Cilvēks pārveidojas un Svētā Gara spēkā top gudrāks. Dievs nosaka cilvēka likteni un viņa dzīves laiku. Bez Dieva ziņas mums pat matiņš no galvas nenokrīt.

Un pazemība Dieva priekšā lai mūsos vairojas, ne ārējā pazemība, ko cilvēkiem rādīt, bet iekšējā – dziļi sirdī – ko redz tikai Dievs. Pazemība sirdī ienāk lēnām, jo sākumā visā miesā mīt augstprātība. Augst­prātība cilvēkā aizver vārtus uz garu.

Dieva bijāšanā un pazemībā paveras miesas šūnas, un tajās var iespīdēt gara gaisma. Dievs pazemīgos mīl un sargā, tie mīt Dieva patvērumā. Pazemība paver vārtus uz gara sirdi un Dievu.

Tā Kunga bijāšana atdara cilvēka sirdi un ļauj ienākt Svētajam Garam. Dieva bijāšana paver vārtus uz Debesu Valstību. Tas Kungs Debesīs valda pār visu, kas vien ir izplatījumā radīts. Viņa varā ir visas dzī­vības. Viņš valda pār Zemi un cilvēkiem. Noliek­sim galvas tā Kunga priekšā un lūgsim, lai Viņš ienāk mūsu sirdīs un mūs vada. Lūgsim, lai Dievs ap­ skaidro prātu ar savu gudrību, lai spēcīgu dara garu. Lai gars ar visu tam piemītošo spēku apskaidro mūsu miesu.

 

Lūgšana:

Mūsu Tēvs debesīs, es noliecu galvu Tavā priekšā un pazemīgi lūdzu, vadi mani un apskaidro manu prātu, esi man ceļa rādītāja gaisma.

Jēzu Kristu esmu pieņēmis par savu Pestītāju un savu miesu atdodu Viņa rokās. Es paļaujos uz Viņu šobrīd, un tā līdz pasaules galam.

Tēvs, es lūdzu, ļauj man būt pazemīgam un uzticīgam Dieva kalpam. Mana sirds Tevi slavē un godina. Es pildīšu Tavu Derību un iekļaušos Tavā harmonijā un ritmā. Es dziedāšu Tev slavas dziesmas, jo Tu esi mans vienīgais Dievs.

Es atsakos no visa, kas manī ir lieks un nevajadzīgs. Tēvs, ļauj man atbrīvoties no grēka verdzības un miesas spaidiem. Mana sirds pateicas Tavam Dēlam, kas pasauli ir uzvarējis.

Es pieņemu Derības vārdus, lai manī tie darbojas kā likums. Dievs, esi dzīvā ūdens straume, kas atdzīvina manus locekļos. Es pieņemu sevī visu, ko Tu man caur Dēlu dod.

Gods Dievam augstībā! Lai mūžīga ir Tava vara!

Dzīve pasaulē nav viegla. Uz cilvēku pleciem gul­stas ikdienas raizes un rūpes, un vēl – grēcīgās pasau­les smagums. Cilvēku no tā var atbrīvot vienīgi Dievs. Paļāvība un vēlreiz paļāvība uz mūsu Pestītāju ļauj saprast dzīves jēgu un sirdī sajust prieka atvieglojumu. Ja dzīves mērķis ir zināms, tad vieglāk ir nest pasaulīgo nastu, kas ik dienu spiež pie Zemes. Tas Kungs ir palīgs un glābējs.

Ak vai, bezdievim, jo viņš ir nejūtīgs un nezina, ka viņa dzīvība ik mirkli iet mazumā. Bet ticīgais gādā par sevi, par nākotni un savu dzīvību.

Pasaulē cilvēku, kuri tic Dievam, ir daudz, uz viņiem ir balstīts Dieva nodoms tālā nākotnē. Ir maz­ ticīgie, kas savā ticībā ir vāji un kam šaubas ir biežs ceļabiedrs. Tiem ticības auglis sirdī vēl tikai veidojas. Ir ticīgie, kas no Tēva kā dāvanu saņēmuši ticību. Viņos ticības sēkla ir uzdīgusi un gars vairojas. Un ir Dieva bērni, kas savās sirdīs ir pieņēmuši Jēzu Kristu kā savu Pestītāju un dzimuši garā no augšienes.

Kopš cilvēku radīšanas garā pašos pirmsākumos cilvēki atrodas dažādos gara attīstības līmeņos. Kat­ram ir savs gara sirds lielums. No gara lieluma ir atkarīga cilvēka gudrība, Atziņas un Patiesības sapratne. No tā ir atkarīgs, cik daudz viņā ir gara augļu un cik viņš pašos dziļumos ir skaists.

Bezdievji garā ir visvājākie. Viņi garā ir tukšinieki, jo viņos nav gara augļu. Bezdievjiem gara dzīvība ik mirkli iet mazumā.

Mazticīgie ir pusceļā. Viņiem visvairāk vajadzīga palīdzība. Liecināsim viņiem par Dievu, teiksim Dieva vārdus, lai viņos ticības sēkla augtu!

Ticīgais ir bagāts ar ticību vienīgajam Dievam, un viņā vajag vairot ticību, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.

Dieva bērns savā sirdī Jēzu Kristu ir pieņēmis un ik dienu sevī vairo gara augļus. Gara bagātība vairojas gara sirdī, un tā top gaismas pilnāka. Vairosim sevī gara bagātības un dāvāsim tās Jēzum Kristum!

Un katrs no dzīvajiem turpina savu likteņa ceļu. Garā var augt, bet gara spēku var arī zaudēt. Grēkojot sevi zaudē kā mazticīgais, tā arīdzan ticīgais. Dieva likumu izpildes prasības attiecināmas uz visiem vie­nādi.

Ja cilvēks uz Zemes ir dzimis ar lielu garu, tad, dzīvē daudz grēkojot, var zaudēt lielu daļu sava gara. Pirms dzimšanas pasaulē cilvēks varbūt dzīvoja vis­ skaistākajā septītā līmeņa Debesu pasaulē, bet pēc grēcīgas dzīves viņš var, pēc Dieva lēmuma, nonākt daudz zemākā gara attīstības līmeņa pasaulē. Tajā viņš vispirms izpirks savus grēkus un, kad atbrīvosies no tiem, tad Dievs ar savu lēmumu pārcels viņu uz augstāka līmeņa pasauli. Bet pazaudēt savas gara bagā­tības visātrāk var ar augstprātību, iedomību, ļau­nām domām, ienaidu un dusmām.

Cilvēka gara izaugsme ir atkarīga no tā, cik daudz labu darbu viņš ir darījis un kā pildījis Dieva Derību. Cilvēka gars var augt tikai pasaulē. Tātad no šīs dzīves ir atkarīgs tas, kādi mēs būsim Debesīs un kādu algu par savu dzīvi saņemsim.

Pirms cilvēka dzimšanas pasaulē viņa debesu ķer­menis dzīvo kādā no Dieva radītajām Dvēseļu pasau­lēm. Pieņemsim, ka cilvēks jau dzīvo sestā līmeņa Debesu pasaulē, kur ir labāki dzīves apstākļi nekā uz Zemes.

Pēc Dieva nodoma, noteiktā laikā šis cilvēks pie­ dzimst uz Zemes un viņa debesu ķermenis iemājo miesā. Ja pēc nodzīvotās dzīves izrādīsies, ka viņš sevī gara augļus vairojis un no grēkiem atbrīvojies, tad Kungs un Dievs viņu var pārcelt dzīvei uz visskai­stāko – uz septītā līmeņa Debesu pasauli– Paradīzi. Bet, ja šis cilvēks savas dzīves laikā būs daudz grēkojis, tad viņš, pēc Dieva sprieduma, ar sava sakrātā grēka nastu var nonākt zemāka līmeņa Debesu pa­ saulē, kur dzīves apstākļi ir daudz grūtāki. Ja cilvēks savā gara izaug­smē būs palicis agrākajā līmenī, tad tas Kungs viņu pēc pasaulīgās dzīves var sūtīt dzīvot uz to pašu sestā līmeņa Debesu pasauli.

Gars, nonācis miesā, ir atkarīgs no zemes ķer­meņa rīcības, izdarībām un lēmumiem. Cilvēks var tiek­ties uz savu garu, uz Dievu vai arī paļauties savām miesas vēl­mēm, pakāpeniski iestigt grēkos un pasaulīgajā purvā.

Miesas spaidus un vēlmes varētu salīdzināt ar smagu čuguna kupolu, kurš nospiež garu ar savu smagumu. Ja cilvēks paļaujas uz Dievu un Dieva baušļus pilda, tad šī kupola smagums mazinās, jo Dievs viņu atbrīvo no miesas verdzības. Ja cilvēks miesai ļauj vaļu un grēko, tad ar katru nodzīvoto dienu šī kupola sma­gums palielinās un atbilstoši samazinās gara brīvība un iespēja miesu vadīt, savaldīt un apskaidrot.

Šī līdzība ar čuguna kupolu palīdz saprast, ka cil­vēka miesas darbi ved uz grēku un grēka iespaidā cilvēkā izsīkst dzīvība, cilvēks zaudē gara augļus un kļūst vājāks. Ar katru padarīto grēku grēcinieks kļūst vājāks un vājāks. Tāds zaudē Dieva svētību, un ik mirkli viņa dzīve pasaulē kļūst grūtāka.

Tāpēc negrēkosim un nepaļausimies miesas vēl­mēm. Būsim paši ar savu garu noteicēji pār vājo zemes ķermeni. Ļausim, lai mūsos ienāk Jēzus Kristus, un lūgsim Viņam, lai atpestī mūs no grēkiem un no miesas verdzības. Lūgsim, un mums taps dots. Kas meklēs, tas atradīs. Kas atradīs patieso ceļu, tas taps apskaidrots, tas zinās, kas darāms, jo viņa ceļa gaisma būs Jēzus Kristus.

Tas var notikt, ticībā lasot Svētos Rakstus. Tas var notikt arī šajā mirklī, lasot Jēzus Kristus garā doto liecību. Ticīgā cilvēkā gars visā pilnībā spēs miesu vadīt. Gara ienākšana miesā – tā ir spēja ar savu “Es” darboties pasaulē visā pilnībā.

Dievs cilvēku ieliek īpašos apstākļos, lai vienīgi ticībā un bauslībā viņš varētu rast saikni ar savu garu. Mēs varam sevi atrast un būt laimīgi, ja atzīstam mūsu Kungu un Dievu.

Šajā gara atdzimšanas procesā būtiska ir miesas sakopšana. Gars miesā var atklāties tikai Dieva spēkā un tad, ja tā ir harmoniska un sakārtota. Lūgšanas no rīta, pusdienā un vakarā pirms gulētiešanas ir tas mazumiņš, ar kuru ir jāsāk. Ikdienā jācenšas izpildīt Dieva baušļu prasības, un dienas darbi ir jāizkārto bez steigas.

Ir jāmācās domās pieminēt Dievu ik mirkli. Ir jāiz­veido nerimtīga gara sirds lūgšana. Būt kopā ar Dievu, tā ir laime un prieks, tā ir darbu svētība un veiksme.

Dievs ir vistaisnīgākais. Viņa taisnīgums lai mums dod mieru un apziņu, ka tiesa pār ikvienu būs godīga un spriedums – pareizs. Dievs ir pilnīgs savos sprie­dumos un lēmumos. Ir viens taisnais Kungs, kas pie­ ņem taisnīgu lēmumu pār visiem, kas dzīvo.

Mūžīga godība lai ir Tēvam, kas caur Dēlu nodi­bina taisnību pār visu, kas radīts! Mūžīga slava Dēlam, kas min Visuvaldītāja Dieva bargo dusmu vīna spaidu, iedibina taisnu tiesu un kārtību visā, kas radīts.

Lūgšana:

Mans Kungs un Dievs, es pateicos par visu, ko Tu esi man devis. Es pateicos par skaidro prātu un sirds mīlestību, par dzīvību un Tavu klātbūtni. Es pateicos par skaisto pasauli un debesīm, kas izteic Tavu godu, par visā mītošo dzīvīgumu un laimi mīlēt un būt mīlētam.

Tava gaisma apskaidro manu prātu un sirdi, dod mieru un lūgšanas prieku! Esmu laimīgs, ka jūtu Tavu Garu it visā. Tu esi mans Kungs, tā ir vislielākā laime apjaust Tevi un dzīvot Tevī. Es vēlos ar Tevi būt mūžīgi!

Es Tevi tik ļoti mīlu, mans Kungs un Dievs!

Ikviena cilvēka taisnību pielīdzinās tā Kunga taisnīgumam. Bezdievīgajā lielākoties mīt netaisnīgums. Ikkatrs grēka darbs ir netaisnīgums attiecībā uz Dievu un tuvākajiem.

Taisnīgums cilvēkā rodas pakāpeniski, tas ienāk no gara sirds, no gara. Cilvēka garam piemīt Dieva iedibināts taisnīgums. Tā ir viena no cilvēka gara die­višķīgajām īpašībām. Tātad dziļi mūsu sirdīs mīt tais­nīgums. Ja mēs klausām savai sirdsbalsij, tad varam pieņemt taisnīgu lēmumu.

Taisnīgais pasaulē ir gaisma. Viņa prāts ir izgaismots ar gara gaismu, jo taisnīgais ir pieķēries Dieva baušļiem un tos pilda. Netaisnais neiederas Dieva taisnīgumā, tātad taisnajā tiesā viņš saņems bargu spriedumu.

Taisnais savā sirdī Jēzu Kristu ir pieņēmis, un tas Kungs viņu attaisnos Tēva priekšā, un tā ticīgais uz mūžīgiem laikiem taps taisnots, lai viņā vairs nebūtu netaisnības. Tātad, ja mūsos vēl ir kāda netaisnība, tad to atmetīsim. Dieva Derība ir Dieva taisnīguma paraugs un likums mums visiem. Ja kāda lēmums nesakrīt ar Dieva Derības prasībām, tad tas nav taisnīgs.

Taisnīgā sirds izteic patiesību, un viņa mute pauž gudrību. Taisnīgā lūpas runā patiesus vārdus un pauž dziļu mieru un saskaņu. Taisnīgajā iemājo tā Kunga taisnīgums un caur viņu nonāk arī pie citiem. Taisnī­gais daudzus uzved uz pareizā ceļa. Pār taisnīgajiem bieži krīt apmelojumu vārdi, bet viņos Dievs ir stiprā klints, kas neļaus pagurt un apstāties.

Taisnīgā vārdi daudzus dziedina un atgriež pie Dieva. Taisnīgā vārdi taisno netaisnību un melus. Taisnība vienmēr ir pārāka par netaisnību.

Netaisnība cilvēkā izjauc līdzsvaru un harmoniju. Netaisnība pārrauj saikni ar garu. Netaisnība cilvē­kam atņem laimi. Ak vai, netaisnā ceļš ved uz uguns un sēra jūru. Tāpēc netaisnais lai arī turpmāk dara savu netaisnību, jo viņš jau spriedumu ir dabūjis.

Bet taisnais lai stāv par savu taisnīgumu un ir par ticības gaismu pārējiem. Jo pasaulē jau var pamanīt Dieva izredzētos pēc taisnīguma un labajiem dar­biem. Taisnīgā domas ir pilnas gudrību, un viņa acis staro patiesā gara gaismā. Taisnīgā ceļš ved uz Debesu Valstību, tas ir apmirdzēts ar Jēzus Kristus gaismu, un Dieva eņģeļi viņu ik dienu godā pavada.

Taisnīga cilvēka aura zaigo zeltītā spožumā, un virs viņa galvas mirgo svētuma nimbs. Taisnīgā gara sirds mirdz mīlestības gaismā, kas pasaulē ienes gai­šumu un mieru. Taisnīgajā ienāk Svētais Gars un rūpē­jas par viņu. Taisnīgais ir laimes pilns, jo ir savie­no­jies ar tā Kunga taisnību, ir izpildījis Dieva Derību un savā sirdī ir pieņēmis Jēzu Kristu.

Taisnīgā ceļš ved uz mūžīgo dzīvošanu. Pieņem­sim savās sirdīs tā Kunga taisnīgumu un ļausim, lai Viņš mūs vada. Atsacīsimies no jebkuras netaisnības un netaisnīgā ceļā iegūtiem augļiem. Ar šo pašu mirkli aizvērsim sevī vārtus un neļausim ienākt netais­nībai, un atmetīsim visas ļaunās domas.

Atvērsim savas sirdis tā Kunga priekšā un lūgsim, lai Viņš mūsos ienāk ar savu taisnīgumu. Ikkatra cilvēka taisnīgums top pielīdzināts tā Kunga taisnīgumam. Ja cilvēka taisnīgums atbilst tā Kunga prasībām, tad viņš top taisnots un tiek atpirkts no grēka un nāves.

Taisnīgais dzīvos kopā ar Dievu, un tas Kungs izlies pār viņu savu gaismu. Debesu Valstībā nebūs vairs nakts un nebūs aukstuma, jo pār visu spīdēs Dieva gaisma. Mūžīgā mīlestībā un laimē, mūžīgā priekā un mierā dzīvos ikviens, kas tic Jēzum Kristum un kas būs taisnots Debesu Tēva priekšā.

Svētīgs tas, kurš pildījis Dieva baušļus un dzīvojis pazemībā, klausījis savai sirdsbalsij un ik dienu pildījis Dieva gribu, kas viņā ir nākusi caur mūsu Kungu Svētā Gara spēkā.

Svētīgs tas, kurš no Kristus nav atkāpies un ik mirkli ar lūgšanām un darbiem ir turējies pie Dieva. Svētīgs tas, kurš nav padevies pasaulīgajiem kārdi­nā­jumiem un grēkiem, kurš pieņēmis savu krustu un sekojis Jēzum Kristum. Svētīgs sirdsšķīstais, jo viņā mājo Dieva taisnīgums un viņš ceļ godā Dieva vārdu. Ticīgais saņems Dieva žēlastību un pestīšanu.

Lai mūžīgs gods un slava Debesu Tēvam par visu, ko Viņš mūsos sēj caur savu Dēlu un Svēto Garu! Laimes pilnas lai ir ticīgo sirdis, jo esam sagaidījuši īsteno ražas laiku un varam saņemt Dieva Zelta grau­ dus, kas ienāks mūsos dažādās izpausmēs un vairos gara bagātību divkārt.

Dāvāsim Dievam sirds visskaistākos ziedus un gara augļus! Mūsu laime lai ir Viņa laime, mūsu prieks lai ir Viņa prieks, un mēs paši lai viscaur visā piederam Viņam, tam Kungam un Pestītājam, kurš mūs ir atpircis no grēka un nāves, no pasaules un bauslības!

Lūgsim, lai Dievs dod gudrības un saprašanas garu, lai apskaidro mūsu sirdis un atver savas gud­ rības dziļumus. Lūgsim Jēzu Kristu, lai piedod mūsu grē­kus un aizlūdz par mums Debesu Tēvam. Mēs ceram uz Patiesības Garu, kas apskaidros mūsu prātus, ceram uz Dieva žēlastību, gudrību un atziņu.

 

Lūgšana:

Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus un ļauj nest dzīves krustu pilnībā, lai Tava Dēla atnākšanas dienā mēs būtu izsmēluši visus lik­teņa kausus, lai visi Tavi darbi mūsos piepildītos un lai miesa būtu paklausīga, kā Jēzus Tev ir paklausīgs. Kristus ir mūsu ceļa rādītāja gaisma, un mēs tai sekosim mūžīgi!

Dievs, Tavi vārdi ir mūsu dzīvības ūdens, mēs pēc tiem slāpstam. Mēs ticam Tavam vienpiedzi­ mušajam Dēlam un pieņemam savās sirdīs Viņu par Pestītāju. Mēs atveram sirdis Tavai žēlastī­bai un Zelta graudiem, ko Tu esi sagatavojis.

Mūžīga slava un godība Debesu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!

 

Kristus, mūsu Pestītājs un glābējs,
mana paļāvība ir uz Tevi šodien un mūžīgi! Tikai Tava dzīvības gaisma ir spējīga
atdzīvināt manus locekļus un manu sirdi!
Lai slavēts Debesu Tēvs, visa Radītājs, žēlsirdības un mīlestības devējs!
Pateicība, gods un slava Jēzum Kristum,
kas pasauli ir uzvarējis!
Gods Dievam augstībā!

Es ticu uz Tevi, Kungs un Dievs!