Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

NOSACĪJUMI UN PRASĪBAS

Cilvēks ir skaists ar savu iekšējo pasauli. Dievs cil­vēku ir radījis pēc savas līdzības. Cilvēka augums ir harmonijas pilns līdz mirklim, kad viņš sagrēko. Grēks izmaina katra cilvēka dvēseles un miesas stā­vokli. Dieva baušļu nepildīšana un nepaklausība viņā dzemdē grēku. Ja cilvēks Dievam netic, tad grēks viņam netiek piedots un viņš sasirgst ar grēka kaitēm – padarītais grēks viņu dzen uz jaunu grēku.

Dieva neatzīšana ir grēka sākums. Tā turpinājums ir cilvēka iegribas pēc goda, slavas, varas, mantas, ļaunām darbībām vai pasaulīgiem labumiem, ko viņš savā prātā iekāro. Tieši prāts cilvēku dzen uz dažā­dām savtīgām izrīcībām.

Cilvēku vilina bagātības skaistums. Ja kāds nespēj šim vilinājumam pretoties, tad drīz vien var nonākt pasaulīgo kārdinājumu varā. Pieci cilvēka prāti – redze, dzirde, oža, garša un tauste noved cilvēku apju­kumā, un bieži vien viņam ir jācīnās ar godkāri, mantkā­rību, izpriecu kāri, dusmām un bailēm. Neticīgā cil­vēka gars nespēj nākt palīgā miesai no tā visa attu­rē­ties. Miesa ir bezspēcīga pasaules kārdinājumu priekšā.

Miesas pirmie grēka darbi ir gluži nemanāmi un liekas visai nesvarīgi. Nu un kas, ka es to izdarīju? Ja cilvēks neieklausās savā sirdsbalsī un neklausa, ko viņam saka gars, tad miesa turpina jau iesākto grēka darbu. Tas var izpausties mantrausībā, peļamās tiek­smēs vai kaislībās, dusmās vai bardzībā, skopumā vai rijībā, viltībā un tamlīdzīgās lietās. Bet vislielākie grēku barveži ir iekāre, mantas kāre un slavas kāre. Un visā apgrēcības ceļā miesa iestājas pret garu, jo miesai patīk grēks. Bet grēks cilvēkā dzemdē nāvi.

Cilvēkam ir jāizšķiras par labu savai dzīvībai. Vispirms ir skaidri jāsaprot, ka dzīvība ir Radītāja – vienīgā Dieva, Debesu Tēva dota. Cilvēkam jātic, ka Dievs viņu ir radījis pēc savas līdzības – skaistu, iecie­tības un mīlestības pilnu. Un Dievs katram cilvēkam ir vēlējis ilgi dzīvot – paklausībā, ticībā un mīlestībā. Cilvēkam ir jācer uz atgriešanos dzīvei Debesu Valstībā. Ticība Dievam ir dzīvības ceļa sākums.

Pieņemsim savā sirdī Dieva vārdus, un tas mūsu miesu darīs dzīvu, lai tajā varētu ienākt Svētais Gars, kas savienos garu ar miesu.

Ikvienā cilvēkā mīt visskaistākie Dieva dāvā­ tie gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība un atturība. Tātad mūsos ir liela bagātība, daudz lielāka par miljo­nā­riem piederošajām bagātībām. Mums šie skaistie gara augļi ir, un neviens pasaulē tos atņemt nespēj. Šie augļi ir mūsu visskaistākās īpašības.

Ja kādam pasaulē visvairāk izteikta ir laipnība, tad ziniet – jūsos var izpausties arī pārējās garā esošās īpašības – arī miers, prieks un mīlestība. Līdzīgi arī citas jaukas īpašības var būt par labu aizsākumu pārējām.

Cilvēkam jāļauj, lai viņā ienāk Dieva vārdi – Svēta­jos Rakstos lasītie, baznīcā uzklausītie vai no otra cilvēka dzirdētie.

Dieva vārdi ir visdzīvākā Dieva izteiksme, caur ko Viņš visu var izmainīt, pārvērst un atdzīvināt. Tātad vāja miesa ticības un vārda spēkā var pārtapt par garā spēcīgu. Jo tie, kas Dieva vārdiem tic un tos pieņem, tie pieņem arī Dievu, no kā vārdi pirmsākumā nākuši. Un Dievam cilvēkā ienākot, var ienākt apskaidrība un saprašana par garu, kas, no Debesīm nācis, mīt ikvienā. Tas ir cilvēka “Es”, kas būs mūžīgi dzīvs, ja cilvēks pieņems Jēzu Kristu par savu Pestītāju.

Ja atgriešanās ceļš pie Dieva ir uzsākts, tad nedrīkst to pamest vai atstāt novārtā. Kā iesētai sēklai ir nepieciešams lietus, lai tā sāktu dīgt, tāpat ikvie­nam cilvēkam ir nepieciešams ticības apliecinājums. Un tā dienu pēc dienas, stundu pēc stundas.

Diena jāsāk ar Tēvreizi, tā paver vārtus pie Debesu Tēva. Tēvs mūs uzklausa, svēta un atbild. Un tad seko mūsu lūgšana, kas no sirds izteikta. Ticības ceļš uz Dievu ik dienas prasa vairāk un vairāk ticības, un šī ticība ir jāapliecina darbos.

To var salīdzināt ar kāpšanu kalnā. Jo augstāk kalnā esam tikuši, jo stāvāks ir kāpiens un grūtāki ir apstākļi. Ja cilvēku māc šaubas un viņš no ticības Dievam atkāpjas, tad šāds mazticīgais šaubu iespaidā atgrie­žas ticības ceļa sākumā. Līdzīgi kā kāpjot kalnā– ja uz ledus paslīd kājas, var novelties līdz pat kalna pakājei. Ja cilvēks no Dieva ir novērsies, tad viņā aiz­ veras visi vārti, kas savieno ar Dzīvības avotu. Pro­tams, ticības ceļu vajag atsākt iet, jo runa taču ir par paša dzīvību. Tikai ticība Dievam cilvēkā var vairot dzīvību.

Vislielākais klupšanas akmens ticības ceļā ir grēks. Padarīts grēks ieiet cilvēka dvēselē un to iecietina, tas nozīmē – dvēseles smalkās šūnas iegūst paliekošu grēku ar visām tā sekām.

Dvēselē, līdzīgi kā datora atmiņā, uzkrājas informācija – par padarīto grēku, kas iekrāso tās šūniņas, samazinot caurlaidības spēju. Un gars vairs tik pil­nīgi nespēj piekļūt miesai un to apskaidrot. Garam ir prāts ar ilgā laika posmā Debesīs sakrātajām gud­rībām. Gars pazīst Dieva radīto kārtību, likumus un likumsakarības, gars aptver pasaulīgās zināšanas un zina simtkārt vairāk par miesas prātu. Gars spēj palīdzēt miesai.

Tātad, ja grēks ir nošķīris garu no miesas, tad arī gara prāts ir nošķirts no miesas prāta. Miesas tiek­smes ir uz grēku, un, ja gars miesu nesavalda, tā ar labpatiku dara grēka darbus. Bet padarītais grēks cilvēku ved uz pazušanu.

Jēzus Kristus bija nācis pasaulē, lai ņemtu uz sevi ticīgo grēkus un atbrīvotu viņus no grēku gūsta. Pēc Jaunās Derības vārdiem mēs zinām, ka, lūdzot Dievam piedošanu un piedodot saviem tuvākajiem, mēs varam no grēka atbrīvoties. Dieva Dēls mums ir parādījis ceļu uz grēku piedošanu, un ticības spēkā mēs varam saņemt šo Dieva žēlsirdību. Debesu Tēvs sevi nav saudzējis un savā Dēlā kļuvis par mūsu atpestīšanu no mūsu grēkiem.

Dieva Dēls grēcīgo cilvēku dēļ pazemojās – esot bez grēka, ar savu mīlestību un žēlsirdību pieskārās ikvienam, kas Viņam ticēja, to pestīja no grēkiem un svētīja. Svētīgs ikviens, kas Dieva Dēlam tic, kas Derību pilda un Kristus liecību savā sirdī ir pieņēmis.

Kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tas turpina Dieva iepazīšanas ceļu un tam Debesu Tēvs caur savu Dēlu sevi atklāj vairāk un vairāk. Ticīgie iemantos dzīvību un būs laimīgi mūžīgi!

Kas šodien Dieva Dēlam netic, tas dzīvības ceļu turpināt nespēj. Ja kāds neticēs arī Jēzus Kristus atnākšanas dienā, tam ceļš pēc taisnās tiesas vedīs uz mūžīgām ciešanām nāves uguns un sēra jūrā. Tā Dievam jau sagatavota. Ar taisno tiesu tiks nošķirti ticīgie no neticīgajiem, lai jaunajās Debesu pasaulēs nebūtu neviena neticīgā, lai tur nekad neienāktu grēka augļi, lai nebūtu nevienas ļaunuma sēkliņas.

Cilvēka vājums izpaužas neticībā, tā rada netaisnību un grēku. Neticīgā cilvēka prāts aptumšojas, un viņš no Dieva atsvešinās. Neticīgajam gars ir iecietināts un nevar viņam palīdzēt. Neticīgais visvairāk grēko no iekšienes – no viņa iziet ļaunas domas, mantkārība, zādzība, viltība un ienaids. Neticīgais ir pasaules sma­gums un nasta ticīgajam. Pasaules grēka smagums gulstas uz tiem, kas Jēzum Kristum tic. Ticīgais ir pasaules gaišums, un caur viņu Dievs pasaulē ienes mīlestību un visu labo, lai cilvēki nepazustu.

Padarītais grēks ir jānožēlo un jālūdz Dievam pie­ došana. Lūgšanai jābūt patiesai un no sirds – garā, ticībā un mīlestībā. Dievs novērtē ikkatru mūsu darbu un arī grēku. Lūgšana ir mūsu lūgums, tā ir mūsu vēlme, ko mēs gaidām piepildāmies. Lēmumu pieņem Dievs. Tātad lēmums par grēka piedošanu ir Dieva ziņā. Tāpēc nezūdīsimies, ka mums joprojām ir smagi. Nodarītais grēks ir jāizprot. Tas sirdī pirms lūgšanas ir jāizdzīvo ar patiesu nožēlu, tad mēs varam cerēt uz grēka piedošanu.

Grēks cilvēku pārveido un atstāj paliekošas sekas, visbiežāk ieradumus, no kuriem ir grūti atbrīvoties. Tātad, ja mēs lūdzam par grēka piedošanu, tad mums vienlaicīgi ir jāatsakās turpināt ierastos grēka darbus. Ja cilvēks to nevēlas vai nespēj, tad grēka sekas joprojām paliek viņā un dzen uz jauniem nedarbiem.

Grēks cilvēkā ir kā nezāle. Kamēr visas grēka sak­nes netiek izrautas, tikmēr atlikušās dzīs jaunus dzinumus. Grēka darbi ir dažādi, un tikpat dažādas ir arī grēka nezāles, katram nedarbam atbilstošas. Ja cilvēks izravē vienu grēka nezāli, tad šis grēks cilvēku vairs tik ļoti netraucēs. Atliek ar Dieva palīdzību izravēt arī atlikušās.

Ir jāmācās atbrīvoties no nelāgiem ieradumiem. Tie ir grēku saknes. Lūdziet Dievu un paši sevī nosa­kiet kā likumu – es vairs tā negribu darīt un nedarīšu to grēka darbu! Cilvēks ar savu gribas spēku ir spējīgs atteikties no visiem sliktajiem ieradumiem. Iera­dums cilvēkā dzemdē grēku. Ieradums ir smagums, jo cil­vēks nonāk tā atkarībā.

Cilvēka gars labi pārzina cilvēka miesu, un sirdsbalss skaidri pasaka, kas ir labs un kas ir ļauns. Būsim pret sevi prasīgi, jo mūsu miesa ir mūsu gara mājvieta un, to sakopjot, varam kļūt laimīgāki. Ja cilvēks kopj savu miesu, nostiprinās arī veselība. Garam piemīt spēja cilvēka miesu savest kārtībā.

Vispirms cilvēkam ir jātic Dievam un jāvēlas sevi iepazīt, tad ticības spēkā Dievs ar Svēto Garu stip­rinās garu un gars – miesu. Tātad vispirms cilvēks vēršas ar lūgšanu pie Dieva, tad Svētais Gars stiprina cilvēka garu un gars ar Dieva svētību ienāk cilvēkā un to pārveido. Svētais Gars izraisa atmodu viņā – ienes mieru, harmoniju un prāta skaidrību.

Ticīgs cilvēks ir kā zieds, kas uzplaucis Svētā Gara spēkā, uzplaucis sev un citiem par prieku. Viņā ir uzziedējušas daudzas jo daudzas šūniņas un atvēru­ šās ik mirkli tver Svēto Garu. Pienāk kārta atvērties arī pārējām šūniņām. Tad atdarās enerģētiskie centri, un tā cilvēks pakāpeniski kļūst vienots ar savu garu. Tikai vienots garā, dvēselē un miesā, cilvēks šajā pasaulē var būt skaists un laimīgs.

Bezdievis ir kā guļošais, kurā viņa skaistākā daļa dus. Viņš neapjauš un netic, cik garā un dvē­selē ir pilnīgs, netic, ka viņā ir daudz skaista un viņa gars ir apveltīts ar dievišķām īpašībām. Viņš nespēj piekļūt pie viņā mītošajām gudrībām un gara bagātībām.

Vienīgi ticība Dievam paver cilvēkam vārtus uz viņā mītošo gara bagātību. Ticība sākas ar cilvēka vēlmi lūgt Dievu, paļauties uz Dievu, iepazīt Dievu, uzticēties Dievam, bijāt un slavēt Dievu. Ticība sākas ar grēku izsūdzēšanu, ar atzīšanos savos grēkos. Ticība sākas ar savas sirds atvēršanu Dieva priekšā. Tad cilvēks saņems ticības stiprinājumu un, turpinot iet pa šauro ceļu, nenomaldīsies.

Dievs pieņem ikvienu, kas lūgšanā paver savas sirds durvis Jēzus Kristus priekšā, un atbild tam ar Svēto Garu. Turpinot iet pa ticības ceļu, ir jāapzinās, ka Dieva prasības ik dienu pieaug. Jo vairāk cilvēks iepazīst Dieva Derību, jo pieaug atbildība par tās izpildīšanu. Katrs saņem pēc sava mēriņa – mazticīgais ļoti maz, ticīgais daudz vairāk. Ticīgajam savukārt tiek izvirzītas daudz augstākas prasības.

Vispirms – desmit Dieva baušļu izpildīšana:

Es esmu tas Kungs, Tavs Dievs. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, tas Kungs, Tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs.

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam sveši­ niekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdu­ sējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.

Tev nebūs nokaut.

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Tev nebūs zagt.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.

Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

Tad – Jaunās Derības pamatprasības izpildīšana, kas ietver divus visaugstākos baušļus:

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta.

Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Visas svarīgākās prasības, kas cilvēkam jāpilda, ir ietvertas Jaunās Derības Jēzus Kristus Kalna runā. Vajag tiekties izpildīt Dieva likumus, tad Svētais Gars palīdzēs atturēties no grēka darbiem, palīdzēs izprast šīs prasības un vadīs pa ceļu, kuru ejot izveidosies skaidra sirds saikne starp Jēzu Kristu un cilvēku.

Kas ir sapratis, ka viņa dzīvība ir atkarīga no Dieva Dēla atzīšanas, tam jābūt pacietīgam un centīgam šī dzīvības ceļa gājējam. Pirmsākumā liekas, nekas nav skaidrs, nav zināms, kā to darīt. Bet vai tāpat nav arī, ķeroties pie kāda liela projekta vai darba? Skaid­rība nāk, darbu darot. Tāpēc tieksimies pēc Dieva apso­lījuma – mūsu mūžīgās dzīvošanas Debesu Valstībā.

Kristus mācīja mums Dieva gudrību, lai caur Viņa vārdiem tā ticīgajiem atklātos. Svētīgs ikviens, kas apņemas nest savu krustu un savas bēdas. Svētīgs, kas izsalcis un izslāpis pēc taisnības, jo viņš tiks ieprieci­nāts. Svētīgs, kas taisnības un Dieva Dēla dēļ tiek vajāts, jo tas redzēs Debesu Valstību. Svētīgs sirdsžēlīgais, lēnprātīgais un sirdsšķīstais, jo tas Dievu redzēs. Svētīgs ikviens, kas pieņem savā sirdī katru Dieva Derības burtu, kas ļauj Dieva vārdiem viņā darbo­ties, – to Kristus augšāmcels Debesu Valstībā.

Nevienam nav tiesību uz otru teikt – bezdievis; kas to saka, tas nonāks uguns un sēra jūrā. Mācīsi­ mies piedot un salabt ar savu tuvāko. Ja kas traucē atteikties no grēka, tad labāk šo traucēkli atmest pavi­sam malā un iegūt sevi garā. Jo cilvēks ar savu vājumu nespēj izrauties no grēka valgiem, bet ar patiesu vēlmi ticībā un lūgšanās Kristus spēkā viņš var tikt pestīts no grēka.

Ja kāds ir pievērsies naudai un zog, tad labāk no­ mainīt darbu un uzsākt ko jaunu. Naudas daudzums var iedzīt cilvēku grēkā. Ja vīrs pārkāpj laulību un pieķeras sievietēm, tad labāk pamest tās un dzīvot tikai ar sievu. Tas attiecas arī uz sievu, tai jādzīvo ar vīru. Jo viens laulības pārkāpums ir kā liels grēka akmens, kas strauji gremdē nāves dziļumos. Laulības pārkāpuma grēks ir jāizpērk gadiem. Ja kāds melo vai citus nosoda, tad labāk vairāk klusēt un neteikt ne vārda, jo tas laiks, kamēr klusē, varbūt spēs cilvēku glābt un atbrīvot no netikuma.

Ja kāds tev dara ļaunu, tad labāk nestāvēt tam pretī, bet atbildēt ar labu. Tad jāuzticas Dievam un jāļauj Viņam ļauno uzvarēt. Ja aizstāvēsies pats, tavi spēki būs par vāju un Dievs tev nepalīdzēs.

Mīlēsim savus tuvākos un nedarīsim viņiem pāri! Lai mūs vada Svētais Gars, un sirds lai tiecas pēc tā Kunga. Lūgsim par tiem, kas mūs vajā, un viņiem piedosim, jo tie nezina, ko dara. Bezdievju prāts ir aptumšots, un viņi ir grēka pilni.

Nevienam nav ļauts zvērēt pie Debesīm, jo tās ir Dieva godības tronis. Cilvēks nav spējīgs zvērestu izpildīt sava vājuma dēļ. Cilvēks garā ir liels, bet, nonācis pasaulē miesā, viņš ir vājš. Tikai visu Dieva likumu izpildīšana cilvēku var paglābt no pazušanas.

Nežēlosim desmito daļu citu labā, un šī mīlestī­bas dāvana lai tiek dota no sirds. Labāk lai par šo dāvanu zinām tikai mēs paši un Dievs. Tādus devējus Dievs mīl un atmaksā gaismā.

Lūgšana lai ir mūsu un Dieva sirdsšķīsta saruna, kas tikai mums zināma un dzirdama. Tā lai ir kā visskais­tākais svētbrīdis, kurā uzrunājam mūsu Tēvu ar Tēv­reizi un Dēlu – ar savu lūgumu. Debesu Tēvs atmaksā caur savu Dēlu, jo Viņam ir nodota visa vara pār mūsu dvēselēm, grēku piedošanu, tiesu un augšāmcelšanos.

Dievs Tēvs ir ik mirkli visā radītajā, arī mūsos. Viņš visu redz, caurskata un vada mūsu darbību. Dievs redz mūsu ciešanas. Dievs ir viscaur blakām savā bezgalīgi smalkajā, kristāldzidrajā, pilnīgas gud­ rības un gaismas Valstībā, kurā neviens nevar ieiet un no kuras Dievs visu redz un darbojas.

Mums ir jātic, ka Dievs ik mirkli ikvienam ir bla­kām, mūs redz un dzird, mūs mīlestībā vada un sargā.

Dievs no saviem Gaismas dziļumiem redz ikvienu radījumu un pārzina mūsu stāvokli, vajadzības un likteni. Tāpēc, pirms vēl padomājam, Dievs jau zina mūsu vajadzības un, kad ar Tēvreizes vārdiem Viņu uzrunājam un lūdzam, caur savu Dēlu pie mums nonāk un darbojas ar Svētā Gara spēku.

Mūsu Debesu Tēva pilnība nekad nebūs aptve­rama un paliks mūžīgs noslēpums. Dieva pilnībai nav robežu. Debesu Tēvs atklājas tikai caur savu Dēlu. Viens Dievs – visa Radītājs, mūsu Debesu Tēvs ar savu godību darbojas Dēlā, un caur Jēzu Kristu mēs varam iepazīt Dieva pilnību. Ja cilvēks ticēs Jēzum Kristum, tad iepazīs savu Kungu un smelsies Viņa Patiesību, gudrību un Atziņu.

Nesīsim savās sirdīs Tēvreizes vārdus – lai tie skan ik mirkli, kad vēlēsimies uzrunāt Dievu.

Nēsāsim līdzi arī rakstītus Tēvreizes vārdus – vis­ svē­tākos Dieva vārdus, kuru spēkā tiek pavērti vārti uz Dievu un Debesu Tēvs mums atbild caur Dēlu, sargā no ļauna un vada ikdienas ceļos.

Jēzus Kristus no Debesīm garā teica:

“Pie kā es atradīšu svētās Tēvreizes vārdus, to es svētīšu un pasargāšu!”

Ar Tēvreizes vārdiem mēs godājam mūsu Tēvu un turam svētu. Mēs lūdzam Tēvam, lai nāk apsolītā Debesu Valstība. Mēs piekrītam Viņa likumiem un vēlamies, lai viscaur Debesīs un virs Zemes notiek Tēva griba. Mēs lūdzam dienišķu maizi, lūdzam, lai mūsu dzīvošanai uz Zemes visa pietiktu. Debesu Tēvs ir visa Radītājs. Vienīgi Dievs var dot mūsu dzīvības uzturēšanai visu nepieciešamo. Ar Tēvreizes vārdiem mēs lūdzam arīdzan grēku piedošanu.

Cilvēka miesa bez gara spēka ir vāja un ik mirkli tiecas uz grēku. Grēka kaislība ir vissmagākā nasta, kas grēciniekam ik dienas ir jānes. Lūgsim Dievam piedošanu un piedosim saviem tuvākajiem. Palīdzē­sim saviem tuvākajiem atbrīvoties no grēka saistības ar mums. Ja piedosim citiem, arī Dievs mums piedos. Piedodot cilvēkam ir iespēja atbrīvoties no grēkiem un savu miesu padarīt šķīstāku.

Svētais Gars cilvēkā ienāk tad, ja viņš ir sagatavojis savu miesu tā uzņemšanai. Nešķīstā miesā Svētais Gars neienāk. Miesas attīrīšana ir jāsāk ar gavēšanu. Izvēlēsimies dienu vai laika posmu un gavēsim Dievam par godu. Tajā dienā, kad ieturēsim gavēni, pasaulīgā ēdiena vietā saņemsim Debesu ēdienu – Svēto Garu, kas attīrīs katru šūnu un dos nepieciešamo enerģiju. Gavēšanas dienas lai ir kā svētki Dievam par godu, jo ar gavēšanu mēs sagatavosim savu miesu Dieva ienākšanai.

Varam ieturēt arī mazo gavēni – nebaudīsim izmek­lētu ēdienu un pārtiksim tikai no maizes, augļiem, dārzeņiem un ūdens. Bet labāks ir īstais gavēnis – kad mūsu ēdienkartē ir ūdens, ūdens un atkal ūdens. Tajā dienā mēs no Dieva saņemsim pilnu debešķīgo ēdienu klāstu, attīrīsim savas miesas šūnas un orga­nismam būs atslodze.

Ikdienā izvēloties daudzveidīgus ēdienus, pie tam lietojot pārtiku ar konservantiem, organisms tiek pārslogots. Cilvēka nieres, aknas un pārējie orgāni nespēj visu pārstrādāt, un organismā pakāpeniski uzkrājas vairāk un vairāk nevajadzīgo vielu. Orga­nisms var sākt streikot. Pārēšanās ir daudzkārt sma­gāks pāridarījums miesai nekā bads.

Cilvēks domā, ka visas organismam nepiecie­ša­mās vielas un minerālus var saņemt tikai no pasaulē sara­žotā uztura. Dievs savā spēkā radīja Zemi un visu, kas vajadzīgs cilvēka dzīvības uzturēšanai. Tātad arī tagad, šajā mirklī, Dievs no sevis ar Svēto Garu cilvēka organismam papildus var dot dažādas vielas, minerā­lus, tieši to, kā cilvēkam visvairāk trūkst. Un  ne tikai – Svētais Gars ir tas, kurš cilvēkā veido harmoniju un līdzsvaru. Dievs ir pilnīgs un cilvēku gavēšanas dienā tuvina savai pilnībai. Gavēsim Dievam par godu un veidosim savu miesu skaistu un visiem tīkamu!

Ieskatīsimies cilvēku acīs – cik tās dažādas pēc formas, krāsas un izteiksmes. Cilvēka acis skaidri parāda gara, dvēseles un miesas patieso stāvokli. Ja acis ir dzidras, gaismas pilnas, ja tajās staro dzīvī­ gums, tad arī visa miesa ir tīra, gaismas un dzīvības pilna. Miesa ir vesela, jo arī acs ir skaidra.

Ja acīs nav gaismas un harmonijas, tad arī visa miesa ir tumša un tajā mājo kāda slimība. Cilvēkā mītošais haoss rada slimībām labvēlīgu vidi, orga­nisms ātri gurst un noveco. Jo vairāk cilvēks ir pie­ saistīts pasaulei un tās bagātībām, jo vairāk viņš sevī ielaiž šīs pasaules haosu. Mantkārība ātri ievelk pasaulīgā purvā, kur cilvēks redz vairs tikai dūk­snāju, un viņa paša gara sirds nav aizsniedzama.

Tātad ziniet – pasaulīgais iedzen cilvēku grēkā un drīzā nāvē, bet garīgais, Dieva dotais gars, cilvēku augšāmceļ pretī dzīvībai un laimei. Pasaulīgais ieved cilvēku strupceļā. Garīgais atver vārtus uz Patiesības izzināšanas ceļu. Pasaulīgais cilvēks nespēj gādāt par dzīvību rīt, parīt un vēl pēc simts gadiem. Debesu Tēvs ir apsolījis, ka ticīgais iemantos dzīvību un Viņš gādās, lai tam nekā netrūktu. Bet, pieņemot pasauli par bākuguni, cilvēks zaudē iespēju saņemt Dieva apsolījumus. Tikai tas, kurš tic Kristum, var saņemt gara augļus, un viņa acis ar katru dienu taps gaismas pilnākas un skaistākas.

Ir zemes ķermeņa acis un arī – debesu ķermeņa acis. Ieskatoties cilvēka acīs, mēs varam saņemt infor­māciju no viņa debesu ķermeņa. Gars pret otra cil­vēka garu aizvien ir atklāts. Tātad garīgi bagāta cil­vēka acis vienmēr runā. Mums nav vajadzīga speciāla atļauja šīs informācijas iegūšanai. Cilvēks, kas miesā ir šķīsts un ticīgs, spēj daudz uzzināt par otru no viena paša acu skatiena.

Gars otram cilvēkam garā īsā mirklī nodod satu­rīgu informāciju – līdzīgi kā ar elektronisko pastu vai īsziņu.

Jā, tiešām pastāv informācijas apmaiņa starp cil­vēkiem gara līmenī, bieži vien mums pašiem pasaulē to neapzinoties. Debesu ķermenis taču arī ik mirkli dzīvo miesā pilnvērtīgu dzīvi, tikai tā iespējas ietekmēt pasaulē notiekošos procesus ir tieši atkarīgas no paša cilvēka ticības un vēlmes. Būsim laimīgi par mūsos mītošo debesu ķermeni, par mūsu “Es”, kurš pēc laika atgriezīsies mājās, Debesu Valstībā, ar pa­ saulē sakrāto gara bagātību. Krāsim debesu bagātības un būsim laimīgi mūžīgi!

Nesūdzēsimies par šodienu vai rītdienu, Debesu Tēvs visas dienas vada ar savu gudrību un Atziņu. To ritējumu un apstākļus nosaka vienīgi Dievs. Debesu Tēvs gādā par dzīvniekiem, putniem, zivīm un visām dzīvām radībām, gādā par zāli, kokiem, par ikvienu puķi, lai tā uzziedētu. Un jo vairāk Dievs gādā par saviem bērniem – cilvēkiem, kas dzīvo pasaulē un Debesīs. Dievs ik mirkli no sevis dod tik daudz un vēlas, lai mēs izaugtu gudri un atziņas pilni. Dievs vēlas, lai neviens nepazustu. Dievs ik rītu ticīgajos iepūš savu dzīvības dvašu, lai mēs būtu spēcīgi, pasaulīgos ceļus staigājot.

Pasaulē esam nākuši, lai, grūti jo grūti strādājot un pieņemot sava krusta smagumu, sakrātu sevī dzī­vības augļus. Mūsos esošais gars to skaidri zina, tāpēc klausīsim savai sirdsbalsij, pieņemsim sevī mītošo garu, caur kuru mūs uzrunā Dievs. Lai Dieva gaisma apspīd katru ticīgo, un lai mēs Viņa gaismu nesam tālāk!

Kas meklē, tas atrod. Kas lūdz, tas saņem. Kas nāk pie Dēla, tam tiek atvērtas durvis arī pie Tēva. Mēs pasaulē esam mazi, bet mums ir dota iespēja lūgt Dievu un tikt uzklausītiem. Svētīgs ir katrs, kas dara Debesu Tēva prātu un izpilda Dieva Derības prasī­bas. Katrs paklausīgais un sirdī ticīgais saņem no Dieva svētību ik mirkli. Un tad garā mazs cilvēks kļūs liels un viņa priekšā pavērsies Debesu Valstība ar mūžības dvesmu.

Viss labais, kas ir mūsos, lai vairojas desmitkārt pašiem un citiem par prieku. Un to, ko mēs vēlamies, lai mums citi darītu, to darīsim arī citiem. Dāvāsim cilvēkiem savu mīlestību un labestību, nežēlosim to, kas mums jau ir, bet dāvāsim saviem tuvākajiem. Un to, ko mēs jau protam, mācīsim arī citiem. Ja mūsos ir gudrība, tad atklāsim to citiem. Jo cik mēs dosim citiem, tieši tik no Dieva arī saņemsim.

Kauss var tikt piepildīts, ja tas jau iztukšots. Cil­vēks var tikt bagātīgi piepildīts, ja viņš no sevis ir dāvājis citiem, – piepildīts gan ar gudrību un atziņu, gan ar ticību un mīlestību, gan ar prieku un mieru.

Miers cilvēkā ienāk no Dieva. Miers ir līdzsvars un harmonija. Miers ienāk paļāvībā un ticībā uz mūsu Kungu un Pestītāju. Debesu Tēvs savu pilnību izlej caur vienpiedzimušo Dēlu. Visi Dieva pilnības augļi ir nākuši Jēzū Kristū, un caur Viņu tie var nonākt mūsos.

Arī Zelta grauds ticīgā cilvēkā ienāks no Tēva caur Dēlu. Tas viņā divkāršos gudrību un atziņu, mīles­tību un prieku, mieru un pacietību, uzticību un attu­rību, laipnību un labprātību.

Un pamatnoteikums šo bagātību saņemšanai ir Jēzus Kristus atzīšana. Tā var nākt, ja cilvēks savā sirdī ir pieņēmis Dieva Derības prasības un tās pilda. Tātad simtiem gadu tūkstošus cilvēks dienu pēc dienas, dzīvojot Dieva radītajās pasaulēs, ir vairojis savas gara bagātības, un tuvojas diena, kad Dievs pēc taisnīga sprieduma, pēc padarītā darba, pēc sakrāto bagātību daudzuma un ticības Dieva Dēlam katram noteiks algu par nodzīvoto laiku.

Arī šajā mirklī Dievs novērtē ikviena ticību Dieva vārdiem. Tieši ticība parāda cilvēka gatavību pieņemt Dieva apsolījumu. Un tie, kas šķietas pirmie, lai labāk nedomā, ka ir pirmie, jo, iespējams, viņu augstprā­tība tos nostādīs kā pēdējos. Dievs uz svaru kausiem liek pilnīgi visus cilvēka nopelnus, darbus un domas. Dieva noteiktā kārtība nav apspriežama. Dievs ikvienu cilvēku iezīmē ar savu zīmi, un eņģeļi katra dzīves grāmatā apraksta viņa nopelnus. Debesīs netiek ap­ slēpts cilvēka gara lielums. Tas skaidri ir iezīmēts, un var redzēt, cik tas ir zināšanām bagāts.

Tāpēc ik dienas mūsu darbi lai ir vērsti uz ticību un ticības apliecinājumu Jēzum Kristum. Lai ticības spēkā cilvēks tiktu taisnots Dieva priekšā! Lai šie mūsu lielā eksāmena darbi mums ļautu godam iziet cauri dzīvības vārtiem!

Ikviens, ko Jēzus Kristus taisnos Debesu Tēva priekšā un par kuru liecinās, iegūs mūžīgu dzīvību. Tas tad arī saņems no Tēva Zelta graudu vēl pirms Kristus otrās atnākšanas. Laimīgs būs, kurš izvēlējies šauro ceļu! Tas ieies pa šaurajiem vārtiem, kas ved uz dzīvību, un Dieva Zelta grauds viņam dāvās divkāršu spēku.

Bet pirms laika nedomāsim, ka jau esam izgājuši caur dzīvības vārtiem. Tas lai ir Dieva ziņā. Mums vajadzīga ikdienas ticība un vēlme darīt Debesu Tēva prātu un izpildīt visas Derības prasības. Lūgsim, lai jau no rīta agruma mūs vada Svētais Gars. Klausīsim savai sirdsbalsij, jo tā ir vistiešākais ziņnesis no Dieva!

Būsim prasīgāki pret sevi, neaprunāsim un netie­sāsim citus. Paša cilvēka gars ir vislabākais soģis pa­ saulē, jo tas par cilvēku zina visu. Sirdsbalss vienmēr pasaka pirmā, tāpēc arī pirmais lēmums bieži vien ir tas pareizākais.

Gars nekļūdīgi novērtēs otru cilvēku. Gara sirds cilvēku pazīst pēc augļiem, ko viņš ir sakrājis dvēselē. Tā ir skaidra liecība par cilvēka patieso dabu. Ja cilvēks ir viltvārdis vai viltus pravietis, tad gars, tāpat kā Dieva eņģeļi, tādu redz pa gabalu, jo uz viņa galvas ir Dieva dusmu zīme. Tāda cilvēka dvēsele smako pēc nodevības un miesa ir apkrauta ar grēka sma­gumu. Nodevības pilni cilvēki ārēji maskējas, bet viņu acīs ir redzama viltība. Viņu ikdienas darbi lie­cina vislabāk – ja kāds vēlas uzspiest savu gribu, tad tāds nav no Dieva. No tāda vairīsimies. Nav svarīgi, kādu amatu viņš ieņem vai – cik slavens viņš ir cil­vēku vidū. Galvenais – novērtēsim katru ar savu gara sirdi, jo gars mums nekļūdīgi pateiks.

Patiesi – ikvienam Dievam ticīgajam uz pieres ir Jēzus Kristus zīme – gaismu starojošs krusts, bet bezdievim – Dieva dusmu zīme. Šīs zīmes nav cil­vēku vai eņģeļu veidotas. Tās veidojis Debesu Tēvs, lai ikvienu varētu pazīt, lai, nākot uz taisno tiesu, uz katra jau būtu redzams spriedums.

Mēs dzīvojam laikā, kad Dievs pieņem lēmumu par cilvēka turpmāko likteni. Tas lai ikvienam ir skaidrs, ka katras dienas darbs tiek rūpīgi vērtēts. Šis ir Dieva taisnās tiesas sprieduma sagatavošanas laiks.

Tāpēc labāk vēlreiz izvērtēsim savu ticību un darbību. Labāk iesāksim ar pazemību, paklausību un bijību uz to Kungu. Turpināsim iet pa garīgās izaug­smes ceļu, izpildot pirmos desmit baušļus, tad Dieva Derības augstākās prasības.

Vispirms domāsim sevi par visiem zemāku esam, bet savus pārkāpumus – par visiem lielākus. Pēc nodzīvotās dienas izvērtēsim savus darbus, lūgsim Dievam piedošanu un centīsimies pielaistās kļūdas neatkārtot. Nevar panākt visu uzreiz, šeit vajadzīga pacietība un nepieciešams darboties sistemātiski.

Ļoti svarīgs ir ritms, pareizs dzīves ritms. Līdzīgi kā ar ēdienreizēm – tām jābūt īstajā laikā, tad arī visā organismā izveidojas savs darbības ritms. Un arī attiecības ar Dievu jāveido sistemātiski – tad tās kļūs regulāras, līdz pienāks mirklis, kad cilvēks būs vie­nots ar Dievu un savu garu ik mirkli.

Tā tam vajadzētu būt, Dievs ir paredzējis, ka pasaulīgās dzīves laikā cilvēks var būt vienots ar savu garu un Dievu ik mirkli. Tāpat kā elpojot mēs esam vienoti ar apkārtējo gaisu. Cilvēks ticībā var būt vienots ar Jēzu Kristu, un tad viņš var aizsniegties līdz tā Kunga un Dieva mīlestībai un žēlsirdībai.

Dieva svētums var iemājot cilvēkā tikai tad, ja viņš izpilda Dieva Derības prasības un savā sirdī pieņem Jēzu Kristu. Un, sirdī ienācis, Kristus cilvēku padara par Dieva mājokli, un tas top svēts. Tad Dievs var cil­vēkā darboties, caur viņu izpausties un ienest pasaulē gaismu. Ticīgie cilvēki ir pasaules gaišums un sāls.

Jēzus Kristus pie mums ir ik mirkli, ir garā virs Zemes redzams un darbojas ikvienā, kurš Viņu savā sirdī pieņēmis. Dieva Dēls gaismas pilnos cilvēkus sagatavo ieiešanai Debesu Valstībā. Kristus tuvums jūtams ik uz soļa, jo nāk pļaujas laiks. Sējējs bija iesē­jis daudz sēklu. Sēklas iekrita atšķirīgā augsnē, cita ceļmalā, cita akmenājā, cita labā zemē. Pļaujas laiks ir tuvu, un redzams, ka tikai labā augsnē sēkla nes augļus, viena – trīsdesmitkārtīgus, cita – sešdes­mit­kārtīgus, bet vislabākajā augsnē – simtkārtīgus.

Līdzīgi tagad arī cilvēkā var redzēt viņa vairotos gara augļus. Cilvēka miesa gara sēklai ir kā zeme graudam. Miesa ir tā vide, kurā gars var augt, var nīku­ļot vai arī pazust. Cilvēks pats ir savas miesas vei­do­tājs. Ja cilvēks ticībā pilda Dieva likumus un negrēko, tad viņa miesa ir harmonijas un Svētā Gara pilna. Tāda miesa ir vislabvēlīgākā cilvēka gara izaugsmei.

Cilvēks pēc Dieva nodoma un gribas nonāk uz Zemes, lai sakrātu gara augļus. Dzimšanas brīdī miesā no Debesīm iemājo viņa debesu ķermenis. Cilvēks paaugas un par savu garu īpaši neko nezina. Tikai Kristus atzīšana un Dieva likumu pildīšana viņā ienes apskaidrību par garu un dvēseli. Ticības spēkā miesa izveidojas par labvēlīgu vidi gara izaugsmei.

Mazticīgajam gara sēkla visā pieaug trīsdesmit­ kārt, ticīgajam – sešdesmitkārt, bet Dieva bērnam, kurš Jēzu Kristu ir pieņēmis savā sirdī par glābēju un Pestītāju, – simtkārt.

Kādus apstākļus cilvēks sevī veido, tāda vide gara izaugsmei arī rodas. Jo vairāk cilvēks Dievam tic, jo vairāk viņš no Dieva ar Svēto Garu arī saņem, un viņā vairojas mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība, atturība un visas citas dievišķās īpašības. Cilvēks pārtop par visskais­tāko radījumu uz Zemes, un tas priecē ikvienu. Viņa acis gaiši mirdz, viņa ķermenis pauž mieru un har­moniju. Viņa sejā vīd prieks un laime, viņā mīt gud­rība, un sirds izstaro maigo mīlestības gaismu.

Cilvēks ticībā uz Jēzu Kristu sevī spēj sakrāt simt­ kārtīgas bagātības. Ticīgais būs laimīgs uz Zemes un arīdzan Debesu Valstībā. Atcerēsimies – Debesu Tēva noliktajā dienā ticīgais saņems Zelta graudu, kas vairos viņa sakrātās bagātības divkārtīgi. Cilvēks, kurš būs sakrājis trīsdesmitkārtīgus gara augļus, tajā dienā tos pavairos līdz sešdesmit kārtām, kurš būs sakrājis sešdesmitkārtīgus, pavairos līdz simts div­desmit kārtām, un tas, kurš būs sakrājis simtkārtīgus gara augļus – ar Dieva Zelta grauda spēku tos pavai­ros līdz divi simti kārtām.

Laimīgs ikviens, kurš tic Jēzum Kristum, jo tas sagaidīs savu algu! Laimīgs, kurš savu ticību nav atstājis novārtā, bet ik dienas vairojis ar Dieva vār­diem un labiem darbiem!

Zelta grauds – Debesu Tēva alga par paklausību, ticību un uzticību varēs ienākt tikai sakoptā cilvēkā.  Tāpēc domāsim par Lielo dienu, gatavosimies tā Kunga atnākšanai, centīsimies uzpost savu miesu, jo nezinām, kurā stundā tas Kungs nāks un dos Dieva Zelta graudu. Tas būs vislielākais notikums ikviena ticīgā cilvēka dzīvē pirms Kristus otrās atnākšanas.

Ak vai, bezdievim! Viņa ticības sēkla nav spējusi uzdīgt, un arī iesētā gara sēkla nav spējusi augt, tā nīkusi, nīkusi un tad iznīkusi. Tā nav devusi nekādus augļus. Tā pazudusi, tās vairs nav. Ak vai! Tur neko nevar mainīt.

Kas savā sirdī ir pazaudējis ticības sēklu, tas vairs nespēs neko atgūt. Tāpēc tik ļoti atšķiras ticīgais no bezdievja.

Ticīgajā ir cerība, ir mīlestība, un pasaulīgie kārdi­nājumi to nepieveiks. Bet bezdievīgais tver visas pasaules bagātības, kā vien spēj, ar viltu, ar meliem, ar krāpšanu un varu. Lai jau ķeras pie pasaules bagā­tībām, kuras vienā dienā reiz zudīs, jo ir laicīgas. Tās nekad līdzi uz Debesīm neviens nepaņems. Lielajā tiesas dienā līdz ar pasaules pārvēršanu pazudīs visas bagātības, ko bezdievji sev ir sakrājuši. Viņiem jau ir sava tiesa, un spriedums ir lasāms viņu sirdīs. Bez­dievji ir iezīmēti ar Dieva dusmu zīmi.

Mums, ticīgajiem, jādzīvo mīlestībā uz visiem cil­vēkiem. Arī uz bezdievi neturēsim ļaunu prātu. Mīlestība un tikai mīlestība šo pasauli var padarīt vēl skaistāku. Mīlēsim, un mūs mīlēs. Lai caur mums darbojas Kristus mīlestības gaisma, kas palīdzēs mazticīgajiem vairot viņu ticību un nīdēt viņos grēka nezāles! Lai mūžīgs gods un slava Jēzum Kristum, kas pasaulē ir uzvarējis! Godāsim Debesu Tēvu un pateiksimies Viņam par žēlsirdību un mīlestību, kas nākusi caur Dieva Dēlu!

Lūgšana:

Mūsu Debesu Tēvs, es pateicos, ka Tu par mani gādā, un dāvāju Tev sirds mīlestību. Es pateicos par Tavu žēlastību, kuru Tu esi devis caur savu Dēlu! Es ticu Jēzum Kristum un pateicos tam Kungam par visām ciešanām, kuras Viņš izcietis mūsu dēļ. Es ticu, Tēvs, ka Jēzus Kristus Tavā spēkā ir visu ļaunumu uzvarējis, un ticu Viņa augšāmcelšanās spēkam. Mans dzīvības avots ir Viņā un visa paļāvība taisnajā dienā ir uz Tavu Dēlu Jēzu Kristu!

Es ticu un lūdzu savu Kungu par grēku piedo­šanu. Viņam vienīgajam, Tēvs, Tu esi devis varu spriest taisnu tiesu un piedot manus parādus. Es piedodu saviem parādniekiem un lūdzu, ļauj viņus svētīt un mīlēt.

Tēvs, ļauj saprast Tavu nodomu manī un iziet noliktā likteņa ceļu. Es ticu Tavam vārdam, Tev pieder Valstība, pilnība un spēks. Es slavēju Tevi un pateicos par Tavu Dēlu. Es pieņemu sirdī Jēzu Kristu kā Pestītāju un glābēju, kā manas dzīvības un mīlestības avotu.

Debesu Tēvs, Tavs vārds lai ir svēts un Tava godība mūžīga!