Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

LIKTENIS

Pirmsākumā Dievs ar Atziņu un gudrību rada savu projektu un tad Dēlā to īsteno. Vispirms top radīts gara līmenī, tad dvēseliskajā un tad mate­riālajā. Zeme un planētas griežas Radītāja spēkā. Uz Zemes notiekošie procesi ir Dieva vadīti. Arī cilvēku likte­ņus projektē un savā spēkā nosaka Dievs.

Ikvienam tiek ļauts brīvi izvēlēties, pēc kā savā dzīvē tiekties – vai pēc garīgiem augstumiem, vai pēc pasaulīgiem labumiem. Ja cilvēks sev izvirza par gal­veno dzīves mērķi veidot attiecības ar Dievu un savu garu, tad ticībā darīs labus darbus un negrēkos, un sasniegs augstumu augstumus garīgajā un pasaulīgajā dzīvē. Cilvēkam ir jāiemācās ar sirdi saklausīt gara teikto. Dievs garu vada pa vienīgi patieso likteņa ceļu, un tas katram ir visderīgākais. Paklausīgais no tā Kunga saņem žēlsirdību, mīlestību un svētību visiem darbiem. Tad cilvēks vairs nav viens, bet ar viņu  ik mirkli ir Dievs. Mūsu Tēvs uzticīgiem bēr­niem neko nežēlo.

Ja cilvēks par galveno dzīves mērķi izvirza karjeras taisīšanu vai materiālo labumu iegūšanu, tad viņš,  šos savus sapņus piepildot, mokās viens. Viņa darbiem nav svētības, un arī panākumiem ir īss mūžs. Bez Dieva svētības cilvēks strādā tukšgaitā.

Piedzimis pasaulē, bērniņš ierauga māti, tēvu un citus cilvēkus. Mazais, mīļais cilvēciņš sāk iepazīt pa­ sauli. Viņa prāts ir skaidrs, tas vēl nav pildīts ar zinā­šanām, gudrību un atziņām. Bērniņš vēl īpaši neko nezina. Ir tikai viņa skaistā iekšējā pasaule. Viņš vai­rāk dzīvo sevī, dvēselē un garā. Bērniņš  daudz guļ un redz sapņus. Viņam jātop pieaugušam, jāpierod pie visa un jāiepazīst zemes dzīve. Bērniņš nenojauš, kas viņu sagaida.

Ar katru dienu bērniņš pieņemas svarā un arīdzan gudrībā. Prāta šūniņas saņem aizvien vairāk informā­cijas, tā krājas un dažādojas. Mazais cilvēks alkst pēc pasaules izzināšanas un gudrības. Viņš vēlas zināt visu!

Jaundzimušie nonāk atšķirīgos apstākļos. Ikvie­nam nolikts savs liktenis, kas sākas ar piedzimšanas dienu un kā neredzams gaismas ceļš visu dzīvi vijas pa priekšu. Dievs ar Svēto Garu un eņģeļiem vada un nosaka katras dienas ritumu.

Maza bērniņa liktenis ir vairāk saistīts ar ģimeni, pieauguša cilvēka – ar pasauli un Dieva nodomu viņā. Ar katras dienas sākumu eņģelis ikvienam palīdz iziet Dieva noteikto ceļu. Cilvēka gars zina katrai dienai nolemto. Gars to zina arī tālāk uz priekšu, jo Dievs garu apskaidro. Gars zina, ka Dieva noliktais ceļš cilvēkam dāvā iespēju dzīvot pareizi, izmantot dzīvi pilnīgi un krāt gara augļus vairumā.

Gars sūta mūsu prātam pareizās domas. Cilvēks tās uztver kā savējās. Mūsu “Es”, mūsu gars cenšas vadīt pa vienīgi pareizo ceļu un vēlas, lai mēs pie­ ņemtu pareizos lēmumus. Miesa ir spītīga, tā bieži garu neklausa. Tad cilvēkam talkā nāk Dieva eņģelis.

Visu cilvēku savstarpēja darbība ir saskaņota, jo ikvienu vada Svētais Gars. Pasaulē Dieva spēks ir tik pat pilnīgs kā Debesīs. Dieva iespējas vienmēr un visur ir absolūtas.

Cilvēkā dažkārt iemājo slinkums. Miesai tīk vaļo­ties un gardi paēst. Slinkums cilvēkā samazina šūnu aktivitāti. Slinkuma varā nonācis cilvēks Dieva gribai neklausa. Slinks cilvēks no Dieva neko nesaņem, jo negrib iet likteņa ceļu. Slinkums ir cilvēka vājums un var progresēt, ja to pieļauj. Pēc ilgstošas slinko­šanas cilvēkā ienāk trulums. Miesā zūd gara gaismas spo­žums, tā top pelēka. Slinku cilvēku neviens nemīl.

Bet gars laisko miesu ik mirkli cenšas aktivizēt. Gara spēkā spēj atmosties visas ķermeņa šūnas. Tāpēc pateiksim sev to, ko iekšēji gribam, pavēlēsim savai miesai darboties rosīgi. Ļausim, lai mūsos ar visu spēku ienāk gars.

Ja cilvēks no rīta ir lūdzis Dievu un saņēmis Viņa svētību, tad miesa visu dienu būs darbīga. Ar Svēto Garu stiprināts gars miesu spēs vadīt un apskaidrot. Ikvienam taču ir jāiziet savs liktenis, jo to Dievs ir noteicis kā likumu. Ja jāiet uz skolu, tad ir jāiet. Ja vajag būt darbā, tad tur jābūt un jāstrādā. Ja jādodas ceļojumā, tad – tikai uz priekšu! Trīs galvenie Dieva dotie dienas uzdevumi ir jāatrisina pareizi. Nopelnī­ tos gara augļus par nodzīvoto dienu cilvēks saņem tikai otrās dienas rītā. Ar ticību mēs tuvojamies Dievam un varam saņemt gudrību, to patieso, dziļi sirdī mītošo, kas nāk no mūžīgās Patiesības avota.

Ir zināšanas, un ir gudrība. Pasaulīgās zināšanas nepieciešamas, lai cilvēks spētu labi orientēties un dar­boties pasaulē, lai spētu strādāt kvalificētu darbu. Pasaulīgās zināšanas mīt cilvēka prātā, krājas mūsu smadzeņu šūniņās ar katru dienu vairāk un vairāk. Mēs iemācāmies tik daudz un tad zinām, kas un kā pasaulē notiek.

Bet sirds gudrība cilvēkā nāk no gara. Patiesā gud­rība nāk no Dieva, no Debesīm. Dievs vēlas, lai cilvēks ēstu gudrības maizi un dzertu gudrības vīnu, kas Viņa doti. Dieva gudrība cilvēku pamāca, kā rīko­ties, kā pieņemt pareizo lēmumu. Gudrība apskaidro prātu par Dieva lietām, par Viņa radīto pasauli, cilvē­kiem un eņģeļiem. Gudrība dāvā cilvēkam skaidru prātu. Gudrība ir Dieva Patiesības Gara dota. Laimīgs tas, kurš to saņem!

Gudrība palīdz ieklausīties savā sirdī, dod ceļu gara prātam. Gudrība ļauj saprast Dieva vārdus. Ticīga un gudra cilvēka galvu rotā zeltītas gaismas nimbs. Tā ir Dieva dota zīme. Ar gudrību apveltīts cilvēks ir laimīgs un tiek godāts citu cilvēku vidū. Gudrs cilvēks Dievu klausa un Viņam uzticas.

Gudrība parāda ceļu pie Dzīvības avota, pie Kristus, mūsu Kunga un Pestītāja. Kas Dievu godā, tajā ir gud­rība; kas Dievu bijā, tas ir uz pareizā ceļa.

Gudrība nāk no Radītāja. Tēvs to devis Dēlam un tas Kungs pēc nopelniem dāvā paklausīgajiem. Mūsu Kungs un Dievs ticīgajiem dāvā Patiesības Garu, kas cilvēkam dod gudrību. Ceļš uz gudrību ir ik mirkļa ticība uz Jēzu Kristu. Ja pastāv saikne starp Dievu un cilvēku, tad gudrība viņā ir dzīva, tad tā sevi var izteikt pilnīgāk un skaidrāk. Patiesā gudrība apskaidro visu miesu. Tā neienāk tikai prātā, tā ar savu gaismu aptvert visu cilvēka augumu. Gudrība cilvēkam dod ziņu par likteņa ikdienas gaitu. Patiesā gudrība ir Dieva Atziņas darbības veids.

Ieklausieties, kā pukst sirds. Tai ir savs ritms, Dieva noteikts ritms. Šim ritmam pakļaujas viss ķermenis. Sirds pukstu ritmā mūsu šūniņās staro dzīvība. Un cilvēka mies­as ritmam ir jāsakrīt ar gara ritmu, kas jau kopš cilvēka radīšanas garā sakrīt ar Dieva radīto ritmu izplatījumā.

Zemes griešanās ātrums nosaka diennakts ritmu. Tas ir pirmais laika cikls, kas veido galveno ritmu. Katrā gadalaikā dienas un nakts ilgums ir atšķirīgs. Mainās dienas ilgums, tātad mainās arī cilvēka dzīves ritms. Tam jāpieskaņojas, tas jāpieņem tāds, kāds ir. Jo garāka diena, jo aktīvāks ir cilvēks. Īsākās dienas dod iespēju vairāk atpūsties un padomāt.

Visā izplatījumā Dievs uztur savu ritmu un har­moniju. Jo cilvēks ir tuvāk Dieva radītajai saskaņai, jo vairāk viņā ienāk miers un Dieva ritms. Laika izteiksmē pasaulē veidojas dažādi ritmi. Dievs jau no pasaules radīšanas ir devis atziņu par nedēļas ciklu. Sešas dienas strādājam, septītajā atpūšamies. Kas atzīst sabata dienu un atpūšas no visiem darbiem, tas iekļaujas Dieva noteiktajā pamat ritmā un atbilstoši nopelniem tiek atalgots.

Nākošais laika cikls ir mēnesis. Dievs debesīs radīja spīdekli – Mēnesi, kura fāzes tad arī nosaka mēneša ritmu. Tukšs mēness iezīmē sākumu, augošs – pieaugumu, pilns mēness iezīmē cikla beigas un dilstošs – atgriešanos pie sākuma. Mēness fāzes ietekmē visus cilvēkus, iešūpo miesas šūniņas īpašā ritmā. Par to var domāt un arī – nedomāt. Tas ir ritms, kas skar cilvēku visā tā dziļākajā būtībā. Ir labi uzsākt jaunus darbus augošā mēness fāzē, bet tukšā mēness fāzē der atturēties no nozīmīgiem darbiem, labāk ir pāriet no viena darba posma uz otru.

Nozīmīgākais laika cikls ir gads. Katram cilvēkam šis cikls sākas viņa dzimšanas dienā un beidzas – dienā pirms dzimšanas dienas. Katra cilvēka gada ritmam ir atšķirīgs tonis. Cilvēka dzimšanas datums un laiks jau nosaka īpašo ritmu un tā skanējumu. Arī katra gada cikla ritms ir atšķirīgs. Sākoties jaunam dzīves gadam, cilvēkā noris izmaiņas. Pirms dzim­šanas die­nas viņa miesa Svētā Gara spēkā tiek pārveidota un pielāgota jaunā dzīves gada ritma vaja­dzī­bām. Tāpēc bieži vien pirms dzimšanas dienas cil­vēks jūtas nepa­rasti, var pieaugt organisma iekšējā sprie­dze, jo šūnās notiek būtiskas izmaiņas.

Ik septiņi cilvēka dzīves gājuma gadi veido lielāko viņa dzīves ciklu. Pēc katriem septiņiem gadiem cil­vēkā notiek krasi izteiktas izmaiņas. Dievs ir noteicis cilvēka vidējo zemes dzīves ilgumu – septiņdesmit gadus, tātad desmit pilnvērtīgus ciklus.

Noslēdzoties septiņu gadu ciklam, cilvēka miesas šūniņas tiek pielāgotas vecumam, dzīves ritmam un vajadzībām. Vadoties no tā, kā nodzīvoti iepriekšējie septiņi gadi, atbilstoši nopelniem tiek pārveidotas smalkās miesas šūniņas dzīves nākamajiem gadiem. Tātad cilvēks savu laimi un labsajūtu veido šobrīd, ik mirkli un to algā saņem pēc nodzīvotā gada, pēc dzimšanas dienas, un tad atkal pēc nodzīvotiem sep­tiņiem gadiem, un tā visu mūžu.

Cilvēka dzīves ritmam atbilst arī viņa vārds un uzvārds. Var gadīties, ka vārds ir dots nepareizi. To sajūt arī pats cilvēks un viņa tuvākie. Katram vārdam un uzvārdam ir atšķirīgs burtu salikums. Burtam, tāpat kā notij, ir savs skanējums. Noteikts burtu salikums veido vārdu un uzvārdu, un nu jau ir vesels skaņdarbs. Tas var piederēt tikai vienam cilvēkam. Vārds un uzvārds – tie raksturo tikai vienu perso­nību. Tomēr galvenā nozīme šai skanējumā ir cilvēka vārdam. Katram debesu ķermenim arī ir savs vārds. Cilvēks ar patiku uztver un atzīst tikai sev atbilstošu vārdu – tā plūstošā skaņa tad aiziet līdz pašiem sirds dziļumiem.

Arī darbi darāmi attiecīgā ritmā. Ja cilvēks ieklau­sās savā sirdsbalsī, tad var sadzirdēt gara piedāvāto ikdie­nas darbu izkārtojumu. Gars dzīvo Dieva ritmā. Darbus darot gara piedāvātajā ritmā, tos var paveikt īpaši labā kvalitātē un tempā. Pārāk daudz tik un tā nevar paspēt izdarīt, un sasteigts darbs būs bez svē­tības un satura. Tātad ieklausīsimies savā sirdī, un tā gara spēkā mums palīdzēs!

Daba un dzīvās radības iekļaujas Dieva radītajā ritmā. Mums jāmācās ieklausīties dabas ritmā. Ziedi sevi izteic ar Dieva radīto skaistumu un harmoniju, ar smaržu un īpašo gaismu, ko izstaro.

Dabā augiem un kokiem ir savs augšanas cikls. Puķes sēkla no iestādīšanas līdz uzziedēšanai iziet noteiktu augšanas posmu. Pienāk diena, kad sāk vēr­ties pumpurs un mums par prieku uzplaukst skaists zieds. Puķes iekļaujas Dieva noteiktā augšanas ciklā. Tāds ir puķes liktenis – izaugt un uzziedēt.

Līdzīgi arī dārzeņi, koki un viss, kas dabā aug, savu augšanas ciklu uzsāk no sēklas. Dabā ir noteikta stingra kārtība, visus procesus Dievs vada ar Svēto Garu.

Savukārt cilvēkam tiek dota brīva izvēle. Viņš savu dzīvi var veidot, kā vēlas – ticības spēkā var dzīvot saskaņā ar savu garu un Dievu un var Dievu arī neklausīt. Par paklausību cilvēks saņem gara augļus; dzīvojot nepaklausībā, viņā vairojas grēks.

Cilvēks ir radīts Dievam līdzīgs. Tātad – ir viena no vispilnīgākajām būtnēm pasaulē. Mums ikvienam tiek dota iespēja tuvoties Dieva pilnībai un vairot sevī dievišķas gara īpašības. Mēs varam tapt skaisti un būt laimīgi. Debesu Tēvs, mūsu Radītājs, ir vēlē­jis, lai atzīstam Dieva Dēlu un caur Viņu iemantojam mūžīgo dzīvību.

Tas ir svētīgs darbs – ticēt Jēzum Kristum. Ticība ir mūsu miesas šūniņu garīga spriedze, kas vērsta uz Dievu, uz mūsu dzīvības devēju. Debesis un Zeme ir Dieva radītas. Arī mēs, sava Tēva bērni, visi, kas mītam uz Zemes, esam Viņa radīti. Mūsu Debesu Tēvs savā bezgalīgajā mīlestībā mums ļāvis iemantot pestīšanu caur Jēzu Kristu, bet tikai tad, ja mēs ticam mūsu Kungam ar sirdi, dvēseli un visām savām šūniņām.

Ja kāda šūniņa vai prāta daļiņa Dievam netic, tad tajā gara spēks neienāk. Un bez gara miesa ir vāja. Bezdievī viegli iemājo slimības un ļaunums. Neticībā cilvēks iemanto šaubas, un tad miesu vajā grēks. Grēks cilvēkā dzemdē nāvi. Jo grēks vairo haosu un ienes nesaprašanu. Grēku pavada neziņa. Grēks neļauj saklau­sīt garu, un tad miesa vairs nespēj iet pa pareizo ceļu. Cilvēks nonāk strupceļā, jo viņu vairs nevada Svētais Gars. Ticība un vienīgi ticība veido un atjauno saikni starp cilvēku un Dievu. Un tikai tad Svētais Gars stiprina cilvēka garu, un gars apskaidro un stiprina ikvienu pasaulīgās miesas šūniņu.

Cilvēka dzīvība vairojas vienīgi ik mirkļa ticībā uz Jēzu Kristu. Cilvēka šūniņas ir līdzīgas skaistiem lotosa ziediem – tās atveras ticībā uz Dievu ar Jēzus Kristus Dzīvības avota spēku. Cilvēka ticība un nemitīga saikne ar Dieva Dēlu vairo ikvienas šūniņas un arī visas miesas dzīvību. Cilvēkā no bezgalīgi pilnīgā Dieva ienāk dzīvības gaisma, un tā viņu dara laimīgu.

Sapnī redzēju Jēzu Kristu. Tas Kungs ar savu gaismu visā godībā aptvēra debess jumu. Mana sirds juta saviļņojumu un prieku. Redzēju savu dzimto novadu, vectēva mājas Strautos. Tur pulcējās daudz skaistu un ticīgu cilvēku. Virs katra bija Dieva zīme – gaismas krusts. Viņu sejas staroja laimē, tās apspīdēja Kristus gaisma.

Tas Kungs sēdēja savā tronī, un no Viņa sirds sta­roja visspožākā gaisma. Un tad no Kristus sirds Dieva Gaismā iznāca Kristus bērniņš – un kā mir­dzoša zvaigzne slīdēja pa gaismas staru uz ļaužu pusi un iegāja katra ticīgā cilvēka sirdī. Gaisma no Kristus sirds uz cilvēku sirdīm spīdēja un spīdēja, un pa gaismas stariem viņos iemājoja svētā daļiņa no Dieva. Un ticīgie tapa laimīgi.

Sapnī dzirdēju Jēzu Kristu sakām:

“Es svētu tos, kas man tic, un iemājoju viņu sirdīs uz mūžīgiem laikiem. Ja kāds mani nav pieņēmis, tad viņš ir pakļauts tiesai un nāvei. Bet katrā, kurš savā sirdī mani ir pieņēmis, es iesēju daļiņu no savas dzī­vības, lai viņš dzīvotu mūžīgi mūžos. Ticīgais savā sirdī mani var saskatīt. Es viņam atklāšos. Laimīgs tas, kurš dzimis mūžībai!”

Es ikdienā redzu cilvēku gara sirdis un daudzās saskatu Jēzus Kristus tēlu. Tas Kungs ticīgo sirdīs ir dzīvs un viņos vairo dzīvību. Virs šiem cilvēkiem spīd gaismas krusts, un viņu sirdis ar gaismas stariem ir vienotas ar Jēzus Kristus sirdi Debesīs.

Mums jāļauj tam Kungam mūsos darboties. Dievs cilvēkus radīja, lai caur viņiem spētu darboties. Dievs saviem bērniem uztic veidot tautu un pasauļu nākotni. Dievs ir solījis saviem bērniem iecelt viņus par priesteriem tautām.

Dieva bērna gars ir patiesi liels. Tas aptver Zemi un sniedzas līdz debess jumam. Zeme Debesu Tēva priekšā ir maza un sīka planēta Viņa bezgalīgi dau­dzo planētu vidū. Dieva bērns, kas bijis paklau­sīgs, garā ir izaudzis liels. Viņš līdzinās Saulei, kas ar savu gaismu var aptvert visu zemeslodi. Jā, Dieva bērns ar savu garu spēj aptvert visu Zemi. Tāda ir Debesu Tēva samaksa – par ticību, paļāvību, paklau­sību un mīlestību. Uzticīgam cilvēkam tiek dāvāti gara augļi, kas dienu pēc dienas var vairoties un reiz nākamībā sasniegt Saules apmērus. Cilvēka gars var izaugt liels, jo mēs zinām, ka Debesu Tēvs cilvēkus ir radījis sev līdzīgus.

Tātad cilvēks var iemantot dieviš­ķas īpašības – mazu daļu no bezgalīgā Dieva iespē­jām, kas ir tik lielas un brīnišķīgas!

Ikdienā vieni gara augļus krāj, bet otri tos zaudē. Grēka darbi atņem tās gara bagātības, ko pirmsākumā cilvēks no Dieva ir saņēmis. Labie darbi un ticība vairo gara augļus. Ir pagājuši daudzi tūkstoši gadu, un tādi mēs tagad esam – katrs ar savu gara lielumu, ar savu garīgo bagātību vai nabadzību.

Katram darbam vai mirklim ir sava nozīme. Ja mēs Dieva noteikto likteni pieņemam, tad sevī dzī­vību vairojam. Un vēl tam klāt – ikdienas ticība Jēzum Kristum un patiesa lūgšana.

Lūgšana, kas nāk no sirds, ar mīlestību uz Dievu un savu tuvāko.

Lūgšana:

Mans Kungs, es atzīstu Tavu Derību un sirdī to pieņemu. Es lūdzu, darbojies manī un palīdzi izpildīt Dieva Derības prasības. Es lūdzu ar gara sirds lūgšanu ik mirkli un vēlos iet pa noliktā likteņa ceļiem. Es vēlos būt saskaņā ar Tavu gribu kā skanīga dziesma, es vēlos būt harmo­nijā ar Tavu ritmu un darbību.

Mans gars ik mirkli alkst pēc Tevis un aizlūdz par manas miesas vājumu. Es savā sirdī saucu: mans Kungs, es alkstu pēc Tavas mūžības, pēc gudrības un Atziņas, pēc Patiesības un mīlestības!

Mans gars Tevi godina un sirds slavē, tā pateicas par dzīvību, ko Tu ik mirkli dod. Es jūtu Tavu gādību, Tu esi mans mūžīgais Dievs.

Pateicība Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!