Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

GARA APSKAIDRĪBA

Rudens vējos sēklas iekrīt zemē, lai pavasarī uzdīgtu. Daudz sēklu iekrīt zemē, un ikvienai ir iespējams iesak­ņoties un dzīt jaunu dzinumu. Mūs visus ik mirkli apspīd Svētā Gara gaisma. Tā var ticības spēkā cil­vēku pilnveidot. Svētā Gara spēkā ikviens var tikt vienots garā, dvēselē un miesā. Apskaidrība no Dieva ienāk cilvēka garā, tad dvēselē un miesā.

Dievs visā darbojas ar sava Vārda spēku. Tas tā jau ir no pirmsākuma, un caur Dieva Vārdu viss ir radies. Dieva Vārds cilvēkā ir kā sēkla. Kad tas iemājo miesā, Dievs cilvēku vada un apskaidro. Bet vai cilvēks ir gatavs pieņemt Dieva vārdus? Ja viņā Dieva vārdi neie­nāk, tad nav sēklas, kura spētu uzdīgt, lai vairotu gara bagātību un skaistumu.

Ja gribam uzņemt sengaidītus draugus, mēs sakop­jam savu māju. Arī miesa ir jākopj un jāsakārto. Nesa­ koptā miesā Dieva vārdi ienākt nevar. Gars, kas izsenis no Dieva radīts, Dieva vārdus pieņem. Miesa bez gara dalības Dieva vārdus nespēj pieņemt. Cilvēks vis­ pirms sevi apzinās miesā un apjauš pasaulīgā izteik­smē. Miesa bez gara apskaidrības Dieva vārdus  nesaprot. Dieva vārdi nāk no Debesu Tēva dziļumiem. Tēvs caur Dēlu atklāj Dieva vārdu būtību, un to mēs varam lasīt Svētajos Rakstos. Svētais Gars mūsos ienes apskaidrību par Derības vārdu būtību. Mūsu gars tiecās pēc Dieva Patiesības un gudrības. Gars zina, ka visus dzīvības procesus mūsos Dievs vada un uztur ar Svēto Garu. Gars alkst pēc Svētā Gara un Dieva vārdiem.

Cilvēkam jābūt ārēji sakoptam. Tomēr svarīgāk vis­ pirms ir sakārtot savu iekšējo pasauli, savu dzi­ļumā mītošo dvēseli. Mūsu gars, tātad mūsu “Es”, tas ir, tas pats debesu ķermenis, kas dzīvoja pirms šīs dzīves, vēlas sevi izpaust šajā pasaulē. Gars jau sen ir attīstījis savu prātu, guvis izpratni par Dieva radīto kārtību izplatījumā. Gars aptver zināšanas par Dieva likumiem, par Debesu pasaulēm, par cilvēkiem un eņģe­ļiem. Gars zina daudz arī par Zemi un pasaulīgo ķermeni.

Ja cilvēks savu garu ignorē, par garu nemaz neinteresējas, tad nekādu palīdzību no tā arīdzan nesa­ ņem. Garam vienmēr ir noteicošā loma cilvēka garīgajā izaugsmē. Gars vēlas miesu vadīt un caur to dar­boties. Gars zina savus ikdienas uzdevumus, jo to ap­ skaidro Dievs. Miesa ar savām vājībām, trūkumiem un slimībām, savu pasaulīgo dzīvi dzīvojot, mokās un cieš, ja garam netiek dota iespēja ienākt cilvēkā, vadīt viņu un apskaidrot.

Bez gara vadības cilvēks ir vājš. Ja cilvēks Dievam netic, tad viņu neskar Patiesības Gars un neapskaidro pasaulīgo prātu par gara esamību ikvienā. Bezdievis netic, ka viņā ir debesu ķermenis ar prātu, jūtām, ar skaistām un dievišķām īpašībām. Viņš netic saprātīga “Es” esamībai. Pasaulīgā aprobežotība cilvēku dara aklu. Un, ja cilvēks nav sakopis sevi arī iekšēji, Dievs viņā neienāk.

Visļaunākie cilvēka darbi ir grēka darbi. Tie cilvēka miesā ienes haosu un tumsu. Grēcīga cilvēka acīs jau­šams trulums. Miesa prasa no pasaules daudz un gandrīz visu uzreiz. Miesa dzenas pēc visa bez apstājas: pēc naudas, pēc zelta, pēc bagātības, pēc varas un citiem pasaulīgiem labumiem. Miesa tiecas pēc aiz­ liegtā augļa, jo miesai tīk Dieva likumus nepildīt. Miesai tīk sveša manta, sava tuvākā sieva vai vīrs. Miesai tīk būt augstprātīgai un tīk tiekties pēc slavas un goda, pēc augstiem amatiem un varas. Miesa negrib pazīt nabagos vai vājākos. Tāda ir cilvēka miesas daba, ja gars tajā neienes apskaidrību.

Cilvēks pēc brīvas gribas var sākt interesēties par Dievu, par savu garu un dzīvību. Neviens ticību neuzdāvinās. To nevar nopirkt vai iemācīties. Ticība ir jānopelna. Ir jāpilda Dieva baušļi, jādara labi darbi un jāiemācās mīlēt savu tuvāko. Ticība neatnāk uzreiz. Tā cilvēkā neiedzimst nejauši. Ticības sēklu var atmo­dināt ar lūgšanām un Dieva Derības pildīšanu.

Cilvēks, no rīta pamodies, tikai pēc mirkļa aptver savu esamību šai pasaulē. Viņā pakāpeniski ienāk prāta un dvēseles apskaidrība, tad arī gars ar savu apziņu. Ticīga cilvēka apskaidrība par pasauli ir daudz pilnīgāka, jo viņā darbojas Svētais Gars. Pēc rīta lūg­šanām gars ienāk miesas šūniņās un Dieva spēkā apskaidro arī prātu. Jo stiprāka ticība, jo gara uzņē­mī­gākas ir miesas šūniņas. Ticības spēkā cilvēks visā būtībā ir orientēts uz Dievu, un tad Svētais Gars viņā vieno garu, dvēseli un miesu par vienu veselu.

Ticības spēkā cilvēkam pašam ir jāuzņem sevī Dieva vārdi, un tikai tad šī Dieva sēkla sāks vairot gara augļus un stiprināt miesu. Dieva vārdi, tie ir Vecās un Jaunās Derības vārdi, kas pasaulē nākuši no mūsu Kunga un Dieva. Gars Dieva vārdus pazīst.

Vissvētākā lūgšana ir Tēvreize. Gars zina, ka Dievs cilvēkus uzklausa un atbild tikai pēc Tēvreizes vār­diem. Gars dzird Dieva teikto. Dieva vārdi ir Dieva radošā darbība cilvēkā. Dieva vārdi paver apziņu Patiesībai.

Cilvēka gars miesā ienāk Svētā Gara spēkā. Ticība Jēzum Kristum nosaka to, cik plaši atvērsies mūsu iekšējās pasaules – četrdesmit deviņu dvēseles līmeņu un septiņdesmit miesas līmeņu – vārti. Ja ticības Dievam nav, tad tie ir aizvērti. Ja ticība ir vāja, tad tie atvērsies tikai daļēji un gars šo līmeņu šūniņās ienāks arī tikai daļēji.

Tātad mūsos mītošais gars var ienākt un apskaid­rot miesas prātu tikai tad, ja ir ticība Dievam, jo tad Viņš ar savu spēku atdara šūniņas visos līmeņos. Un Svētā Gara spēkā mūsu miesā ienāk gars, mūsu sa­prā­tīgais “Es”, kas sen jau radīts un dzīvojis Debesu pasau­lēs. Debesu ķermenis, nonākdams uz Zemes, vēlas dzīvot aktīvi, augt garā, dāvāt miesai apskaid­rību, patiesību un mīlestību.

Ticības spēkā mūsu šūniņas ir vērstas pareizā vir­zienā – uz Jēzu Kristu, jo no tā Kunga mēs saņemam dzīvības spēku. Ja ticība ir vāja, tad šūniņas ir tikai daļēji orientētas uz Jēzu Kristu un tajās Svētais Gars ienāk tikai daļēji. Mazticīgajā lielākā daļa šūniņu ir orientētas uz pasauli un grēku. Pār viņu valda miesas iegribas. Tādā cilvēkā Svētā Gara gaisma ir vāja. Tad cilvēks patiesībā dzīvo tikai daļēji. Jo pasaulē viss ir īslaicīgs. Pasaulē veidotais paliek pasaulē, to nevar paņemt līdzi Debesīs. Pasaulē paliek viss laicīgais, manta, bagātība un arī domas par šo pasauli.

Vienīgi tas darbs, kas veikts ar gara līdzdalību, saņem Dieva svētību un atstāj garīgu liecību uz Zemes. Gara pieskāriens pilnveido ikvienu darbu. Arī adītie cimdi vai no sirds gatavots ēdiens ir pildīts ar garīgo saturu un tuvākajam dāvā prieku.

Ar gara mīlestību mēs pasauli darām skaistāku, mēs priecējam Dievu, kurš tik ļoti gaida, lai mēs gara spēkā darītu labus un paliekošus darbus.

Nav tik vienkārši atrast sevi un iepazīt savu garu. Un vēl grūtāk ir izveidot saikni ar savu “Es” un ar to sadraudzēties. Bez ticības Dievam tas nav iespējams. Ja cilvēka gars ir vājš, tad vāja ir arī ticība. Šaubas un neticība cilvēku noved neceļos. Cilvēkam ar reālistisku uztveri gribas visu pašam redzēt un pārliecināties, ka tas tiešām tā ir – ka zāle ir zaļa, debesis ir zilas vai ka pļava ir dzeltenu ziedu pilna.

Bet ko darīt aklajam, kurš nekad to nav redzējis? Viņš var sataustīt, var apjaust ar ožu un izjūtām. Bet, ja zāle ir zaļa, tad arī neredzot vajag tam ticēt, ticēt, ka pļava ir pilna ar dzelteniem ziediem, kuri līksmi uztver sauli un debesu zilgmi. Mēs taču ticam, teiksim, ka tuksnesī vasaras vidū zāle vairs nezaļo.

Ticības darbības iespējas visos cilvēkos ir vienādas. Ticības spēju nosaka mūsos esošais gara spēks. Jo lielāks debesu ķermeņa gara spēks, jo lielāks ir arī ticības spēks. Gars izstaro mīlestību, harmoniju, mieru un ticību. Ticība ir gara izpausmes veids. Ticības spēkā paveras vārti no gara uz miesu, un gars var to stipri­nāt. Ticība ar gara gaismu cilvēkā ienes skaid­rību. Ticība cilvēku dara patiesi garā dzīvu –  apskaidrojas prāts un visas šūniņas tiek sakārtotas un orientētas uz Dzīvības avotu.

Cik ticībā sevi spējam orientēt uz Dieva Dēlu, tik ar Viņa spēku tiekam piepildīti. Ja prātā šaudās do­mas,  kā iegūt lielo naudu vai kā tikt pie alkohola glāzes, tad tajā brīdī cilvēks no Dzīvības avota gaismu nesaņem. Cilvēkā esošais gars būs noskumis, jo tādā situācijā palīdzēt nevar. Skumji, ka cilvēks sevi pār­ dod pasaulei un grēkam. Grēcīgā cilvēkā gars savu ietekmi zaudē un zūd arī daļa no gara bagā­tībām.

Ja sēklas dīgšanai nav labvēlīgu apstākļu, ja tā iekaisīta akmeņainā zemē, tad tā neuzdīgst, tā sakalst. Cilvēka miesa ir vide, kurā gars var augt un var grēka iespaidā arī pakāpeniski iznīkt. Cilvēks sava gara augļus var iegūt un var arī zaudēt. Ir žēl zaudēt to gara bagātību, kuru gadsimtiem ilgi ikviens ir krājis.

Cilvēks var piedzimt garā bagāts, bet ar grēku un augstprātību savā dzīves laikā šo bagātību var zaudēt. Daži nodzer savu algu, māju, zaudē ģimeni un iekrīt parādos. Arī gars var iet zudumā, ja miesa ir ļoti stūrgalvīga un dumja. Daudz nevajag, lai saprastu vien­ kāršu patiesību – ikviens cilvēks ir dzīvojis Debesu pasaulēs un tagad, Tēva sūtīts, ir nonācis uz Zemes. Dievs ikvienam dod iespēju garā izaugt, kļūt skais­tākam un vairot dievišķas īpašības.

Pasaule ir radīta, lai ikviens cilvēks ar pasaulīgo dzīvi apliecinātu savu paklausību un uzticību Dievam. Ar saviem darbiem ir jāapliecina ticība Jēzum Kristum. Mums ir jāiemācās mīlēt Dievu un savus tuvākos. No Dieva Derības mēs zinām, ka glābts tiks ikviens, kas sirdī piesauks tā Kunga Jēzus Kristus vārdu.

Lūgšana:

Kungs, mana dvēsele sauc pēc pestīšanas un gars – pēc apskaidrības. Mana sirds ilgojas pēc savām mājām un acis skumst pēc Debesu Valstības. Es tik ļoti vēlos izjust Tavu, Kungs, tuvumu.

Savu miesu es ielieku Tavās rokās un atveru dvēseli Tavai, Kungs, darbībai. Es ilgojos pēc Dieva mīlestības un vēlos, lai mani locekļi ir paklausīgi un miesa ir gara vadīta.

Kungs, es atzīstu katru savu kļūdu un grēku. Bez Tavas gaismas es esmu garā akls. Ar sirdi un dvēseli es sniedzos pēc Tevis un alkstu pēc Tavas gādības un žēlastības. Mans gars mīt Tavā gaismā, un es lūdzu, lai arī mana dvēsele un miesa ir Svētā Gara apspīdētas.

Es tveru pēc Tevis ik mirkli. Man cita Kunga un Dieva nav un nevar būt, jo es to nepieļauju. Esi, Kungs, mans glābējs un Pestītājs!

Es visā esmu Tavs padevīgs bērns. Es mīlu visu, kas Dieva radīts. Mana ticība Tev ir mans glābiņš, un mana mīlestība uz Tevi ir gaisma, kas mani silda un mierina. Es lūdzu, Kungs, dod man apskaidrību un sūti pār mani Patiesības Garu. Lai pazemīgs ir mans prāts, lai tas klausa Tevi vienmēr un visā!

Gods Dievam augstībā!