II DAĻA
Jēzus sacīja viņiem:
Es esmu dzīvības maize.
Kas pie manis nāk, tas nesalks,
un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.
Jo tāda ir mana Tēva griba,
lai ikvienam, kas skata Dēlu
un Viņam tic,
būtu mūžīgā dzīvība,
un es viņu celtu augšā pastarā dienā.
Jāņa ev. 6:35;40
PĀRMAIŅU VĒJŠ
Pāri zemei pūš pārmaiņu vējš. Ko tas sapūtīs? Vai aukstu laiku vai skaidras debesis? Miers dabā, un miers sirdīs. Un miers mūsu domās.
Dziļā putenī nav skaidrības. Arī vētrā nav zināms, kas notiks. Pārmaiņas mūsos ir uz labu. Pārmaiņas cilvēkam patīk. Ja gribam ko jaunu, tad visā jāienes svaigums – jūtās un elpā, sirdspukstos un arī prāta skaidrībā.
Vējš pūš no dziļumiem, no vietas, kur ir visa sākums un gals, kur viss savienojas Dievā. Vējš pūš ar Dieva spēku, un neviens nezina, kāda vējam ir sūtība. Vai tikai šūpot kokus un lapas? Varbūt vējš vairāk vajadzīgs putniem? Bet varbūt tomēr visvairāk– cilvēkiem?
Lielais pārmaiņu vējš. Tā spēcīgā pūsma jaušama arī mūsos. Vējš skar cilvēka dziļumus. Arī dvēselei ir nepieciešama svaiga vēja strāva. Vēja spēkā tiek aiztrauktas koku lapas. Arī cilvēku domas var lidot straujāk un pacelties augstāk šajās trauksmainajās dienās.
Mēs dzīvojam īpašā laika ritmā. Tik ļoti cilvēkiem ir nepieciešams dvēseles miers. Mūs aizvien vairāk aizrauj gadsimta prasības. Mēs esam apkrāvušies ar steidzamiem darbiem un vēlamies satvert visu, ko pie dāvā tehnikas progress. Gribam iegūt to, kā vēl nav, gribas apgūt to, ko neprotam, gribam sasniegt to, pēc kā tiecamies.
Es redzēju sapni – cilvēki nāca viens pēc otra un atdeva Kristum, mūsu Kungam, daudzas grāmatas. Cilvēki nesa biezas grāmatas, kas bija par viņiem rakstītas. Dieva eņģeļu rakstītas par ikviena darbiem un likteņa piepildījumu no paša pirmsākuma, no radīšanas garā, līdz šim mirklim.
Redzēju, kā Dieva Dēls tās pieņēma un katra cilvēka vārdu ierakstīja īpašā grāmatā. Dzirdēju Dieva eņģeli saucam: “Par ikvienu cilvēku tas Kungs un Dievs pieņem lēmumu, lai taisnajā tiesā to pasludinātu. Vēl ir atvēlēts laiks, lai vairotu ticību un gara bagātības.”
Ikviens cenšas vairot sevī skaisto un mūžīgo. Tāda ir cilvēka vēlme jau no paša pirmsākuma. Gars zina, kas ir nepieciešams, lai cilvēks kļūtu skaistāks. Ir sācies mūsu padarīto darbu atskaites laiks. Mēs pošamies stundai, kura Dievam jau nolikta, tā Kunga atnākšanas dienai.
Tāpēc no pašiem dziļumiem trauc pārmaiņu vējš, kas skar ikvienu. Debesu augstumos zvani jau skan. Vējš runā kokos un arī cilvēku sirdīs. Šie Debesu zvani iezvana mūsu likteņus, kas vedīs augšup pa Debesu pasaules ceļiem.
Vējš pāršalc koku galotnēm, un nokrīt sausie zari. Spārnos paceļas putni un aizlido tālumos. Putniem pieskaras Svētais Gars un vada tos. Putni lido un atrod vietu, kur ligzdot un baroties, kur svaigu ūdeni dzert.
Arī katram cilvēkam ir sava mājvieta, savs zemes stūrītis. Dievs saviem bērniem dāvā mīlestību un sirdīs nes mieru. Neliedz arī maizes klaipu un daudz ko labu. Mums ir viss, lai mēs būtu vienoti ar sirdi, dvēseli un garu, lai mēs mācītos atzīt šo vēju, atzīt, ka tas ir mūsu Kunga un Dieva sūtīts. Mums jāatzīst, ka it viss ir Dieva radīts.
Vējš pieklust, un cilvēkos paliek Dieva dotais miers. Jau no pirmsākuma, no dzimšanas mirkļa garā mums ir dāvāts miers par mūsu dzīvību, par to, ka esam. Mūsu svētais miers no Radītāja.
Vai kāds vēl sajūt jau izsenis Dieva dāvāto mieru? Vai garā apjauš to, kas bijis, ir un būs? Vai kāds domā par skaisto esamības mirkli, par prieku, ka esam un – būsim?
Klusums dabā, un lielais pārmaiņu vējš debesīs. Tas skar arī ikvienu cilvēka. Šis pārmaiņu vējš ienes skaidrību – tas Kungs ir tik tuvu klāt pienācis. No godības augstumiem pār visu spīd spoža Dieva gaisma. Tā spīd pār debesu plašumiem, pār skaistajām pasaulēm, pār eņģeļiem, cilvēkiem un visām radībām. Vai sajūtam sirdīs ko jaunu? Tā ir dvesma no mūžības, no Debesu augstumiem, no tā Kunga godības troņa.
Dievs mums pieskaras ar Svēto Garu un mūs ik mirkli pārveido. Pateicība mūsu Kungam un Dievam!
Mēs varam ēst un skriet, un darboties. Mēs varam braši strādāt, celt un būvēt. Mēs varam apspriest notikumus un… aprunāt tuvākos. Mēs varam lidot un apceļot pasaules plašumus. Bet vai tam ir kāda nozīme, ja esam aizmirsuši par sevi – par savu garu, ja esam aizmirsuši dzīvības devēju – Dievu? Mūsu gars, mūsu “Es”, tas neliekuļo un negrēko, tas zina savu lielumu un par sevi līksmojas.
Gars zina savu sūtību un pārzina lietu būtību. Gars domās var būt kopā ar draugiem un tai pat laikā ar savu gaismu spēj aptvert visu planētu. Gars dzīvo jau sen un pazīst pārmaiņu vēju. Gars pazīst savu Debesu Tēvu. Gars klausa Dēlu. Gars dzīvo ar to Kungu mīlestībā un gaismā. Gars ilgojas pēc Debesu Valstības – pēc savas dzimtenes.
Dieva mīlestība aptver visu, kas radīts, un šajā mīlestības gaismā dzīvojam arī mēs. Lielo pārmaiņu vējā ir mīlestība no mūsu Radītāja. Apkārt esošā pa saule klusē. Cilvēka prāts nesajūt Svētā Gara klāt būtni. Bet visā ir Dieva svētība, miers un mīlestība. Ar Dieva gaismu mēs visi esam aptverti un elpojam pār maiņu vēsmas. Mūs skar Dieva Derības piepildījums.
Dieva mīlestība mūsos ienāk kā svētlaime un prieks. Mēs savu Kungu piesaucam, un Viņš ir klāt ar dziedinošu spēku un dzīvīgumu. Jēzus Kristus ar mīlestību mūs veldzē un stiprina. Kristus mīlestība ir maiga un glāstoša, tīra un dzidra. Tā ienāk ticīga cilvēka sirdī un dara brīnumus. Kristus mīlestība ir Dzīvības avota starojošā gaisma, kas spēj darīt mūs stiprus šajā pārmaiņu laikā.
Sirdīs ir klusums un miers. Sirdīs valda prieks, jo tas Kungs jau ir atklājies Debesu augstumos un cilvēka gars to jau zina. Mūsu sirdis priecājas, jo tām ar savu mīlestību ik mirkli pieskaras tas Kungs un Dievs.
Es redzēju sapni par jūru. Tā bija rāma un dzidra, un viegli viļņi skaloja klinšaino krastu. Diena bija saules un gaismas pielieta. Sirdī – miers un svētlaime.
Un tad es ieraudzīju no tālumiem pāri visām jūrām un zemēm šurp veļamies augstu jo augstu vilni. Tas tuvojās gluži kā devītais vilnis, un visu aptvēra dunoņa. Mani pārsteidza milzīgā viļņa spēks un varenība. Tas nāca tieši no jūras – arvien tuvāk un tuvāk un nu jau sniedzās līdz pašām debesīm. Ar savu spēku apgāza kuģus kā skaidiņas, tomēr daudzus cilvēkus – saudzēja. Kad vilnis pilnībā aizsedza debesis, es ieraudzīju, ka tas ir caurspīdīgs. Jo nebūt nebija no jūras ūdens, tam piemita daudz lielāks spēks un neierobežotas iespējas. Tas aizrāva līdzi visu savā ceļā, atstājot neskartus tikai ticīgos cilvēkus – tos, virs kuriem bija Dieva zīme – gaismas pilns krusts.
Un tad vilnis sasniedza arī mani. Redzēju, kā tas ar savu caurspīdīgo masu veļas pāri, mani neskarot, pat neizkustinot no vietas. Pāršalca kā vēja brāzma un aizrāva daudzus, bet ticīgos – neskāra.
Tad no Debesīm dzirdēju balsi kā stipru ūdeņu šalkoņu. Tā skanēja pār visu debess jumu un Zemi. Gaismā parādījās tas Kungs un teica:
“Redzi, tuvojas Dieva apsolījuma piepildījuma laiks. Es pasargāšu tos, kas man ticējuši, un spriedīšu taisnīgu tiesu pār bezdievīgajiem. Piepeši, septītajai bazūnei skanot, būs mana atnākšana. Ar Tēva doto spēku un godību Es aptveru debesis un Zemi. Drīz Es piepildīšu Derības apsolījumu. Zini, ka tas laiks ir tuvu klāt pienācis.”
Gaisma virmo debesu augstumos, gaisma atspīd eņģeļu spārnos. Jau bazūnes skandina prieka vēsti – tas Kungs ir atklājies pār visu Zemi ar savu gaismu un pilnību.
Ikviens no mums nāk Dieva priekšā ar savu darbu grāmatu – svēto eņģeļu rakstītu par mums, par mūsu ikdienu vissenākajos laikos, nesen un tagad. Tur it viss ir lasāms – kādi bijām un kādus darbus esam veikuši.
Mūsu labos un sliktos darbus tas Kungs liek svaru kausos. Viņš ir mūsu taisnīgais tiesnesis. Vai kādam tiesas kausi būs līdzsvarā? Nē. Jo svari nav pasaulīgi. Svērts un vērtēts tiek pēc tā Kunga likumiem. Par katru labu darbu klāt viens mēriņš, par diviem labiem darbiem – divi, bet par grēka darbu – mēriņš nost. Mēs tiekam vērtēti par bijušo, par padarīto un arī par šodienas darbiem.
Pacelsim skatus uz savu Kungu un Dievu, tversim Viņa mīlestību un gaismu ar ticību, paļāvību un sirds mīlestību!