Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

SEPTĪTĀ DIENA

Sabata diena iesākās ar īpaši svētu klusumu. Debe­sis mirdzēja gaiši zeltītā gaismā, un visā varēja sajust Dieva pilnības mieru. Klusums un miers vis­ caur radīja harmoniju un līdzsvaru. Tā bija Debesu Valstības un visu dzīvo radību saprašanās un izlīdzi­nāšanās diena ar Dievu visā Viņa godībā.

Cilvēki guļot vēroja debesis un dabu. Arī putni un zvēri čaloja un sevi pieteica klusu. Neviens nesteidzās skriet vai iet. Bija sākusies Dieva atpūtas diena. Cilvēki sirdīs pateicās Dievam un veltīja Viņam savu sirds mīlestību.

Tēvs un Dēls ik mirkli bija par viņiem rūpējušies. Dieva ziņā bija arī citi radījumi un visa Debesu Valstība. Cilvēki domās samīlēja savu Kungu un lūdza piedo­šanu par savām kļūdām. Viņi zināja, ka ar katru savu kļūdu sagādā Dievam lielas reizes. Cilvēki domāja, ka Dievs no tām nogurst, un pateicībā viņi no sirds mīlēja savu Kungu un Dievu.

Cilvēki bez steigas piecēlās kājās un gāja vērot Debesu Valstības krāšņumu. Viņu augumi un sirdis pielija ar Dieva svētību. Bija tik skaista diena.

Svētajā klusumā zeltītajās debesīs iemirdzējās daudz, daudz spožu zvaigznīšu. Tās visas lēnām sāka krist lejup kā smalks zvaigžņu lietus. Tas bija Dieva svētī­bas lietus, kas lija pār visu Debesu Valstību, pie­ pildot gaisu ar maigu svaigumu. Zvaigžņu lietus krita uz kokiem, augiem, puķēm, uz cilvēkiem un dzīvām radī­bām, un arī uz ūdeņiem un zemes. Un deva Dieva svētību visam, kas bija Debesu Valstībā.

Debesu Tēvs caur savu Dēlu šajā svētajā dienā no savas Debesu Svētnīcas avota izlēja svētību pār visu, kas bija radīts.

Laimīgs bija ikviens, kas to juta, un arī daba patei­cās, iemirdzoties visā vēl krāšņāk. Kokiem lapas tagad vizēja ne tikai zaļas, tās spēlēja dažādu krāsu simfo­niju. Katrs zieds savā krāsā iezaigojās vēl spilgtāk. Un zāle – tā sāka starot maigi samtainu gaismu. Pat zeme un smiltis, kalni un ielejas pārvērtās par pavi­sam dzī­vām radībām. Svētības pilnais zvaigžņu lietus zemi un visu, kas bija uz tās, piepildīja ar Dieva svētību, kas visu darīja dzīvu. Pat Ciānas kalna dārg­akmeņi no Dieva Svētnīcas avota veldzes pārtapa par dzīviem Dieva akmeņiem. Tiem pieskaroties, varēja sajust, ka viņos pulsē dievišķa dzīvība.

Cilvēki priekā baudīja patiesi skaistos skatus, un viņos vairojās Dieva svētība. Cilvēkos bija vērojamas pārsteidzošas izmaiņas. Gara miesa un it sevišķi acis sāka spīdēt zeltīti luminiscējošā gaismā. Ikviens sajuta, cik viņš ir dzīvs, un apjauta, cik Dievs visos ir dzīvs. Cilvēku gara sirdis iemirdzējās spožā gaismā kā rīta zvaigznes, un to stari savienojās ar citu cilvēku sirdīm. Tā bija cilvēku vienotības simfonija. Gara sirds gaisma tagad ar īpašu spožumu spīdēja visās miesas šūniņās.

Cilvēkus vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņu gaišās drānas iekrāsojās visskaistākajos toņos. Plecu ap­metņu sudraboto baltumu nomainīja viskošākās krā­sas. Apmetņu raksts, kas iezīmēja jostas vietu, tagad zel­taini spīdēja. Raksta krāsas tonis sakrita ar zvaig­žņotā lietus toņiem. Arī baltie krekli un bikses ieguva košas krāsas, tomēr saglabājot katrai ciltij raksturīgo toni.

Kopējā skatījumā Dieva tauta veidoja pārsteidzoši harmonisku krāsu gammu. Ģērbu krāsas papildināja dabā redzamās un izcēlās ar košumu un neatkārtojamu pilnību.

Cilvēki sabata dienā sajuta un saprata, cik Dievs ir visaptveroši pilnīgs, cik Dievs visā ir dzīvs, ka Viņam visas lietas ir iespējamas. Cilvēki izjuta vēlmi Dievam pateikties ar patiesas mīlestības vārdiem. Un katrs sirdī teica savu sakāmo.

Cilvēku un Dieva starpā izveidojās mīlestības un pateicības saikne. Tā bija visdzīvākā saikne, kas visus apvienoja vienā Dievā. Cilvēki juta Tēva un Dēla gādību par ikvienu. Viņi juta Dieva neizmērojamās iespējas. Cilvēki sirdī slavēja savu Dievu to Kungu un sildīja Viņa godību ar savas sirds mīlestību.

Arī ūdens upēs, ezeros un jūrā pielija ar Dieva Svētnīcas avota veldzi. Ūdens viscaur visā Debesu Valstībā ievizējās maigi zeltītā krāsā, un zivis priekā lēkāja virs ūdens. Priecājās itin visi.

Daudzi cilvēki devās pastaigā uz kristāldzidro jūru. Pa ceļam ikviens varēja priecāties par brīnišķīgajām pārvērtībām pilnīgi visā. Putni līksmi pērās smiltīs un ūdenī. Un trallināja visdažādākās dziesmas. Putni bija apmainījuši savu spalvu krāšņumu pret kaut ko pilnīgāku un tagad centās sakārtot savas spalvas. Put­niem tas likās pārsteidzoši jauks piedzī­vojums. Visi bija uzposti kā uz svētkiem.

Tie patiešām bija svētki. Tie bija vissvētākie un pirmie svētki, ko cilvēki piedzīvojuši. Debesu Tēvs bija tik daudz pūlējies, radot visu un gādājot par visiem. Dieva Dēls bija rūpējies par visiem cilvēkiem un radījumiem, tos sevī uzņemot. Spriedze visā Valstībā sabata dienā bija pieklususi.

Tēvs un Dēls atpūtās no darbiem, atvēra debesis un pār Debesu Valstību izlēja Dieva Svētnīcas avota veldzi. Tā bija svētība un pateicība visiem, kas dzī­voja līdzsvarā un harmonijā ar Dievu.

Vēl nebija radīti izplatījums un pasaules. Vēl nekur nepastāvēja grēks un haoss. Vēl nebija radītas planētas, kur, miesā dzīvojot, cilvēks pēc savas gribas varētu sākt darīt ļaunos darbus un Dievu neklausīt.

Visā radītajā bija miers un harmonija. Viss radītais vēl bija tikai savas pastāvēšanas pašā pirmsākumā. Un Dievs redzēja visu labu esam un atpūtās no visiem darbiem. Dievs savus radījumus mīlēja un pār visiem izlēja savu svētību un mīlestību.

Cilvēki, līdz jūrai nonākuši, metās tajā un lēkāja pa zeltainās gaismas pilnajiem ūdeņiem līdzīgi delfīniem un zivīm. Cilvēki gribēja sajust vienotību ar visu radīto. Tas bija tik jauki.

Arī citās vietās esošie cilvēki vēlējās pieskarties Dieva radītajam skaistumam. Debesu Tēvs ar savu pilnību pārveidoja Debesu Valstības dabu un dzīvās radības, lai šajā svētajā dienā cilvēks izjustu Dieva bezgalīgās iespējas, Dievā mītošo pilnību un harmo­niju, lai izjustu Dieva klātbūtni visā radītajā, lai sajustu vienotību ar savu Kungu un Dievu.

Dievs visā izlēja savu neaptveramo pilnību, gā­dību un mīlestību. Dieva zvaigžņu lietus pierima, un gaiši zeltītajās debesīs cilvēki ieraudzīja viskrāšņāko varavīksni. Varavīksne mirdzošā lokā aptvēra Ciānas kalnu. Debesu zeltītā gaisma lika tai vizuļot un mir­got. Tad varavīksnes zeltītais tonis pārlija maigi dzeltenā gaismā, saplūda ar visdzīvāko zaļo toni, tad maigi zilo, tad ar visaptverošu gaiši zilu, tad ar dzidri violeto, kas mijās ar izcili košu sarkano krāsu. Katram pamattonim vēl bija septiņi apakštoņi, kas skaidri ik pa laikam iezaigojās varavīksnes lokā. Tā patiešām bija Dieva krāsu simfonija.

No debess juma atskanēja Dieva tā Kunga balss:

“Varavīksne lai ir Derības zīme starp mani un jums, un visām dzīvām būtnēm. Es pieminēšu savu Derību, kādu Es savā un jūsu starpā pašā pirmsākumā esmu slēdzis, un ik pa laikam sabata dienās atgādināšu. Mans Vārds ir likums, un mana Derība lai jūsos ir likums. Svētiet šo dienu un pieminiet manu Derību. Es darīšu laimīgus visus, kas manu Derību pilda un tā Kunga un Dieva vārdus tur svētus.”

Tas Kungs runāja svētsvinīgā klusumā un mierā. Dieva vārdi skanēja kā vismaigākais pieskāriens. Tas drīzāk bija varavīksnes skaisto krāsu glāsts. Dieva vārdi ieskanējās cilvēku sirdīs un tur arī palika dzīvi. Šajā svētajā dienā Dievs visā bija pilnīgs ar savu visaptve­rošo svētumu.

Cilvēku sirdis pildījās ar laimes un svētības izjūtu. Tā bija neaprakstāma sajūta, ka esi dzīvs visu varenajā Dievā. Debesu Tēvs un Dēls savā augstākajā mājoklī atpūtās no visiem darbiem un izlēja savu pil­nību no Dieva Svētnīcas avota, no visdziļākajiem un vispilnīgākajiem avotiem.

Dieva Radītāja laime ieplūda visā radītajā. Jūtīgās sirdis, saņemot svētību, atbildēja ar pateicību un mīlestību. Septītā diena bija visas Dieva svētības un pilnības diena. Dievs ar savu svētumu nāca pie cil­vēkiem, un tie plaši atvēra sirdis visuvarenā Dieva priekšā.

Miers un mīlestība, harmonija un līdzsvars val­dīja visā Valstībā. Tā bija pirmā visu radīto cilvēku un Dieva pilnīgās saskaņas un svētības diena. Šīs die­nas laika ritējums savienojās ar mūžību. Laika ritē­ jums bija apstājies. Dievs dāsni dāvāja savu svētību.

Septītās dienas izskaņā atkal viss pierima. Bija klu­sums un miers. Bija laime un prieks. Bija mīlestība un svētlaime. Visos cilvēkos bija tas Kungs un Dievs savā godībā, un viņu sirds dziļumos – Tēvs ar savu mūžīgo svētumu. Dievs bija vienojis cilvēkus mūžīgā Derībā, un Dieva likums nemainīgi darbojās visā. Derības likums bija ierakstīts cilvēku sirdīs uz mūžī­giem laikiem.

Derība aptvēra apsolījumu un taisnīgumu. Cil­vēka gars tiecās pēc Derības piepildījuma, jo bija izju­tis Dieva svētības pilnību un svētlaimi, kādu sabata dienā tas Kungs un Dievs no Tēva Svētnīcas augstumiem bija izlējis pār ikvienu cilvēku, dzīvo radību un dabu.

Cilvēki šajā svētajā dienā atlaidās atpūtai, un ikviens apjauta jaunās nedēļas, katras jaunās dienas nozīmīgumu. Dievs ikvienā ar savu vārdu spēku bija ielicis tieksmi pēc Dieva Patiesības izzināšanas, pēc Dieva gudrības un Atziņas. Cilvēkos bija miers, jo viņu sirdīs mita Dieva pilnības daļiņa. Cilvēki ar domām un gara dziļumu savienojās ar savu Kungu un baudīja visā Viņa labvēlību. Ar katru Dieva atklāsmi un pieskārienu ikviens sajuta sava Tēva gādību, sava Kunga un Dieva labvēlību. Sajuta Dieva taisnīgumu un gudrību, sajuta Viņa Atziņas visaptverošo vare­nību un pilnību.

Sarosījās putni un zvēri. Modās daba un visa Debesu Valstība. Bija jaunas dienas sākums. Bija Dieva Derības piepildījuma jauna diena. Bija Dieva gudrības un Atziņas astoņpadsmit Gaismas gadu izzināšanas sākums. Bija tikai vēl pats pirmsākums.

Cilvēka gars atceras Dieva gudrības un Atziņas iepazīšanas laika katru dienu un katru mirkli, kas pavadīti tā Kunga un Dieva gaismā Debesu Valstībā. Gars atceras katru mācību un pamācību, katru atzi­ņas un gudrības mirkli. Gars pazīst savu Kungu un Dievu, pazīst Svēto Garu un pazīst savus mīļos ciltsbrāļus. Gars ir daudz redzējis, daudz izzinājis no tā Kunga gudrības avotiem.

Cilvēks pazīst Dieva Patie­sības Gara pieskārienu.

Cilvēka gars zina savu uzdevumu pasaulē un Debesu pasaulēs. Cilvēka gars zina, ka galvenais ir izpildīt Dieva Derības prasības, un zina, ka ticībā un mīlestībā uz Dievu ir sevī jāvairo un jāsakrāj gara augļi desmitkārt. Ir jāatpazīst pasaulē Dieva Dēls, un caur Viņu un vienīgi caur Viņu ir iespējama grēku izpirkšana, atpirkšana no pasaules, pestīšana un atgriešanās savās mājās Debesu Valstībā.

Vienīgi Dieva Dēls spēj parādīt vienīgo pareizo ceļu, kas ved atpakaļ uz mājām. Vienīgi Dieva Dēlam, tam Kungam un Dievam, Tēvs ir piešķīris varu un augšāmcelšanas spēku. Dēlam ir dota vara spriest taisnu tiesu par katru un vara taisnot ikvienu Debesu Tēva priekšā. Dieva Dēls ik mirkli redz ikvienu cil­vēku un dzīvo radību un ik mirkli nosaka pār visiem savu spriedumu.

Cilvēka gars to zina. Cilvēka gars atceras katru nodzīvoto dienu, stundu un mirkli gan Debesu Valstībā, gan izplatījumā ārpus tās. Jautājiet savam garam un uzticieties savai sirds balsij. Gars jums pa­ vēstīs to, kādas tad bija turpmākās dienas pie Dieva Debesu Valstībā visu astoņpadsmit Gaismas gadu garumā. Uzticieties, un gars jums atklās viņā mītošo gudrību un Atziņu. Gars ir cilvēka visuztica­mākais “Es”, ikviena vislielākais un patiesākais draugs.

Viņā, svētajā un mūžīgajā “Es”, mīt daļiņa no Tēva, mīt tas Kungs savā godībā, mīt Dieva Patiesība un vēl arī Debesu apsolījums. Cilvēka gars spēj atbil­dēt uz visiem miesas uzdotajiem jautājumiem par pasauli un Dieva Derību.

Gars, mūsu mīļais gars un mūžīgais Dievs ir mūsos. Bet cilvēks savā grēcīgajā miesā ir tik bezspēcīgs šajā grūtajā pārmaiņu laikā. Viss mainās tik strauji. Var­ būt vēlreiz padomāsim par visu būtiskāko, kas ir iekļauts Dieva Derībā, par pašu būtiskāko, kas spēj vairot mūsos dzīvību. Varbūt labāk desmitkārt atkārtosim Dieva Derības vārdus un desmitkārt pārdo­mā­sim vienu un to pašu tēmu. Varbūt tas spēs vairot dzīvību ikvienā, kas tic.

Kas netic Dieva Vārdam un dzīvai liecībai, tas sevi pazaudē. Kas neatpazīst dzīvu Vārdu, tas vairs neatpazīst arī dzīvo Dievu. Mazticīgajā iestājas gara vājums. Bet vēl taču ir laiks, mēs visi esam Dieva radīti, un Dievs ikvienu tik ļoti mīl.

Atvērsim savas sirdis dzīvai liecībai no tā Kunga, no Debesīm. Mūsu sirdīs ierakstītie vārdi ir dzīvi un patiesā liecība ir dzīva. Mūsu gars zina, ka tā ir Patiesība. Ikviena cilvēka gars ir dzirdējis Tēva un Dēla teiktos vārdus un tos atceras. Ikviena cilvēka gara sirdī ir ierakstīta Dieva Derība – ar tās pirmajiem vārdiem un visiem pārējiem, ko cilvēks garā ir saņēmis un arī pasaulē ir lasījis un lasa.

Dievs visā ir tik dzīvs, un tik dzīva un patiesa ir šī liecība, kas garā nākusi no Jēzus Kristus, no Debesīm Dieva spēkā un godībā.

Dieva patieso liecību un Dieva vārdus izdzēst nav iespējams. Tos var pieņemt vai nepieņemt. Prāts nekad nebūs spējīgs pieņemt Dieva Patiesību, to spēj vienīgi cilvēka gars, un gars, kas saņēmis liecību un Dieva vārdus Svētā Gara spēkā, spēj apskaidrot miesu. Jā, patiešām – vienīgi gara apskaidrota miesa spēj ticēt Dieva vārdiem.

Paļausimies uz Dievu un savu garu, tad ticībā un Svētā Gara spēkā saņemsim liecību, ka Zelta graudu vārdi patiesi ir rakstīti Jēzus Kristus atklāsmē un spēkā.

Lai mūžīgi mūžos slavēts mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!