Ēriks Delpers: grāmata ZELTA GRAUDI


Categories:

PIEKTĀ DIENA

Visapkārt ieskanējās putnu dziesmas. Bija dzirdami arī zvēru saucieni. Kāds dzeltenīgi raibs putns plivi­nājās tieši virs gulošā Ādama. Tas uzsāka jautru čivi­nāšanu. Putna dziesmai bija raksturīgi skaļi izsau­cieni, kas aicināja celties. Bija piektās dienas sākums.

Laimes putns lidoja augstu debesīs un Ādamam rādīja virzienu uz Ciānas kalnu. Ceļš lejup bija daudz vieglāks. Taka vijās otrpus kalna. Visapkārt bija redza­mas kristāliska veidojuma klintis. Ādams tālumā pama­nīja upi. Viņš ievēroja upes savādos ūdeņus. Tie likās balti kā piens. Ūdens virsmu klāja smalka, gaismas pilna migla. Arī upes krasti bija klāti ar samtaini bal­tiem, izgaismotiem akmeņiem. Daudzviet spīguļoja dažādu krāsu dimanti.

No kalna nokāpis, Ādams nonāca plašā ielejā. Viņš steidzās apskatīt savādo upi. Arī otrpus tai slējās aug­sta kalnu grēda. Tālumā jau zaigoja gaismas pil­nais Ciānas kalns. Ielejas vidū Ādams ieraudzīja upi ar pārsteidzoši kristāldzidru ūdeni. No ūdens cēlās balta migla, kas kopā ar baltajiem akmeņiem radīja piena upes ilūziju. Visapkārt bija ziedu pilnas pļavas ar smalku un mīkstu zāli. Ziedos lidinājās bites, kas rūpīgi vāca nektāru un nesa to koku dobumos. No laukiem vēdīja daudzveidīga un patīkama dvesma. Ziedu aromāts dāvāja svētlaimes baudu, tas apņēma visu Ādama augumu. Bija sajūtama arī svaiga medus smarža. Tā veldzēja un spirdzināja.

Ādams nosauca šo vietu par Smaržu ieleju. Šeit savā starpā ziedi sacentās ar krāšņumu un smaržām. Ik pa brīdim tās mainījās un deva svaigumu. Pa retam augo­šie koki atšķīrās pēc sugām. Ikviens koks pār­ stei­dza ar savu savādo ārieni, ar lapām un ziediem. Gandrīz visi koki bija pilnos ziedos. Tā taču bija Smaržu ieleja.

Ādams juta, ka šajā ielejā kokiem un augiem pa­ tika lepoties ar savu skaistumu. Šī bija tā pati krāšņā ieleja, ko viņš redzēja no Zilā kalna. Zaļajā zālē drais­kuļojās zaķēni un ezīši. Arī suns ar tiem uzsāka jautru rotaļu. Šajā ielejā bija kā sapņu valstībā. Te notika viss tas, pēc kā cilvēks tik ļoti ilgojās. Tālumā ganījās govis, aļņi, stirnas, arī lauvas un vilki ēda sulīgo zāli. Lāči lasīja nogatavojušās ogas, lapsas plūca zāli un dažādas ziedlapiņas. Dievs katram bija gādājis barību. Ādamam patika tas, ka dzīvā radība bija tik drau­dzīga. Neviens otram pāri nedarīja. Valdīja pilnīga saskaņa.

Visas debesis mirdzēja zaigojošā gaismā, kas nāca no Dāvida saules aiz Ciānas kalna. Debesis bija vie­notas ar visvarenā Dieva gaismu. Tās sildīja un iedvesa mieru. Debesīs mākoņu nebija, tās mainījās gaismas atspulgos, pa laikam veidojot dažādus rak­stus. Brī­žiem debesīs iezīmējās smalks un simetrisks raksts. Tādās reizēs Ādams juta, ka Dievs tas Kungs sirdīs uzrunā cilvēkus. Viņš teikto nesaprata, bet zināja, ka Dievs ik mirkli par sevi atgādina.

Ādams bija pārsteigts par Svētās upes ūdeņiem, tik pilniem ar maigumu un gaismu. Cilvēks sajuta no tiem plūstam Dieva mīlestību. Baltā migla virs ūdens – tā bija upes aura. Miglas kā tādas nebija. Upes aina iezīmēja tās svētumu. Ūdens bija kristāldzidri tīrs un svaigs. Upes krastos auga visskaistākie koki, ziedoši krūmi un puķes. Arī zāle un ūdensaugi pārsteidza ar zeltaino mirdzumu. Ādamam gribējās smelt šo ūdeni un dzert. Viņš apsēdās uz tuvākā akmens un vēroja upes tecējumu. Tas sagādāja prieku un baudu.

Upe aizvijās starp zeltaini baltām klintīm un lēze­nām pļavām. Pļavās auga sulīga zāle un puķes, kas veidoja daudzkrāsainu ziedu paklāju. Tālāk krasta ainavā iekļāvās ziedoši krūmi un koki. Tālumā upes otrā pusē bija redzami kalni.

Upes gultni klāja caurspīdīgi kristāli. Starp tiem vizuļoja un ņirbēja daudzkrāsaini dimanti. Tie izsta­roja spožu gaismu. Putni un zvēri šīs upes ūdeni nedzēra. Zivis un rāpuļi tajā nebija redzami. Bez Dieva atļaujas cilvēks bijās šīs upes ūdeni nobaudīt.

Viss debess jums iegaismojās, un Ādams sajuta tā Kunga pieskārienu:

“Šīs Svētās upes ūdeni var dzert tikai cilvēks. Tās ūdeņus Es veidoju no sevis, tā iztek no maniem dzi­ļumiem. Sagaidi sesto dienu, kad Es visiem cilvēkiem došu svētību, un tad jūs varēsiet dzert upes ūdeni. Tad jūs ēdīsiet arī augli no dzīvības koka. Un tā turpmāk katru mēnesi.

Šīs upes ūdens iztek no mana mūžīgās Dzīvības avota, un tas ir vissvētākais. To dzers tas, kurš dzīvo Debesu Valstībā, un dzers tas, kurš tajā būs atgriezies, un tā mūžīgi.”

Ādams nokrita uz ceļiem un teica:

“Lai slavēts tas Kungs un Dievs!”

Viņš raudzījās dzīvības ūdens upē, juta tās svē­tumu un domāja – dzīvības ūdens iztek no paša Dieva. Tas spēj atdzīvināt manus locekļus un augumam dod spēku. Bez dzīvības ūdens es laikam iztikt nespētu. Lai pateicīgs ikviens, kas dzer šo dzīvības ūdeni!

Ādams saprata to, ka Svētās upes ūdens spēs viņā vairot dzīvību. Debesīs sāka dziedāt laimes putns, kurš rādīja tālāko cilvēka ceļu projām no upes. Tas tur­pinājās pa Smaržu ielejas ziedošajām pļavām un pakal­niem. Ādamam pretī iznāca zirgs ar balti sud­rabotu spalvu un spožām acīm. Tas stāvēja zem liela koka un ar priekškāju kārpīja smilšaino zemi, bubi­nāja un aicināja cilvēku kāpt tam mugurā. Ādamu iedrošināja zirga gudrās acis, un viņš sēdās tā mugurā.

Drīz vien zirgs uzsāka raitu soli, tad pārgāja uz viegliem aulekšiem. Turoties pie krēpēm, Ādams braši jāja ar sudraboto zirgu. Garām zibēja koki un krūmi. Daudzviet izbrīnā galvas pacēla zvēri un putni. Tādu skatu tie vēl nebija redzējuši. Laimes putns, rādīdams ceļu, lidoja pa priekšu. Tā vien likās, ka zirgs to labi saprata. Ādams nodomāja – Svētais Gars vada manu sudraboto zirgu, un tāpēc manī tāds miers. Vēl tāls ceļš priekšā, un ir laikā jāpaspēj līdz tikšanās vietai Ciānas ielejā.

Taču drīz vien putns un tad arī zirgs mainīja virzienu, un viņi attālinājās no Ciānas kalna. Tā bija Dieva griba, un Ādams paļāvās uz savu Kungu. Viņš ilgi jau bija auļojis, līdz piepeši tālē ieraudzīja kris­tāldzidru jūru. Tā vien likās, ka tā uzņēmusi visu debess spožumu. Sudrabainā gaismā vizuļoja jūras ūdens. Vēju pie jūras nejuta, un viļņus arī nemanīja. Krasta zeltainās smiltis bija smalkas, un zirga kājas tajās viegli grima, atstājot pēdas. Sasniedzis ūdens malu, zirgs apstājās. Ādams nokāpa no zirga, noglaudīja tā galvu un tam pateicās. Ādams atkal palika viens.

Tālumā skatoties, viņš juta Svētā Gara klātbūtni. Gaismas pilnā debess pamalē saplūda ar jūras    ūde­ņiem. Jūras piekrastē bija daudz putnu – gārņi un fla­mingo, dzērves un stārķi, fazāni un pāvi. Jūrā pel­ dēja balti gulbji un košas pīles. Putnu dažādību bija grūti aptvert. To nebija pārāk daudz, bet tie bija ļoti atšķirīgi.

Jūra bija pilna ar zivīm, roņiem un delfīniem. Tā mudžēt mudžēja no dzīvām radībām. Tā viscaur bija dzīva. Cilvēks lēnām iebrida jūras ūdenī un tad ienira tajā. Viņš sāka aplūkot Dieva radīto zemūdens pasauli. Blakām cilvēkam ūdenī peldēja dažādas zivis. Ar viņu sāka spēlēties delfīns. Ādams ieķērās tā spu­ rās un tika ievilkts vēl dziļākos ūdeņos. Pretī peldēja gan lielas, gan mazas, gan svītrainas, gan daudzkrāsainas zivis – ovālas un garenas, smieklīgas un jestras. Tas bija krāšņs Radītāja uzvedums – cilvēkiem un pašām radībām par prieku.

Jūras dibens bija klāts ar visdažādāko krāsu koraļ­ļiem. Daudzveidīgās aļģes un koraļļu rifi radīja prieka sajūtu. Starp tiem peldēja lielas un mazas medūzas. Ādamam patika tās tvarstīt un ar tām spēlēties. Medū­zas bija tik maigas un trauslas. Tās nedzēla. Tās nebēga un nevairījās. Arī zivis no cilvēka nebaidījās. Jūras radībām patika ar cilvēku draudzēties.

Dažviet bija redzamas viscēlāko dārgakmeņu klin­tis un zeltītas smiltis. To mirdzums pārspēja cilvēka iztēli. Vērojot skaisto zemūdens pasauli, Ādams izjuta prieku un lepnumu par sava Tēva – visa Radītāja bezgalīgajām iespējām, par Viņa pilnību un daudzveidību. Visā radītajā bija saskaņa, līdzsvars un miers. Mūžīga pateicība Dievam!

Ādamam patika lūkoties uz jūras iemītniekiem. Tie viņu pieņēma kā savējo. Cilvēkam likās – tas viss ir radīts ne tikai priekš zivīm un citām radībām, kas ūdenī, bet arī priekš manis. Un tā tiešām bija. Jo tālāk Ādams ceļoja jūrā, jo vairāk viņu pārsteidza zem­ ūdens pasaules krāšņums un dažādība. Viņš neatrada nedz pēc izskata vienādu zivju, nedz arī vienādu zemūdens augu. Arī krabji un dažādi citi jūras iemītnieki atšķī­rās viens no otra. Vairāk un vairāk cilvēks sirdī izjuta cieņu pret Dievu. Tēva – visa Radītāja iespējām un pilnībai nebija gala. Jūras ūdeņos cilvēks saplūda ar mūžību. Viņu pārņēma laime un prieks. Tā bija mūžības jūra.

Pēc ilgām zemūdens ceļojuma stundām Ādams atgriezās jūras krastā un no sirds pateicās Dievam par doto iespēju:

“Kungs un Dievs, es pateicos par visu, ko Tu ik mirkli man dod, par dzīvību, par to, ka es esmu, par gādību, kādu ik mirkli es sajūtu, par šo skaisto Valstību, kuru Tu esi radījis, par tām izjūtām, kuras es piedzīvoju, par šo bezgalīgo skaistumu, ko es ik mirkli redzu, par harmoniju, kas ir itin visā un arī manī, par Tavu klātbūtni un mīlestību. Es izjūtu Tavu godību un zinu, ka Tu ar Svēto Garu esi it visur. Man ir prieks, ka Tu esi manī, un es lepojos par Tevi, Kungs un Dievs.”

Debesis jau atkal iekrāsojās zeltainas. Visapkārt pieklusa putni un zvēri. Bija pienācis atpūtas laiks. Ādams atlaidās zeltainajās liedaga smiltīs, un viņa augumu pārņēma tīkams siltums. Tas bija Svētais Gars, kas ieplūda augumā, un sirds pildījās ar liegu mīlestības un harmonijas gaismu. Tie bija laimes brīži, kad mierā un paļāvībā varēja izjust Svēto Garu un sevi. Atpūtas mirkļos likās, ka redzamā Valstība izgaist, ir tikai Dievs ar savu Svēto Garu un cilvēks.

Atpūtas mirkļi cilvēku satuvināja ar mūžīgo Dievu. Varēja izjust tā Kunga un Dieva klātbūtni, Viņa dzīvo esamību un darbību. Tad allaž visa radība pieklusa, jo pats Dievs nonāca pie ikviena, lai samīlētu un stip­ rinātu, lai dāvātu dzīvīgumu un laimi. Ādamam bija svarīgi izjust Dieva realitāti, gādību un mīlestību.

Cilvēka domas atkal aizlidoja tālu Dieva gaismā, un viņš redzēja krāšņu ziedu pasauli. Likās, ka tur mīt tikai puķes, to smaržas un gaisma. Savās domās viņš spēra soļus ziedu valstībā. Apģērbs iekrāsojās ziedputekšņu krāsās. Neviena putna vai bites viņš nemanīja. Nevienu dzīvo radību viņš nesatika.

Klusumu pāršalca Dieva balss, kas aptvēra visu Valstību:

“Es esmu iesākums un gals. Manai pilnībai nav robežu. Es visu radu no saviem dziļajiem avotiem, no savas pilnības Valstības. Pirmsākumā esmu Es, Dievs – visa Radītājs, un visu radīto Es aptveru ar savu pil­ nību. Tu, Ādam, redzi manas puķu Valstības daļiņu. Tajā Es radu un veidoju dažādas puķes, uzziedinu viskrāšņākos ziedus un tad to sēklas sēju Debesu Valstībā un tālāk arī izplatījumā radītajās pasaulēs.

Vispirms viss nāk no manis, arī augi un koki, arī dzīvās radības un cilvēki, arī debesis, zeme un jūras, arī valstības un pasaules. Vispirms Es tās radu ar savu gudrību un Atziņu savā Valstībā kā projektu un tad to īstenoju laicīgajās valstībās un pasaulēs visā izpla­tījumā. Visu Es radu tūkstoš gadus uz priekšu, un neviens nespēj manus nodomus izjaukt. Ikvie­nam, kas radīts, ir jāiekļaujas manos likumos un jāiziet manis noliktie ceļi.

Zivis lai dzīvo ūdenī, putni lai spēj lidot debesīs, lai ikviena dzīvā radība ir atbilstoši piemērota saviem apstākļiem.

Bet cilvēks ir radīts pēc manas līdzības. Cilvēkam Es esmu iecerējis īpaši lielu gara izaugsmi. Es visiem esmu devis bezgalīgas attīstības iespējas. Uz cilvē­kiem un dzīvām būtnēm Es attiecinu savus likumus, un ar ikvienu Es noslēgšu Derību. Redzi, Ādam, cil­vēkam tiks dota iespēja izzināt manu gudrību un Patiesību. Viss notiks pakāpeniski. Gudrībai un Patie­sībai pastāv daudzi izzināšanas līmeņi. Vispirms Es došu pirmā līmeņa gudrību kā dāvanu, tad sūtīšu dzīvot pasaulēs un tad, atkarībā no sakrātās gara bagā­tības, atklāšu ticīgajiem tālāk savu Patiesību un dzi­ļāko gudrību. Tver visu, ko Es dodu, un esi paklausīgs.”

Tālā gaisma pamazām izzuda, un Ādams skaidri aptvēra redzamo Debesu Valstību. Viņš sirdī pateicās Dievam par atklāsmi un gudrību. Bija cilvēka gara izaugsmes sākums.