DZĪVES CEĻŠ
Kā zināt, ka cilvēks dzīvo taisnīgi un pareizi?
Pār visu pasauli ir Dieva vara, un Dieva likumi it visā darbojas ar pilnu spēku. Cilvēks dara pēc sava prāta. Ja cilvēks neieklausās savā sirdsbalsī, tad nedzird, nejūt un arī neievēro Dieva bauslību. Cilvēka miesa nevēlas pakļauties bauslībai, bet gars grib dzīvot bauslībā un ievērot Dieva likumus. Tātad, ja cilvēks tic Dievam, ja ieklausās savā sirdsbalsī, tad viņš var sākt dzīvot pēc Dieva likumiem.
Dieva likuma spēks ir bezgalīgs. Tas aptver pilnīgi visu, kas ir Dieva radīts. Dieva likums mīt itin visā — ūdenī, gaisā, uz Zemes un debesīs, cilvēkā un visā dzīvajā pasaulē.
Tātad Dieva likumi un bauslība ir visur un visā, mēs tajā dzīvojam, tomēr lēmums ir atkarīgs no mums — vai mēs iekļaujamies Dieva likumos, vai arī atsakāmies tos pildīt. It kā viss ir vienkārši, bet tajā pašā laikā tik pilnīgi, ka cilvēka izdzīvošanai Dievs nepiedāvā nekādu citu iespēju.
Laimīgs ir tas cilvēks, kurš sāk apzināties Dievu, Dieva esamību un Dieva likumus, kuri visā pilnībā ir izklāstīti Bībelē.
Mēs varam aptvert un saprast uz šīs pasaules daudzas lietas, ieņemt augstus amatus, bet viss tas ir ļoti niecīgs attiecībā uz tām lietām, ko mūžīgais Dievs ir iedibinājis garā, dvēselē un miesā. Viens mirklis, un miesā dzīvība var izgaist. Paliek dvēsele un gars, kas nonāks debesīs Dieva priekšā ar visiem saviem darbiem un nedarbiem.
Kur ir šī mēraukla — kā dzīvot pareizi?
Ja cilvēks nav atvēris Bībeli — Veco un Jauno Derību —, tad viņš nav iepazinis Dieva likumus. Tātad tāds cilvēks pagaidām dzīvo pēc pasaulīgiem likumiem, un ir labi, ja viņš tos ievēro. Bet pasaulīgie likumi pieder pasaulei. Kas pieder pasaulei, tas pasaulē arī paliek. Kas paliek pasaulē, tas vairs nepieder cilvēkam, kurš aizgājis debesīs, dvēseļu pasaulē, un stājies Dieva un Viņa eņģeļu priekšā.
Kas pieder pasaulei, tas paliek pasaulē. Vai pasaule tādēļ ir bagātāka? Tas ir atkarīgs no tā, ko cilvēks aiz sevis pasaulē atstāj. Pasaulē paliekošais var ilgi saglabāties vai arī drīz vien pagaist. Pasaulīgas bagātības krāt ir bezjēdzīgi. Ar to, kas ikdienā dzīvei un ģimenei ir nepieciešams, ar to arī cilvēkam pietiek.
Bagātam nav viegli, jo visas viņa domas saistās ar mantu un naudu. Jo vairāk cilvēks ir piesaistīts materiālajai pasaulei, jo vairāk viņš tai pieder. Manta, tāpat kā peldošam cilvēkam kaklā uzkārts akmens, velk zem ūdens — materiālajā pasaulē. Tikai no materiālās pasaules neatkarīgs cilvēks var peldēt virs ūdens un būt savienots ar gara pasauli. Tā ir patīkama sajūta — dzīvojot būt dzīvam. Just, ka tevī viss ir dzīvs, ka tas nekad nezudīs. Gara augli, kas gara miesā mīt, tie arī dod dzīvības un brīvības izjūtu.
Vai putni, lidojot debesīs, ir brīvi savā lidojumā? Jā, jo Dievs tā radījis, ka putni var brīvi lidot debesīs. Un kā viņi jūtas?
Laimīgs tas, kurš ir lidojis debesīs ar lidmašīnu, jo viņš ir izjutis un redzējis, cik Zeme ir maza un debesis — plašas. Un laimīgs ir tas, kurš sapnī ir pacēlies kā putns un ar lidojuma vieglumu aptvēris debess telpu. Nav aprakstāma lidojuma patīkamā brīvība debesīs — varbūt, lecot ar izpletni, cilvēks arī var izjust lidojuma brīvību, lai gan viņš ir piesaistīts izpletņa siksnām.
Lidojumam garā debesīs ir Dieva svētība, tas ir tikpat reāls lidojums, kā varētu notikt pasaulē. Arī eņģeli brīvi pārvietojas telpā Dieva noliktajā kārtībā. Viņi ir tur, kur viņi var būt — Dieva darbos un Dieva nodoma piepildījumā.
Ja cilvēkā ir saskaņa ar viņa paša garu, tad gars viņu vada, un cilvēkam ir mazāka iespēja kļūdīties.
Dievs ar savu Svēto Garu vada cilvēka garu. Cilvēka gars aptver miesu, un, ja spēj, tad to vada. Tātad, ja cilvēks spēj dzīvot saskaņā ar savu miesu un pildīt Dieva likumus, tad viņā var atklāties Dieva griba un Dieva Svētais Gars. Ja cilvēks ir izvēlējies plato, pasaulīgo ceļu, tad viss viņā iet uz pazušanu. Pasaulīgais nevar būt mūžīgs, jo tas kādu dienu zudīs. Tieši gara līmenī sakrātās bagātības cilvēkā nes pastāvību un dod cerību uz mūžīgo dzīvību. Ja cilvēks ir atzinis Dievu — klausa savai sirdij un pilda Dieva likumus —, tad viņš dzīvo pareizi.
Vai var piespiest upi tecēt pret straumi?
Arī mēs savā dzīvē varam izvēlēties dažādus ceļus. Bet tikai šaurais, patiesais, pareizais, Jēzus Kristus Jaunajā Derībā noteiktais ceļš ved uz Patiesību un mieru, uz mīlestību un saticību. Viss ir iekļauts Dievā, un Dievs aptver visu. Žēl, ja kāds to nesaprot.
Iedomājieties, ka mums apkārt ir Dieva radīta telpa. Dievs izplatījumā radīja debesis un Zemi, un visu, kas ir uz tās. Tātad visā eksistē dzīvais Dievs. Nekas apkārt mums nav nedzīvs. Itin viss ir dzīvs. Tikko kā mēs atzīstam, ka viss, kas no Dieva radīts, ir dzīvs, tā mēs varam atzīt, ka dzīvojam dzīvajā Dievā. Kā upei ir sava straume, tāpat arī Dievam visā dzīvajā ir sava dzīvības straume. Mums ir jāiekļaujas Dieva dzīvajā dzīvības straumē. Mēs vienkārši nevaram pastāvēt ārpus dzīvā Dieva dzīvības straumes.
Man žēl to cilvēku, kuri ir ārpus dzīvā Dieva dzīvības straumes. Jūs saprotat — tas ir jūsu ziņā, kā jums dzīvot — satvert dzīvā Dieva dzīvo Garu vai paļauties tikai uz sevi.
Bet no kurienes nākusi mūsu dzīvība? Kas ir mūsu dzīvības pirmavots?
Pamostoties pēc nakts miega, mēs jūtamies labi. Paldies Dievam! Mūsos pukst sirds, pulsē asinis, mūsos katra šūniņa dzīvo. Bet kā tā var būt, ka mūsos viss ir dzīvs bez jebkādas papildus enerģijas devas, izņemot ikdienas barību. Ja mēs badojamies vai gavējam, tad, dzerot tikai ūdeni, mūsos visa ir pietiekoši un mēs jūtamies labi. Kas tad par mums gādā, lai mēs dzīvotu un justos labi? Vai mēs zinām Viņa vārdu?
Tas ir visuvarenais Dievs, visa Radītājs, visas radības pirmsākums. Kā mēs varam Viņu nepazīt, ja no Dieva esam radīti? Kā mēs varam Viņu neatzīt, ja no visuvarenā Dieva mums ir viss, lai dzīvotu? Mēs pateicamies Dievam, ka elpojam, jo mums no Dieva ir dots gaiss, ko elpot. Piecu kilometru augstumā jau sāk trūkt skābekļa, bet mums virs Zemes tā ir pietiekoši.
Bet, ja pēkšņi aptrūktos skābekļa, ko elpot, kur tad to visai cilvēcei vienā mirklī ņemtu? Pūš vējš, spīd saule vai līst lietus, bet skābekļa mums, paldies Dievam, netrūkst. Ikdienā mums, iespējams, daudz kā trūkst, bet netrūkst visnepieciešamākā, lai mēs dzīvotu. Parasti cilvēks par to nedomā. Cilvēks prāto, vai pietiks ēdamā, naudas vai citu pasaulīgu labumu. Viņš nedomā par to, ko Dievs ikdienā dod tāpat, gluži vienkārši viņu mīlēdams. Dievs dod un neprasa atpakaļ tikai grib, lai atmaksātu ar paklausību Viņam un Viņu atzītu.
Jā, tas nav vienkārši — atzīt to, kas nav redzams un materiāli sajūtams. Mēs sajūtam materiāli taustāmas lietas un aptuveni zinām tām vērtību. Bet visas šīs materiālās lietas īsā laika sprīdī var kļūt bezvērtīgas. Un kas tad cilvēkā ir paliekoši vērtīgs?
Viss vērtīgais krājas cilvēka debesu ķermenī. Dievs tā cilvēku ir radījis, ka gara augli un labie darbi krājas cilvēka gara sirdī. Dievs cilvēkā jau pašā pirmsākumā ir radījis bezgalīgi skaistu debesu ķermeni, t. i., gara miesu, un tās sirdī uzkrājas viss skaistais. Dievs ir pilnīgs, un daļu no šīs pilnības Dievs ir ielicis cilvēkā. Tā ir maza daļiņa no Dieva pilnības. Mēs varam būt laimīgi, ka esam radīti Dievam līdzīgi. Tātad mūsos ir Dievam līdzīgas īpašības un bezgalīgi skaists Dieva pilnības apliecinājums.
Ja cilvēks atzīst Dievu kā visa Radītāju un kā visas pilnības pirmsākumu, tad viņā arī garā var atklāties šī pilnība, kas tālāk pakāpeniski var atklāties miesā. Miesa ir no pasaules, un tā ir nepilnīga. Miesa ir pakļauta iznīcībai. Pasaulē no mātes miesas dzimst mazs bērns, tad izaug pusaudzis un vēlāk kļūst par pieaugušu cilvēku. Dievs cilvēku ir radījis pilnīgu. Viņā var atklāties visa gara augļu bagātība. Cilvēkam ir jāizvēlas, pa kādu ceļu iet—pa plato vai šauro. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Vienīgi šaurais, visgrūtākais ceļš ved uz mūžīgo dzīvību.
Kā saplūst ar Debesu Tēva pilnību, ar Jēzu Kristu, ar Dieva Svēto Garu? Kā aptvert visu šo pilnību, ko Dievs mums dod?
Dieva Vārds un Dieva likums mūsos ir dzīvs kopš tā mirkļa, kad vārds tapa par miesu. Mūsos dzīvo dzīvā Dieva Vārds, kas darbojas kā likums. Diemžēl daudzi cilvēki pasaulē nevēlas to pildīt. Ja Dieva likums pasaulē netiek pildīts, tad cilvēkā nav Dievišķās izpausmes, nav visa tā skaistā, ko Dievs iesākumā cilvēkā ir iesējis. Ja cilvēks Dieva likumus pildītu, tad cilvēkā izpaustos Dievišķā būtība un viņa gars darbotos viņa miesā. Bez Dieva klātbūtnes cilvēka miesa ir tikai miesa. Tai nepiemīt skaistās gara īpašības. Miesa vienkārši eksistē un mīt pasaulē pēc grēka likuma, jo Dieva likumus tā nav pieņēmusi. Miesa dara, ko grib, un pasaule no tā tikai zaudē. Grēcīgu cilvēku iespaidā pasaule kļūst smagāka un smagāka.
Kā atgriezt cilvēku pie dzīvā Dieva?
Tātad Dieva Vārds mūsos ir dzīvs. Pasaulei dota Bībele — Dieva Vārds, kurš lasāms pasaulē. Ar Vecās un Jaunās Derības palīdzību cilvēkam ir iespēja iepazīt Dieva likumus, Dieva pilnību un Patiesību. Ja cilvēks pieņem, ka Bībele ir Dieva Vārds, kas redzamā veidā ir nonācis pasaulē, tad viņš zina, kādi ir Dieva baušļi un likumi, kuri cilvēkam ir jāpilda.
Ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad viņā paveras vārti uz garu, kurā ir iesēts Dieva Vārds. Kad ir pavērusies vārti uz cilvēka garu, tad arī cilvēka garam ir iespēja apskaidrot miesu. Cilvēks var būt apskaidrots tikai un vienīgi no Dieva ar paša cilvēka garu. Jā, cilvēks mācās dažādās skolās un augstskolās, dažādi izglītojas, bet Dieva Patiesību viņš var aptvert tikai ar savu garu, kas pēc tam apskaidro arī viņa miesu.
Tātad izveidojas mums zināmā saikne: Dievs ar Dieva Patiesības Garu apskaidro cilvēka garu, kas savukārt vienīgais spēj apskaidrot cilvēka miesu. Jo neviens no ārpuses nevar ieiet cilvēka miesas šūniņās un dot apskaidrību, kā vien paša cilvēka gars.
Cilvēks pats nespēj nenieka, ja viņš neatzīst Dievu. Tāds cilvēks pasaulē dara ikdienas darbus, bet šie pasaulīgie darbi tā arī paliek pasaulē un cilvēka garam nedod neko.
Atgriezt cilvēku pie mūžīgā Dieva var Dieva Vārds, kurš cilvēkā darbojas kā likums. Dieva Vārds kļūst dzīvs cilvēkā, ja viņš ir apgarots ar Dieva Patiesības garu. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks atzīst Dievu, tic Dievam un paļaujas uz Dievu, un ja viņš pilda Dieva likumus un savā dzīvē iekļaujas Dieva bauslībā.
Tikai Dievu atzinis cilvēks var sākt iemantot Dieva sagatavotās debesu bagātības. Mūsos var ienākt bezgalīgi skaistas Dieva dāvanas, ja mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka caur Viņu cilvēki tiks pestīti — tie, kuri ticējuši Viņa vārdam.