KALPOSIM DIEVAM
Katra ticīga cilvēka mūžā pienāk brīdis, kad ir jāizšķiras, kam kalpot — Dievam vai pasaulei.
Pasaulē ir daudz labumu un iespēju, kā cilvēks sevi var izteikt. Ir darbs, ir dažādas aizraušanās un patīkamas nodarbošanās. Ir darba kolēģi un labi draugi. Tas ir jauki, bet tas pieder pasaulei.
Dievs prasa, lai cilvēks iemācītos kalpot Jēzum Kristum. Debesu Tēvs visu varu un arī tiesu ir atdevis vienpiedzimušajam Dēlam Kristum. Miesa tiecas kalpot pasaulei, bet cilvēka gars kalpo Dievam. Tātad, ja cilvēks paļaujas miesas iegribām, tad viņš kalpo pasaulei.
Pasaulē visas vērtības ir zūdošas. Lai cik grandiozu celtni mēs arī neuzbūvētu, to tik un tā saēdīs laika zobs. Mēs pasaulei varam atdot daudz, pat loti daudz no sevis, bet tas viss paliks pasaulei, tas nepiederēs mums.
Ja mēs kalpojam Jēzum Kristum, tad kalpojam arī sev, savam garam. Ar kalpošanu nav jāsaprot verdzība. Ar kalpošanu Kristum ir jāsaprot Dieva baušļu pildīšana un paļāvība uz Dievu. Ja mēs turam kādu no pasaulīgām lietām augstāk par . Dieva lietām, tad mēs vēl nedzīvojam Kristū.
Lēmums par paļāvību un kalpošanu Dievam nenāk uzreiz. Tas veidojas pakāpeniski. Tam sākums ir ticība Dievam, tad ticība tam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un tad mīlestība uz Dievu un savu tuvāko un visbeidzot paļāvība uz Dievu.
Tikai paļāvība dod iespēju cilvēkam visam būt Jēzū Kristū. Ja cilvēks nespēj paļauties uz Dievu, tad viņš ir dalīts — dala miesas kalpo pasaulei, bet otra dala caur garu kalpo Dievam.
Cilvēka gars ir no Dieva nācis un Dievu pazīst. Jēzus Kristus ir nācis no Dieva Tēva. Cilvēka gars tāpēc pazīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. Cilvēka gars grib atgriezties Dievā, bet tas ir iespējams vienīgi caur Jēzu Kristu.
Tātad cilvēkam ir jāizvēlas, kam viņš kalpos un uz ko viņš paļausies. Tas ir ļoti svarīgs lēmums. Nevar kalpot vienlaicīgi diviem — Dievam un pasaulei vai, teiksim, Dievam un mantai. Tās ir divas atšķirīgas lietas; viena dod dzīvību, otra dzemdē nāvi.
Ja jūs izšķiraties, kam šodien kalpot, tad ziniet, ka, kalpojot Dievam, jūs varat iegūt kaut ko mūžīgu, bet, kalpojot pasaulei, jūs to visu zaudējat.
Tāpēc ir ļoti svarīgi katru dienu izlemt, kam jūs veltīsiet šo dienu — Dievam un sev vai pasaulei. Vispirms ir jākalpo Dievam. Vispirms jūsu diena ir jāvelta Dieva darbiem, kuri jums nemanāmi no Dieva tiek doti. Ja jūs izdarāt visus Dieva darbus šajā dienā, tad jūs esat uzvarētājs. Jūs esat paveicis pašu galveno. Viss pārējais ir pasaulīgs sīkums, kas var būt un var arī nebūt.
Cilvēkam pasaulē daudzas lietas liekas ļoti svarīgas un izšķirošas. Ja šodien kāds darbs netiks padarīts, tad, šķiet, viss sabruks. Pasaulīgajos darbos bieži gadās bankrots, bet darbu var sākt no gala un varbūt tas izdosies. Bet, ja jūs esat aizmirsis sevi un jūsos ir sācies bankrots, tad to pārtraukt ir ļoti grūti.
Ja cilvēka gars ik dienu sāk zust un iet mazumā, tad šo procesu ir grūti apturēt. To var izlabot vienīgi, paļaujoties uz Dievu. Jūs savā dārzā esat ievērojuši — ja kāds stāds sāk nīkuļot un kalst, tad to ir visai grūti atdzīvināt.
Līdzīgi ir ar cilvēka garu. Dievs cilvēka garu ir radījis tā, lai tas nemitīgi augtu un pilnveidotos. Augu valstībā arī viss aug — augi izaug un tad nokalst vai nosalst. Bet cilvēka gars var augt mūžīgi, līdz bezgalīgajam Dievam. Gars ar katru dienu pēc labi padarītiem Dieva darbiem var augt un augt.
Cilvēka miesa ir augsne garam. Cilvēks pasaulē ir nācis, lai ticībā uz Dievu pilnīgotu savu garu, lai tas kļūtu skaistāks un pilnīgāks. Ja mēs kopjam savu miesu bauslībā un paklausībā Dievam, tad mūsos ienāk Dieva Svētais Gars un mūsu gars, kas esam mēs paši. Ja mēs neesam radījuši sevī labu vidi garam, tad gars mūsos ienākt nevar.
Gars nevar ienākt grēcīgā un Dievam nepaklausīgā miesā. Gars nevar ienākt haosa pilnā miesā. Gars nevar ienākt cilvēka miesā, ja cilvēks Dievam netic.
Ticība Dievam ir tikai sākums dzīvei Jēzū Kristū. Cilvēka vārdiem ir jāsaskan ar viņa darbiem. Cilvēkam Dieva dotie darbi jātur augstāk par pasaulīgajiem darbiem.
Ja cilvēks izšķiras, ka kalpos Dievam, tad Dieva Svētais Gars sāks cilvēku vadīt pa šīs pasaules likteņa ceļiem. Tad cilvēkam nāks apskaidrība par darbiem, kas paveicami.
Dievs vēlas, lai mēs būtu paklausīgi Viņa bērni. Nepaklausīgie cilvēki Dievam dara pāri. Dievs visu radījis harmonijā un mīlestībā. Mūsu paļāvība uz Jēzu Kristu dod mums iespēju iekļauties Dieva radītajā harmonijā un mīlestībā.
Lai ienāktu Jēzū Kristū, Viņš ir jāatpazīst no visas pasaules. Tā bija divi tūkstoši gadu atpakaļ, tā tas ir arī šodien — cilvēkam ir jāatpazīst Jēzus Kristus pēc Viņa darbiem pasaulē un debesīs. Cilvēkam ir jāatpazīst Dieva Dēls pēc Viņa darbiem. Tikai tas, kurš patiesi pazīst Jēzu Kristu, tikai tas var ienākt Dievā un dzīvot Jēzū Kristū jau šodien.
Tas ir visaugstākais mērs, kas tiek prasīts no ticīga cilvēka šodien, — pazīt Jēzu Kristu pēc Viņa darbiem un vārdiem pasaulē. Tas ir dots tam, kurš ir dzīvojis ticībā un paļāvībā uz Jēzu Kristu. Tas ir dots tam, kurš kalpo nevis pasaulei, bet gan Dievam. Tas ir dots tam, kurā nekas vairs nepieder pasaulei, jo visu šis cilvēks ir atdevis Dievam. Viņš dzīvo pasaulē, bet ticībā un paļāvībā viņš sevi ir atdevis Jēzum Kristum.
Jūs tagad saprotat, ka Debesu Valstībā varēs ieiet tie, kas patiesi pazīst Jēzu Kristu, kas sevi paļāvībā ir uzticējuši Dievam, kuros nekas nepieder pasaulei, bet itin viss pieder Jēzum Kristum. Debesu Valstības vārti ved caur Jēzus Kristus sirdi. Uz mūžīgo dzīvošanu cita ceļa nav. Cilvēku dzīvības atslēgas Debesu Tēvs ir nodevis Jēzum Kristum. Pestīšana un augšāmcelšanās pieder Jēzum Kristum.
Vai jūs piederat Jēzum Kristum?
Kas jums ir mīļāks — pasaule un nāve vai Kristus un dzīvība? Izvēle ir jāizdara šodien, jo rītdien varbūt būs par vēlu. Var izvēlēties tikai vienu. Cilvēks nevar satvert abus. Nevar kalpot diviem vienlaicīgi, jo tad gars no tā ļoti cieš.
Jūs jaušat sev blakām divus cilvēkus. Ja skatāties uz vienu, tad to arī redzat. Bet tajā pašā brīdī neredzat otru, jo uz viņu nevēršat skatienu. Otrs paliek bez jūsu uzmanības.
Tāpat ir ar kalpošanu — kam jūs veltāt ikdienā uzmanību, tam jūs kalpojat; otrs tiek atstāts novārtā. Ja jūs nekalpojat Dievam, tad jūsu gars tiek atstāts novārtā. Jūsu dzīvība tiek atstāta novārtā. Un tad tā var sākt iznīkt.
Atcerieties — kalpojot Dievam, jūs kalpojat sev, jā, tieši sev pašam! Darot Dieva darbus, jūs darāt labu sev. Dieva darbs ir tas, kurš no Dieva dots, un jūsu sirds to zina. Vieglāk to saprast, ja dienas darbus jūs sākat ar paļāvību uz Dievu un dienas darbus darāt, pildot Dieva baušļus.
Jā, par savu dzīvību cilvēkam ir jāmaksā ar Dieva darbiem, kas pildīti bauslībā. Dievs ik dienu jātur godā, un darbi, kas veikti ikdienā, lai ir Dievam par godu!
Jo tuvojas laiks, kad sakustēsies debesu stiprumi un no debesīm nāks Jēzus Kristus Dieva spēkā ar saviem eņģeļiem. Tad vienu paņems, otru atstās.
Vai jūs gribat palikt, lai mirtu, vai arī gribat, lai tiktu augšāmcelti?
Tāpēc jums ir dots šis laiks, lai jūs to izmantotu un saglabātu dzīvību, lai stiprinātos ticībā uz Jēzu Kristu.
Un tas, kurš Jēzu Kristu ir pieņēmis par savu Kungu, tas lai meklē un atrod Dieva Dēla vārdus un darbus, lai tie stiprina viņa sirdi, lai kādā mirklī viņš dzimtu Jēzū Kristū mūžīgai dzīvošanai!
Lai Dievs ir ar jums!
