Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT


 

ASTOTAIS BAUSLIS

 

Dieva astotais bauslis —

 

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

 

Dievs cilvēkus ir radījis tā, ka Dievam no cilvēka iekšienes, no cilvēka gara sirds, kas ir daļiņa no dzīvā Dieva, viss ir redzams, dzirdams un izjūtams. Dievs ir Patiesība, un Dievs satur Patiesību. Dievā nav nepatiesības, jo Dievs to nesatur.

Dievs cilvēkam ir devis brīvību. Tātad cilvēks var runāt patiesību vai arī melot. Ja cilvēks saka patiesību un nekad nemelo, tad cilvēkā var ienākt viņa gara gaisma un arī Dieva Svētais Gars.

Ja cilvēks melo, tad tajā pašā mirklī melu ietekmē aptumšojas viņa dvēsele un arī viņa acis. Tādā cilvēkā nevar ienākt Dieva Svētais Gars, un arī paša cilvēka gars vairs nevar izgaismot viņa miesu. Tātad melot nozīmē tajā pašā mirklī skaidru dvēseli pārvērst par melu aptumšotu dvēseli. Cilvēka dvēseles šūniņās esošā harmonija un samērīgais līdzsvara stāvoklis melu ietekmē tiek pārvērsti haotiskā stāvoklī! Tā gaisma, kas nāca no gara miesas, vairs nevar apspīdēt zemes ķermeni. Iedomājieties loga žalūzijas atvērtā stāvoklī. Tām cauri spīd saules gaisma. Tad pēkšņi tās aizveriet, un telpa aptumšosies, jo saules gaisma cauri žalūzijām vairs nespīdēs. Tāpat cilvēka dvēsele melu ietekmē aptumšojas un gara gaisma vairs nevar spīdēt cauri dvēselei un izgaismot cilvēka miesu.

Sniegt nepatiesu liecību pret savu tuvāko — tas nozīmē melot. Tas nozīmē, ka ar savu nepatieso liecību jūs zaudējat godu. Pār visu jūsu miesu nāk kauna un grēka izjūta, kas vēl ilgi paliek, protams, ja tā ir pirmā vai otrā melošanas reize. Ja cilvēks melo nepārtraukti, tad viņa melu pilnā grēcīgā dvēsele pārvērš arī pašu cilvēku. Savas dvēseles iespaidā cilvēks vairs nevar orientēties savos melos, jo ir pazaudējis savu godu. Līdz ar goda zaudēšanu cilvēks paliek bez sava gara apskaidrības, tātad paliek bez Patiesības avota, kas ir viņa garā.

Cilvēks melis zaudē savu godu, zaudē savu Patiesības avotu un sāk zaudēt arī sevi, jo viņa gars melu pilnā miesā un dvēselē gluži vienkārši sāk mirt. Līdzīgi, ja cilvēkam trūkst elpas, —vēl brīdis, un tad sāk zust samaņa. Cilvēka gars, kurš ir iecietināts smagā grēkā, arī ir kā bez gaisa, un tajā sāk mazināties dzīvība.

Tātad, sniedzot nepatiesu liecību par savu tuvāko, cilvēks melo. Melodams viņš sāk zaudēt pats sevi. Pat viena nepatiesa liecība var būt sākums cilvēka pagrimšanai.

Kā ir ar tenkošanu un cilvēku aprunāšanu?

Nav svarīgi, vai cilvēks sniedz nepatiesu liecību tiesā vai privātā sarunā ar kādu. Tātad apmelojot jūs sniedzat nepatiesu liecību par otru cilvēku. Ja aprunājat otru cilvēku, nezinot, kā ir īstenībā, arī tad grēkojat, jo to var uzskatīt par nepatiesas liecības sniegšanu. Ja nav zināma patiesība, tad labāk klusēt. Ja spējat aprunājot sniegt nepatiesu informāciju par kādu cilvēku, tad, iespējams, sniegsiet arī nepatiesu liecību par kādu tiesā.

Jūs taču zināt, ka ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku. Cilvēka vārds ir svarīgāks par cilvēka pasaulīgiem darbiem, jo cilvēka vārds nāk no cilvēka gara un dvēseles, bet cilvēka darbi tiek darīti materiālajā pasaulē. Pats cilvēks ir cilvēka gars. Miesa un dvēsele ir cilvēka gara apvalki un vide, kurā gars mīt. Jūsu liecība par savu tuvāko tiek izteikta ar vārdiem, tāpēc jums jāatbild par savu liecību pēc Dieva visaugstākajām prasībām.

Par nepatiesas liecības sniegšanu pret otru cilvēku Dievs cilvēkam atņem godu un uzliek uz viņa kauna zīmi. Tā iezīmē visu cilvēku, un eņģeļi redz, ka šis cilvēks ir melis. Uz šo cilvēku nevar paļauties. Pār tādu cilvēku nāk grēks, kas viņa dvēseli iezīmē melu un kauna krāsā. Tā cilvēks, izdabādams sev un citiem, zaudē savu godu.

Cilvēka godīgums ir skaista cilvēka īpašība. Tā veidojas viņā ilgi. Mēs augstu vērtējam godīgu cilvēku, jo uz viņu var paļauties. Ar godīgu cilvēku var uzsākt darba attiecības, viņš var kļūt par labu draugu.

Atcerieties, senos laikos par aizskartu godu, pat par vienu nepatiesu vārdu cilvēki viens otru izaicināja uz dueli. Ko ir vērta cilvēka dzīvība šajā pasaulē, ja viņš zaudējis godu? Tātad, zaudējot godu, cilvēks sāk zaudēt sevi, un, ja viņš nelūgs Dievam piedošanu, tad arī pazaudēs sevi. Atcerieties, cik grūti cilvēkam ir bez gaisa, kad aizturēta elpa! Tikpat grūti ir cilvēka garam, kurš ir aptverts ar melu pilnu dvēseli.

Tenkošana bieži vien dzen cilvēkus uz meliem. Ko dod tukšu vārdu virkne? Neko. Lieki ir tukši runāt, jo par katru izteiktu vārdu cilvēkam būs jāatbild. Citu cilvēku aprunāšana noved pie tā, ka dvēsele apaug ar grēku. Tas var notikt pakāpeniski — dienu pēc dienas dvēselē krāsies atbildība par nepatiesi sniegto liecību, un dvēsele pildīsies ar grēku. Labāk lieki nerunāsim un teiksim vārdus pēc būtības!

Ir brīži, kad no sniegtās liecības par kādu cilvēku ir atkarīgs viņa liktenis. Šī liecība var iespaidot tiesas lēmumu. Tātad, ja cilvēks sniedz nepatiesu liecību par otru cilvēku un šī liecība nodara ļaunu, tad pār liecinieku nāks divkāršs sods. Pirmā soda daļa — par nepatiesas liecības sniegšanu, un otrā daļa — par pārinodarījumu otram cilvēkam.

Ja nepatiesi sniegtai liecībai ir sekas, tad par tām ir arī jāatbild. Meli ir īsākais ceļš uz nodevību. Nepatiesa liecība pret savu tuvāko cilvēkā rada augsni nodevībai, kas ir viens no vissmagākajiem cilvēka grēkiem.

Nodevību cilvēki šajā pasaulē uzskata par vienu no vissmagākajiem noziegumiem. Ja cilvēks spēj nodot savu valsti vai tuvu cilvēku, tad tāds cilvēks būs spējīgs nodot Dievu. Daudzi varaskāri valdnieki un arī eņģeli bija izvēlējušies Dieva nodevības ceļu. Dieva nodevēju vieta ir uguns un sēra jūrā. Nodevējos cilvēka gars iet bojā. Nodevēja dvēsele viņa garam atņem „gaisu”, atņem iespēju izdzīvot. Nodevēju dvēseles ir netikli smagas. Jāatceras, ka tieši meli un nepatiesas liecības cilvēkā rada augsni nodevībai. Tā var būt arī ģimenes nodevība, kad tiek zaudēts ģimenes un cilvēka gods, pārkāpjot laulību.

Dieva astotais bauslis attiecas uz it visiem cilvēkiem, arī uz diplomātiem un politiķiem. Nevar būt attaisnojama melošana starpvalstu diplomātijā, valsts iekšpolitikā un ārpolitikā.

Valstīs var pastāvēt divas vai vairākas politiskās partijas. Katrai no tām ir sava stratēģija un intereses. Katrai partijai ir atšķirīgi uzskati, un katra no tām var tos brīvi izteikt. Nav pieļaujama apmelošana un nepatiesa liecību sniegšana ar mērķi iegūt partijai vēlamo lēmumu. Par katru nepatiesu liecību presē vai teiktajā runā ir jāatbild. Mēdz sacīt: godīgs politiķis jau nav politiķis, ja viņš nav diplomāts — jeb cilvēks, kurš savu panāk jebkuriem līdzekļiem. Katram cilvēkam ir tieksme sevi aizstāvēt, tāpēc attiecībā uz sevi ir jābūt prasīgiem un taisnīgiem.

Bet kā ir, ja cilvēks, zinot patiesību, tiesā vai kādā dzīves situācijā to noklusē? Šis cilvēks nepatiesu liecību it kā nav sniedzis.

Ja cilvēks noklusē un nesniedz viņam zināmu liecību, tas nozīmē, ka arī viņš pārkāpj Dieva astoto bausli, jo melo. Viņš zina, un viņam kā lieciniekam jādod liecība, bet viņš klusē.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku — tas nozīmē būt godīgam un atklātam līdz galam. Dievs redz patiesību, un Viņš atalgos katru cilvēku, kurš sniedz patiesu liecību.

Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu Valstība. Mums ir jāiemācās pastāvēt par savu taisnību un sniegt patiesu liecību. Protams, par dažu patiesu liecību sniegšanu cilvēks pasaulē var tikt vajāts, bet lai viņš nebēdā, jo par patiesu liecību būs liela alga debesīs.

Mēs zinām gadījumus, kad kara laikā par patiesu liecību cilvēkus nošāva. Varbūt bija iespējams arī samelot un tā palikt dzīvam. Melis paliktu uz Zemes dzīvs, bet garā viņš jau būtu miris. Bet tas, kurš par patiesu liecību uz Zemes mira, tas debesīs iemantoja dzīvību un vēl tagad tur dzīvo laimīgs, jo viņš saglabāja savu godu.

Uz Zemes cilvēks savu godu var pazaudēt dažādi — ar nepatiesu liecību, ar netiklību, laulības pārkāpšanu un citiem smagiem grēkiem. Pazaudēt godu var vienā mirklī, bet to atgūt ir loti grūti. Cilvēks var būt citu cilvēku godāts, bet ar vienu nepatiesu liecību pret savu tuvāko viņš savu godu pazaudē — Dievs to viņam atņem. Cilvēks bez goda ir cilvēks bez Dieva svētības un labvēlības. Godu zaudējuša cilvēka aura ir bāli pelēka un vāja. Tādam cilvēkam zūd autoritāte un citu cilvēku atzinība. Pats godu zaudējušais varbūt domā, ka ir godājams vīrs, bet kā melis ātri tiek atpazīts.

Patiesa liecība dzīvo ilgi, jo to atbalsta Dieva Svētais Gars. Tātad liecinieks, kurš sniedz patiesu liecību, nav viens, bet ar viņu ir arī Dieva Svētais Gars. Tāpēc esiet droši — Dievs jūs aizstāvēs! Dievs ir Patiesība, un Dievs augstu vērtē patiesu liecību. Par patiesu liecību Dievs atalgo ar Dieva Patiesības Garu. Jūs, patiesības liecinieki, jau šeit, uz Zemes, varat saņemt savas patiesās liecības augļus. Arī ar patiesajām liecībām krājas Debesu bagātības jūsu garā. Dieva Vārds nes Patiesību, un tā jums jāsaskata ar savu sirdi.

Kā panākt sirds tīrību? Ar patiesu liecību visas dzīves garumā. Tā jūs varat attīrīt sevi un savu sirdi, lai tā gaiši spīd pār visiem cilvēkiem. Tautā saka: tas ir godavīrs, jo viņš ir taisns, godīgs Dieva un cilvēku priekšā. Ir jācenšas būt godīgam visās lietās — tas cilvēkā rada īpašu miesas tīrību, un viņā var ienākt Dieva Svētais Gars. Tas ir grūti — būt godīgam visās lietās, bet ziniet: tad arī jūsu alga par šīm grūtībām būs vislielākā. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.

Jūs zināt, ka ir teikts: Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Protams, arī šajos vārdos ir iekļauta Dieva astotā baušļa prasība.

Ja jūs kādu cilvēku tiesājat, tas ir tas pats, kas sniegt nepatiesu liecību. Ja jūsu liecība būtu patiesa, tad jums nebūtu vajadzības viņu nosodīt, tiesāt vai aprunāt. Mums nav tiesību lemt un secināt, vai otra cilvēka darbība ir pareiza vai ne. Ja tiesājot kļūdāties, līdz ar to jūs pārkāpjat Dieva astoto bausli — jūs dodat nepatiesu liecību pret savu tuvāko, jo jūsu lēmums ir nepareizs.

īpaši uzmanīgiem jābūt izteicienos ticības jautājumos attiecībā pret savu tuvāko. Ticības izvēle cilvēkam ir brīva. Ticību nedrīkst uzspiest. Ticība Dievam ir svēta, un Dievs sargā ticīgos. Jūs esat dzirdējuši — bet kas saka: Morē! (bezdievīgais vājprātis), tas sodāms elles ugunī.

Tātad neviens lai uz otru nesaka: bezdievis! — jo ticību Dievam izvērtē tikai Dievs. Tā nav skatāma no ārpuses. Ticību Dievs izvērtē cilvēka garā, dvēselē un miesā kā vienā veselā.

Ja cilvēks Dievam tic, tad uz tāda cilvēka ir Dieva zīme — balts krusts uz pieres.

Neviens lai nesniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko un to nenosoda! Ja cilvēks ārēji savu ticību Dievam neizrāda, tas vēl nenozīmē, ka viņš netic. Dievs sargā ticīgos, un katram cilvēkam dod iespēju iepazīt Dieva pilnību.

Dieva Svētais Gars var nodot liecību par Dievu un cilvēku. Dievs savu liecību sargā un gādā, lai tā būtu dzīva cilvēku vidū. Dievs aizstāv katru, kas dod patiesu liecību par dzīvo Dievu.

Ja kāds runā pret Dieva Svētā Gara liecību un to zaimo, tam netiek piedots ne šīs, ne nākamās pasaules laikā. Tāpēc, ja kāds cilvēks sniedz liecību par Dievu Svētā Gara spēkā, tad par to arī atbild. Bet, ja kāds sniedz nepatiesu liecību pret savu tuvāko, kas sniedzis liecību Svētajā Garā, tam netiks piedots. Jo, kā Dievs saka debesīs, tā tur arī top, un Dievs Svētajā Garā var runāt arī caur kādu Dievam uzticamu cilvēku. Dievs caur praviešiem tā ir darījis zināmus Svēto Rakstu vārdus.

Ja kāds sniedz nepatiesu liecību pret Dievam tīkamu cilvēku, kas runā Dieva Svētā Gara spēkā, pār šo melkuli nāk Dieva dusmas. Dievs cilvēkiem grib pateikt savu vēsti, bet kāds grēcinieks varbūt mēģina Dieva gribu apšaubīt ar nepatiesu liecību pret savu tuvāko.

Tāpēc netiesāsim cilvēkus ar Dieva vārdu mutē, jo Dievs pats zina, kurš ir taisns Dieva priekšā, kurš ne! Dievs zina, kuram Viņš ir devis liecību par sevi un kuram ne. Būsim pacietīgi, jo laiks visu atrisina! Dieva liecība dzīvos mūžīgi, kā mūžīgs ir pats Dievs. Nepatiesai liecībai ir īss mūžs. Tā izgaist kā nebijusi, paliek tikai sekas pašā viltus lieciniekā.

Būsim taisni un godīgi cilvēku priekšā!

Godāsim Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu!

Dieva liecības lai mūsos ir dzīvas mūžīgi!