TREŠAIS BAUSLIS
Dieva trešais bauslis —
Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos.
Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
Nedēļā ir septiņas dienas. Sešas dienas darbam un septītā atpūtai. Tātad ne sestajā dienā, bet septītajā ir jāatpūšas no visiem darbiem. Jo sešās dienās Dievs radīja debesis, Zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā atpūtās.
Mēs skaidri zinām, ka tieši svētdiena ir tā septītā nedēļas diena, kura mums jātur svēta un jāatpūšas no visiem mūsu darbiem.
Ja kāds atkāpjas no šā trešā baušļa pildīšanas, tad tas dara grēku. Ikviens, kas nepilda Dieva bausli, grēko.
Daudziem liekas — tas svētdienas darbs ir tik nepieciešams un to var darīt. Bet Dievs ir noteicis likumu — svētdienā no darbiem ir jāatpūšas. Veselas sešas dienas un naktis dotas, lai cilvēks spētu veikt visus darbus.
Cilvēks, strādādams nedēļā sešas dienas, koncentrē sevi uz darbu, un viņā ir zināma darba spriedze. Tātad visas cilvēka organisma šūniņas ir orientētas uz darbu. Cilvēks pa dienu strādā, bet nakti atpūšas. Protams, cilvēks var strādāt ari naktī, tad atpūtai tiek atvēlēts cits laiks.
Miegs cilvēkam dots, lai viss ķermenis atpūstos no spriedzes un darba. Miegā atpūšas ari dvēsele un gars, kuri daļēji tiek atbrīvoti no saistības ar miesu. Cilvēka gars, būdams viņa grēcīgajā miesā, nogurst, jo tam nejauj izteikties.
Gars nav pakļauts pasaules telpai un laikam. Miegā cilvēka gara lielākā daļa atbrīvojas no miesas un dodas Debesu pasaulē atpūsties, uzkrāt spēkus un saņemt Dieva norādījumus caur Dieva Svēto Garu. Tātad ziniet, ka gars ik mirkli ir Dieva vadīts un īpaši tiek stiprināts, kad cilvēks ir aizmidzis.
No rīta mostoties, mēs pakāpeniski sākam sevi apjaust. Tieši tajā mirklī gars sāk aptvert miesu, un mums ir nepieciešams lūgt Dievu, lai mūs stiprina ar Dieva Svēto Garu. Ar Dieva svētību cilvēka miesa un gars savienojas daudz pilnīgāk. Tad arī visa diena būs skaista un labiem darbiem aizpildīta.
Lai labāk saprastu gara nepieciešamību apspīdēt un vadīt cilvēka zemes ķermeni, iedomāsimies šādu situāciju.
Automašīnā kāds brauc, bet tā netiek vadīta. Tātad auto brauc, kur grib. Pieņemsim — automašīna būtu cilvēka zemes ķermenis, un pats braucējs — cilvēka gars. Ja braucējs automašīnu nevada, tā brauc, kur vien grib. Tāpat ir ar cilvēka miesu — ja cilvēka gars to nevada, tad tā dara, ko grib.
Ja braucējs automašīnu sāk vadīt, viņš nokļūst tur, kur vēlas. Tāpat notiek ar cilvēku, ja viņa miesu sāk vadīt gars. Tad cilvēks ir vienots ar savu garu. Viņš sāk staigāt pareizus dzīves ceļus, rūpējas par savu garu un dzīvību.
No rīta pieceļoties, mums jālūdz Dievs, lai tiekam spēcināti ar Svēto Garu un lai mūsu gars kļūst stiprāks par pasaulīgās miesas iegribām.
Tikai tad, kad cilvēka gara spēks būs lielāks par miesas iegribām, cilvēks būs sācis dzīvot pilnīgu dzīvi ar savu miesu, dvēseli un garu kā vienu veselu. Kamēr cilvēka miesa ir šķirta no gara, tikmēr tā dara, ko grib, un neliekas zinis par garu. Tādā stāvoklī cilvēka gars jūtas kā cietumā. Tam nav iespēju šeit pasaulē sevi izteikt.
Cilvēka gars — tas ir pats cilvēks; tas pats cilvēks, kurš dzīvoja debesīs un tagad mīt mūsu miesā. Lai to saprastu un atzītu par Patiesība, mums jāatzīst Dievs. Ja cilvēks Dievu kā visa Radītāju neatzīst, tad Dievs šim cilvēkam nedod apskaidrību, lai viņš ticētu sava gara esamībai.
Tikai Dieva atzīšana cilvēkam dod iespēju atzīt pašam savu garu. Atzīt, ka cilvēkam ir dvēsele un gars, vēl nenozīmē, ka tā uzreiz cilvēks var to saprast. To var apskaidrot Dievs ar Svēto Garu, un cilvēks var aptvert, ka viņā ir kaut kas mūžīgs no mūžīgā Dieva.
Tātad pēc nakts vai arī dienas miega cilvēkam Dieva spēkā ir jāsavienojas ar savu garu, un tad dzīvei būs daudz dziļāka jēga.
Darbs cilvēkam dod prieku, dzīves saturu un iespēju nopelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus. No pirmdienas līdz sestdienai tiek darīts dažāds darbs — garīgs vai fizisks. Cilvēks no darba slodzes nogurst. To mēs varam sajust vakarā vai vēl izteiktāki — nedējas nogalē.
Dievs sešās dienās radīja debesis un Zemi. Tātad arī strādāja un septītajā dienā atpūtās.
Šo septiņu dienu ciklu, ko mēs saucam par nedēļu, Dievs iekārtoja jau no pirmajām debess un Zemes radīšanas dienām. Ja gribam pakļauties Dieva noliktajai kārtībai un ritmam, mums jāpilda Dieva trešais bauslis — septītā nedējas diena ir jātur svēta un tajā jāatpūšas no visiem mūsu darbiem.
Ja mēs vēlamies pakļauties Dieva likumiem un pildām Dieva trešo bausli, tad šajā svētajā dienā visa mūsu miesa atpūšas no pasaules darbu smaguma un to piepilda Dieva Svētais Gars, kas atsvaidzina mūsu nogurušos locekļus, mūsu nervu šūnas un spēcina mūs, lai mēs visu nākamo nedēļu būtu stipri.
Cik lielā mērā Dieva Svētais Gars var svētdienā mūsos darboties? Tieši tik, cik mēs esam pildījuši Dieva baušļus un cik tīra no grēka ir mūsu miesa. Mēs zinām, ka grēcīgā miesā nevar ienākt Dieva Svētais Gars. Tātad mums jābūt tīriem no grēka, tikai tad Dievs mūsos varēs darboties.
Dievs ar savu pilnību un spēku ir visā un visur. Ja Dievs septītajā nedējas dienā atpūšas, Viņu aizstāj Dieva Svētais Gars, kas pie mums ir vienmēr. Ja mēs pildām Dieva trešo bausli, mūsos var sākt darboties Dieva Svētais Gars, kas sakārto, atjauno mūsu miesu un to sagatavo nākamās nedēļas darbiem.
Piemini sabata dienu, ka to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus.
Jūs esat ievērojuši, ka svētdienas bieži vien ir klusas vai pat savādas pēc to dziļākā satura. Svētdienā cilvēki cits citu var izjust daudz pilnīgāk. Šai dienā cilvēki ir laipnāki un smaidīgāki. Svētdienas rīts ienāk ar mieru gan laukos, gan pilsētā; ar īpašu mieru, ko var sajust ar sirdi.
Dažās svētdienās pūš stiprs vējš. Dieva Svētais Gars cilvēkā un uz Zemes var darboties visdažādākajos veidos. Mums vienmēr jāpateicas par Dieva Svētā Gara darbiem mūsos. Tas nekas, ka daudzi to fiziski nejūt. Bet garīgi pēc labas svētdienas atpūtas cilvēks jūtas tīrāks un brīvāks no pagājušās nedēļas darbu smaguma. Tad liekas, ka viss iepriekšējā nedēļā notikušais bijis tik sen.
Cilvēkam nav nepieciešama pagājušo notikumu smagā nasta. Tā tikai bremzē cilvēka darbus un domas. Cilvēkam jāmācās pagājušo dienu notikumus atstāt pagātnei un dzīvot tagadnei.
Tā ir vislielākā māksla — iemācīties dzīvot šajā mirklī! Tātad — ne vakardienā vai rītdienas sapņos. Ja cilvēks mīt vēl vakardienas domās un iespaidos, tad pašreizējā mirklī viņš nedzīvo ar pilnu atdevi.
ja cilvēkam patīk aizklīst rītdienas vai tālākas nākotnes sapņos, arī tad viņš zaudē šā brīža vērtīgumu. Mēs varam analizēt vakardienu un plānot nākotni, bet galvenais tomēr ir ar pilnu atdevi iemācīties dzīvot šodien, tieši pašreizējā mirklī.
Iedomājieties, ka cilvēkam, kam ir vienota aura, gan gara spēks, gan domu spēks sadalās divos — vienā, kas aptver un vēlreiz pārdzīvo pagātnes notikumus, un otrā, kas spēj izmantot tikai pusi no savām iespējām pašreizējā mirklī. Tātad cilvēks tādos brīžos dzīvo daļēji un tikai daļēji spēj izpildīt savu darbu.
Ja mēs darām darbu, lai tas ir labi padarīts, un, ja atpūšamies, lai mēs to darītu pilnīgi!
Ja mēs svētdienā atpūšoties daudz domājam par pagājušo nedēju, tad atpūšamies tikai daļēji. Cilvēkam ir jāmācās atpūsties ar pilnu atdevi.
Dieva Svētais Gars svētdienā cilvēkā ienāk tikai tad, kad cilvēks šo dienu svētī un uzņem to kā sabata dienu, brīvu no darbiem. Tad Dievs atsvabina cilvēku no liekām domām un ienes viņa prātā Svētā Gara vēsumu.
Ja mēs svētdienā domās vēl esam pagājušās nedēļas darbos, tas nozīmē, ka vēl strādājam, tātad nepilnīgi pildām Dieva trešo bausli.
Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt..
Cilvēkam ir jāmācās atslēgties no ikdienas darbiem. Arī vakarā pēc lielo darbu veikšanas ir jāprot tos aizmirst, un, ja ir vēlēšanās, vakarā var ķerties pie patīkamākiem darbiem. Tikai laba un patiesa atpūta spēj cilvēku atturēt no steidzīgā dzīves ritma.
Ja cilvēks spēs aprimt no darbu dziņas, viņš atradīs arī laiku sev un Dievam. Cilvēkam nav jāpadara visi darbi, bet tikai tie, kuri patiesi jāpaveic.
Un tieši kuri tie ir?
Jūsu gars ir spējīgs jūs apskaidrot, kuri darbi ir tie īstie. Vajag mācīties ieklausīties savā sirds balsī, un tā noteikti norādīs pareizos darbus.
Jūsu gars svētī sabata dienu. Tātad ziniet — ja jums svētdienas darbi nesokas, tas ir jūsu gars, kurš traucē tos veikt.
Dievs ar cilvēku noslēdza Derību, ka viņam ir jāievēro sabata diena. Cilvēka gars to zina un grib pildīt Dieva Derību. Cilvēka miesa ir tā, kura pretojas Dieva bauslībai. Klausiet savam garam! Ziniet arī, ka neviens svētdienas darbs svētību nenesīs! Ja tomēr tas tiks padarīts, ārēji varbūt liksies skaists, bet nevienā svētdienas darbā nav svētības, jo svētdiena ir dota, lai atpūstos.
Cilvēkam liekas: nedēļas laikā es nepaguvu visus darbus paveikt un gribētos svētdienā tos pabeigt. Ja jūs tomēr svētdienā to darīsiet, tad ziniet, ka zudīs arī visas nedējas darbu vērtība un nebūs svētības jauniem darbiem.
Vai cilvēks saņem sodu par neizpildītām trešā baušļa prasībām?
Jā, noteikti! Cilvēks savā dvēselē saņem papildus grēka nastu. Cilvēkam zūd daudzu nedēļas darbu vērtība, jo Dievs nedod tiem svētību.
Kad Dievs svētī visas iepriekšējās nedēļas labos darbus?
Dievs ar savu Svēto Garu izgaismo visas nedēļas labos darbus tieši pēc sabata dienas, tātad pirmdien. Dievs pirmdienu uzsāk ar cilvēka pagājušās nedējas darbu izvērtēšanu, tātad vērtē arī sabata dienas ieturēšanu.
Ja cilvēks ir svētījis septīto nedējas dienu un svētdienā nav strādājis, tad Dievs ar Svēto Garu svētī cilvēka labos darbus.
Jūs redzat, ka sabata dienas ieturēšana cilvēkam ir svarīga, jo tajā ir iekļauts Dieva Derības un bauslības spēks. Tas darbojas ikvienā cilvēkā visur uz Zemes.
Dažās valstīs, izpildot citu reliģiju prasības, nedēļas svētā diena atšķiras no kristiešu kalendāra, un tā nav svētdiena.
Dievs valda arī pār mūsu kalendāra dienu iekārtojumu. Tas nozīmē, ka kristiešu kalendārā dienu sakārtojums ar svētdienu kā svinamo dienu ir pareizs. Viss notiek pēc Dieva gribas, arī kalendāra iekārtojums, arī dienu skaita sakārtojums mēnešos un gadā kopumā. Dievs to visu pārvalda, tāpat kā valda pār vēju, debesīm, Zemi un visiem procesiem, kas noris uz tās.
Tāpēc dzīvosim Dieva spēkā un mīlestībā! Turēsim svētu svētdienu un šajā dienā atpūtīsimies no nedēļas darbiem! Pildīsim Derību, ko Dievs ar mums ir noslēdzis!
Ja kāds darbs nedēļas laikā nav padarīts, tad atstāsim to uz nākamo nedēļu. Dievs nevienam cilvēkam neliek darīt pārmērīgi daudz darba. Dievs katram cilvēkam dod tik daudz, cik ir viņa spēkos padarīt. Tātad galvenais ir nevis darba daudzums, bet gan darba kvalitāte un attieksme pret darbu. Ja mums darbs patīk, tad to darām ar mīlestību. Attiecīgi daļu šīs mīlestības saņem arī Dievs, kā arī apkārtējie cilvēki. Pateicība par labu darbu ilgi nav jāgaida. Tā noteikti nāks, un mēs par to būsim laimīgi.
.. tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
Darbs cilvēku var darīt laimīgu, ja tas tiek veikts ar mīlestību un ar pateicību Dievam.
Ticīgam cilvēkam Dievs gādā labu darbu, kā arī tāda darba darītājam dod prieku.
Tātad, pildot Dieva trešo bausli, cilvēks piemin sabata dienu un ar to, ka to svētī un pilda Dieva Derību, iegūst loti daudz. Sākumā šķiet — tāds nenozīmīgs noteikums — ievērot sabata dienu! Bet aiz šā baušļa ir Dieva Derība un spēks. Mums katrs Dieva bauslis ir jāpilda, un tikai tad mēs varam būt paklausīgi Dieva bērni un tikai tad varam cerēt uz Dieva apsolījumu — augšāmcelšanos un dzīvošanu debesīs.
Ar Dieva Derības piepildījumu mūsos ienāk Dieva Svētais Gars, kas mūs sakārto, atver mūs mūsu garam un dod spēku, lai mēs dzīvotu, lai augtu garā un nepazustu.
Gods Dievam augstībā, un lai miers ir virs Zemes! Lai svētu mēs turam sabata dienu! Lai mūsos ienāk Dieva Svētais Gars un sakārto mūsu grēcīgo miesu!
Atvērsim savas sirdis Jēzum Kristum!