DIEVA PIESKĀRIENS
Dievs uzrunā cilvēku ar Dieva Svēto Garu. Tātad cilvēkam Dieva pieskāriens ir izjūtams ar viņa debesu ķermeni, kas nodod tālāk izjūtas un informāciju zemes ķermenim.
Šīs izjūtas var būt dažādas. Cilvēks pēc tēvreizes dziļi savā sirdī var just ieplūstam siltumu, var just, kā visā ķermenī ienāk Dieva mīlestība. Šīs skaistās izjūtas dod spēku ticībai, tā ir liecība par dzīvo Dievu. Šādas izjūtas cilvēkam nerodas uzreiz. Tās var nākt pamazām.
Tā jau būs uzvara, ja, lūdzot Dievu, jūs jutīsiet Dieva Svētā Gara pieskārienu. Līdz ar šīm pirmajām izjūtām visā miesā ienāk Dieva esamības apliecinājums, kas dod ticības spēku visai miesai. Cilvēka zemes ķermenim ir loti nepieciešamas dzīvas liecības par Dievu.
Ticības ceļa pirmsākumā cilvēka gars vēl nespēj stiprināt viņa miesu. Miesa ir vāja. Tai vajadzīgs dzīvs Dieva esamības apliecinājums. Tas var nākt arī no kāda ticībā stipra cilvēka. Otra cilvēka liecība par Dieva esamību dod daudz. Kristieši savās draudzēs var liecināt par darbiem, ko Dievs ir piepildījis cilvēku vidū. Tā var būt liecība par debesīs redzētu parādību, par cilvēka atveseļošanos Dieva ticības spēkā, tās var būt liecības, kuras ir sniegtas Bībelē. Cilvēka vārds otrā cilvēkā var daudz paveikt. Ja savā ticībā esam stipri, mums ir jāpalīdz stiprināt ticībā citus cilvēkus.
Dzīvā Dieva liecība cilvēkā ir liels spēks. Un, ja šis cilvēks liecina par Dievu otram cilvēkam, tur būs klāt Dieva Svētais Gars, kas stiprinās šo patieso liecību ar savu spēku. Dieva spēkā visas lietas ir iespējamas. Dieva spēkā uz Zemes notiek zemestrīces un plosās vētras. Ikviena patiesa Dieva spēka liecība ir stipra, nepatiesība tai nevar stāties pretī. Dieva spēkā paveras vārti uz Patiesību.
Patiesība pastāv septiņos līmeņos. Pirmais, visvienkāršākais, cilvēkam dod liecību un izskaidrojumu par visvienkāršākajām pasaulīgajām un arī garīgajām lietām. Un jāsāk vienmēr ir ar vienkāršākajām lietām.
Tātad Dievs ar savu Patiesības Garu var pieskarties, atklājot cilvēkam lietu patieso būtību. Ja mēs pēkšņi aptveram vārdu noslēpumu, kas mums nebija saprotams, tad, tieši pateicoties Dieva Patiesības Garam, nāca skaidrība. Ja mēs patiesi atzīstam Jēzu Kristu, tad Dieva Dēls var sūtīt pār mums Aizstāvi — Patiesības Garu, ko Viņam ir devis mūsu Debesu Tēvs. Ar ticību Dievam mēs arī pasaulē varam aptvert daudzas lietas, par kurām dažiem cilvēkiem varbūt visu dzīvi nav bijis skaidrības.
Dievs, mums pieskaroties, var gādāt veiksmi mūsu darbos. Cik daudziem cilvēkiem dzīvē neveicas! Atbilde ir ļoti vienkārša — neveicas tāpēc, ka cilvēks nav meklējis ceļu pie Dieva, nav iemācījies paļauties uz Dievu. Tāds cilvēks ir kā bārenis, jo nav pratis atrast ceļu pie Debesu Tēva.
Dieva iepazīšanas ceļš nevienam cilvēkam nav bijis viegls. Tas šaurais ceļš ir visgrūtākais. Ceļu pasaulē ir loti daudz, bet vienīgais pareizais ir tas šaurais, kurš ved pie Dieva, pie Jēzus Kristus. Šis ceļš nodrošina cilvēkam veiksmi, jo gala iznākums būs iegūtā dzīvība. Tā saņemama par dārgu maksu. Visa dzīve cilvēkam jāvelta tam, lai sakrātu gara augļus un varētu iemantot dzīvību.
Vai tā nav veiksme, ja cilvēks iegūst dzīvību?
Tāpēc negaidiet, ka ikdienā šī veiksme nāks uzreiz! Loterijas laimests sniegs prieku tikai dažām dienām. Cilvēkam ir jāpieliek lielāki pūliņi, lai godīgā darbā nopelnītu dienišķo maizi. Darbu uzsākot, negaidiet uzreiz veiksmi, bet tā noteikti nāks, tikai īstajā laikā, pēc taisnas dzīves, pildot Dieva baušļus!
Mūsu Debesu Tēvs tik pilnīgi ir iekārtojis mūsu likteņus un rūpējas par mums, ka mēs varam droši paļauties uz Dieva Pilnību. Cilvēks vēlas, kas viņam tīk, bet Dievs visu piepilda tā, kā tas ir vajadzīgs.
Arī neražas gads ir vajadzīgs, lai cilvēks savā ticībā vairāk pajautos uz Dievu. Tas nav vienkārši — ikdienā paļauties uz Dievu. Bet paļāvība uz Dievu dod raženus augļus, tie ir tie mūžīgie augli, kas nekad nezūd.
Ja cilvēks ticībā paļaujas uz Dievu, tad Dievs nekā nežēlo un dod cilvēkam. Ja cilvēks paļaujas tikai uz sevi vai saviem paziņām, tad Dievs saka: lai tā notiek, lai šis cilvēks pats gādā par savu laimi!
Tātad cilvēks, zaudējis paļāvību uz Dievu, zaudē arī ikdienas veiksmi un laimi. Bet cilvēks varētu būt laimīgs ik dienu. Viss, kas ir radīts, ir no Dieva radīts, arī veiksme un laime.
Dieva pieskārienu mēs varam sajust arī izvērtējot, vai mūs ikdienā pavada veiksme, vai esam laimīgi.
īslaicīga laime — tā nav noturīga, tai trūkst patiesas laimes izjūtas. Dieva dāvātai laimei ir dziļš saturs un jēga, jo tā ir mūžīga.
Ar kādu sajūtu mēs no rīta pamostamies?
Katrs cilvēks, protams, pamostas ar atšķirīgu sajūtu. Tomēr, vērtējot kopumā, vai mēs jūtamies pēc nakts miega izgulējušies un atpūtušies? Ir cilvēki, kuri no rīta pamostas paguruši, it kā nemaz nebūtu gulējuši.
Kas rūpējas par mušu miegu naktī un labsajūtu no rīta?
Cilvēks aizmieg un ir salda miega varā. Tad pār viņu nāk Dieva Svētais Gars, kas gādā, lai cilvēka ķermenis atpūstos. Un tā jūs varat novērtēt vēl vienu Dieva Svētā Gara pieskārienu. Ja cilvēks dzīvo ticībā un ievēro Dieva baušļus, tad par viņu naktī gādā Dieva Svētais Gars. Miegā zemes ķermenis atpūšas, dvēsele uztur dzīvības procesus miesā, bet cilvēka debesu ķermenis top atbrīvots no miesas gūsta un pa Dievam zināmiem ceļiem nonāk Debesu pasaulē, kur var saņemt spēku un veldzēties ar gara augļiem, kas ir debesīs. Lūk, tik pilnīgi Dievs rūpējas par cilvēku, lai viņš būtu stiprs!
Ja cilvēks neklausa Dieva gribai un nepilda Dieva baušļus, tad arī debesu ķermenim atpūta Debesu pasaulē ir liegta. Tāda cilvēka gars nesaņem stiprinājumu debesīs, bet, paliekot pa nakti miesā, tur tikai nīkuļo.
Ticība Dievam dod cilvēkam iespēju vienmēr būt laimīgam. Par tādu cilvēku Dievs rūpējas ar savu Svēto Garu arī naktī.
Atpūties Debesu pasaulē, ticīga cilvēka gars pirms pamošanās atgriežas viņa dvēselē un miesā. Tāda cilvēka gars spēs viņu rosināt uz daudzām skaistām lietām. Gulēt var arī dienā, un arī tad notiek tas pats process. Arī dienas miegā Dieva Svētais Gars rūpējas par cilvēku.
Laimīgs cilvēks redz skaistus sapņus. Tie var būt dažādi, arī gluži neizprotami, bet iespaids no sapņiem, ar kuru starpniecību mums ir pieskāries Dieva Svētais Gars, ir loti patīkams. Ja cilvēks ir iemācījies mīlēt Dievu, tad Dievs kādu nakti dāvās neaizmirstamu un varbūt arī pravietisku sapni. Tāds sapnis paliek atmiņā visu dzīvi. Tas var ienest cilvēkā ticību dzīvajam Dievam.
Sapņus cilvēks redz pēc Dieva gribas. Ja cilvēks Dievam netic, tad sapņi ir nesaprotami, haotiski. Tādi sapņi nesatur nekādu vēstījumu, tie ir tikai cilvēka dvēseles atspulgs. Cilvēka dvēsele uzkrāj informāciju par cilvēku un ar pasauli saistītiem notikumiem. Ja notikumi ir bijuši satriecoši, tad cilvēka uztraukuma un uzbudinājuma iespaidā tie tādi arī nogulsnējas dvēselē, un naktī cilvēks redz šos notikumus haotiskā, nesaprotamā veidā. Tos nav nepieciešams atcerēties vai glabāt atmiņā, tāpēc tie tur arī nepaliek. Cilvēks var nodzīvot savu dzīvi, tā arī skaistu sapni neredzējis. Ja kāds labs sapnis ir bijis, tad viņš to aizmirsis.
Dievu mīlošiem cilvēkiem Dievs gādā skaistus sapņus, kuri paliek atmiņā uz visu dzīvi.
Dievs cilvēkam var pieskarties arī dažādos kritiskos brīžos. Dievs savus bērnus loti mīl un gādā, lai tie nepazustu. Daudzi negrib domāt par savu dzīvību. Tad Dievs šiem cilvēkiem dzīvē rada bīstamas situācijas, kurās vienīgā izeja ir — paļauties uz Dievu. Šis pirmais palīgā sauciens pamodina cilvēkā garu un koncentrē miesu uz izdzīvošanu. Tādi ārkārtēji apstākļi izraisa īpašu spriedzi, kura veicina cilvēka apziņas orientāciju uz jautājumu par viņa dzīvību.
Cilvēka dzīvība ir nākusi no Debesu Tēva. Ja cilvēks sāk domāt par savu dzīvību, tad viņš nonāks pie jautājuma — kas tad cilvēkam dzīvību pirmsākumā ir devis? Un vai cilvēks dzīvo arī pēc šīs dzīves uz Zemes?
Tieši cilvēka saskarsme ar nāves varbūtējo iespēju kādā no bīstamajām situācijām izraisa reakciju pilnīgi visos viņa miesas līmeņos. Pat kājas pirkstos ienāk baiļu sajūta. Visu ķermeni caurstrāvo doma: pēc mirkļa es varēju vairs nebūt starp dzīvajiem uz Zemes. Paldies Dievam, ka paliku dzīvs! Tādās kritiskās reizēs cilvēks patiesi var nonākt uz dzīvības un nāves robežas. Tieši tādi mirkli var pilnīgi mainīt cilvēka dzīvi.
Pēc avārijas vai pēc kāda cita kritiska brīža cilvēks var izmainīt savu attieksmi pret dzīvo Dievu. Tad viņš sāk savu dzīvi izvērtēt savādāk. Katrai dienai var pieaugt vērtība, un cilvēks sāk domāt par sevi un savām attiecībām ar Dievu. Cilvēks sāk atdzimt visā — miesā, dvēselē un garā.
Kādā no kritiskām situācijām Dievs cilvēkam pieskaras un dod viņam iespēju atdzimt. Tikai viens gādīgā Dieva pieskāriens, un cilvēks var sākt atdzimt. Mums ir augstu jāvērtē dzīvā Dieva pieskāriens! Tas var ienest jaunu dzīvības dvesmu. Tāds pieskāriens var mūs radīt atkal dzīvus miesā, garā un dvēselē.
Cilvēks savas dzīves laikā, protams, sastopas ar daudziem sāpju pilniem brīžiem. Varētu būt gan tuvākā cilvēka zaudējums, gan pārdzīvojums par paša un otra cilvēka nelaimēm. Šie sāpju brīži dažkārt paliek mums atmiņā visu dzīvi, tie liek domāt par notikušo vēl un vēl.
Kāpēc?
Cilvēka likteni vada Dievs, un Dievs arī ir pieļāvis, lai mušu dzīvē būtu dažādi notikumi. Dievs to nedara vienkārši tāpat, bet ar dziļu jēgu. Tātad ievērojiet, ka arī sāpju brīži ir mācību stunda mums. Tie palīdz aptvert dzīves nozīmi. Tie palīdz saprast daudzus dzīves jautājumus. Tie palīdz aptvert, kas dzīvē ir svarīgākais — mantas, sadzīves priekšmeti, īpašums vai tomēr pats cilvēks un viņa dzīvība.
Sāpju brīžos pasaulīgās lietas mums šķiet tik mazsvarīgas. Tiek izvērtēta cilvēka galvenā bagātība — viņa dzīvība. Cilvēka dzīvība ir loti vērtīga. To mums dāvājis pats Debesu Tēvs. Cilvēkā ir daļiņa no visa Radītāja, daļiņa no Dieva Gara, no kā tiek uzturēta dzīvība. Cilvēkā ir dzīvības kristāls — daļiņa no dzīvā Dieva. Šī mazā daļiņa dod spēku pukstēt gara sirdij, kas savukārt dzīvu dara visu cilvēka garu, dvēseli un miesu.
Mums ir jāatceras, ka Dievs cilvēku ir radījis no sevis un mēs nesam dzīvā Dieva Gara daļiņu. Tā mums jānes ar godu! Katrā no mums ir daļiņu no Debesu Tēva, tāpēc godāsim Dievu!
Sāpju un dziļu pārdzīvojumu brīžos cilvēks izjūt smeldzi. Šī smeldze ir Dieva pieskāriens mums. Smeldze ir mūsu gādīgā Debesu Tēva pieskāriens. Nē, Dievs nav mūs pametis sāpju brīžos. Viņš ir mums blakām un gādā, lai mēs smagā brīdī būtu stipri.
Ar šo Dieva pieskārienu cilvēkā noris kaut kas varens. Tieši tādos mirkļos Dievs ar savu Svēto Garu pamodina cilvēka garu, dod iespēju garam aptvert miesu. Tieši tad cilvēkam tiek dota iespēja apjaust savas dzīvības vērtību. Cilvēks sāpju brīžos vairāk izjūt arī savus līdzcilvēkus. Viņā paveras iespēja labāk saprast citus un sevi. Tādos brīžos Dievs cilvēkā darbojas ar lielu spēku. Lai ir pateicība Dievam!
Dievs ir ar mums ik mirkli. Ja mēs gribam to sajust, tad arī varam. Ja mēs sajūtam, tad pārliecinoši zinām, ka Dievs mūsos ir dzīvs un mēs esam dzīvi Dievā. Mēs varam būt dzīvi Dievā mūžīgi. Tad mēs ticam Jēzus Kristus vārdam un piepildām Dieva augstākos baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt savus tuvākos. Ja mūsu ceļš ir Jēzū Kristū, tad mēs zinām, ka tas ved uz dzīvību, un mēs varam pārliecināties par Dieva gādību, ko Debesu Tēvs mums sniedz ik mirkli.
Katru dienu mēs centīsimies satvert pašu galveno — ticību Dievam, caur kuru mums tiek pavērts ceļš uz Patiesību. Patiesības ceļš ienes skaidrību. Tad mēs zinām, ko darām un kāpēc tas jādara.
No rīta pamostoties, mēs sākam domāt — ko šodien darīt? Kāds cits visu izdomā jau iepriekšējā vakarā. Un tad izrādās, ka darāmā ir tik daudz. Ar ko sākt? Tas pats jautājums uzrodas arī dienas vidū. Darbu daudz. Kā visus varēs paveikt? Daudzi nonāk lielā laika trūkumā.
Bet Dievs nav teicis — jums bez mitas būs jāstrādā! Cilvēka darbs ir veids, kā nopelnīt sev iztiku un dzīvošanai nepieciešamos līdzekļus. Darbā cilvēkam ir iespēja atrasties citu cilvēku vidū, kā arī izteikt sevi. Darbs cilvēkam dod daudz. Tā cilvēks iemācās kalpot citiem un arī Dievam. Mums ir jāiemācās kalpot Dievam! Tā nav pasaulē saprotama kalpošana kā verdzība vai pakļaušanās otra gribai.
Kalpošana Dievam ir patiess process, ar ko mēs apliecinām uzticību Viņam. Dievs mūs radīja, lai mēs dzīvotu, iemācītos mīlēt Viņu un būt Viņam uzticīgi.
Būt uzticīgam — tas nav vienkārši. Mums ir draugs vai draugi. Vai esam uzticīgi saviem draugiem? Vai arī esam uzticīgi tikai vienam draugam, tam, kurš mums ir uzticīgs?
Dievs mums ir uzticīgs, jo Viņš savu Vārdu vienmēr ir turējis svētu un tur arī šobrīd. Ja Viņš ir vēstījis, kā būs pirms lielās Jēzus Kristus dienas, tad tādi Dieva apsolījumi pasaulē arī piepildās. Ja ir teikts, ka Saule aptumšosies un Mēness nedos savu spīdumu, pirms nāks tā Kunga lielā diena, tad tā arī notiks.
Dievs piepildīs ikvienu apsolījumu, ko Viņš ir devis pasaulē caur praviešiem. Ikviena liecība, kas nākusi no Dieva, uz Zemes ir dzīva, un tai ir likuma spēks. Grib cilvēks šo liecību pieņemt vai ne, bet Dieva liecībai ir absolūts spēks.
Cilvēkam tīk saņemt liecību ļoti pārliecinošā vai arī taustāmā veidā. Dieva liecība nāk no Dieva, tāpēc Viņš izvēlas, kādā veidā šo liecību sniegt. Ja Dieva liecība nāk klusi un nemanāmi, tad tā arī vajadzēja notikt. Redzīgas acis saskatīs un dzirdīgas ausis saklausīs un saņems šo Dieva doto liecību.
Dievs mums ir uzticīgs ar sava Vārda spēku, ar kuru mūsos Viņa liecība var būt dzīva. Dievs mūsos var ienākt arī ar vārdu un mūsos dzīvot.
Bet vai mēs esam uzticīgi Dievam? Ja mēs nepildām Dieva baušļus, mēs neesam uzticīgi Dievam. Ja neticam Jēzum Kristum, mēs neesam uzticīgi Dievam.
Ja esam uzticīgi Dievam, Dievs mums uzticas un sūta pār mums Dieva Patiesības Garu, kas mūs apskaidro, ar kādiem darbiem sākt, kurus darīt un kurus atstāt vēlākam laikam. Vai arī dažus darbus atlikt vai uzticēt citam. Darbi ir padarāmi, bet visus mēs paveikt nepaspēsim. Tad kurus darbus darīt un kurus atstāt nedarītus?
Tātad, ja cilvēks dzīvo ar Dievu un Dievam uzticas, tad Dievs ar lielu mīlestību dod viņam Patiesības Garu, kas viņu apskaidro, ar kuru darbu sākt un kā to veikt. Dievs cilvēkam jau no paša rīta var ienest sapratni par visiem darāmajiem darbiem.
Ja cilvēks paļaujas tikai uz sevi, darbi tiek sakārtoti ar cilvēka gudrību. Cilvēka spējas diemžēl ir ierobežotas.
Ja cilvēks paļaujas uz Dievu, tad Dievs apskaidro cilvēka prātu, un viņš zina, kādi darbi darāmi un kā darāmi. Dievs ir pilnīgs un savu pilnību var dāvāt ticīgam cilvēkam.
Tātad cilvēkam ir brīva izvēle, kā dzīvot — pašam ar sevi vai ar Dievu.
Cik daudz darba vienā dienā cilvēkam būtu jāpaveic?
Ne visi iespējamie darbi jāveic tūlīt. Nevar aptvert neaptveramo. Ja cilvēks no rīta ir izjutis, tieši kurš darbs ir jāveic, tad ar to arī jāsāk. Cilvēka gars ar visu spēku mēģina apskaidrot cilvēka miesu uz vajadzīgajiem darbiem. Vairāk par divdesmit četrām stundām diennaktī tik un tā nebūs. Astoņas stundas jāatlicina miegam, tad vēl laiks atpūtai un dažādiem vaļaspriekiem. Cilvēks nedrīkst būt darba vergs. Vai tad cilvēkam gribas kaut kam vergot?
Bieži vien cilvēks nemana, kā kļūst par darba vergu. Ja cilvēks nedzīvo ar Dievu, tad cilvēka prāts nespēj izlemt, kuru darbu darīt, kuru ne. Viens darbs dzen pie nākamā. Darbs cilvēkam kļūst par slogu. Prāts nespēj atrauties no darba. Mēdz teikt — darbaholiķis. Ja cilvēks nespēj atrauties no darba jautājumu risināšanas arī vakarā, brīvdienās, atvaļinājuma laikā, tad ziniet — viņš ir darbaholiķis jeb darba vergs. Viņš vergo darbam, jo ir nonācis darba varā. Var nonākt, protams, arī naudas varā, mantas varā, bet tas jau ir cits jautājums.
Ja jūs negribat atzīt Dievu, tad jums ir vislielākās izredzes nonākt daudzu jo daudzu darbu varā. Tādā gadījumā jūs varat kļūt atkarīgs no darba, pazaudējot pats sevi. Ir skumji, ja cilvēks aizraujas ar sīkiem darbiem, piemēram, ar pedantisku tīrību, bet par savu iekšējo tīrību nemaz nedomā.
Tātad ziniet — ja loti daudz laika veltāt sava darba jautājumu risināšanai, jūs zaudējat laiku, to laiku, kas jums dots, lai jūs būtu dzīvi, lai būtu skaisti. Ir patīkami raudzīties uz cilvēku, kurš ir skaists. Skaists savā dziļākajā būtībā — skaistas acis, seja, augums.
Cilvēka gara skaistums atklājas viņa zemes ķermenī. It kā debesu ķermenis atspulgotos zemes ķermenī. Pasaulīgā miesa izsaka cilvēka patieso skaistumu. Cilvēka skaistumu pauž viņa sejas panti, acis, ausis, matu un galvas veids, kakla forma, arī rokas, kāju pēdas, arī kāju forma var atklāt viņa skaistumu. Tas ir cilvēka ārējais skaistums, kas ir redzams šeit, pasaulē.
Bet to vajag prast ieraudzīt. Kāpēc mēs brīžiem esam kā akli, kas nesaskata savu tuvāko cilvēku skaistumu? Katrs cilvēks tieši savā īpašajā izpausmē ir daiļš, jo viņu ir radījis Dievs. Ja cilvēks dzīvo ar Dievu, tad viņā atklājas gara skaistums.
Tātad šeit, uz Zemes, var atklāties mūsu gara skaistums. Šo skaistumu cilvēks var aptvert ar garu, ar savām sirds izjūtām.
Var būt arī tā — cilvēkam ir izcili veidots augums, kas atbilst pasaulē pieņemtajiem skaistuma standartiem, tomēr šajā augumā trūkst viņa gara starojuma — šajā augumā nav paša cilvēka, ir tikai miesa, uz ko mēs skatāmies. Tad miesa diemžēl ir kā tukša čaula. Ja redzam glīti ģērbtu cilvēku, ko mēs vairāk novērtējam — apģērbu vai pašu cilvēku? Cilvēkam ir Dieva dota spēja izjust, skatīt un ieraudzīt arī pašu cilvēku, ne tikai viņa miesu vai apģērbu.
No tā jūs varat spriest, kā raugāties uz otru cilvēku. Ko jūs viņā vērtējat kā galveno?
Ja jūs vērtējat pašu cilvēku, tad ziniet, ka spējat viņu novērtēt ar savu garu. Jūs dzīvē nekļūdīsieties, ja spējat novērtēt cilvēku pēc viņa patiesās būtības. Tad jūs esat uz pareizā ceļa, jo ārējais izskats ir maināms, kā to spēj izdarīt, piemēram, aktieris, veidojot skatuves tēlu.
Par kino un teātru aktieru spēju iejusties lomā mēs viņus cienām, jo tā ir viņu profesija. Bet cilvēkam dzīvē nav jābūt aktierim. Atveidot kādu lomu dzīvē nav nepieciešams.
Kāpēc mānīties? Kāpēc maldināt pašam sevi? Mēs dzīvojam sev, lai mēs būtu. Ja mānāmies, tad nedzīvojam paši ar savu patieso „es”. Cilvēks mānoties iegrūž savu „es” dziji sevī, lai pats nevarētu iznākt šeit, pasaulē.
Kāpēc mēs iedzenam sevi vistumšākajā stūrī un nelaižam no tā laukā?
Visbiežāk cilvēks iesloga pats sevi miesā, kā tiesa cilvēku iesloga cietumā. Tas ir bēdīgi, ka cilvēks, būdams brīvībā, ir ieslodzījis pats sevi — sava grēka un miesas cietumā.
Tātad cilvēks var būt paša radītā ieslodzījuma vergs. Ja cilvēks ikdienā izliekas, viņš ir liekulis un melis. Ar katru izlikšanos viņš attālinās no sevis paša, no patiesības, kas ir viņā.
Bet cilvēks visdziļākajā būtībā ir skaists, jo viņā ir Debesu Tēva dzīvības kristāls, kas ir kā sēkla, kura var augt un izveidoties par skaistu augļu koku un nest bagātīgus debesu augļus.
Kāpēc cilvēks to neaptver? Kāpēc cilvēks to neapzinās?
Bieži vien cilvēks sevi uzskata par neglītu, bet katrā cilvēkā ir Dieva dots skaistums. Ikvienā ir Dieva radītais skaistums, tāpēc meklēsim to un atradīsim! Ticēsim tam un pateiksimies par to Dievam!
Cilvēks var būt patiesi skaists un arī tikai ārēji, miesā skaists. Skaistuma konkursos vērtētāji dalās: vieni vērtē ārējo skaistumu, citi — iekšējo. Ar to varam noteikt arī žūrijas līmeni — vai tā spēj vai nespēj patiesi novērtēt cilvēka skaistumu. Šoreiz mēs neņemam vērā žūrijas godīgumu.
Cilvēks var būt skaists, būdams arī maza, apaļīga auguma. Pasaulē ir loti daudz skaistu cilvēku, tikai ne katrs ir spējīgs to saskatīt. Laimīgs ir tas, kurš otrā cilvēkā vispirms ierauga skaisto un tikai pēc tam novērtē pārējo, cilvēka būtībai raksturīgo. Ir viegli cilvēkā atrast kļūdas un grēkus. Tāpēc cilvēkam ir jācenšas izdarīt vispirms kaut ko labu. Arī otrs cilvēks spēs atbildēt vispirms ar labo. Tad pasaulē var veidoties skaistas attiecības.
Daudzi cilvēki vēlas būt politiķi vai diplomāti, tādējādi ienesot pasaulē savus uzskatus, piepildot savu gribu. Cilvēkam dažkārt šajā pasaulē gribas būt varenam. Bet līdz ar nāvi šī varenība vairs nav spēkā. Pēc cilvēka gribas radusies varenība var izzust jebkurā mirklī ar politisku vai morālu sakāvi, ar vecumu un daudzām citām dzīves likstām.
Cilvēkam ir jāmācās radīt nezūdošas vērtības, kuras paliek pie viņa arī pēc šīs dzīves. Tādas vērtības var rosināt tikai Dievs. Ja mēs Dievam uzticamies, tad mūsos darbojas Dieva Svētais Gars, kurš sakārto cilvēku tā, lai viņš spētu radīt paliekošas vērtības, kuras gādā par cilvēka mūžīgo dzīvošanu.
Cilvēks varbūt skaists un priecēt arī citus cilvēkus uz Zemes. Ar savu skaistumu viņš var priecēt arī Dievu.
Mums jāpateicas Dievam par katru dienu, par visu, ko Dievs šajā dienā ir devis! Mums jāiemācās pateikties par dienišķo maizi, ko Dievs mums dod!
Jāpateicas par to, ka esam skaisti un veseli, ka mums ir viss nepieciešamais, lai mēs dzīvotu!
Ar pateicības vārdu Dievam mēs sniedzam Viņam savu mīlestību. Vienkāršie un patiesie vārdi: pateicos, Dievs, par to, ko man devi! — palīdz izveidot saikni starp cilvēku un Dievu. Ja esam izveidojuši šo patieso saikni, tad ar tās palīdzību mēs varam saņemt vēl un vēl.
Iedomājieties platu upi ar augstiem krastiem! Kā nokļūt otrā krastā? Varam upi pārpeldēt, bet vēl jāuzrāpjas kraujā. Tad cilvēki, ja tas ir nepieciešams daudziem, uzceļ tiltu, kas savieno abus krasus. Un ikviens brīvi var nokļūt pāri upei.
Līdzīgi jāizveido cieša saikne starp cilvēku un Dievu. Tikai šī saikne jāveido katram pašam. Lai izveidotos patiesi skaistā saikne, cilvēkam, dzīvojot ticībā, diena jāsāk ar lūgšanu, ar sarunu ar Dievu un jāpaļaujas uz Dievu. Šo dzīvo saikni izveidot ir grūti. Cilvēkam ik mirkli nepieciešams tiekties pie dzīvā Dieva. Tas nozīmē, ka ne tikai rīta lūgšana, bet arī darbs jāveic dzijā pateicībā Dievam, ka tas viss mums ir.
Pateicība par darbiem, ko esam veikuši, dod prieku arī mums, jo uz šo pateicību Dievs mums sāk atbildēt ar izjūtām, ar veiksmes nodrošinājumu nākajamos darbos. Dievs gādā, lai mums nekā netrūktu, jo esam paļāvušies uz Viņu.
Ik mirkli Debesu Tēvs dod mums visu, lai mēs dzīvotu. Mums jāprot paņemt tikai nepieciešamo, jo visu paņemt mēs nevaram. Loti daudzas lietas dzīvē mums ir liekas. Cilvēkam ir viegli kļūt mantkārīgam. Apkraujoties ar mantām, rodas jautājums, kur tās likt, jāraizējas par zagļiem. Tātad mantas cilvēkam ir par nastu. Ja to ir tik, cik vajadzīgs dzīvošanai, tad tas ir pietiekami. Ja cilvēkam mantu ir vairāk nekā ikdienai vajadzīgs, tad viņš var nonākt mantas verdzībā.
Bagātajam ir visgrūtāk nokļūt Debesu Valstībā. Manta ir kā akmens peldētājam. Tas velk dziļāk un dziļāk ūdenī. Manta velk cilvēku pie pasaulīgām lietām un attālina no garīgām. Mantkārība novirza no pareizā ceļa.
Jo vairāk cilvēkam mantas, jo vairāk uzmanības tā piesaista un neatliek laika sev pašam. Mantas uzkrāšana vai tās pieskatīšana atņem cilvēkam tik dārgo laiku, kas dots, lai viņš domātu par savu dzīvību un krātu debesu augļus.
Nevienai mantai uz Zemes nav garš mūžs. Ēģiptes piramīdas stāv ilgāk, jo tās ir no akmens. Bet tai pat laikā būvētās celtnes vai izgatavotie priekšmeti gandrīz nav saglabājušies. Ja arī būtu saglabājušies, to saimnieki sen vairs nedzīvo uz Zemes. Tagad viņi mīt Debesu pasaulēs ar to gara bagātību, kuru sakrāja, dzīvojot uz Zemes.
Nekur citur cilvēks nevar sakrāt gara augļus, kā vien dzīvojot pasaulē. Jūs jautāsiet — kā to var pierādīt?
To mums ir pateicis Jēzus Kristus: Krājiet debesu bagātības, ko kodes un rūsa nesaēd. Dieva Dēls to skaidri zina un mums tikpat skaidri ir pateicis Bībelē. Mums ir jātic Dieva Dēla vārdam. Ja teikts, lai krājam debesu bagātības un gādājam par savu dzīvību, tad mums tas ir jādara.
Cilvēks mirstot var turpināt dzīvot vai arī mirt mūžīgi uguns un sēra jūrā. Arī tas Bībelē ir skaidri pateikts. Citas varbūtības nav. Ja cilvēks ir dzimis un uz Zemes ir dzīvs, tad uz Zemes un tikai šeit tiek cilvēkam dota unikālā iespēja dzīvi nodzīvot tā, lai dzīvotu un dzīvotu mūžīgi.
Manta aptumšo cilvēka prātu. Tā cilvēku piezemē. Jo vairāk cilvēks aizraujas ar materiālām vērtībām, jo mazāk laika atliek garīgajām vērtībām. Manta kā purva staignājs var ievilkt cilvēku un nejaut viņam no tā izkļūt.
Kā zināt, ka cilvēks ir kļuvis atkarīgs no mantas?
Uzdodiet sev jautājumu: vai es spētu šodien atstāt visu šo iedzīvi kādam cilvēkam un doties uz citu dzīves vietu, līdzi ņemot tikai vienu ceļasomu ar visnepieciešamākajām lietām?
Nabags, kam nekā nav, būs gatavs vienā mirklī, piecelsies un aizies. Bet bagātajam būs ļoti grūti izšķirties, ko ņemt, ko atstāt, vai vispār pamest savu bagātību.
Izvērtējiet paši, vai esat atkarīgi no mantas? Daudzi nonāksiet pie secinājuma, ka tomēr esat atkarīgi no materiālajām vērtībām.
Bet kā kļūt neatkarīgam no mantas un pasaulīgām bagātībām?
To var panākt, ja cilvēks paļaujas uz Dievu, patiesi tic Dievam, nežēlo savu bagātību saviem tuvākajiem. Tad Dievs pakāpeniski var atbrīvot cilvēku no materiālās atkarības, no mantas verdzības.
Cilvēks var būt turīgs, bet, pateicoties ticībai Dievam, viņš var tomēr būt neatkarīgs no mantas.
Jāsāk ar paļāvību uz Dievu! Cilvēks savā lūgšanā var pievērsties Dievam tieši ar šo jautājumu: Dievs, palīdzi būt brīvam no mantas verdzības, no mantkārības!
Ja cilvēks ik dienu Dievam to lūgs un arī pats sevī centīsies atbrīvoties no mantkārības, tad ar katru dienu šis pasaulīgais slogs no viņa taps noņemts. Tātad tas nozīmē, ka manta nevis jāmet laukā, bet ir jāiemācās atbrīvoties no materiālās atkarības. Cilvēkam jāaizdzen savs skopums. Un tas, kas viņam ir lieks, jāatdod tam, kam tā trūkst, vai jāaizmet kā nevajadzīgs.
Mantkārība cilvēkā rada arī naudas kāri. Cilvēks sāk naudu krāt un krāt. Skaita to un vēlreiz pārskaita. Ja banka bankrotē, tad naudas pēkšņi vairs nav.
Nauda ir materiālo vērtību apmaiņas līdzeklis. Tai jābūt tik, cik nepieciešams. Uzkrāta nauda zaudē savu jēgu. Cilvēks jūtas it kā drošībā, bet patiesībā viņš ir atkarīgs no šīs naudas. Naudaskāre cilvēku dzen postā, viņš nonāk naudas atkarībā un tajā pašā laikā zaudē savu brīvību.
Ko mēs izvēlēsimies — naudu vai tomēr brīvību un neatkarību? Tas ir katram pašam jāizlemj. Vieniem naudas ir daudz, un viņi bauda pasaulīgos labumus, citiem naudas visu laiku trūkst. Bet pēdējiem ir/vieglāk, jo viņi nav atkarīgi no naudas daudzuma. Cilvēks strādā un nopelna sev iztikai, arī atpūtai. Cik viņš nopelnīs, tik arī iztērēs un nebūs atkarīgs no naudas.
Neaizmirstiet par desmito dalu no algas, kas jums jāziedo Dievam! Dodot saviem tuvākajiem, jūs dodat Dievam. Šo daļu no algas veltījot cilvēkiem, tuviem vai pat nepazīstamiem, jūs dodat Dievam. Dodot jūs saņemsiet Dieva Svēto Garu, kas jūs spēs atbrīvot no mantkārības un naudas kāres. Dievs spēj atbrīvot no mantkārības katru cilvēku, kurš pilda Dieva baušļus.
Dieva baušļi cilvēkam ir likums. Vecā un Jaunā Derība izvērstā veidā pasludina Dieva likumus, kuri mums visiem jāpilda. Neviens cilvēks uz Zemes nevar būt ārpus Dieva likumiem. Mēs dzīvojam Dieva radītajā pasaulē, pār kuru pilnībā vara pieder Dievam. Cilvēki, debesis, Zeme un viss, kas uz tās, ir pakļauti Dieva darbības likumiem. Arī zemes gravitācijas spēks ir Dieva darbības likums. Pilnīgi viss ir pakļauts tām likumsakarībām, kuras ir iedibinājis Dievs. Nekāds spēks, nekāda vara tās nevar atcelt un nekad neatcels.
Tātad mēs ik mirkli esam un būsim pakļauti Dieva likumiem, jo dzīvojam Dievā. Arī viena desmitā daļa no ienākumiem, kura jāziedo Dievam, ir Dieva likums. Likumu var nepildīt, bet pēc tam rodas sekas. Katrs Dieva likuma pārkāpums rada sekas. Kādas, to mēs jūtam ar laiku vai redzēsim taisnajā tiesā.
Lai cilvēks ticētu Dieva Vārdam, viņam jātic Jēzum Kristum. Ticība Dieva Dēlam ir pamats ticībai Dieva esamībai. Neviens nevar nākt pie Debesu Tēva, kā vien caur vienpiedzimušo Dieva Dēlu. Tātad — ja mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tad mūsos ienāk Dieva Svētais Gars, kas ienes skaidrību par Dieva esamību.
Ticībai jābūt stiprinātai no Dieva caur Jēzu Kristu.
Ja cilvēks tic Dievam, bet nespēj pieņemt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, tad viņa ticība ir vāja. Tāda ticība ir pašā ticības ceļa pirmsākumā.
Ja cilvēks piesauc tikai Dievu, bet Jēzu Kristu nespēj atzīt un piesaukt, tad Dievs ar Svēto Garu viņam neatbild.
Dievam viss ir radīts ļoti pilnīgs — Debesu Tēvs radīja Dieva Dēlu, Dieva Dēlā radīja visu, kas ir radīts, un tas viss tiek vadīts ar Dieva Svēto Garu. Tātad cilvēkam pieskaras Dieva Svētais Gars un ari cilvēks var ar Dievu sazināties tikai ar Svētā Gara palīdzību.
Cilvēks nevar uzreiz aizsniegt Jēzu Kristu vai Debesu Tēvu. Visu varu Debesu Tēvs ir nodevis Jēzum Kristum, un cilvēks var saņemt no Dieva atbildi ar Svētā Gara palīdzību Jēzū Kristū. Tātad ceļš uz Patiesību un dzīvību ved tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu.
Cilvēkam pirmsākumā ir grūti saprast Dieva Patiesību, kas ir atklāta Bībelē. Dieva Patiesība pasaulē no Dieva ir nākusi septiņos Patiesības līmeņos. Pirmais ir visvienkāršākais, bet septītais ir visaugstākais Patiesības līmenis. Tātad, ja cilvēks Dievu neatzīst, viņš nevar pieskarties pirmajam Dieva Patiesības līmenim un viņā Patiesība nevar atklāties. Tāds cilvēks dzīvo pasaulē, paļaudamies tikai uz pasaulīgām vērtībām, Dievam netic, un viņam iet zudumā tās vērtības, kuras Dievs kā gādīgs Tēvs varētu atklāt.
Ja cilvēks ir sācis iet Dieva iepazīšanas ceļu, ja atzīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, tad viņā var atklāties pirmais Dieva Patiesības līmenis, kurš var ienest apskaidrību daudzās lietās.
Ja cilvēks turpina dzīvot bauslībā un iet Dieva iepazīšanas ceļu, tad viņā pakāpeniski var atklāties arī augstāks Patiesības līmenis un cilvēks sāk saprast Bībeles tekstu tā, kā to ir devis Dievs. Tad Dieva Vārds, kas nāk no Bībeles teksta, cilvēkā sāk dzīvot kā Patiesība un atklāties viņā ar patiesu Dieva spēku. Cilvēkam tad paveras daudzas iespējas, viņa prāts tiek izgaismots uz patiesi skaistiem un radošiem darbiem. Dieva ticības spēkā mēs iegūstam, iegūstam un vēlreiz iegūstam. Ikvienam cilvēkam ir dota iespēja ticēt tam, ka viss, kas ir radīts, arī cilvēks, ir radīts ar Debesu Tēva spēku Jēzū Kristū.
Līdz Debesu Tēvam neviens nevar aizsniegties kā vien Dieva Dēls. Tēvu neviens nevar redzēt, vienīgi Jēzus Kristus. Mums ir jātic Dieva Vārdam un nav jācenšas aizsniegt to, ko nevaram aizsniegt. Mums ir Jēzus Kristus. Ja mūsu ceļš uz Patiesību un dzīvību ved caur Jēzu Kristu, tad mums caur Dieva Dēlu arī ir jāsniedzas pie Debesu Tēva.
Dievs pasaulē ir devis Veco un Jauno Derību, kas mums ir jāpilda. Mums nav tiesību taisīt nekādas atkāpes no Dieva Vārda un Dieva likuma. Ja Dievs pasaulē dod kādu liecību, tad Dievs arī nodrošina, lai tā būtu dzīva cilvēku vidū. Dievs pats gādā, lai Viņa Vārds mūsos būtu dzīvs un darbotos.
Tieši Dieva Vārds mājo mūsos, jo ar to mēs tikām radīti. Ja cilvēks atzīst Dieva Vārdu, tad šī Vārda spēks viņā ir dzīvs un tas vairo viņa iekšējo spēku.
Ja cilvēks pieņem Dieva Vārdu, kas rakstīts Bībelē, tad tas viņā darbojas kā Dieva spēks un atver daudzus jo daudzus vārtus uz viņa iespējām.
Ja cilvēks neatzīst Dieva Vārda spēku, tad viņa miesā Dieva Vārda spēks nedarbojas. Tādā cilvēkā iestājas klusums, jo Dievs nedod savu Svēto Garu, un cilvēka gars sāk mirt. Cilvēks zaudē iespēju daudz iegūt no Dieva dotās bagātības.
Ļoti žēl, ka liela dala cilvēku palaiž garām iespēju ik dienu saņemt Debesu Tēva stiprinājumu. Cilvēks tā var zaudēt tik daudz, ka pienāk mirklis, kad cilvēka gars ir uz nebūtības robežas. Tas nozīmē, ka cilvēka gars, kas pirmsākumā tika radīts skaists un pilnīgs, var nonākt līdz iznīkšanai.
Debesu Tēvs ir ļoti gādīgs un katram cilvēkam vēl trīs reizes dod iespēju, lai izdzīvotu.
Tātad — ja cilvēka gars ir nonācis uz iznīkšanas robežas, tas nozīmē, ka dzīvība cilvēka debesu ķermenī var izgaist. Šā cilvēka gara dzīvības spēks ir pietuvojies nullei. Ja Dievs nestiprinātu cilvēka garu ar savu spēku, tad viņā dzīvība izgaistu. Cilvēks nodzīvotu zemes dzīvi, nomirtu, un ar to būtu viss, bet šā cilvēka dvēsele aizietu uguns un sēra jūrā, lai tur mūžīgās ciešanās izpirktu savus grēkus. Neviens cilvēks vai eņģelis nevar un nevarēs dzīvot brīvi, līdz neizpirks savus grēkus. Protams, visātrāk tos var izpirkt tieši uz Zemes.
Tātad, ja cilvēks ir nonācis uz gara dzīvības un nāves robežas, tad Dievs cilvēka garu stiprina, lai viņš tomēr izdzīvotu.
Mums ir jāzina, ka Debesu Tēvs ikvienu cilvēku mīl un dod tam iespēju izdzīvot. Bet visam ir sava robeža. Ja cilvēks izaicinoši neievēro Dieva baušļus, tad arī sekas būs negatīvas. Dievs ir ļoti taisnīgs, un mums šis taisnīgums ir jāpieņem.
Ja cilvēks ir saņēmis stiprinājumu no Dieva, to satver un sāk atgūt savas gara vērtības, tad par to ir prieks mums visiem.
Jūs taču zināt daudzus piemērus, kad smagi grēkojis cilvēks tomēr atgriežas uz pareizā ceļa un vairs negrēko. Mēs visi priecājamies, ja krāpnieks vairs nezog vai nemelo. Mēs priecājamies, ja laulības pārkāpējs atgriežas ģimenē un vairs negrēko.
Tātad ziniet — Dievs katram cilvēkam dod iespēju izdzīvot un mums šī iespēja ir jāizmanto!
Jūs taču zināt, ka debesis ir Dieva goda tronis. Pie debesīm nedrīkst zvērēt. Bet jums jāzina, ka no debesīm Dievs uzrunā cilvēkus. Tā tas bija jau senos laikos. Tā tas ir arī tagad. Cieniet un godājiet debesis, lai arī kādā krāsā tās būtu vai arī kādiem mākoņiem klātas!
Mums visiem patīk zilas debesis un spoža saule. Tad mēs spējam sajust Dieva plašumu, varenību un gādību, lai mums klātos labi.
Debesis dienā izstaro gaismu, bet naktī ienes mieru un klusumu. Mēs izjūtam debesis pirms negaisa vai vētras, izjūtam vakara sauli un zinām, kāds gaidāms rīts. Rīta saule izsaka visvairāk — tā vēsta par dienu, par Dieva klātbūtni.
Jūs esat ievērojuši zeltaini baltu sauli, kas tik mīļi ar saviem stariem glāsta zemi un cilvēkus. Jūs esat ievērojuši arī pusdienas spožo sauli, kad šķiet — tā izdedzina visu lieko, kas ir uz Zemes.
Debesīs vienmēr dzīvo Dieva Svētais Gars. Jūs jautāsiet, kā to var apjaust? To var izjust ar sirdi vai redzēt ar gara acīm. Dieva Svētais Gars ir balta, spoža un bezgalīgi mīla gaisma, kas reizē ir arī stingra un valdoša. Jo augstāk debesīs virs Zemes paceļas cilvēks, jo vairāk ir izjūtams Dieva Gars.
Uz Zemes cilvēks ar savu klātbūtni pasauli ir piesārņojis. Katrs grēks un pāridarījums otram cilvēkam iesakņojas dziļi zemē, priekšmetos un visā, kas ir ap mums.
Kaujas lauks, kur daudzi karavīri krituši, ilgi jo ilgi izraisa nospiedošu sajūtu: dala no cilvēku dvēselēm pametušas savu tiesu kaujas laukā. Pat savvaļas augi tur negrib augt, arī dzīvnieki izvairās no tādām vietām.
Bet cilvēki mēdz darīt daudzas netiklas lietas, un tas viss jūtams uz zemes, arī dzīvokļu sienās un dažādos priekšmetos. Tādēļ Dieva Svētajam Garam šajā cilvēku radītajā haosā ir grūti.
Dieva Svētais Gars ienes pasaulē un cilvēkos harmoniju, mieru un Dieva gribu. Tāpēc cilvēki bieži grib doties kalnos vai mežā, pie jūras vai upēm, kur rodama šī harmonija. Tur dabā valda miers un sakārtotība. Tur arī Dieva Svētā Gara klātbūtne ir reāla.
Dieva Svētais Gars ienāk tādā cilvēkā, kurš sevi ir sakārtojis un dzīvo ticībā uz Dievu. Tāpat arī dabā Dieva klātbūtne ir jūtama debesīs, pie ūdens un klusos, skaistos dabas nostūros.
Cik labi, ka mēs ik dienu redzam debesis — Dieva mājokli! Tur, tālu tālu aiz debesīm, ir Debesu pasaules un Dieva sagatavotā Debesu Valstība. Debesīs Dievs atklāj savu spēku un varenību ar dažādām dabas parādībām — zibeni, pērkonu, ziemeļblāzmu, varavīksni. Un tā katru dienu kādā Zemes nostūrī debesīs redzams kaut kas no Dieva.
Mums jāmācās uzrunāt Dievu, kas ir debesīs! Ir jāmācās izjust debesis, jo tās ir daļa no Dieva radītās pasaules!
Lidojot debesīs, cilvēku vienmēr pavada īpašas izjūtas. Lidot — tas nav kā staigāt pa zemi vai braukt ar laivu pa jūru. Tas ir vel skaistāk. Debesis cilvēks apjauš Dieva plašumu un varenību. No augstuma skatoties, cilvēki un mājas liekas mazi. Debesīs var izjust, cik plašs un varens ir Dieva Svētais Gars, kas mūs visus aptver vienlaikus. Mēs esam Dievā. Mēs visi esam Dievā. Tātad mēs visi esam viena Debesu Tēva bērni.
Kāpēc tad mums ķildoties un strīdēties? Kāpēc būt greizsirdīgiem un skaudīgiem vienam uz otru? Mums ir jāmācās mīlēt savu tuvāko, jo tas taču ir mūsu brālis vai māsa. Un mēs mīlam savu brāli vai māsu. Bet kāpēc bieži vien otrs — kaimiņš vai kāds cits cilvēks — šķiet tas ļaunākais vai sliktākais?
Jā, mēs redzam, kāds ir otrs cilvēks, bet kādi esam mēs paši? Biežāk cilvēkam ir jāvēro sevi un tikai tad jānovērtē otrs cilvēks.
Ir jau viegli pateikt — pie visa vainīgs ir Jānis vai Pēteris. Bet varbūt paša cilvēka vaina pie grēka darbiem ir vislielākā?
Tik labi būtu, ja cilvēks varētu paškritiski paraudzīties uz sevi no malas! Tad viņš spētu sevi novērtēt daudz pilnīgāk. Bet uz mums daudzi cilvēki skatās no malas un mūs novērtē. Jā, cilvēka vērtējums ir tikai cilvēka vērtējums, bet tomēr ir jāieklausās, ko cilvēki par mums runā. Ja tā ir kritika, tad ne bez iemesla radusies. Varbūt ir kāds pamats tam, ko cilvēki spriež?
Katram pašam ir jāatrod tas vidusceļš, pa kuru ejot viņš spēj būt prasīgs pret sevi. Neviens cits nespēs par cilvēku tā gādāt kā viņš pats. Tāpēc mācīsimies būt prasīgi pret sevi!
Cilvēkā ir gars, kurš nes Patiesību no Dieva. Tātad katrā ir kaut kas taisnīgs no Dieva, kas spēj būt prasīgs. Ir jācenšas šajā dzīvē būt paklausīgiem savam garam, t. i., sev pašam.
Cilvēka debesu ķermenis ir jau dzīvojis loti ilgi pirms šīs pasaulīgās dzīves. Un tagad, nonācis uz Zemes, tas dzīvo zemes miesā un ir cilvēka labais un gudrais draugs, kuram ik dienu var prasīt padomu. Jā, jūs varat sev jautāt, un jūs sagaidīsiet pareizo atbildi. Atbilde sekos, bet ne uzreiz. Dienu pēc dienas, paļaujoties uz Dievu un savu garu, jūs sajutīsiet, kā arvien biežāk nāk atbildes no jūsu sirds. Un ar to pašu mirkli sajutīsiet, ka neesat viens, bet jūsos mīt dzīvs gars, kurš ir gudrs, patiess un mīlestības pilns.
Tik skaists ir tas cilvēks, kas atradis sevi! Tad viņš vairs nav viens, bet miesa, dvēsele un gars ir kā viens vesels. Tā ir liela bagātība, ja cilvēks ir atradis sevi un dzīvo kā viens vesels!
Cilvēkam dzīvē gadās zaudēt tik daudz kā no pasaulīgām vērtībām, bet viņš atrod sevi un arī tās garīgās vērtības, kuras ir viņā pašā. Un viņš ir laimīgs.
Tas, kas meklē, tas atrod! Tātad galvenais nav uziet dimanta raktuves vai zelta kalnus — labāk ir atrast sevi, jo tur ir tās izcilās vērtības, kuras Dievs mūsos ir radījis. Cilvēks ir bagāts ar sevi pašu, arto gara bagātību, ko Dievs viņam ir devis.
Lai mūžīga ir mūsu pateicība Dievam, visa Radītājam!