JĒZUS KRISTUS PARĀDĪŠANĀS DEBESIS
(..) Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs. Pāvila II vēst. kor. 4:18
No agras bērnības mans sapnis bija kļūt par lidotāju. Es vēroju debesis un lidmašīnas. Mācījos vispārizglītojošā un sporta skolā. Muzicēju. Mans bērnības sapnis lidot dzīvoja līdz ar mani. Lidojot pirmo reizi virs Rīgas ar lidmašīnu AN-2, pārliecinājos, ka debesīs lidot man ļoti patīk. Es sajutu un redzēju, cik Zeme un cilvēki ir mazi attiecībā pret plašumu, ko aptver debesis.
Mans sapnis piepildījās. Es iemācījos lidot ar lidmašīnām, ar kurām varēja veikt augstāko pilotāžu. Tās spēja pārsniegt skaņas izplatīšanās ātrumu divkārt. Ar tām varēja lidot stratosfērā līdz 20 km augstumam. Septiņpadsmit gadus mans uzdevums bija lidot debesīs un pildīt savus darba pienākumus.
Debesis man ir ļoti mīlas. Tur ik dienas es redzu daudzas zīmes, ko Dievs man parāda. Kā saullēkts un saulriets katru dienu ir citādāks, tā arī debesis ik dienu ir savādākām krāsām un mākoņiem rotātas. Tās aptver bezgalību.
Debesis ir Dieva goda tronis. Debesīs izpaužas Dieva varenība un spēks. Pērkons un zibens liecina par Dieva esamību.
Zibens gaisma ir Dieva spožums. Es mīlu pērkonu un zibeni, jo sajūtu tajos Dieva spēku un pilnību. Pēc pērkona gaiss uz Zemes ir tīrāks. Mēs varam dzīvot un pateikties Dievam par to, ka mums nekā netrūkst.
Lidojot es piedzīvoju daudzas avārijas situācijas, kad Dievs paglāba mani no nāves. Lidojot debesīs, es trīs reizes kritiskos brīžos izjutu nāves elpu. Tad redzēju sevi no malas, un saiknes ar savu ķermeni man vairs nebija.
Tajā mirklī cauri apziņai izskrēja mans nodzīvotais mūžs. Es skatīju savu bērnību un savas dzīves notikumus. Un es ar visu augumu sajutu — viens mirklis, un cilvēks var nebūt. Tikai Dievs var saglabāt cilvēka dzīvību un to uzturēt. Iekšēji kāds spēks man piesauca — Dievs, palīdzi! Tas notika sešpadsmit kilometru augstumā. Mana apziņa atgriezās, un es spēju ar lidmašīnu nosēsties uz Zemes.
Katrā no šīm situācijām es izjutu, cik maz šķir cilvēka dzīvību no nāves. Tai mirklī cilvēks to neaptver. Cilvēks ieiet nemaņā un vairs nevalda pār sevi. Dievs visu redz un zina.
Katrs tāds mirklis pienāca negaidot. Pārdzīvojot šos kritiskos brīžus, es sajutu, ka nebija manos spēkos atrisināt šīs avārijas situācijas. Jo lidotāja darbā diezgan bieži nākas sastapties ar situācijām, kuras nav iespējams paredzēt, un nav pamācību, kā tādos brīžos rīkoties, jo tie ir vienreizēji.
Šajos brīžos var apjaust, ka vara pār visu pieder vienīgajam Dievam. Cilvēka gars vienmēr ir savienots ar Dievu, un tādējādi gars var palīdzēt tādās kritiskās situācijās.
Kamēr cilvēks nav nokļuvis līdzīgā stāvoklī, viņam ir grūti to saprast. Tāpēc katram pašam ir jāizdzīvo daudzas situācijas, lai par to pārliecinātos. Bet cilvēkam ir dota iespēja ticēt teiktajam. Visvieglāk ir neticēt, pateikt — tas nevar būt! Pareizāk ir noticēt, kaut vai par vienu procentu, ka tas tā varētu būt. Pēc tam dzīves laikā var pārliecināties, vai tā ir vai nav.
Es kādreiz stāstīju citiem par situācijām, kurās nokļuvu, lidojot debesīs. Bieži vien es jutu, ka cilvēks neticēja stāstītajam, jo nevarēja iedomāties un pieļaut, ka kaut kas tāds ir iespējams. Jo pats nebija nokļuvis līdzīgās situācijās debesīs.
Pēc tam es stāstīju par debesīs radušos situāciju, to vienkāršojot. Vēl biežāk es klusēju un nestāstīju par savu darbu. Kāpēc jāstāsta, ja cilvēks netic?
Es rakstu par to, ko skaidri redzu, aptveru, dzirdu un izjutu. Man Jēzus Kristus sauca: „Raksti!” — un es rakstu.
(..) Tāpēc, ka tu mani esi redzējis, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! (Jāņa ev. 20:29)
Pirmo reizi Jēzus Kristus man atklājās 1990. gadā. Es darbojos VEF kultūras pils tēlniecības studijā „Doma”. Lielvārdes parkā jau bija tapušas dažas skulptūras pēc eposa „Lāčplēsis” tēliem. Es arī tiku no ozola izcirtis trīs tēlus. Mūsu studija bija iecerējusi izcirst no koka arī Dieva tēlu.
Un tad man debesīs atklājās Jēzus Kristus un teica: „Nem koku un cērt tajā Jēzus Kristus tēlu, lai būtu redzama seja ar stingrām acīm, rokas un kājas. Visam cauri lai iet krusts, un tēls lai ir iekš koka, jo Dievs ir visur un visā. Tu cirtīsi, un tev tas izdosies.”
Divas diennaktis ik mirkli es redzēju Jēzu Kristu debesīs. Kad es sāku cirst skulptūru ozola kokā, es ik mirkli sajutu, kā Dievs man palīdz. Tā ir bezgalīgi patīkama sajūta, ka neesi viens, bet blakus visu laiku ir Dieva Svētais Gars, kas cilvēku vada. Un Jēzus Kristus skulptūra tapa. Vēl šodien tā stāv Lielvārdes parkā īpaši izredzētā vietā.
Tajā laika periodā es biju izlasījis Bībeli un vēl visas pieejamās grāmatas par garīgām tēmām. Viss laiks aizgāja, lasot grāmatas par tām reliģijām un garīgām lietām, ko cilvēce gadsimtu gaitā bija iepazinusi.
Visu 1990. gada novembri man atklājās redzējums par skaistām pasaulēm, reālām un dzīvām, ar cilvēkiem un mājām, ar
skaistu dabu un debesīm. Es varēju pieiet un apskatīt šos cilvēkus. Tie nebija līdzīgi Zemes ļaudīm, un viņu mājokļi neatgādināja Zemes mītnes. Māju arhitektūra bija pārsteidzoši skaista.
Es jutu, ka kāds mani vada un rāda to pasauli. Redzējums turpinājās dienu un nakti, tieši mēneša garumā. Un tad izgaisa. Es to atceros vēl šobrīd un jūtu, cik reāla ir debesu pasaule.
Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis.
(Jāņa ev. 12:44)
Otro reizi Jēzus Kristus parādījās man 1990. gadā Ziemassvētku vakarā. Atvērtās debesīs es redzēju Jēzu Kristu sēžam pie goda galda un ar Viņu divpadsmit apustuļus. Es skaidri redzēju viņu sejas un dzirdēju viņu teikto. Nokritis uz ceļiem, jautāju: „Kungs, kāpēc tieši man ir tas gods to visu skatīt?” Jēzus Kristus man teica: „Dievs ir sagatavojis tavu likteni vēl pirms tavas dzimšanas. Tagad tu esi gatavs, lai piepildītu Dieva nodomu tevī. Tu darīsi Dieva darbus, un Dievs sargās tavus ceļus. Tas nebūs viegli, bet tu spēsi visu paveikt.”
Un mana dzīve iegāja Dieva noliktā liktenī. No tās dienas ik mirkli es debesīs redzu Jēzu Kristu goda krēslā sēžam, un gaisma no Viņa sirds spīd pār mani.
Arī šobrīd rakstot es to visu redzu un esmu laimīgs piepildīt ik darbu, ko Dievs man uztic. Pēc šīs Ziemassvētku atklāsmes Jēzus Kristus mani gandrīz veselu gadu mācīja, rādīja, pārbaudīja un gatavoja, lai es būtu uzticīgs Dieva kalps. No pavasara līdz rudenim sagaidīju katru saullēktu kalnā un gāju tās takas, kuras bija noliktas. Tas laiks bija grūts, bet reizē ļoti interesants. Dievs atklāja lietas, par kurām es nezināju. Es sāku redzēt garā cilvēkus, redzēt cilvēka miesu visā pilnībā. Redzēju cilvēku dvēseles, un Jēzus Kristus man atklāja cilvēka smalko uzbūvi.
Ar mikroskopu var ieraudzīt tikai visrupjāko miesas šūniņu un tās uzbūvi. Cilvēks Dievam radīts bezgalīgi pilnīgs. Smalkā miesas, dvēseles un gara uzbūve cilvēkam ir noslēpums.
Es skaidri sāku redzēt cauri cilvēkam, arī materiālajai pasaulei. Agrāk es domāju — kā tas ir iespējams? Ja Dievs cilvēkam atklāj smalko gara redzi, tad cilvēks var redzēt, kas ir aiz šīs materiālās pasaules.
Blakām cilvēkam ir eņģeli, bet ar pasaulīgo redzi tos nav iespējams ieraudzīt. Katram cilvēkam blakām ir viens eņģelis, kurš pieraksta viņa dzīves galvenos notikumus, un otrs, kurš cilvēku sargā un gādā, lai viņā piepildītos Dieva nodoms.
Cilvēka liktenis ir no Dieva nolikts. Cilvēkam ir izvēle — iet pret vai pa šo likteņa ceļu. Dievs izraugās katrai cilvēka dienai to visdrošāko likteņa ceļu. Ari es piepildu Dieva nolikto likteni manī un esmu loti laimīgs. Viss, kas radīts, ir radīts Dievā, un ārpus Dieva nav nekā. Tātad tik un tā cilvēks dzīvo Dievā, un, līdzko cilvēks sāk dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem, tā cilvēks saņem ļoti bagātīgas gara dāvanas no Dieva.
Kalpot Dievam un savam tuvākajam, tas nozīmē dzīvot un dzīvot mūžīgi. Tā ir liela laime un liels prieks. Ari jums visiem es to novēlu!
Kalpot Dievam, tas nozīmē iet pa visgrūtāko un visšaurāko ceļu. Arī mans ceļš ik dienas bija ejams ar maksimālo spriedzi un piepūli. Bet man nekad pa šiem gadiem nav pietrūcis spēka, jo Dievs, kā solījis, gādā par mani ik mirkli.
Dievs cilvēkam var dot visu nepieciešamo.
Pamatu pamatā šajā ceļā ir mīlestība uz Dievu un savu tuvāko. Pirms gadiem desmit es saskaitīju cilvēkus, kurus mīlu. Iznāca daži desmiti. Es toreiz domāju — kā var mīlēt visus cilvēkus? Cik lielai ir jābūt sirdij, lai mīlētu visus cilvēkus? Mīlētu un dzīvotu ar mīlestību? Tikai tad, kad pār mani nāca Dieva gaisma un manu miesu vadīja Jēzus Kristus, es iemācījos mīlēt visus cilvēkus un eņģeļus, arī garā mazākus cilvēkus.
Un kas mani redz, redz to, kas mani sūtījis! (Jāņa ev. 12:45)
Es bezgalīgi mīlu Dievu un cilvēkus, kas ir man apkārt.
Es priecājos par katru labu īpašību cilvēkā. Katra labā īpašība cilvēkā paver ceļu nākamajai, un cilvēks kļūst skaistāks. Dievs pirmsākumā visus cilvēkus radīja skaistus. Arī miesā bērniņš piedzimst skaists un pilnīgs. Tikai dzīvē cilvēks mainās. Grēks cilvēku izmaina uz slikto pusi, labi darbi — uz skaistāko pusi. Cilvēkam dzīvi vajag nodzīvot kā daiļskanīgu simfoniju, kam notis ir no Dieva, bet spēlētājs — pats cilvēks.
Cilvēka faktiskais stāvoklis ir redzams pēc acīm. Acis ir miesas spogulis. Protams, arī seja, rokas, kājas, arī pats augums raksturo cilvēku. Ir bezgalīgi daudz pazīmju un likumsakarību, pēc kurām par cilvēku var pateikt loti daudz. Arī gaita raksturo cilvēku. Bet galvenais tomēr ir mācīties mīlēt cilvēku un mēģināt saskatīt viņā labo.
Cilvēka liktenis ir paša rokās. Ja cilvēks dzīvos ticībā, tad Dievs vienmēr palīdzēs izdzīvot šo zemes dzīvi skaisti.
No Jēzus Kristus goda troņa pār Zemi un pasaulēm spīd bezgala spilgta un pilnīga gaisma. Apkārt tronim sēž divdesmit četri vecajie un četras dzīvās būtnes. Dieva priekšā ir septiņi Dieva draudžu eņģeli. Zemi no četrām debess pusēm tur četri Dieva eņģeļi. Uz Zemes un debesīs es redzu lielu skaitu eņģeļu, kuri pilda Dieva darbus. Aiz pasaulīgā ir dzīva gara pasaule, pār kuru valda Jēzus Kristus. Uz Zemes cilvēks dzīvo trijās dimensijās, bet blakām vēl eksistē pārējās četras dimensijas, kurās ari dzīvo Dieva radības.
Cilvēkam gara redzi var atklāt tikai Dievs. Gara redze aptver visas septiņas dimensijas. Redzēt un būt ceturtajā dimensijā nozīmē redzēt aiz šīs pasaules esošo. Redzēt piektajā dimensijā nozīmē redzēt visu iekš tā, kas ir blakām. Sestā dimensija nozīmē redzēt un dzīvot, aptverot visu, kas eksistē blakām. Un septītā dimensija nozīmē aptvert visas dimensijas kustībā. Redzēt septiņās dimensijās nozīmē redzēt, izjust, aptvert visu, kas ir blakām radīts no Dieva, līdz tai pakāpei, līdz kurai Dievs atklāj.
Arī eņģeli ir ierobežoti savās spējās. Dievs uztic katram eņģelim savus darbus un dod nepieciešamās spējas. Ja cilvēks dara Dieva darbus, tad Dievs arī cilvēkam dod nepieciešamās spējas. Gan eņģeļi, gan cilvēki atbild par saviem darbiem Dieva priekšā, kā arī es atbildu Dieva priekšā par saviem darbiem.
Jēzus Kristus man atklāja un parādīja visas pasaules, aizsaules un Debesu Valstību. Es rakstu un tagad tās visas redzu.
Dieva pasaulē ir daudz mājokļu, un Dievs gādā, lai taisnajam vienmēr būtu, kur dzīvot. Miris miesā, cilvēks nav miris, bet garā augšāmcēlies trešajā dienā, dzīvojošs un elpojošs. Tad viņš nonāk tajā pasaulē, kuru nopelnījis.
Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā.
(Jāņa ev. 12:46)
Jēzus Kristus man ir parādījis tās aizsaules, kurās cilvēks dzīvo pēc šīs dzīves. Taisnās tiesas diena nāks pār visiem — pār dzīviem un mirušiem. Bet — miris miesā — tas nenozīmē, ka cilvēks ir miris. Dievs ir dzīvo, nevis mirušo Dievs. Mirušajiem Dievs vairs nebūtu vajadzīgs. Es redzu savus tuvākos cilvēkus, kuri miruši uz Zemes, bet dzīvo debesīs. Es redzu, ko viņi dara. Tagad rakstot es redzu savu tēti, vectēvus, vecāsmātes, māsīcu, redzu, ka viņi dzīvi.
Ticēt — tas nozīmē dzīvot. Ticība sākas arī ar ticību mūžīgai dzīvošanai.
Es redzu, kā no Jēzus Kristus uz cilvēkiem kā balti pavedieni staro Dieva Svētais Gars. Dievs gādā, lai nevienam, kas taisns, nekā netrūktu uz šīs Zemes. Ja cilvēkam ir maize un ūdens, un jumts virs galvas, tad tas jau ir pietiekoši daudz. Cilvēkam tīk pasaulīgi labumi. Jo to vairāk, jo gribas vēl vairāk. Dievs zina, cik kuram vajag. Ja cilvēks mazāk tiecas pēc pasaulīgām bagātībām, tad vairāk atliek laika, lai uzkrātu debesu bagātības.
Man visa dzīvē ir pietiekami, Dievs gādā, lai man pietiktu
spēka padarīt noliktos darbus. Ja Dievs kaut ko cilvēkā piepilda, tad tas arī notiek. Tā bija ar mani.
Ik mirkli es jūtu garīgu saikni starp Jēzu Kristu un sevi. Es skaidri redzu un dzirdu Dieva Dēla balsi no debesīm.
Lai cilvēkā piepildītos kas liels, ir jāiegulda daudz darba. Es strādāju ar visu savu spēku un prieku, atdodot darbam visu, kas manī ir. Tā ir bezgalīgi patīkama sajūta — kalpot Dievam.
Dievs dod prieku un gandarījumu par katru padarīto darbu.
Visa pasaule un cilvēki savā dziļākajā būtībā ir izmainījušies. Dievs piepilda savus apsolījuma darbus pasaulē un debesīs.
Jēzus Kristus ir šo Dieva darbu veicējs.
Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, — cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu visu labā, kāda liecība dota savā laikā.
Pāvila I vēst. Timot. 2:5, 6
