PAĻĀVĪBA
Lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet. Klaudzinājiet, tad jums taps tvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.
Mateja ev. 7:7,8
Dzīvot paļāvībā uz Dievu nozīmē uzticēt sevi Dievam visās pasaulīgās lietās. Mēs Dievā dzīvojam, un paļāvība uz Dievu ir mūsu vienīgais glābiņš. Pasaule cilvēku ar grēku nospiež, un reizēm viņam ir bezgala smagi. Tad atliek vienīgi paļāvība uz dzīvo Dievu.
Mēs visi esam Dieva bērni, un Dievs mūs nes sevī. Mūsu saiknei ar Dievu ir pastāvīgi jābūt dzīvai. Šī dzīvā saikne ir mūsu ticība un paļāvība uz Dievu. Tā ir pirmā saikne ar dzīvo Dievu. Ar to mēs vispirms sajūtam Dievu un tad sevi, ka mēs esam.
Mēs ticam, ka esam ne tikai miesā, bet arī garā. Ticība mūsos paver pirmās kārtas vārtus uz mūsu garu. Ar ticības spēku mēs ticam, ka esam un būsim, un paļaujamies uz Dievu ar visu savu sirdi.
Paļāvība ienes cilvēkā mieru un drošību par nākotni. Nekas nevar būt ārpus Dieva. Tātad mēs esam Dievā un nepazudīsim, ja paļausimies uz Dievu un ticēsim Jēzum Kristum. Ticība cilvēkā dzīvo kopā ar paļāvību uz Dievu. Ja kāds nepaļaujas uz dzīvo Dievu, tad viņā trūkst ticības.
Paļāvība nāk no cilvēka kopā ar ticību. Ticība nāk no cilvēka gara un, savienojoties ar miesu, cilvēkā rada drošu paļāvību uz visuvareno Dievu.
Kad cilvēkam viss zūd, tad atliek vienīgi paļāvība uz Dievu. Tieši paļāvība uz Dievu daudziem dod iespēju izdzīvot. Ja cilvēks paļaujas uz Dievu, tad ar to mirkli Dievs gādā par cilvēku.
Skataities uz putniem gaisā, ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz vairāk vērti nekā viņi? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai — ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? (..) jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag.
(Mateja ev. 6:26, 31,32)
Un Dievs to visu mums dod. Tāpēc paļausimies uz Dievu, un Dievs to mums dos. Bet galvenais uzdevums mums ir mācīties ticēt Dievam un atzīt to, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Viss tiek savienots atkal Dievā, kā no Dieva mēs esam nākuši. Atgriezties pie Dieva mēs varam vienīgi caur Jēzu Kristu.
Iemācīties dzīvot paļāvībā uz Dievu nav viegli. Pamatakmens tam ir mūsu ticības apliecinājums Jēzum Kristum ik dienu.
Pēc rīta lūgšanas, pēc tēvreizes varam pateikt Dievam: Dievs, es šodien paļaujos uz Tevi.
Ja cilvēks to darīs ik dienu, tad pēc laika Dievs iemācīs paļauties uz visa Radītāju. Viena izlaista diena cilvēku atsviež tālu atpakaļ šajā paļāvības ceļā.
Paļaujoties uz Dievu, cilvēks vairs nemaldās pa pasaules cejiem, bet Dieva Svētais Gars cilvēku izved pa vispareizāko
likteni, pa piepildījuma ceļu. Tad cilvēks paveic visus vajadzīgos darbus ar prieku. Cilvēkam ir atvēlēts pietiekoši daudz laika, lai viņš paspētu visu izdarīt. Diemžēl daudzi savu laiku iznieko sīkumos, ļoti daudzos nevajadzīgos sīkumos, un neatliek laika galvenajam.
Galvenais cilvēkam ir paļāvībā uz Jēzu Kristu garā augt un krāt sevī debesu bagātības. Tad cilvēkā tiek piepildīts Dieva un paša cilvēka nodoms, kas tapis par vienu veselu. Tā cilvēks savienojas ar Jēzu Kristu.
Dievs valda arī pār cilvēka pasaulīgo prātu. Darot Dieva darbus, mēs darām arī savus darbus. Mūsu nodoms ticībā uz Jēzu Kristu ir saplūst vienā veselā. Dieva Gars saplūst ar cilvēka garu. Tas var notikt pilnīgā paļāvībā uz Dievu.
Paļāvībā mēs atgriežam sevi Dievam, un Dievs caur Jēzu Kristu mūs atgriezīs Dievā.
Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.
Jāņa ev. 3:21