Ēriks Delpers: grāmata ATKLĀSME


Categories:

 

CILVĒKA ATDZIMŠANA

To es uz jums esmu runājis, lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis.

Jāņa ev. 15:11,12

Cilvēka atdzimšana sākas ar ticību Dievam un ar ticību sev. Ticība Dievam sākas ar ticību Jēzum Kristum.

Ticība sev sākas ar atbildes meklēšanu uz jautājumiem — kas pašā pirmsākumā deva man dzīvību un kas šo dzīvību uztur? Ja cilvēks atzīst, ka dzīvību garā pirms dzimšanas miesā ir devis Dievs un Dievs gādā, lai šī dzīvība pastāvētu, tad šis atzi­nums paver durvis uz Patiesību. Tad cilvēks spēj ticēt, ka viss, kas ir radīts, ir no Dieva radīts. Cilvēks tad tic, ka šo Zemi un debesis ir radījis Dievs, ka pirmsākumā cilvēku ir radījis Dievs.

Ja cilvēks tic, ka viņš ir no Dieva dzimis, tad viņš spēj ticēt, ka var arī atgriezties pie dzīvā Dieva. Tad cilvēks tic uz dzīvību pirms un pēc šīs Zemes dzīves. Mēs ticam dzīvo Dievam. Mirušajiem Dievs nav vajadzīgs, jo viņu vairs nav. Kas tic uz dzīvību, tas ir dzīvs. Dzīvajam cilvēkam ir skaidra un patiesa ticība uz dzīvo Dievu, kas visu ir radījis.

Ja cilvēks tic Jēzum Kristum, tad viņā ir dzīvība. Nav cita ceļa pie Dieva, kā vien caur Jēzu Kristu. Tieši ticība Jēzum Kristum saglabā cilvēkā dzīvību. Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Dieva Tēva, kā vien caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu.

(..) Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz mani, dzīvos, ari ja tas mirtu. Un ikviens, kas dzīvo un tic uzmani, nemirs ne mūžam!

(Jāņa ev. 11:25,26)

Jēzus Kristus 1993. gadā man pirmo reizi parādīja, kā cilvēks pēc šīs dzīves uz Zemes tiek dvēselē un garā augšāmcelts. Kopš tā laika es redzu, kā, mirstot miesā, cilvēka dvēsele un gars divu eņģeļu pavadībā tiek augšāmcelts debesu pasaulē. Tur cilvēks nonāk dvēseļu pasaulē, kur tiek sagatavots pārejai uz tālāku dzīvošanu.

Trešajā dienā cilvēks garā un dvēselē dzīvo un elpo debesu ķermenī. Tāds, dzīvs debesu ķermenī, viņš nonāk Dieva priekšā, tad pēc Dieva norādījuma atbilstoši nopelniem nonāk vienā no septiņām pasaulēm, kur cilvēks dzīvo un izpērk savus grēkus. Un tā līdz taisnajai tiesai katram ir dota iespēja izpirkt savus grēkus. Tikai pēc grēku izpirkšanas cilvēks nonāk Dieva pasaulē.

Pēc Jēzus Kristus atzīšanas pār cilvēku nāk Dieva Svētais Gars, kas apskaidro prātu. Tad cilvēks sev jautā — kāds ir manas dzīves galvenais uzdevums? Ja cilvēks sāk meklēt atbildes uz garīga līmeņa jautājumiem, tad Dieva Svētais Gars viņu izved pa tām dzīves situācijām, kurās var pārliecināties par Dieva esamību. Dievs stiprina cilvēka gara un miesas saikni. Tad debesu ķermenis sāk atklāt zemes ķermenim gara augļus.

Lai cilvēka miesas un gara saikne atjaunotos, ir jāpilda Dieva baušļi. Dieva baušļi ir Dieva likums visiem cilvēkiem un eņģe­ļiem. Jo cilvēks mazāk grēko, jo skaidrāka un tīrāka ir viņa dvēsele. Gars ir kā saules gaisma, kas no cilvēka iekšienes caur tīru dvēseli var apspīdēt un apskaidrot miesu. Bez gara apskaid­rības miesa pazūd pasaules grēkos. Cilvēku var glābt tikai ticība Dievam, kurš izglābj viņu no pazušanas.

Ja cilvēka gars ir vesels, tad vesela ir arī miesa. Gars caur tīru dvēseli var apspīdēt miesu. Cilvēks var sajust savu garu ar izjū­tām sirdī un tiem skaistajiem gara augļiem, kurus Dievs ir radījis cilvēkā. Cilvēks var dzīvot mīlestībā, priekā, mierā, pacietībā, laipnībā, labprātībā, uzticībā, lēnprātībā un atturībā. Tad cil­vēks vienkārši ir laimīgs.

Cilvēks var izvēlēties — dzīvot nepilnīgu dzīvi bez sevis, bez Dieva, vai bezgala pilnīgu dzīvi — ar sevi un Dievu. Vienkāršāk sakot, dzīvot vai nedzīvot. Bez gara cilvēks miesā tikai eksistē. Vienīgi gars spēj miesu darīt dzīvu. Tad tā ir laba vide, kurā cilvēka gars var augt un vairot gara bagātības.

Gara apskaidrotu cilvēku redz iztālēm pēc acīm, pēc sejas pantiem, auguma, rokām, pēc dažām raksturīgām pazīmēm. Šīs pazīmes ir loti izteiktas, un nevar kļūdīties, atpazīstot patiesi Dieva mīlošu cilvēku. Dieva bērns viegli saskata sev līdzīgu Dievu mīlošu cilvēku. Gara acs pirmā pamana otru, garā skaistu, cilvēku, un tad instinktīvi arī pasaulīgā acs ierauga to. Cilvēki sajūt viens otru kā garā tuvu un pazīstamu cilvēku, kuram var uzticēties. Laimīgs ir tas, kuram acis ir redzīgas, ausis dzirdīgas un skaidra sirds.

Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Jums jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. (Jāņa ev. 3:7,8)

Cilvēka atdzimšanas pamatā ir viņa mīlestība uz Dievu un savu tuvāko. Kā puķe nevar augt un uzziedēt bez ūdens, tā cil­vēks nevar atdzimt bez mīlestības. Tieši mīlestība cilvēkā atver šūniņas gara gaismai un savieno miesu ar garu. Mīlestība cilvēku vidū ir kā krāšņs koks, kas ar laiku nes skaistus augļus. Gara mīlestību nedrīkst jaukt ar parastu aizraušanos fiziskajā līmenī. Cilvēkam cilvēks jāmīl vienkārši un patiesi, nepārkāpjot Dieva baušļus. Mīlestība ir visskaistākā nots, ko cilvēks spēj izspēlēt. Ja kādā cilvēkā nav pamodusies mīlestība, tad viņš dzīvojot nīkuļo. Miesa viņā gūst virsroku. Tādam cilvēkam šajā pasaulē ir smagi dzīvot.

Mīlestība cilvēkā pamodina miesu, dvēseli un garu vienotai darbībai. Tad vairs nav trīs, bet ir viens vienots cilvēks. Tāds cil­vēks top pilnīgs. Pamodies vienotai dzīvei sevī, cilvēks sāk saklau­sīt Dieva Patiesību. Tā nāk no cilvēka gara un apskaidro viņa pasaulīgo prātu uz patiesu, taisnīgu darbību. Cilvēks sevī sāk saklausīt savu gara balsi. Tā sākumā var izpausties tikai kā izjū­tas, kuras ir saprotamas. Bet, kad Dievs cilvēkā atklāj gara redzi un dzirdi, tad cilvēkam tiek dota spēja garā redzēt un dzirdēt.

Dieva Valstība ir mūsos, jo debesu ķermenis ir mūsos. Cilvēks, ja tas viņam no Dieva dots, var redzēt un dzirdēt garā. Tad šajā cilvēkā atklājas Dieva Patiesība un liecība, ko viņš var atklāt pasaulei. Ja cilvēks ir redzējis garā, tad viņš nevarēs teikt, ka nav redzējis. Tāpat kā pasaulē mēs redzam un liecinām par redzēto, arī, garā redzot, mēs liecinām par redzēto. Arī es liecinu, ko man Jēzus Kristus ir atklājis. Es pazīstu cilvēkus, kuri garā redz, saņem liecības no Dieva un redzētajam tic. Katrs, kas saņēmis Dieva liecību garā, kādreiz liecinās Dieva tautas priekšā. Svētīgs tas, kurš garā redz un tic.

Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mateja ev. 28:18-20)

Ja cilvēks tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un Viņā ir ceļš, patiesība un dzīvība, tad pār šo cilvēku no Debesu Tēva nāk Patiesības Gars, kas izgaismo cilvēku uz Patiesību. Dieva Svētais Gars cilvēkā rada apstākļus, lai cilvēks spētu iepazīt Dievu un atdzimtu.

Pilnīgs ir tikai Dievs. Šo pilnību Dievs dod saviem bērniem, kuri pakļaujas bauslībai. Ceļš uz pilnību ir mūžīgs. Tas ir arī patiesības iepazīšanas ceļš. Laimīgs ir tas, kurš ir sācis iet pa šo ceļu.

Dieva iepazīšanas ceļš ir skaists un pilnīgs. Tas dod cilvēkam prieku un laimi. Dieva izzināšanas ceļš aptver pašu cilvēku, aptver daudzas pasaules un valstības, Dieva Patiesību, mīles­tību un visu, kas ir Jēzū Kristū.

Dievs ir bezgalīgs savās iespējās. Tie, kas atpirkti no pasau­les, jau sākuši iet bezgalīgo Dieva Patiesības ceļu. Taisnajiem tas vēl priekšā. Cilvēkam sākumā jāatzīst Jēzus Kristus un savs gars, no Dieva radīts. Tikai tad pār viņu var nākt Dieva Patiesī­bas Gars, kas dos iespēju pakāpeniski izzināt visu, kas ir Dievā.

Mazs bērns dzīvo saskaņā ar savu garu, un viņā nav grēka. Kad cilvēks kļūst pieaudzis, tad miesa iecietinās apstākļos, kuros gars ir izolēts no miesas. Pieaugušam cilvēkam ir jāatrod sevi. Tas var notikt tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Tad Dievs sūta no debesīm Svēto Garu, kas cilvēka ticības spēkā atver visus sep­tiņdesmit vārtus uz debesu ķermeni. Un vēl ir svarīgi, lai cilvēkā grēki būtu piedoti.

Tikai tad, kad cilvēks ticībā uz Dievu sāk atzīt un sajust savu garu, viņā sāk darboties Dieva Svētais Gars. Tieši Dieva Patie­sības Gars izved cilvēku pa pareizajiem sevis un Dieva izzinā­šanas ceļiem.

Sevis pilnveidošanu jāsāk tieši no sevis paša, jāsaprot, kad pats esmu bijis vainīgs. Vai esmu šajā situācijā pareizi rīkojies? Cilvēkam ir jāizdara secinājumi par notiekošo vispirms sev pašam. Dievs dzīvē rada dažādas situācijas, lai cilvēks no tām mācītos un atrastu pareizo risinājumu. Ja cilvēks ir sācis anali­zēt savu rīcību un kritiski to novērtēt, tad viņš ir uzsācis sevis pilnveidošanas ceļu. Ar laiku var ievērot savas vismazākās kļūdas vai nepilnības.

Ja cilvēks nav sapratis savu vainu grēkā, tad grēks netiek piedots.

Salabsti ar savu pretinieku bez kavēšanās, kamēr esi ar viņu vēl ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod tiesas kalpiem un tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu (kvadrantu).

(Mateja ev. 5:25,26)

Dievs grēku radījis, lai cilvēks, izejot cauri grēkam, iepazītu ceļu bez grēka. Grēkam ir smagas sekas. Dzīve bauslībā dod dzīvību. Labs darbs nes prieku. Cilvēks caur grēku iepazīst patiesību, jo grēks atklāj, kas ir slikts, un dod iespēju iepazīt labo.

Ticīgs cilvēks, izdarījis grēku, saprot savu vainu un cenšas vairs neatkārtot tādu grēku. Viņš sāk jautāt sev, un sirds pasaka priekšā, kas ir grēks. Grēks spiež sirdi, jo tas ir smagums cilvē­kam un viņa gara sirdij. Miesas darbi ir grēcīgi, gars negrēko. Cilvēka gars var atklāt, kas ir grēks.

Ja cilvēks nemeklēs vainu sevī, viņš nevarēs atbrīvoties no grēka, nespēs atrast sevī patiesības augli — cilvēka garu. Jāmā­cās kritiski analizēt savu rīcību ne tikai kādā notikumā, bet arī visas dienas garumā. Cilvēkam rodas kaitīgi ieradumi, kurus pašam ir grūti pamanīt. No malas tas ir vieglāk saskatāms. Tikai tad, kad cilvēks ilgāku laiku ir prasīgs pret sevi, viņš spēj ievērot daudzas kļūdas un ieradumus, kurus viņš pieļauj.

Par sevi katram vispirms jādomā pašam. Jūs atklāsiet sevi un būsiet laimīgi.

Jāmācās piedot ikvienam  un lūgt ik dienas piedošanu Dievam par padarītajiem grēkiem. Arī ļoti mazs grēks ir grēks. Arī mazi grēki krājas dvēselē. Tā dienu no dienas, un grēku slā­nis dvēselē aug. Kā putekli istabā, ja tos neslauka nedēļu vai divas. Tad grīda un mēbeles pārklājas ar putekļu kārtu. Kā putekli ir jāslauka, tā arī grēki ir jāpiedod un jālūdz piedošana. Cilvēka miesas un dvēseles attīrīšanas ceļš ir ļoti grūts un sarežģīts. Pie tā ir jāstrādā visu mūžu. Tieši uz Zemes var ātri atbrīvoties no sakrātā grēka. Katru dienu, paļaujoties uz Jēzu Kristu, izpildot Dieva baušļus, piedodot grēkus un lūdzot grēku piedošanu, kā arī gavējot, cilvēks pakāpeniski atklās savu debesu ķermeni, vispilnīgāko un dārgāko, kas cilvēkam dots. Tas ir, atklās sevi, kas bijis, ir un būs. Ja cilvēks meklēs sevi, tad atradīs.

Bet kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies kā gavētājs ļaudīm, bet savam. Tēvam, kas ir apslēptībā un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tev to atmaksās gaismā. (Mateja ev. 6:17, 18)

Daudzi cilvēki meklē pasaules labumus un dārgumus. Bet Dieva Valstība atrodama sevī. Tieši cilvēka garā ir vislielākā bagātība, kas cilvēkam pieder. Cilvēka gara miesā Dievs ir radī­jis bezgalīgu pilnību — skaistu un mūžīgu. Cilvēka garā mīt visas skaistās, cilvēkam tik nepieciešamās īpašības. Tie ir gara augļi, kurus mēs zinām. Katrā cilvēkā var atklāties gara augļi. Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks tic Dievam, sev un vai pilda Dieva bauslību.

Dievs gara augļus ir radījis cilvēkā, lai tie viņā atklātos un būtu mūžīgi. Jēzus Kristus ir ceļvedis uz šīm bagātībām cilvēkā. Meklējiet sevi un jūs atradīsiet bezgalīgi skaisto pasauli, ko Dievs ir radījis jūsos!

Miesa ir Svētā Gara mājoklis. Svētais Gars cilvēkā var ienākt tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Cilvēks ar savu grēku izjauc līdzsvaru miesā. Tādā miesā Svētais Gars ienākt nevar. Cilvēks ir bezgala

smalks radījums. Ja cilvēkā ir kāda nopietna slimība, lāsts vai ir izjaukts enerģētiskais līdzsvars, tad to sakārtot var tikai Dievs — cilvēka Radītājs. Medicīna un zinātne pārzina cilvēka redzamo daļu, un lai tām veicas!

Dvēsele un gars ir debesu ķermeņa daļa. Kas ir no debesīm, to var sakārtot tikai Dievs. Ja cilvēka gars ir vesels, tad dvēsele un miesa arī top vesela. Ja gars ir vājš un nevesels, tad arī visa miesa ir tāda pat. Dievs ir Gars un dod Svēto Garu cilvēka ga­ram. Kad cilvēka gars top vesels, tad tas sakārto arī cilvēka dvēseli un miesu. Tikai Dievs spēj saredzēt smalko cilvēka ķermeni, ko cilvēks vēl nav iepazinis.

Svētīgs ir katrs, kurš turas pie saiknes: cilvēks—Dieva Dēls Jēzus Kristus—cilvēks, un tā vienmēr. Tikai un vienīgi Dievs ir visa pirmsākums. Ja cilvēkā dzīvo Dieva Svētais Gars, tad viss ir kārtībā. Mēs dzīvojam pasaulē, bet pasaule nav pārāka par mums, jo gars ir pārāks par pasauli. Miesas iespējas ir ļoti niecī­gas. Tās ir dotas tikai pasaulīgās dzīves laikā. Gara iespējas ir pilnīgas, un tās ir mūžīgas. Cilvēks, atdzimstot garā, atdzimst mūžībai.

Katram cilvēkam vēl šodien ir dota iespēja ticēt Jēzum Kristum, lai nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

(..) Dieva valstība nenāk ārīgi nemanāmā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur jo redziet, Dieva valstība ir iekš jums.

Lūkas ev. 17:20, 21