Ēriks Delpers: grāmata ATKLĀSME


Categories:

 

GARA AUGĻI

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva gars jūsos mājo?

Pāvila I vēst. kor. 3:16

Cilvēka labās īpašības mīt viņa garā, bet sliktās — viņa miesā. Kamēr cilvēks paļaujas savas miesas iegribām, tikmēr viņš pārsvarā dara grēka darbus. Ja cilvēks sāk ieklausīties sevī, viņš sāk pildīt Dieva baušļus, sāk ticēt, lūgt Dievam palīdzību — tā cilvēkā sāk pamosties viņa gars.

Tieši caur cilvēka garu uz mums runā Dievs. Tad cilvēks atdzimst. Viņa miesā sāk dzīvot gara augļi. Pienāk diena, kad cilvēka gars uzvar miesu. Un cilvēkā gara augļi ir dzīvi. Un cil­vēks patiešām sāk dzīvot. Tieši tāds, kāds viņš ir dzīvojis debesīs, tieši tāds pats viņš sāk dzīvot arī uz Zemes. Tad cilvēka gara augļi uz Zemes nes gaismu. Mēs ievērojam tādus cilvēkus, jo Dieva gaisma spīd pār viņiem.

Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat pakļauti bauslībai. Bet gara augli ir: mīlestība, prieks,  miers,  pacietība, laipnība,  labprātība,  uzticība,  lēnprātība un atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. (Pāvila vēst. gal. 5:22, 23)

Un, ja mēs piederam Jēzum Kristum, tad savu miesu esam situši krustā līdz ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs dzīvojam garā, tad lai arī garā staigājam. Mēs atsakāmies no grēcīgiem darbiem, kas piedien miesai.

Atcerieties, ka miesas darbi ved uz pazušanu. Tie iecietina miesu, un gars caur biezo grēka sienu nevar piekļūt miesai. Grēkojot jūs paši veidojat sev cietumu.

Miesas grēcīgie darbi ir: laulības pārkāpšana, netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpība elkiem, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudī­ba, slepkavība, plītēšana, dzīrošana. Tas, kurš dara tādas lietas, neiemantos Dieva Valstību. Man žēl cilvēku, kuri aizraujas ar pasaulīgiem kārdinājumiem. Kas ir aizliegts auglis, tas ir aiz­liegts. Tikai tad, kad cilvēks atsakās no aizliegtā augļa, viņš sāk atbrīvoties no grēka, un tad gars sāk ienākt miesā.

Lai gars ienāktu miesā, visiem dvēseles un miesas vārtiem jābūt atvērtiem. Tad gars jeb, vienkārši sakot, debesu cilvēks pats sāk dzīvot pasaulē, vadīt miesu, lai kopā ietu pa patieso, šauro, Dieva nolikto ceļu.

Cilvēks uz Zemes var būt bagāts ar gara augļiem. Tie ir daudzreiz lielāki un pilnīgāki par pasaulīgām bagātībām. Tie nes prieku, laimi un gandarījumu. Piemēram, mīlestība. Kurš gan kaut nedaudz nav baudījis mīlestības svētlaimi? Ja cilvēks izstaro mīlestību, tad arī Dievs viņu apstaro ar mīlestību.

Iemīlējies cilvēks ir kā putns starp Zemi un debesīm. Viņam ir cita laika, telpas un apstākļu izjūta. Tādu cilvēku apstaro viņa gars ar mīlestības spēku. Cilvēka gars dzīvo ārpus trijām pasau­līgajām dimensijām. Apgarota, mīloša cilvēka ķermenis tad savienojas ar šo Dieva radīto debesu ķermeni, kas dzīvo ārpus Zemes apstākļiem. Tajā mirklī cilvēks mīlestībā savienots ar otru cilvēku un ar Dievu debesīs.

Dievs dod iespēju cilvēkam mīlēt bērnībā un vismaz reizi jaunībā, lai viņš iepazītu gara augli — mīlestību. Laimīgs ir tas

cilvēks, kurš prot mīlēt visu mūžu. Es runāju par garīgo mīles­tību, nevis par seksu. Cilvēka intīmās attiecības pieder miesai. Jā, tās ir mīlestības sastāvdaļa. Bet, kad pagājusi mīlas pilna nakts, vai otrā dienā cilvēka sirdī ir palikusi mīlestība? Un trešajā un ceturtajā dienā — vai tā vēl pastāv?

Mīlestība pastāv tikmēr, kamēr cilvēks ir spējīgs mīlēt. Cil­vēkam ir dota iespēja mīlēt Dievu un savus tuvākos mūžīgi. Es jums novēlu mīlēt patiesi un no sirds!

Vislielāko mīlestību dāvā Dievs. Ja cilvēks var tai atbildēt ar savu mīlestību, tad viņš var sajust ārkārtīgi patīkamu, mīļu, bezgalībai līdzīgu pieskārienu sirdī un visā augumā. Tā ir neizsakāma sajūta, kuru atceries visu dzīvi, un ik mirkli apjaut, ka tevī ir kaut kas no mūžīgā Dieva.

Es nesu šo sajūtu sevī ik brīdi. Mana sirds ir gaismas pilna, un tajā staro bezgalīgas mīlestības avots ar īpašu dzestrumu, kas aptver visu miesu. Tad pasaule liekas maza bezgalīgā Dieva priekšā. Tad gribas dot un dot visiem. Es esmu laimīgs dot to, ko man dod Dievs. Es sajūtu katru sirdi, kura ir spējīga mīlēt. Tad mēs neesam tikai paši par sevi, bet pār mums ir mūžīgais Dievs. Tad sajūti prieku un jēgu visai dzīvei.

Kas ir dzēris no Jēzus Kristus mīlestības avota, tam nemū­žam neslāps un nešalks, tam visa būs pietiekoši ik mirkli.

Mīlestības gaisma ir kā maiga un silta vēja pieskāriens. It kā to neredz, bet tajā pašā mirklī tas ir. Tu jūti ar visu augumu, ka to aptver kaut kas bezgalīgi mīļš un patīkams. Tā ir mīlestība.

Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

(Pāvila vēst. rom. 8:38,39)

Lielā mīlestība cilvēkā ienāk no Jēzus Kristus. Tad tā ir cilvēkā un nepazūd. Ikdienas mīlestība izgaist. Ir, un pēc tam tās vairs nav. Kur tā paliek?

Dievs māca mīlēt garā ne tikai vienu cilvēku. Kā Jēzus Kristus mūs visus mīl, tā arī mums jāmācās dzīvot mīlestībā ar visiem. Nevis ar Jaunu un naidu, bet ar mīlestību. Mīlestībā ir bezgalīgs spēks, tajā sadeg cilvēku naids un Jaunums. Vislielākais spēks cilvēkā ir mīlestības spēks, jo to viņam dod Dieva Svētais Gars.

Kā mēs viens otru pazīstam? No tā, ka mēs viens otru mīlam. Mūsu sirdīs ir Jēzus Kristus gars, kas ir mūsu lielās mīlestības avots. Šis avots ir savienots ar mūžību. Katrs, kam daļa pie Jēzus Kristus mīlestības avota, dzīvos mūžīgi. No padebešiem, no Jēzus Kristus sirds pār Dieva bērniem spīd balta mīlestības gaisma. Tā apmīļo ikvienu, kas ir ticīgs Dievam un patiesi mīl Jēzu Kristu.

Daži cilvēki saka — es mīlu Dievu, bet tevi gan nemīlu. Tāds cilvēks liekuļo. Ja cilvēks nav iemācījies mīlēt savus tuvākos, viņš nespēj patiesi un no visas sirds mīlēt Dievu. Tā ir Dieva nolikta mēraukla. Sākumā ir jāiemācās mīlēt tuvākos cilvēkus, kurus redzi, jūti, un dzīvē jāpierāda sava mīlestība uz otru cil­vēku. Tikai tad, kad cilvēka sirds atplaukst mīlestībā uz savu tuvāko, tikai tad cilvēks ir gatavs atbildēt uz Dieva mīlestību.

Cik pilnīgi cilvēks spēj mīlēt savus tuvākos, tik daudz cilvēkā atklājas Jēzus Kristus mīlestība. Tā ir kā ūdens augiem — ja mīlestība cilvēkā ir, viņš dzīvos.

Ir arī mīlestība tikai iedomu līmenī. Cilvēks grib mīlēt un ar laiku iedomājas, ka mīl. Tad viņš iemīlas augumā, nevis pašā cilvēkā. Tāda mīlestība drīz vien izzūd. Nekas pasaulīgs nav mūžīgs. Patiesā gara mīlestība ir vienkārša, tā ir dziji sirdī. Mīlestība ir Dieva dāvana cilvēkiem un reizē arī dzīvību nesošā gaisma no mūžīgā Dieva.

Ja cilvēks ar taisnīgu dzīvi ir nopelnījis, tad Dievs dāvā mīlestību — sākumā uz vienu cilvēku, tad pakāpeniski Dievs dod iespēju atzīt un mīlēt garā citus cilvēkus.

Dievs dāvājis mums mīlestību uz vecākiem, un vecāki visu mūžu var mīlēt savus bērnus. Starp vecāku un bērnu sirdīm ir mīlestības gaismas stars, kas reizē nes arī dzīvībai nepieciešamo enerģiju apmaiņu, ja kādā grūtā brīdī tas ir nepieciešams. Es redzu šo mīlestības gaismas saikni starp bērniem un viņu vecākiem. Tikai tad, ja kāds no vecākiem tīšuprāt atsakās no bērna un ignorē savus pienākumus, tikai tad šī saikne pazūd.

Dievs māca cilvēku jau no bērna kājas mīlēt savus tuvākos. Ja šī mīlestības un enerģētiskā saikne pārtrūkst, tad gan vecāki, gan bērni kļūst garīgi bāreņi.

Tieši ģimenē ir vislielākā iespēja savstarpēji enerģētiski palī­dzēt, kā arī dāvāt un saņemt mīlestību. Bez šīs mīlestības un enerģētiskās apmaiņas cilvēks nespēj dzīvot ar pilnu atdevi. Viņā nepamostas visas enerģijas, un cilvēks nīkuļo. Tas, kurš ir atteicies no sava bērna vai arī no vecākiem, tas šo iespēju viņus mīlēt pazaudē uz visu mūžu.

Tāds ir Dieva likums. Tev būs mīlēt savus vecākus! Mīliet savus bērnus, tā jūs mācāties mīlēt Dievu un cilvēkus!

Ja bērnam kaut kā trūkst, tad vecāki ar gara sirdi un dvēseli dod savam bērnam nepieciešamo enerģiju. Un arī otrādi — ja vienam no vecākiem kaut kā enerģētiskā līmenī trūkst, tad arī bērns spēj palīdzēt. Ja cilvēks dod savam tuvākajam, tad viņš dod Dievam, un Dievs par to divkārtīgi atalgo. Jau ģimenē cilvēki mācās dot cits citam un par to saņem pirmos gara augļus.

Tikai dodot cilvēks var saņemt.

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagli rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mateja ev. 6:19, 20, 21)

Jāmācās atdot arī Dieva daļu cilvēkiem — tas ir, vienu des­mito dalu no savas algas. Tā darba algas daļa pieder Dievam. Ja cilvēks iemācās atdot otram šo daļu, tad viņam darbs un alga būs vienmēr. Tikai dodot savam tuvākajam, cilvēks iegūst un vairo sevī gara bagātības.

Gara augļu atklāsme cilvēkā var nākt vienīgi caur bauslību. Kā Jēzus Kristus ir turējis sava Tēva baušļus un dzīvo Debesu Tēva mīlestībā, tāpat arī mums norādījis turēt Dieva Dēla bauš­ļus, un tad mēs paliksim Viņa mīlestībā. Ar bauslības pildīšanu mūsos ienāk Jēzus Kristus gars, kas dāvā mums mīlestību un prieku.

Dieva dāvātais prieks cilvēkā ir pilnīgs. Tas ir ar cilvēku ik mirkli. Tad mēs dzīvojam Dievam par prieku un Dievs gādā dzīvošanas prieku. Tad caur mīlestību un prieku mēs savieno­jamies Jēzū Kristū un esam brāļi un māsas.

Mēs viens otru pazīstam un atzīstam, ka esam garā tuvi un mūs vieno Dieva mīlestība. Mēs esam gatavi viens otram ziedot sevi un savus darbus, jo mūsu darbi nepazūd, tie, tāpat kā mēs, paliek Jēzū Kristū. Un mūsu ikdiena nepazūd, tā paliek mūžībā, jo to mēs veltām Dievam un jums, brāļi un māsas. Tad visa dzīve ir kā viena elpa — tā ir dzīva vakar, šodien un rīt. Tā nav atda­lāma, bet ieiet mūžīgajā Dievā.

Dieva gaisma apspīd pār mums un ienes mūsos mieru. Tad miesa vairs nav pakļauta bailēm par notiekušo vai par rītdienu. Arī pašos kritiskākajos mirkļos miesā ienāk gara spēks un ienes savaldību un paļāvību. Mūsu gars zina, kas notiks, un mierina miesu. No visām dzīves situācijām ir izeja. Dievs tā visu ir paredzējis un apgaismojis arī garu uz patiesību. Tad miesa ir cil­vēka gara, tātad arī Dieva varā, un nekas ārpus Dieva gribas ar mums nevar notikt.

Savā dzīvē es pārdzīvoju daudzas situācijas, kad nāve dva­šoja man blakām un jutu, ka tikai mirklis šķir mani no tās.

Biju profesionāls lidotājs un lidoju ar virskaņas vienvietīgām reaktīvajām lidmašīnām. Trijās lidojumu situācijās es skaidri

sajutu, ka pēkšņi vairs neesmu savā ķermenī, ka es uz to skatos no malas. Bērnības dzīves ainas izskrēja cauri manai apziņai. Tikai Dieva spēks atgrieza mani atpakaļ ķermenī, un es no kri­tiskā brīža izgāju kā uzvarētājs.

Ar šīm situācijām es skaidri sapratu — būt vai nebūt ir tikai viena īsa mirkļa jautājums, par kuru cilvēks pat nenojauš. Tad viss ir tikai un vienīgi visu varenā Dieva rokās. Viens negaidīts mirklis, un miesā cilvēka var arī nebūt. Bet cilvēkam ir gars, un tieši tādos mirkļos, viņa miesai pamirstot un atkal atdzimstot, miesā atklājas viņa paša gars. Cilvēks var atkal dzīvot garā un miesā. Un tad jau debesu cilvēks ir pārāks par pasaulīgo miesu. Viņā var atklāties gars ar tā visām skaistajām īpašībām.

Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas, arī izdzīvojuši nāves mirkli, ir atkal dzīvi un atdzimuši miesā. Tādos apstākļos cilvēkā atdzimst debesu miesa, lai cilvēks pasaulē sāktu dzīvot garīgu dzīvi. Kamēr pasaulīgā miesa nav uzvarēta, tikmēr paša cilvēka gars miesā ir ieslodzīts. Tas dzīvo tikai daļēju dzīvi.

Aprakstītās situācijas skar tikai garā stiprus cilvēkus. Lai atdzimtu garā, garam ir jābūt lielam un stipram. Dievs izved mūs cauri dažādām kritiskiem dzīves brīžiem, lai mēs saprastu sevi un Dievu. Kad esi izjutis, ka Dievs ir tevi atgriezis dzīvē, tad tu vienkārši zini, kam pateikties un kalpot — tikai visuvarena­jam Dievam.

Dievs gādā, lai mēs būtu stipri un gara augļi mūsos atklātos.

Jo vēl tikai cerībā esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām. (Pāvila vēst. rom. 8:24,25)

Dievs dāvājis mums pacietību, lai mēs ticētu un gaidītu Jēzus Kristus atnākšanu. Pacietība attur mūs no grēka. Pacietība attur mūs no miesas iegribām. Tad cilvēks necenšas ieņemt vietu pir­mais. Cilvēka gara miesas augļi, tās ir arī vislabākās cilvēka īpašības, kuras ļauj atrast pareizo dzīves ceļu. Mēs varam būt uzticīgi Dievam un uzticamies savam tuvākajam. Gara sirds jūtas mūs nepievil, un mēs varam uzticēties otram cilvēkam.

Cilvēka debesu ķermenis ar lielu gribasspēku vada pasaulīgo ķermeni. Cilvēks var atturēties no pasaules kārdinājumiem. Tad grēks cilvēku nevar ievilināt savos slazdos. Pasaulē ir daudz vilinājumu, kuriem cilvēki nespēj turēties pretī, jo viņā pašā gars-aizstāvis nav pārāks par miesu. Ja cilvēkam trūkst šīs gara īpašības — atturības —, tad miesa bieži vien netiek laukā no grēka purva. Gara spēks un atturība dod cilvēkam nekrist žūpībā vai citās izvirtības.

Tieši gara miesā dzīvo viss labais, kas ir cilvēkā. Dažs, grēkā kritis cilvēks, pat nezina, ka viņa gars ir skaists un pietiekoši liels, lai mācētu mīlēt Dievu un savus tuvākos. Dievs cilvēkā rada apstākļus, lai tomēr, paļaujoties uz Dievu, viņš atrastu sevi pašu un līdz arto viņā atklātos skaistās gara īpašības.

Vairojiet gara augļus un debesu bagātības, ko rūsa un kodes nevar saēst, jo tās ir mūžīgas! Tik skaists debesu cilvēks dzīvo jūsos! Meklējiet un jūs atradīsiet sevi! Tad pār jums staros labestība un Dieva mīlestība. Cilvēka gribasspēks ir cilvēks pats. Ja pazūd gribasspēks, tas liecina, ka gara miesa ir iecietināta jūsu grēkos. Cilvēks ar lielu gribasspēku var pārvarēt visus šķēršļus. Ticība Dievam ir ticība arī sev pašam un savam garīga­jam spēkam.

Kādus darbus cilvēks dara, tādus augļus arī krāj. No tā jūs pazīstat cilvēku. Labie gara augļi ir mūžīgi. Krājiet labos augļus ar labiem darbiem un ticībā uz Jēzu Kristu!

Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.

Mateja ev. 7:17, 18