Ēriks Delpers: grāmata ATKLĀSME


Categories:

 

CIEŠANAS

(..) mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

Pāvila vēst. rom. 5:3-5

Jēzus Kristus, krustā sists, parādīja pasaulei, ka tikai caur savām ciešanām var izpirkt grēku. Jēzus Kristus Golgatas ceļš bija, ir un paliks pasaules vislielākā mācību stunda. Vienā dienā tika atklātas pasaulei daudzas patiesības. Ja kāds dara otram labu, tad viņš dara labu Dievam. Ja kāds cieš citu dēļ, tad šīs ciešanas ir svētas. Ja mēs ziedojam sevi citam, tad ziedojam Dievam. Tad Dievs ir Aizbildnis ar visu spēku.

Jēzus Kristus ar savu gara spēku paņēma pasaules grēkus uz sevi un ar savas miesas ciešanām izpirka no bauslības tos, kuri Dieva Dēlam ticēja. Dieva Dēls, krustā sists, atklāja pasaulei krusta zīmi, caur ko viss ir radīts.

Jēzus Kristus ir Alfa un Omega, pirmais un pēdējais, iesā­kums un gals, un krustā mūžīgi dzīvais.

Kas tic uz Jēzu Kristu, tajā ir dzīvība. Tajā ir ticība mūžīgajam

Dievam. Viss caur Dieva Dēlu ir radīts un pastāv Jēzū Kristū, savienots ar Dieva zīmi — krustu. Jēzus Kristus mums to ir atklājis, un mēs tam ticam. Krusts ir augšāmcelšanās zīme uz mūžīgo dzīvošanu. Krusts ir uz pasaulē miruša cilvēka kapa, lai būtu cerība uz augšāmcelšanos pastarajā dienā.

Jēzus Kristus mums atklāja mīlestības bausli. Caur viņu ir pavērts ceļš uz Dieva mīlestību, un mūsu sirdis tika stiprinātas ar Dieva mīlestības spēku. Jēzus Kristus parādīja bezgalīgo uzticību un paļāvību uz Dievu, lai mēs mācītos būt paļāvīgi uz Jēzu Kristu. Jēzus Kristus mums deva žēlastību un patiesību, lai mēs ticētu Dievam.

Tas viss nācis mums ar Jēzus Kristus ciešanām pasaulē. Katru savas dzīves dienu Jēzus Kristus veltīja mums, lai mēs nepazustu. Jēzus Kristus ciešanas ir devušas mums ticību uz mūžīgo dzīvību.

Tāpēc es jums saku: Nezūdaties savas dzīvības dēļ — ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav vērtīgāka nekā barība un miesa nekā drēbes? Bet meklējiet vispirms Debesu Valstību un viņas taisnību, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas.

(Mateja ev. 6:25, 33)

Cilvēka gars var augt, tikai izejot caur ciešanām. Šeit nepalīdz prātošana. Tieši cilvēka darbi nosaka rezultātu. Katrs pasaulīgs cilvēks miesā apgrēkojas. Jēzus Kristus parādīja ceļu, kā caur grēku piedošanu un ciešanām var atbrīvoties no grēka.

Katrs grēks dod grēka augli cilvēka dvēselē, un grēks sāk darboties cilvēkā. Grēkam cilvēka liktenī ir sekas. Katram cil­vēkam ir iespēja lūgt piedošanu savam tuvākajam, tad grēks var tikt dzēsts. Cilvēks var lūgt grēka piedošanu Dievam. Dievs grēku piedod tikai tad, kad cilvēks ir izpircis savu grēku ar darbiem un ciešanām. Tad nāk saprašana par grēka ļaunumu.

Tieši ikdienas ciešanas, vairāk manāmas vai mazāk manā­mas, spēj sagatavot cilvēku, lai viņš saprastu padarīto grēku.

Ciešanu laikā cilvēka miesa atrodas spriedzes stāvokli, ciešanas rada īpašu spriedzi. Tad gars var ieiet cilvēka miesā un apskaidrot to. Tikai un vienīgi cilvēka ciešanas rada apstākļus, lai gars apskaidrotu miesu un šīs apskaidrības rezultātā Dievs no debesīm varētu grēku dzēst. Tad cilvēka lūgšana sāk piepil­dīties, un viņš tiek atbrīvots no grēka. Ja grēku ir vairāk, tad arī ciešanas būs lielākas.

Laimīgs ir katrs, kuram pasaulē ir ciešanas, jo tādu cilvēku Dievs nav pametis! Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai, būdams pasaulē, mums iemācītu šo vienīgi pareizo ceļu. Tikai caur ciešanām nāk grēka piedošana un apskaidrība cilvēkā.

Cilvēka gars var augt tikai caur ticību Dievam un ciešanām, vienlaicīgi dzīvojot mīlestībā. Miesas ciešanu spriedze cilvēkā rada gara izaugsmes apstākļus. Cilvēka likteni vada Dievs, un Dievs izved cilvēku caur visgrūtākajiem dzīves ceļiem. Sājos dzīves ceļos, tāpat kā Jēzus Kristus Golgatas ceļā, Dievs garā stipram cilvēkam dod iespēju dzīvot ne tikai sevis, bet arī citu cilvēku dēļ, lai ar ciešanām atbrīvotu daudzus no grēka smaguma.

Dažiem cilvēkiem grēku smagums ir nepanesami liels. Ja uz pasaules nedzīvotu Jēzus Kristus gaismas pilni cilvēki, tad dau­dzi nespētu savus grēkus panest. Kā Jēzus Kristus ik dienas dzēš daudzu cilvēku grēkus, tāpat arī ticīgajiem Dievs ir devis palī­dzēt saviem tuvākajiem.

Ciešanu spriedze cilvēkā dod īpašu gara un miesas stāvokli, kurā tiek atklāta patiesība par padarīto grēku. Apskaidrotais cil­vēks tad grēku ir sapratis, un, ja viņš lūgs Dievam, tad viņam tiks piedots. Ja cilvēkā dzīvo Jēzus Kristus apskaidrības gars, tad viņš saprot ciešanu jēgu. Tad viņš ir spējīgs ziedot sevi otram.

Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait ari jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.

Cilvēkam jāmācās kalpot savam tuvākajam un Dievam. Šīs kalpošanas sastāvdaļa ir arī ciešanas, kuras dzīvē ir jāizcieš. Cil­vēks var arī izvairīties no grūtākā ceļa. Bet tad dzīvei zūd jēga.

Cilvēks dzimst uz Zemes, lai iepazītu Dievu caur Jēzu Kristu un izaugtu garā. Zeme ir vienīgā vieta izplatījumā, kur tik ātri caur ciešanām cilvēks var izaugt garā. Kā mātei dzemdībās ir lielas sāpes un pasaulē ienāk jauna dzīvība, tā arī no debesīm caur pasaulīgām ciešanām ienāk Dieva Gars, kas dod mūžīgu dzīvību.

Tā Dievs pasauli ir iekārtojis, ka šeit cilvēkam ir daudz jācieš. Bet tieši šajā īsajā mūžā uz Zemes cilvēks, izvēloties to grūtāko šauro ceļu, var sakrāt daudz debesu bagātību, kuras ir mūžīgas. Ir tikai īss laika sprīdis cilvēkam uz Zemes, bet debesīs ir ilga dzīvošana ar šo uzkrāto gara bagātību. Daudzi to nezina, jo viņos nav ticības un nav Patiesības gara. Ja ikviens to zinātu, tad censtos krāt debesu bagātības. Bez ticības un paļāvības uz Dievu tas nav iespējams.

Cilvēkam tas ir noslēpums, kādos apstākļos uz Zemes Dievs viņu ir ielicis. Dievs visu ir radījis un noteicis savus likumus, lai mēs patiesi būtu godīgi un taisnīgi Dieva priekšā. Lai mūsos būtu patiesa mīlestība uz Dievu un uzticība Jēzum Kristum.

Es liecinu, ko man ir atklājis Jēzus Kristus. Šī pasaule ir apstākļi, kuros mēs dzīvojam, un mūsu ķermenis ir vide, kurā mēs eksistējam. Dievs šos apstākļus un vidi ir radījis, radot debesis un Zemi ar visu uz tās, un cilvēkus. Mūs veidoja tādus, lai mēs ar savu ticību Dievam pierādītu savu uzticību un paļā­vību. Dievs deva apstākļus, kādos var augt mūsu gars.

Cilvēks garā bija radīts pirms šīs pasaules. Un tad tika radīta pasaule, ko mēs pazīstam. Pienāk diena, un mūsu gars miesas dzimšanas mirklī nonāk miesā. Miesa garu nezina un nejūt. Tikai pieaudzis cilvēks sāk aptvert visu patiesību ticībā uz Jēzu Kristu. Esot miesā, mēs esam pakļauti pasaulīgam laikam, telpai, apstākļiem uz Zemes. Šos apstākļus katru dienu, katru mirkli nosaka Dievs.

Dievs visu ir radījis tā, ka laika ritējums uz Zemes ir ārpus gara pasaules laika. Dievs dzīvo mūžīgi, kā laikā uz priekšu, tā arī atpakaļ. Pirms Dievs Zemi un visu uz tās radīja, Dievs jau nolika uz priekšu visus notikumus, salika tos pasaulīgā laika ritējumā, un Dievs visu zina, kas būs. Mēs dzīvojam laikā, kurš rit uz priekšu, bet Dievs šo laiku jau sen caur sevi ir izdzīvojis.

Dievs visu zina, kas būs. Nekas nevar būt ārpus Dieva gribas. Dievs mīl savus radījumus — cilvēkus un eņģeļus —, tāpēc Viņš priekš mums ir radījis visideālākos apstākļus, lai mēs augtu garā un vairotos. Cilvēks spriež pēc pasaulīgā prāta un nezina Dieva nodomu.

Dievs pasauli radījis tā, ka Viņš visu redz un visu pārvalda. Ik mirkli mēs esam kā uz Dieva delnas. Ik mūsu mirklis tiek Dievam novērtēts. Arī tad, kad jūs lasāt šo atklāsmi. Es vien­kārši piepildu Dieva gribu. Es skaidri izjūtu un redzu to, par ko es rakstu, jo mana liecība ir dzīva — tā nāk no dzīvā Dieva.

Mūsu ciešanas spēj mūs tuvināt mūžīgai dzīvošanai. Cilvēka miesa ir pret ciešanām. Kā akumulatoram ir „pluss” un „mīnuss”, tāpat cilvēkam ir gars un miesa. Gars vairo gara miesas augļus, cilvēka pasaulīgā miesa ir kā pretpols, kas ir pret visu, kas ir no gara. Cilvēkam pasaulīgajā dzīvē ar ticību Dievam ir jāuzvar šie pasaulīgie apstākļi un vide — miesa, kas ir grēcīga. Pasaulīgā miesa nes grēku un ik mirkli uzspiež to cilvēkam. Bet cilvēkam ir jāuzvar šie apstākļi un vide, kuros cilvēks ir ielikts.

Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma.

(Pāvila vēst. rom. 8:1,2)

Tas ir vienkārši. Ja jūs paļaujaties bauslībai un Dieva liku­miem, tad jūs uzvarat savu pasaulīgo miesu. Jūs paši tad atkal esat noteicēji pār sevi. Tas tiešām ir vienkārši. Tikko jūsos atklā­jas jūsu gars, tā jūs sākat dzīvot kopā ar savu miesu, bet jūs vairs neesat šīs miesas verdzībā. Tad jums arī šie Zemes apstākļi un dzīve nav par smagu. Tā ik mirkli ir patīkama un nes skaistus dzīves augļus. Tādai dzīvei ir jēga. Tad visam ir jēga, arī pasau­līgām ciešanām.

Cik ļoti žēl, ka daudzi cilvēki ir izvēlējušies plato ceļu. Tas, protams, ir viegls, bet reizē tas ir arī Dieva nepaklausības ceļš. Nav viegli redzēt tādu cilvēku garā, dvēselē un miesā. Sāp sirds par tādu cilvēku, jo viņš nezina, ko dara. Cilvēka dvēselē atklā­jas viss šīs pasaules cilvēks. Tad dvēselē ir redzams grēks, kas ir dažādās krāsās un ar dažādu smaržu.

Kas tādam cilvēkam var palīdzēt? Grēks kā liels zilonis cil­vēku spiež pie zemes. Var palīdzēt tikai Jēzus Kristus, caur ko ir nākusi grēku piedošana. Bet patiess grēku piedošanas ceļš ved caur cilvēka ciešanām šinī pasaulē. Bez ciešanām grēka sapra­šana un piedošana nav iespējama.

Daudzi cilvēki saka — es varu ar sava gara spēku izārstēt slimību, noņemt lāstu vai kādu burvestību, kas uzlikta otram. Pat ja šis cilvēks redz slimību vai lāstu smalkākajā līmenī, tas nenozīmē, ka viņš tik tiešām to var izārstēt vai noņemt. Cilvēks ir radīts bezgalīgi smalki, un tikai ar Dieva Svētā Gara spēku var cilvēku sakārtot un izārstēt. Ja cilvēkā iejaucas dziednieks bezdievis, tad viņam kļūst tikai sliktāk.

Ārsts dara savu darbu. Dieva Svētais Gars cilvēkā arī dara savu darbu. Varbūt pirmajā mirklī no dziednieka būs hipnozes efekts, bet nevar cilvēks otrā cilvēkā paveikt to, kas viņam nav dots. Cilvēka smalko pasauli var sakārtot tikai Dievs ar savu spēku. Un, lūk, vēl vienas ciešanas, kuras cilvēks sagādā pats sev. Ja iet pie bezdievja, tad saņem to, ko pelnījis.

Ja uzticas Dievam vai cilvēkam, uz kura ir Dieva Svētā Gara gaisma, tad Dievs cilvēkam palīdz.

Slimības ir dala no cilvēku ciešanām. Vienas cilvēks sagādā sev pats, citas slimības ir uzliktas viņa grēku dēļ. Tāpēc vienas slimības var ātrāk izārstēt, citas ir grūtāk izārstējamas. Paļāvībā uz Dievu cilvēks var kļūt vesels. Daļa slimību rodas līdz ar cilvēka grēka darbiem.

Visām slimībām ir cēloni un sekas. Ja neatrod slimības cēloni, tad šo slimību var tikai apārstēt. Uzlikts lāsts ir kā harpūnas bulta, kas iedūrusies cilvēkā. Pati harpūnas šautene ir tā rokās, kas šo lāstu uzlicis. Tātad kādas slimības cēlonis var būt arī lāsts. Kamēr Dievs šo lāstu no cilvēka nenoņems, tikmēr slimību, kuras pirmcēlonis bija lāsts, nevarēs izārstēt. Ja cilvēks tic Dievam, tad apkārt viņam ir stipra aura, kas spēj pasargāt no jebkura lāsta vai cilvēku ļaunas ietekmes.

Arī ciešanām ir cēlonis un nepieciešamība, un Dievs paredz un pieļauj, lai tās cilvēkam būtu. Ciešanas paiet vieglāk un ātrāk, ja cilvēks uzticas Dievam un pateicas Dievam par visu, kas viņam dots.

Lai ticība Dievam vairo jūsu spēku un paļāvība uz Jēzu Kristu nes sirdī augšāmcelšanās prieku!

Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu Valstība. Tāpēc nezūdaities par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu.

Mateja ev. 5:10; 6:34