Ēriks Delpers: grāmata ATKLĀSME


Categories:

 

DEBESU ĶERMENIS

Tas Kungs ir Gars. Kur nu tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Tad nu mēs visi, atsegtu vaigu spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.

Pāvila II vēst. kor.3:17,18

Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Tikai gars var saprast gara lietas, miesa šeit neder nenieka, jo tai tas nav dots. Dievs visu ir radījis tā, ka miesai saprotamas tikai pasaulīgās lietas. Prāts uz Zemes var pilnveidoties un attīstīties. Prāta spē­jas pasaulē var būt ierobežotas un darbojas tikai pasaulīgajā līmenī. Katra prāta šūniņa spēj saturēt, aptvert un apstrādāt tikai pasaulīgo informāciju. Gars ir daudzkārt smalkāks veidojums, un to pasaulīgais prāts vienkārši nevar uztvert. Prāts vienkārši nesaprot, par kādām gara lietām ir runa. Vai prāts, piemēram, var saprast vēju?

Katram cilvēkam ir jāmeklē un jāatrod ceļš pie sevis, pie sava gara. Dzīvē tas nav viegli. Tikai taisnam cilvēkam paveras vārti uz savu garu. Grēks traucē sajust un saklausīt savu garu.

Cilvēka debesu ķermenis — tas ir cilvēka gars, ko Dievs radīja pirmsākumā. Kopš cilvēka radīšanas ikviena cilvēka gara miesa ir reāla, taustāma un saskatāma debesu pasaulē, un, cilvēkam dzimstot uz Zemes, tā līdz ar piedzimšanu nonāk cilvēka ķermenī. Maza bērna miesa ir vienota ar dvēseli un garu. Bērnā gars uz pasauli ir atvērts, tāpēc gara īpašības — mīlestība, prieks, miers u. c. viņā dzīvo. Mēs tās varam sajust un saskatīt. Mums ir prieks par bērniem.

Un Jēzus, pasaucis bērnu, nostādīja to viņu vidū un sacīja: Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un nekļūstiet kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā.

(Mateja ev. 18:2, 3)

Cilvēkam kā bērnam pasaulē jābūt vienotam ar savu garu. Kad cilvēks kļūst pieaudzis, tad arī cilvēka miesa nocietinās kā rieksta čaumala. Tad cilvēkam ar savu ticību Dievam un gribasspēku jāatver vārti uz savu sirdi. Vislabākās zāles sevis atrašanai ir mīlestība uz Dievu un savu tuvāko. Tad var pienākt tāda diena kā bērnam, kad gara gaisma atkal staro pār miesu.

Dievs ir gars, un Dievs cilvēkam dod garā. Pār cilvēku līst Dieva Svētā Gara gaisma. Cilvēks to var saņemt tikai garā. Cilvēka miesai enerģiju un gara spēku var dot tikai viņa gars. Ja vārti no cilvēka miesas uz cilvēka garu (debesu ķermeni) ir atvērti, tad cilvēks saņem Dieva dāvāto gara gaismu. Ja vārti uz cilvēka gara miesu ir tikai nedaudz pavērti, tad tikai nedaudz stiprinājuma no Dieva cilvēks arī saņem. Viss ir cilvēka paša rokās.

Sākumā ir jātic, ka cilvēku pirmsākumā ir radījis Dievs. Jātic, ka viss, kas ir radies, ir caur Dievu radies. Šis pirmnosa-cījums stiprina cilvēkā ticību, un artās spēku cilvēka miesa tiek sakārtota tā, lai spētu uztvert paša cilvēka gara gaismu.

Nākamais nosacījums ir Dieva bauslības ievērošana. Jo cilvēks mazāk grēko, jo viņa dvēsele ir tīrāka un jo vieglāk ir miesai sajust garu. Starp miesu un garu ir dvēsele, caur kuru arī

notiek savstarpēja iedarbība. Cilvēka grēks aizver durvis uz cilvēka garu. Tikai grēka piedošana un dzēšana attīra dvēseli, un tā var atvērt šo sienu starp cilvēka miesu un garu. Visa grēku piedošana ir Dieva un paša cilvēka rokās. Ja mēs piedodam savam tuvākajam, tad arī Dievs var mums piedot grēkus.

Es katra cilvēka garu redzu skaidri. Tas ir cilvēks pats, smalkajā pasaulē dzīvojošais gara ķermenis, ar pilnīgi visu, ko mēs redzam cilvēka miesā uz Zemes. Debesu ķermenim ir seja, acis, mute, deguns, ausis, mati un arī viss augums ar rokām un kājām. Katram cilvēkam ir pēc izskata atšķirīgs debesu ķerme­nis. Taisnam cilvēkam garā debesu ķermenis ir apģērbts. Tas nav kails. Ja cilvēks Dievu nav klausījis, tad arī drānas debesu ķermenim nav nopelnījis. Raugiet, lai Jēzus Kristus atnākšanas dienā jūs neizrādītos kaili! Tā es garā redzu vienus skaisti apģērbtus, citus — kailus. Jūs to nezināt. Es liecinu par to, ko Jēzus Kristus man ir atklājis.

Bet tas, kas pārbauda sirdis, zina, kas ir Gara prāts, jo tas ar dievišķiem vārdiem aizstāv svētos.

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma aicināti.

(Pāvila vēst. rom. 8:27,28)

Cilvēkam ir arī gara prāts, kurš ir tūkstošreižu pilnīgāks par pasaulīgo prātu. Gara prāts visu atceras un zina, kas ir bijis. Paļaujieties uz savu garu!

Pār cilvēka garu vara ir vienīgi Dievam. Dievs tā visas pasau­les un cilvēkus ir radījis, ka daudz ko cilvēks var mainīt pasaulē, miesā, dvēselē, bet cilvēka gars nav aizsniedzams. Ir tikai viens ceļš, kā cilvēks var garā kaut ko paveikt attiecībā uz otru cil­vēku, — tas ir cilvēka teiktais vārds.

Pirmsākumā bija Vārds,

un Vārds bija pie Dieva,

un Vārds bija Dievs.

Dievs pielīdzināja Vārdu sev, tātad arī garam, kas ir cilvēkā. Katrs vārds nāk no cilvēka gara. Ar mīlestību teiktais vārds nes gara mīlestību, ar patiesību teiktais vārds nes patiesību. Ar ļaunu teikts vārds nes ļaunu. Tāpēc, ja jums nav ko teikt, tad labāk nesakiet!

Bet jūsu jā! lai ir jā!, un nē! lai ir nē!

Kas pateikts, tas ir no cilvēka gara teikts. Tas darbojas, un cilvēks par teikto arī atbild. Katrs mēs atbildam par ik­vienu savu vārdu un atbildēsim arī Jēzus Kristus priekšā taisnajā tiesā.

Ja vārds teikts ar lielu ļaunumu, tad tas var ievainot otra cilvēka garu. Tautā to dēvē par lāstu. Garu var ievainot tikai ar vārdu. Ne lode, ne bultas to nespēj, jo pasaulīgais ir veidots no rupjas matērijas un smalko gara pasauli tas vienkārši neskar. Cilvēka teiktais vārds pirmsākumā nāk no gara. Tas veidojas gara prātā un tiek izteikts ar muti. Dzīvnieki nerunā, jo tiem nav gara. Dvēseliskā līmeni tie sevi var izteikt dažādos veidos. Bet tie nevar pateikt skaidrā valodā ar cilvēka saprātu.

Cilvēka vārds veidojas smalkajā gara cilvēkā. Izskanējis vārds nes arī domu. Cilvēka teiktais vārds gara līmenī ir palie­košs. Tas nepazūd. Tas saglabājas. Mums vienmēr ir jāatbild par saviem vārdiem. Ar Jaunu domu un novēlējumu teiktais vārds sāk darboties cilvēkā vai arī pasaulē.

Debesu Tēvs ar vārdiem lai top gaisma radīja gaismu. Un gaisma tapa. Un visu, ko mēs redzam pasaulē, Dievs ir radījis ar vārdiem. Dievs radīja cilvēku sev līdzīgu, un Dievs deva arī cil­vēka vārdam spēku, lai viņš varētu darīt labus darbus vai arī, diemžēl, — Jaunus darbus. Katrs izvēlas, kādus darbus darīt.

Novēlētais Jaunums uz cilvēku sāk darboties, un tam ir sekas. Ja cilvēkam ir ievainojums pasaulīgā miesā, cilvēks to uzreiz pamana. Ja tas tiek nodarīts gara līmenī, tad cilvēks to neredz. Viņš tikai ar laiku pamana, ka savādāk jūtas vai parādās sāpe sirdī. Katrs cilvēks to izjūt citādi. Šis pārinodarījums cilvēkā pamanāms viņa acīs.

Miesas spīdeklis ir acs; ja tava acs ir skaidra (vesela), tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs nav skaidra (vesela), tad visa tava miesa būs tumša. (Mateja ev. 6:22)

Tieši cilvēka acis pirmās parāda, ka cilvēka miesa nav vesela. Kreisā acs parāda cilvēka zemes ķermeņa faktisko stāvokli vis­dziļākajā miesas skatījumā, labā acs parāda cilvēka gara un dvēseles (debesu ķermeņa) faktisko stāvokli. Tikko kā viena acs kļūst neskaidra, tas norāda, ka cilvēka miesa nav vesela. Un acs kļūst neskaidrāka, tumšāka un nomāktāka. No tās vairs nestaro spīdums. Tā ietinas miglā, un skaidri redzams, kā šī acs atšķiras no otras.

Ja cilvēku ir skāris otra cilvēka lāsts, tad viņa aurā (cilvēka enerģētiskajā aizsarglaukā), miesā, dvēselē un garā ir redzamas ievainojuma sekas. Lāsts kā asa enerģētiska bulta ir iedūries cil­vēka gara miesā, un šī bulta ir enerģētiski savienota ar to cilvēku, kurš šo lāstu ir izteicis. Kā izšautas harpūnas bulta ir savienota ar pašu harpūnu, tāpat arī uzliktais lāsts ir enerģētiski savienots ar lāsta teicēju. Šis savienojums pastāv līdz tam laikam, kamēr lāstam ir spēks. Noņemt lāstu var tikai Dievs ar savu spēku, vai arī lāsta vēlētājs pats atsauc šo lāstu. Otrajā gadījumā ievaino­jums garīgajā miesā paliek, tikai nav vairs šā lāsta darbības un pazūd enerģētiskā saikne starp šiem cilvēkiem. Tad starp šiem cilvēkiem paliek tikai grēka darbu saistība.

Ja lāsts uz cilvēku ir uzlikts, tad bieži vien pa šo enerģētisko saikni lāsta uzlicējs kā vampīrs ņem enerģiju no cietušā. Tad cietušajam sāk trūkt nepieciešamās enerģijas, un viņš to izjūt kā nogurumu, nomāktību, vai arī ir citas pazīmes.

Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezi­nām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Pāvila vēst. rom. 8:26)

Pār cilvēka garu ir tikai Dieva vara, tāpēc lāstu var noņemt tikai Dievs ar savu spēku. Cilvēka gars ir tik bezgalīgi smalks veidojums, ka neviens cits nevar un nezina, kā noņemt lāstu. Dievs ar savu Svēto Garu noņem lāstu, sakārto un saārstē cil­vēka garu, dvēseli un miesu, un tikai tad cilvēks atkal ir vesels.

Cilvēks var saārstēt pasaulīgo miesu, un mēs patiesi cienām ārstus, kuri dara šo grūto darbu.

Bet ir vēl smalkākais cilvēks, kuru nevar ar skalpeli vai zālēm saārstēt. Dievs cilvēku ir radījis, un Dievs arī zina, kur un kādā kārtībā visām dzīvā cilvēka šūniņām ir jābūt. Tas ir tāpat kā tad, ja pēkšņi sabrūk no ķieģeļiem celta liela māja. Kurš zina, kur katrs ķieģelis ir atradies? Vai jūs varētu tos tādā pašā kārtībā atkal salikt? Māja ir ļoti vienkārši un primitīvi celta. Cilvēks ir veidots bezgala pilnīgi un sarežģīti. Tikai Dievs zina, kā visam ir jābūt. Kad cilvēka visas šūnas ir pareizā kārtībā un ir veselas, tad arī viss cilvēks ir vesels. Tad viņš ir laimīgs.

Pēc vissmalkākā dvēseles līmeņa šūniņām cilvēkā pastāv gara miesa. Gara līmenī mīt cilvēku un eņģeļu debesu ķermeņi. Šajā līmenī cilvēks garā var ieraudzīt eņģeļus. Cilvēkam gara redzi var dot vienīgi Dievs. Dievs zina mūsu likteņus, un, ja ir iecerējis atklāt cilvēkā gara redzi, tad Viņš to arī dos. Protams, tas notiks tikai tad, ja mēs būsim cienīgi saņemt šo Dieva dāvanu.

Kad Caharijam un Marijai parādījās Kunga eņģelis, viņi izbi­jās. Gara redze — tā nav tā acs, ar kuru mēs skatām šo pasauli, bet tā ir redze, ar kuru mēs redzam Dieva pasauli. Cilvēkam tās parasti nav, un Dievs to var dot tikai izredzētajam. Caharija un Marija ticēja Kunga eņģeļa teiktajam un izpildīja Dieva gribu.

Ieraudzījis garā, cilvēks var sabīties, bet galvenais ir ticēt redzētajam un dzirdētajam. Garā teiktais ir ar lielu Dieva spēku. To nevar aizmirst. Tad Dieva spēks pārņem visu cilvēku un cil­vēks tic tam, ko redzējis un dzirdējis. Svētīgs irtas, kurš saņēmis Dieva vēsti garā.

Cilvēka debesu ķermenis sastāv no gara miesas šūniņām. Tas ir pirmais gara miesas līmenis. Un katrā šajā šūniņā ir vēl trīs smalkākas šūniņas, kas ir otrs gara miesas līmenis. Pēc šā līmeņa seko trešais, ceturtais un tā tālāk, līdz septiņdesmi­tajam līmenim. Tik daudz Dievs pasaulei tagad atklāj, un to patiešām es skaidri redzu cilvēka gara miesā. Cilvēka gars ir no ļoti smalkas matērijas, tas sastāv no septiņdesmit līmeņiem. (13. zīmējums)

Ar vārdu var ievainot tikai līdz trešajam gara miesas līme­nim. Tālāk cilvēka debesu ķermeni nevar neviens aizskart, kā vien Dievs. Noņemot lāstu, Dievs sākumā sakārto šos trīs gara miesas līmeņus, tad dvēseli visā smalkajā uzbūvē un tikai tad pasaulīgo miesu. Ja kāds saka — es varu noņemt lāstu un sakār­tot cilvēku, neticiet. Ārsts dara to, kas viņam pienākas, bet Dievs dara smalkajā cilvēkā visu dzīvu un veselu.

Ja cilvēks ir bijis ievainots garā, tad Dievs trijās dienās sakārto cilvēka debesu ķermeni un vēl septiņās dienās viņa dvēseli un miesu. Tas ir tad, kad cilvēks no sirds lūdz. Tā Dievs ir nolicis. To es esmu redzējis šos astoņus gadus un pārliecinājies par to, ko Dievs dara cilvēkā — tas ir skaisti un pilnīgi. Tāpēc lūdziet Dievu un jums taps dots! Bet, pirms jūs lūdzat, Debesu Tēvs jau zina, ko jums vajag.

Jo ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību — pestīšana.

(Pāvila vēst. rom. 10:9,10)

Gara miesai ir gara sirds. Jūs esat ievērojuši, ka svētbildēs Jēzum Kristum gara sirdi glezno uz krūtīm, vidū. Gara sirds atrodas cilvēka saules pinuma vietā. Kā zvaigznes pie debesīm ir dažāda lieluma un spožuma, tā arī cilvēku gara sirdis ir dažāda lieluma un dažāda spožuma. Cilvēka gara sirds lielums nosaka arī cilvēka lielumu garā. Ir garā lieli, apgaroti cilvēki un garā nabagāki cilvēki. Ari gara sirds spožums raksturo cilvēka gara lielumu. Dieva bērnu sirdis staro ar spožu gaismu, un tās ir bezgalīgi skaistas.

Laimīgs tas, kurā ir gara sirds un gara miesa, jo tas dzīvos!

Cilvēka gara sirds ir saikne ar visu dzīvo. No sirds uz cita cil­vēka sirdi veidojas gara saiknes pavedieni. Ja cilvēks ir saticis otru cilvēku, runājis un veidojis attiecības, tad šī gara saikne saglabājas loti ilgi. Cilvēka gara prāts atceras pilnīgi visu viņa pasaulīgo dzīvju notikumus un arī cilvēkus. Cilvēka gara prāts neko neaizmirst, jo tam ir Dievam līdzīgas īpašības. Pasaulīgais prāts daudzko aizmirst, lai dotu vietu gara prātam.

Dieva radītā gara sirds uztur cilvēkā dzīvību un ir saikne ar Dievu debesīs. Savu nodomu cilvēkā Dievs piepilda caur gara sirdi. Tieši cilvēka gara sirds ir pirmā, kas saņem Dieva vārdu. Gara sirds ir ārkārtīgi smalks, bezgalībā aizejošs Dieva veido­jums cilvēkā. Dievs ir bezgalīgs, un cilvēks ir savienots ar šo bezgalību caur gara sirdi. (14. zīmējums)

Dzīvība cilvēkā tiek uzturēta ar dzīvības kristālu, kas atro­das cilvēka gara sirdī. Dievs katram cilvēkam, radot viņu, dod dzīvību, un līdz šim brīdim tā tiek uzturēta ar dzīvības kristāla spēku. Dzīvības kristāls ir Dieva radītais mūžīgais dzinējs, kas nodrošina, lai cilvēkā būtu dzīvība. Lai kur būtu cilvēka gars, tajā vienmēr ir un būs gara sirds, kurā dzīvības spēku dod dzīvības kristāls. Pār šo dzīvības kristālu spīd gaismas stars no Jēzus Kristus sirds.

Dievs Tēvs visu ir radījis caur Jēzu Kristu, un mēs esam saistīti ar Dievu caur mūsu gara sirdīm. Tikai caur Jēzu Kristu var iegūt mūžīgo dzīvību. Jēzus Kristus ir mūsu dzīvības uzturētājs. Debesu Tēvs ir atdevis visu varu Dieva Dēlam. Tieši Jēzum Kristum ir vara dot vai atņemt taisnajā tiesā dzīvību. Jēzus Kristus nāvi ir uzvarējis, un tai vairs nav varas pār tiem,

kas atpirkti no pasaules. Lai slavēts Jēzus Kristus — mūsu dzīvības nesējs un uzturētājs!

Es redzu Jēzu Kristu debesīs goda tronī sēžam un redzu Viņa sirdi — no tās uz cilvēkiem spīd gara gaismas stari, kas caur dzīvības kristālu un gara sirdi uztur mūsos dzīvību.

Jēzus Kristus ir dzīvības avots. Kas Viņam ticēs, tam būs mūžīga dzīvošana. Svēts ir katrs, kura vārds ir ierakstīts Mūžīgās Dzīvības grāmatā.

Jēzus Kristus saka:

Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir vīna dārznieks. Palieciet manī un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat manī. (Jāņa ev. 15:1, 4)

Debesu Tēvs sevi izteic caur Jēzu Kristu un Dieva Svēto Garu. Dievs Tēvs ir visu lietu pirmsākums. Debesu Tēvs ir visas dzīvības Radītājs. Mēs vienmēr būsim Dievā Tēvā, tāpat kā mēs esam Jēzū Kristū. Dievs Tēvs sūtījis savu Dēlu, lai mēs tiktu glābti un Pastarā dienā augšāmceltos. Lai svētīts top mūsu Debesu Tēva vārds! Lai mūžīgi pieder Valstība, spēks un godība mūsu Radītājam Dievam Tēvam!

Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars — šī Trīsvienība lai ir mūžīgi svēta!

Cilvēks krāj debesu bagātības, un tās krājas cilvēka gara sirdī. Gara sirds piepildās ar Dieva Gara augļiem un aug lielu­mā. Ja cilvēka gara sirds ir pietiekami izaugusi un cilvēks ir atzinis Jēzu Kristu, tad cilvēka sirdī sāk dzīvot Dieva Dēla Gara daļiņa, kas dod visaugstākās patiesības atklāsmi. Cilvēks sāk aptvert patiesību, ko Jēzus Kristus ir devis caur Jauno Derību.

Kamēr jūs nepiedzimsiet no augšienes, jums neredzēt Dieva Valstības. Tikai tad, kad cilvēkā dzimst Jēzus Kristus Gars, viņš kļūst par mūžīgās dzīvības mantinieku. Pār tādu cilvēku nāvei nav varas, jo viņā dzīvo Dieva Dēla Gara daļiņa, kura ir nemirstīga.

Pēdējo gadu laikā cilvēks savā dziļākajā būtībā ir ļoti mai­nījies. Dievs ar savu Svēto Garu ir izmainījis cilvēka miesu un dvēseli tā, lai taisnos cilvēkos varētu atklāties Viņa Gars.

Cilvēka miesa pirms tam bija iecietināta, lai piepildītos Dieva nodoms pasaulē. Šo gadu laikā Dievs ir sagatavojis cilvēkus Jēzus Kristus atnākšanas dienai. Septītai bazūnei skanot, pie­peši visi tiks pārvērsti. Lai tas notiktu, Dievs daudz ko cilvēkā ir mainījis. Jēzus Kristus man ik dienu rādīja, kādas izmaiņas notiek cilvēkā. Es redzēju, kā Dievs loti gādā par katru taisnu cilvēku. Savādāk tas notika ar netaisniem cilvēkiem.

Dieva bērnu gars pakāpeniski tika pamodināts visā lielumā un atklāts pasaulei. Tagad gars kļuvis brīvs un vairs nav miesas verdzībā. Tā ir tiem, kurus Jēzus Kristus ir atpircis no pasaules.

Daudzus gadu tūkstošus cilvēka gars, nonākot pasaulē, tika ielikts septiņās aizsargaurās (aizsargslāņos). Dievs tā visu radī­jis, lai pasargātu cilvēka garu no iznīcības, lai neviens nespētu ievainot vai arī iznīcināt pasaulē esošo debesu ķermeni. Ja kāds mēģināja otram darīt ļaunu, tad spēja ievainot tikai trīs no sep­tiņdesmit gara miesas līmeņiem. Tas ir tāpat, kā kaķēns spēlē­joties saskrāpē cilvēka ādu. Dievs gādāja par mums, lai mums nekas nenotiktu. (15. zīmējums)

Tagad šīs septiņas gara aizsargaurās tika noņemtas, un cilvēka gars atbrīvojās pasaulei. Bet pāridarītāju, ļaunuma iemiesojuma, burvju, slepkavu un netikļu dvēseles tika iecietinātas ar septi­ņām enerģētiskām čaulām, lai tās vairs nespētu darīt pāri taisna­jiem. Ja šis ļaunuma iemiesojums dara otram ļaunu, tad ļau­numa spēks paliek pašā. Netaisnajam tas netiek uz āru, un viņš paliek pats savā grēkā.

Mums, taisnajiem, nav tiesību darīt pāri nedz otram, nedz arī pašiem sev.

Dievs gādā, lai mēs būtu un lai mums būtu. Mēs pateicamies par to Dievam. Šajā skaistajā Dieva apsolījuma piepildījumu laikā Debesu Tēvs ir atklājis Dieva bērniem garu, lai tas būtu pārāks pār miesu. Tad cilvēkā dzīvo gara augļi, un tie pasaulē nes gaismu. Gara augli ir redzami un saskatāmi otrā cilvēkā. Tie mūs vienmēr priecē. Tad cilvēkā Dievs atklāj gara redzi. Tā sākumā izpaužas nemanāmi un vienkārši. Cilvēks sāk redzēt lietas, ko agrāk nav redzējis. Tas ir neparasti un nav tā kā daudziem citiem, kuri neredz.

Gara redze ir cilvēka iekšējā redze. Tai ir jātic. Garīgi liels cilvēks atšķiras ar acu gaišumu un sirds mīlestību. Tāda cilvēka teiktie vārdi nes patiesību un prieku. Viņā staro gara augļi.

Sargaities jūsu taisnību rādīt ļaužu priekšā, lai viņi to skatītu, citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Debesu Tēva. (Mateja ev. 6:1)

Cilvēks tad garā sāk redzēt tās lietas, kuras Dievs viņam atklāj. Cilvēks var ieraudzīt eņģeli, kurš viņu sargā un stāv bla­kām. Cilvēkam ir jāpaļaujas uz savu garu, vienkāršāk sakot — pašam uz sevi. Tad viņš iedomājas jautāt — ko es redzu? Tajā mirklī cilvēka prāts paliek malā un tiek dota vieta debesu ķermenim, tātad arī gara redzei.

Cilvēks sāk saskatīt to, kas atrodas ārpus cilvēka pasaulīgā redzesloka. Tad viņš gara acīm ierauga šo eņģeli un redz smal­kajā gara pasaulē stāvam. Un redzētajam ir jātic. Jo cilvēks nevar iedomāties to, kā nav. Cilvēks var redzēt un iedomāties tikai to, kas ir. Kā ir zemes ķermeņa acs, tā arī ir debesu ķermeņa acs. Kā cilvēkam dots redzēt Zemes pasaulē, tā ir arī dots redzēt gara pasaulē. Ar gara acīm redzētais ir īsts un dabīgs, tikai tas ir smalkajā gara pasaulē.

Svētīgs, kas redz garā un kas tic redzētajam! Debesu Tēvs dau­dziem cilvēkiem grib ko teikt, bet saklausa tikai tie, kas to spēj.

Paļaujoties uz savu garu, izejot cauri miesas un dvēseles līmeņiem, cilvēks sāk redzēt garā. Šo iespēju var dot vienīgi Dievs. Tad cilvēks ar savu gribu un ticību atver visus miesas, dvēseles un arī gara miesas vārtus. Tikai gara redzes līmenī cil­vēks var ieraudzīt gara lietas. Cilvēkam ar savu ticību jātur gara redzes vārti vajā. Tad arī gars stiprina cilvēka ticību. Ja ticības nav pietiekoši, tad gara redze pazūd, un cilvēks netic redzētajam. Dieva bērnam gara redzi ir devis Dievs, jo Debesu Tēvs grib, lai izredzētie kļūtu redzīgi un ieraudzītu tās lietas, ko Dievs pasaulē un debesīs piepilda.

Viņa neredzamā būtība, tiklab viņa mūžīgā vara, kā viņa dievišķība kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatā­mas viņa darbos (..) (Pāvila vēst. rom. 1:20)

Debesu Tēvs katram Dieva bērnam ir devis iespēju ieraudzīt Dieva Svēto Trīsvienību. Noskaitiet tēvreizi! Paļaujoties uz Dievu, iedomājieties tīras, zilas debesis. Debesis ir Dieva Tēva godības tronis. Tad iedomājieties balti spīdošu krustu. Baltais krusts debesīs ir Jēzus Kristus zīme un godības spēks. Tad iedomā­jieties, ka no baltā Dieva krusta izlido skaists, balts balodis ar kronīti galvā.

Kad Jānis Kristītājs kristīja Jēzu Kristu, tad debesis atvērās un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņa kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm:

Sis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts. Balts balodis ir Dieva Svētā Gara zīme. Jūs palūdziet Dievam, lai Svētais Gars apspīd jūs, un redzēsiet, kā baltais debesu balodis no krusta ielido tieši jūsu sirdī. Tā ir gara miesas redze, ar ko jūs redzējāt to visu. Ticiet tam, un Dievs ik dienu stiprinās jūs šajā grūtajā pasaulīgajā dzīvē. Atcerieties, ka dzīve uz Zemes miesā ir tikai īss mirklis, ko jūs dzīvojat. Tieši šajā, ļoti grūtajā mirklī ir jāsakrāj debesu bagātības mūžībai.

Svētīgs katrs, kas redz baltu debesu balodi no krusta nolaiža­mies pār sevi. Sirds kļūst Dieva mīlestības pilna. Dieva Svētais

Gars piepilda cilvēku un palīdz pareizi iziet visus likteņa ceļus. Tad cilvēks tiek no Dieva vadīts un izvests pa visskaistākajiem dzīves ceļiem.

Tikai Dievam ir zināmi vispareizākie lēmumi un visideālākie cilvēka dzīves ceļi. Cilvēks meklē un domā, ko darīt, kā darīt, kur iegūt, kā iegūt? Cilvēka priekšā vienam mirklim ir desmi­tiem dzīves situāciju risinājuma variantu. Nākamajam dzīves mirklim ir atkal daudz risinājuma variantu. Kuru variantu šajā dzīves brīdī izvēlēties? Tieši Dieva Svētais Gars var palīdzēt šajā situācijā un atklāt pareizo risinājumu. Dieva gars cilvēkā tad ir dzīvs un dzīvu dara arī miesu. Tad cilvēkam dzīve ir kā skaists mirklis — pietiek laika ļaudīm, darbam un atpūtai. Tad cilvēks dzīvo ar pilnu atdevi un, galvenais, — katram darbam un katrai dienai ir jēga.

Es jūtos ļoti laimīgs, jo zinu katra nodzīvotā mirkļa jēgu. Tā ir pilnīga sajūta, kad tu zini, ka dzīvo ar jēgu, ka nodzīvotais mirklis nes paliekošus augļus. Tā ir liela laime — zināt, ka mūsu dzīvei ir jēga. Tā var nest mūžīgus gara augļus. Cilvēks var ik mirkli kļūt bagātāks mūžībai. Tad cilvēks dzīvo ar visu elpu, izmantojot sevi gara izaugsmei pilnīgi.

Dievs visu ir iekārtojis tā, ka ikdienā visi darbi ir padarāmi. Visam atliek laiks, un visu var paspēt izdarīt. Cilvēks bez Svētā Gara apskaidrības dara daudz lieka. Miesa grib daudz, un cilvēka prāts izmanto katru pasaulīgu iekāri. Bet pasaulīgā iekāre paliek pasaulē. Tā nenes gara augļus.

Tikai tad, ja cilvēks ir atzinis Dievu kā visa Radītāju, tikai tad sāk krāties cilvēka nezūdošās debesu vērtības. Katram cilvēkam ir nepieciešams atzīt patiesību — visu, ko mēs redzam pasaulē: cilvēkus, dzīvās radības, dabu, Zemi un debesis ar spīdekļiem, ir radījis Dievs. Ja cilvēks atzīst šo vienkāršo patiesību, tad visā sāk darboties Dieva likums, tad katrs labs darbs vairo cilvēka debesu bagātības. Tad cilvēks dzīvo un dzīvos.

Elku, antikristu vai pasaulīgo personu pielūgšana nedod nenieka. Vai tas ir Krišna vai Buda, vai kāda cita, zināma perso­nība. Šīs personības ir tikai mazs gara graudiņš Dieva priekšā. Kāds gribēja nolikt Dieva Dēlu otrā, trešā vai pēdējā vietā. Tas nekad neizdosies. Dievs savu pilnības noslēpumu atklāj tad, kad grib.

Es patiesi saku — Dievs ir tik bezgala pilnīgs savā Svētajā Trīsvienībā, ka vislielākais eņģelis vai cilvēks ir mazs puteklītis Dieva pilnības priekšā. Tas pats ir ar tām pasaulē zināmām personībām, kuras uzskata sevi par lielām, atklājoties cilvēku priekšā caur grāmatām, cilvēkiem vai reliģiskām sektām un dažādiem ticības novirzieniem.

Dievs ir viens. Dievs visu ir radījis sevī, un nekā nav ārpus Viņa. Nekas nevar būt, kas nav radīts, un, ja kas ir radīts, tad tas ir no Dieva radīts. Tas ir loti vienkārši. Šo patiesību ir viegli saprast tiem, kuros dzīvo Jēzus Kristus patiesība. Pārējiem ir grūtāk, jo patiesības iepazīšana notiek caur mūsu dzīvi, ciešanām un mūsu dzīvo attieksmi uz dzīvo Dievu. Kam Dievs ir, tajā jau ir dzīvība.

Debesu Tēvs ļoti mīl katru dzīvo radību. Nav pasaulē un debesīs lielākas mīlestības par to, kāda nāk no Dieva. Tā apņem visu ar pilnību un svaigumu, un maigumu. Tu sajūti, ka esi bez­galīgi dzīvs un tava dzīvība nav ierobežota tikai miesā. Tā dzīvo cilvēkos, pasaulē un visā Dievā. Es esmu loti laimīgs, ka mīlu Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta, un manī nav nekā lieka. Viss, kas ir manī, pieder Dievam. Un Dievs dod par to dzīvot bezgalīgi skaisti un pilnīgi kā uz Zemes, tā arī debesīs.

Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību. (Pāvila vēst. rom. 15:4)

Esmu bezgala laimīgs sniegt šo liecību, kuru gadiem ilgi es sevī nēsāju kā noslēpumu. Jēzus Kristus teica: JRaksti!” Un es rakstu un liecinu par tām Dieva bagātībām, kas cilvēkā ir, pastāv un pastāvēs mūžīgi.

Mēs visi dzīvojam Dievā un pateiksimies Dievam, ka esam. Mēs vienkārši varējām nebūt vai vienkārši varam nebūt. Bet Dievs mums katram ir devis iespēju, lai mēs būtu, lai mēs dzīvotu. Vai jus gribat dzīvot? Es arī gribu dzīvot. Tāpēc es pildu Dieva baušļus, dzīvoju mīlestībā uz Dievu un visiem cilvēkiem un uzticīgi kalpoju Dievam Tēvam, Jēzum Kristum un Svētajam Garam. Katra mana dzīves minūte pieder Dievam debesīs. Man Dievs uzticējis loti daudz, un šo nelielo daļu no Dieva uzticētā darba es atklāju jums — par pasauli, par cilvēku, par debesīm.

Vienmēr esmu bijis bezgala pārsteigts par to, cik pilnīgi Dievs visu ir radījis. Esmu jums atklājis un pastāstījis par dau­dzām pasaulēm un cilvēka miesas uzbūves līmeņiem. Bet aiz visām šīm pasaulēm pastāv vēl daudzas aizsaules, antipasaules un citas debesu pasaules, no kurām Dievs pārvalda visu radīto. Jūs zināt par eņģeļiem, jūs esat lasījuši Jāņa atklāsmes grāmatā par divdesmit četriem vecajiem, par četrām dzīvām būtnēm. Dievs ir pilnīgs un pilnīgi pārvalda visu, kas ir Viņā.

Kam Dievs ir dāvājis mūžīgo dzīvību, tas spēj ieraudzīt savu gara sirdi. Jūs redzēsiet sevī, savā gara sirdī gaismu. No tās spīdēs gaismas stari uz visām pusēm. Mūžīgās dzīvības avots ir Jēzus Kristus. Ja jūsos ir mūžīgās dzīvības avots, tad jūs savā sirdī varēsiet ieraudzīt Jēzu Kristu, krustā sistu un trešajā dienā augšāmcēlušos. Es patiešām redzu Jēzu Kristu pie Dieva Tēva labās rokas sēžam. Es redzu, kā Debesu Tēva gaisma spīd uz Dieva Dēlu un Jēzus Kristus gaisma spīd uz Dieva bērniem un taisno sirdīm. Nodevēju, slepkavu un netikļu sirdīs vairs nav gara dzīvības. Šo cilvēku garu Dievs ir iecietinājis. Vecajā Derībā rakstīts:

Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi. (Psalmi 37:10)

Patiesi tā es arī redzu — daudzu cilvēku miesā gara vairs nav, jo Dievs viņu garus ir paņēmis debesīs. Viņos ir tikai dvēseles, kas uztur cilvēku dzīvību. Ja gara vairs nav, tad nav vairs, kur krāt gara bagātības. Nav arī, ar ko saprast gara lietas. Tad cil­vēks tikai dzīvo, lai dzīvotu šajā pasaulē. Viņam nav cerību uz savu turpmāko dzīvošanu. Tad vēl priekšā taisnā tiesa.

Ja Dieva bērnam dots ieraudzīt savu gara sirdi, tad, ja viņš palūdz Dievam, var ieraudzīt arī citu cilvēku gara sirdis. Patiesība ir viena, un tas, ko jūs ieraudzīsiet, lai jūs nepārsteidz. Patiesība vienmēr ir un paliek patiesība. Bet nemaz nav viegli ieraudzīt patiesību otrā cilvēkā. Tas ir — ieraudzīt, kāds patiesi cilvēks ir. Arī man sākumā bija priecīgi un reizē arī skumji par cilvēku patieso stāvokli, kādu es toreiz redzēju. Nav arī viegli redzēt cil­vēka dvēseles un gara patieso stāvokli, ja cilvēks pasaulē ir popu­lārs. Bet kas ir, tas ir. Cilvēks pats veido sevi un savu nākotni.

Uz taisna cilvēka gara var ieraudzīt baltu krustu, lielāku vai mazāku. Garā var redzēt, kā Dieva bērna sirds ir gaismas pilna, un visai miesai cauri spīd krusts. Jēzus Kristus sagatavo šos cil­vēkus uz augšāmcelšanos. Ik mirkli Jēzus Kristus ir ar cilvēkiem, un tā līdz pasaules galam. Dievs dāvā tādam cilvēkam pilnību garā, bet miesā cilvēkam ir jāiziet Dieva noliktais liktenis.

Jo lielāks ir cilvēka gars, jo lielāki pārbaudījumi un ciešanas viņu gaida. Kā Jēzus Kristus, krustā sists, izpirka cilvēku grēkus caur ciešanām, tāpat arī mums ir viens izaugsmes ceļš — caur ciešanām uz patiesību un pilnību. Dieva un savu tuvāko mīlestība dod visam spēku. Esiet pilnīgi garā un staigājiet Dieva ceļus uz Zemes!

Lai Dieva mīlestība ir ar jums!

Bet svētlaimīgas ir jūsu acis, ka tās redz un ausis, jo tās dzird. Patiesi es jums saku: daudz pravieši un taisnie kārojuši redzēt, ko jūs redzat un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat un nav dzirdējuši. Mateja ev. 13:16,17