DVĒSELE
Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāds krāšņums ir debesu ķermeņiem un citāds zemes ķermeņiem.
Pāvila I vēst. kor. 15:40
Cilvēka dvēsele ir dzīvības uzturētāja miesā. Kamēr cilvēkā ir dvēsele, tikmēr uz Zemes miesā cilvēks ir dzīvs.
Pirms cilvēks piedzimst uz Zemes miesā, Dievs dod cilvēkam skaidru un tīru dvēseli, kas reizē ir paša cilvēka apvalks. Cilvēka dvēsele ir miesas un gara starpnieks. Cilvēka gars var sevi izteikt tikai un vienīgi caur dvēseli. Ja cilvēka dvēsele ir tīra un skaidra kā bērnam, tad gars var atklāties cilvēka miesā. Ja cilvēks ir grēka pilns, tad garam nav iespējams apskaidrot miesu.
Cilvēka grēki krājas viņa dvēselē. Dievs tā visu radījis, ka tieši cilvēka dvēselē uzkrājas katrs grēks, iezīmējas ar savu krāsu un ir savienots dvēseles līmenī ar otru cilvēku, ar kuru saistās šis grēks, — viens ir grēka darītājs, otrs ir no šī grēka cietušais.
Es redzu katra cilvēka grēkus. Tie parādās cilvēka dvēselē, skaidri iezīmēti ar savu krāsu, veidolu un izteiksmi. Tie ir dzīvi un reāli, un dzīvo tik ilgi cilvēka dvēselē, kamēr nav piedoti. Piedot grēku var Dievs Tēvs, Jēzus Kristus un Dieva Svētais
Gars, ja cilvēks to lūdz un ir sapratis grēku līdz sirds dzijumiem. Vai arī cilvēks lūdz piedošanu savam tuvākajam. Ja tuvākais, uz kuru tika darīts grēks, piedod, grēks tiek dzēsts un dvēsele no šī grēka atbrīvojas.
Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.
(Mateja ev. 7:1,2)
Katrs cilvēka grēks dvēseli iekrāso savā krāsā, tā kļūst tumšāka. Cilvēka grēks kā dabīgs pavediens ir saistīts ar otru cilvēku vai cilvēku grupu. Nav svarīgi, cik tālu tie atrodas. Vienmēr, kamēr grēks nav piedots, pastāv šī reālā grēka saikne. Šo saikni nevar pārcirst vai dzēst citādā veidā, kā vien piedodot savam tuvākajam vai lūdzot piedošanu savam tuvākajam, un lūdzot Dievam grēka piedošanu. Dievs grēku piedod tikai tad, kad redz, ka cilvēks grēka darbu ir sapratis un no sirds Dievam lūdz piedošanu.
Cilvēks iet pasaulē, un apkārt cilvēkam ir lielāks vai mazāks skaits grēka pavedienu. Tas ir kā zirnekļa tīkls, tikai šā tīkla audējs ir pats cilvēks. Jo vairāk grēka darbu cilvēks ir darījis, jo vairāk šo pavedienu. Tad cilvēks ir kā sapīts savā grēkā. Cilvēkam ir grūti dzīvē iet uz priekšu, jo šie pavedieni ir par traucēkli, lai brīvi un skaisti dzīvotu. Katram grēkam ir arī sekas. Katrs padarītais labais darbs nes labus augļus, bet grēka darbs nes cilvēka dvēselē paliekošos grēka augļus, kuri neļauj cilvēkam dzīvot brīvi un neatkarīgi. Cilvēks paliek piesaistīts pie paša grēka.
Ja cilvēks grib atbrīvoties no grēka, tad viņam ir jādara tā, kā teikts Dieva Jaunajā Derībā. Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti.
Tikai tad, kad mēs lūdzam Dievam piedošanu par grēkiem un piedodam savam tuvākajam, tikai tad Jēzus Kristus, mūsu Kungs, ar savu gaismu un spēku piedod cilvēku grēkus. Grēku izpirkšana ir caur Jēzu Kristu. Kam Dieva Dēls ir, tam ir cerība
uz grēku izpirkšanu. Ja cilvēkam Dieva Dēla nav, tad grēks viņā krājas un beigās ir kā nepanesams smagums, kurš ved uz pazušanu. Es daudzos redzu milzums grēku, kas kā kalns viņus nospiež. Laimīgs irtas, kurš atradis mūsu glābēju Jēzu Kristu.
Es liecinu par grēku, kurš reāli taustāmā veidā dzīvo un krājas cilvēkā. Cilvēka katra rīcība tiek novērtēta. Ja cilvēks pilda bauslību, viņā grēka nav. Ja cilvēks bauslību nepilda, cilvēkā grēki krājas. Tie krājas katru mirkli, katru dienu, ja tiek darīti. Tā daudzi cilvēki sakrāj grēku kalnus, kas viņus caur slimībām vai kādā citā veidā spiež pie Zemes.
Atcerieties — grēks ir reāls un taustāms. Ja tiek grēkots, tad grēki ik dienu krājas. Grēks ar dabīgu grēka saikni saista grēkotāju ar otru cilvēku. Cilvēka grēks ir arī redzams viņa acīs. Ja cilvēka acis ir skaidras un tīras, tad arī grēka viņā ir maz. Ja cilvēka acis ir smagas un netīras, tad grēks nospiež cilvēku un ir grūti viņam šajā dzīvē. Bet katrs ir izvēles priekšā — grēkot vai ne.
Cilvēka dvēseli iekrāso katrs padarītais grēks. Katram grēkam ir sava krāsa. Tas ir tāpat, kā mēs pārklājam plēvi, lai tā aizsargātu dārzeņus no aukstuma. Ja mēs uzliktu divas plēves, tad būtu siltāk, bet gaisma cauri tām spīdētu mazāk. Jo vairāk plēves kārtu mēs uzliktu, jo vājāka gaisma pie dārzeņiem nokļūtu. Tāpat ir ar grēkiem, kas krājas dvēselē. Jo vairāk grēku cilvēks dara, jo tumšāka kļūst dvēsele, jo grūtāk gara gaismai ir apspīdēt miesu.
Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības,
kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem.
(Pāvila vēst. rom. 15:1)
Gara gaisma un spēks nespēj izkļūt cauri iecietinātai dvēselei, un miesa gara apskaidrību nesaņem. Gars ik mirkli grib dot savu gara apskaidrību miesai, bet priekšā stāv cilvēka dvēsele. Jo vairāk grēku, jo mazāk ir to vārtu, caur kuriem cilvēka gars var nokļūt līdz miesai. Cilvēks ir izvēles priekšā — grēkot vai negrēkot. Dzīvot kopā ar sevi, ar savu „es” vai ne?
Cilvēku padarītais grēks dzen uz jaunu grēku, jo viņš pasauli jau redz caur šī grēka prizmu. Jūs varat mēģināt ieskaidrot zaglim, lai viņš vairs nezog. Viņš klausīsies jūsos, bet izdarīs pēc sava prāta. Katrs iepriekšējais cilvēka grēks veido viņa šīs pasaules uzskatu. Ja cilvēka dvēsele ir tīra un skaidra, tad viņš patiesi var ieraudzīt šo pasauli. Cilvēka gars apskaidro uz patiesību, un cilvēks miesā saņem šīs patiesības augļus. Ja cilvēks izvēlas grēka ceļu, tad ceļš uz patiesību ar katru nākamo grēku tiek aizvērts.
Visvairāk man žēl to cilvēku, kuri, skaisti būdami, izvēlas grēka ceļu, un tad vienā mirklī šis gara skaistums pazūd. Es katru cilvēku patiesi mīlu, tieši kā to vēlējis mums Jēzus Kristus. Bez aizspriedumiem, vienkārši un patiesi. Cilvēks nevar sajust šo mīlestību, ja viņš dzīvo grēkā. Tieši grēks viņam to neļauj.
Mūsu dzīves skaistums ir atkarīgs no mums pašiem. Ja mēs vēlamies dot otram vairāk nekā sev pašam, tad mēs no Dieva saņemam bezgalīgi daudz. Ja mēs nepakļaujamies grēka kārdinājumiem, tad dzīvojam Dievam un sev par prieku.
Kādu sēklu mēs sējam zemē, tāda arī uzdīgst. Kādus darbus mēs darām pasaulē, tādus augļus arī saņemam. Dieva likums darbojas visur un visā.
Cilvēka dvēseli Dievs veido no ļoti smalkas matērijas. Tā ir smalkāka par vismazāko pasaulīgo matēriju. Tieši dvēsele ir smalkās pasaules pirmsākums. Viss, kas saistīts ar miesu, ir pasaulē un pakļauts pasaulīgiem likumiem. Viss, kas sākas ar dvēseli, ir pakļauts šīs smalkās pasaules likumiem.
Dvēseļu pasauli vēl sauc arī par astrālo pasauli.
Dievs ir radījis ne tikai cilvēka dvēseli, bet arī daudzas dvēseļu pasaules, kurās cilvēks var dzīvot. Cilvēks dzīves laikā ir sakrājis vairāk vai mazāk grēku. Šie grēki pēc pasaulīgās dzīves ir jāizpērk. Tāpēc Dievs ir radījis dvēseļu pasaules.
Kad cilvēks miesā nomirst, tad trešajā dienā cilvēka dvēsele un gars divu Dieva eņģeļu pavadībā tiek augšāmcelti. Es to redzu ik mirkli un ar savu liecību to liecinu. Tad cilvēks nonāk pārejas pasaulē, kur viņa dvēsele tiek mazgāta no pasaules nevajadzīgām paliekām. Cilvēks attīrīts un sagatavots nonāk Dieva un eņģeļu priekšā. Tad katram tiek nolasīts Dieva spriedums. Katrs saņem to, ko viņš ir pelnījis.
Ja dzīve ir nodzīvota pēc Dieva likumiem un cilvēks ir taisns Dieva priekšā, tad cilvēks eņģeļu pavadībā nonāk dvēseļu pasaulē, kur pēc četrdesmit dienām nonāk Debesu pasaulē. Šī pasaule ir visskaistākā, kas zināma pirms Jaunās Jeruzalemes un Dieva apsolītās Debesu Valstības. Tad cilvēks tur arī dzīvo, un es novēlētu katram ieraudzīt šīs Debesu pasaules skaistumu. Es to redzu, un redzu, cik skaisti tajā dzīvo cilvēki un eņģeli. Pilnīga Dieva gaisma apstaro visus, un tur ir mājīgi un mīļi. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam. Bet jūs neesat miesā, bet garā, tik tiešām, kā Dieva gars mīt jūsos. Bet ja kādam nav Kristus gara, tas nepieder viņam. (Pāvila vēst. rom. 8:8, 9)
Ja cilvēks ir mazāk klausījis Dievu, tad turpmāk viņam arī jādzīvo zemāka līmeņa dvēseļu pasaulēs. Es skaidri redzu septiņas no Dieva radītas dabīgas debesu dvēseļu pasaules, kurās nonāk katrs, kurš to ir pelnījis. Visskaistākā un augstākā ir septītā līmeņa pasaule. Tā ir tāda pati kā Zeme, tikai daudzreiz krāšņāka, pilnīgāka un skaistāka. Cilvēkam tur ir iespēja augt garā, mācīties un izpirkt savus grēkus.
Jo grēcīgāks ir cilvēks, jo zemāka līmeņa dvēseļu pasaulē viņš nonāk. Ja cilvēks dzīvē ir darījis daudz grēka, tad arī grūtākā un smagākā dvēseļu valstības pasaulē viņš nonāk. Katram tiek dots pēc padarītā. Es skaidri redzu tās pasaules. Jo zemāka pēc līmeņa ir dvēseļu pasaule, jo grūtāka tajā pasaulē ir dzīvošana. Sākot ar ceturtā līmeņa dvēseļu pasauli dzīve tur ir daudz
grūtāka un smagāka nekā uz Zemes. Slepkavas, nodevēji un netikļi nonāk viszemākās — pirmā, otrā un trešā līmeņa — dvēseļu pasaulēs. Tās dzīvošanai ir ļoti smagas. Par smagiem grēka darbiem ir jāatbild Dieva priekšā. Debesu Tēvs dod katram cilvēkam izpirkt savu grēku ar savām ciešanām.
Tikai ar ciešanām var izpirkt grēku. Tā Dievs ir visu radījis un sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai caur Dieva Dēla ciešanām izpirktu pasaules grēkus. Mums ir vienkārši jāzina — savu grēku var piedot vai izpirkt tikai caur ciešanām. Tā mums Jēzus Kristus, krustā sists, darījis zināmu.
Cilvēka dvēseles šūniņas ir smalkākas par vismazākajām miesas šūniņām. Vislielākajā dvēseles šūniņā ir septiņas smalkākas šūniņas. Katrā no septiņām šūniņām ir atkal septiņas smalkākas šūniņas. Un tā kārtu pēc kārtas līdz četrdesmit devītajai. Tā visa kopā ir cilvēka dvēsele, kas dzīvo un pastāv katrā dzīvā cilvēkā. (12. zīmējums)
Dieva radītā dvēsele ir ļoti smalka, un tikai Viņš zina, kādai tai ir jābūt. Es redzu, ja uz cilvēka ir liels balts krusts un skaista gara sirds, tad tīra un balta ir arī cilvēka dvēsele.
Cilvēka dvēselei ir ļoti lielas spējas. Tā spēj uzkrāt ne tikai grēkus, tā ir arī visas cilvēka dzīves spogulis. Ko cilvēks dzīvē ir atzinis un pielūdzis, to arī atklāj cilvēka dvēsele. Cilvēka dvēsele ir kā kondensators, kurš uzkrāj visu to, ko cilvēks dzīves laikā ir darījis ārpus Dieva likuma. Ko cilvēks grēko, tas viss uzkrājas dvēselē.
Ja jūs iedomātos gaisa balonu, kas cel cilvēka dvēseli debesīs, tad redzētu, ka mazgrēcīga cilvēka dvēsele aiziet viegli padebešos, bet cita, grēcīga, cilvēka dvēsele ļoti smagnēji paceļas debesīs. Tā arī notiek pie sprieduma nolasīšanas. Ja cilvēks ir maz grēkojis, tad viņš nonāk vieglākā pasaulē; ja vairāk grēkojis, tad nonāk smagākā pasaulē. Katrs grēks ir jāizcieš un jāsaprot.
Es, nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tātad nu es ar savu prātu kalpoju Dieva likumam, bet ar savu miesu — grēka likumam. (Pāvila vēst. rom. 7:24, 25)
Ja cilvēks savu grēku ir izpircis Dieva dvēseļu pasaules noteiktajā līmeni, tad Dievs ar savu lēmumu to paceļ augstāka līmeņa pasaulē. Ja cilvēks nonāk septītajā dvēseļu pasaules līmenī, tad pēc četrdesmit dienām viņš nonāk Debesu pasaulē, kura ir radīta līdz Jēzus Kristus atnākšanas dienai kā visaugstākā un Dieva gaismas vispilnīgākā pasaule.
Katrs izvēlas savu dzīves ceļu, bet, ziniet, visam nodzīvotajam uz Zemes ir jēga. Katrs nopelna savu turpmāko likteni. Krājot Zemes bagātības, cilvēks visu zaudē nāves mirklī. Bet, krājot Debesu bagātības, cilvēks pasaulīgās nāves mirklī visu iegūst. Cilvēkam uz Zemes ir dota iespēja dzīvību iegūt, bet viņš to var arī pazaudēt.
Vai mēs gribam vēl dzīvot pēc šīs dzīves? Un kur mēs dzīvosim pēc šīs dzīves? Mēs paši to varam izvēlēties jau šodien — dzīvot taisnīgi vai grēcīgi.
Cilvēka dvēselei ir sava smarža. Ja cilvēka dvēsele ir skaidra un tīra, tad arī dvēseles smarža ir patīkama. Tad var sajust arī cilvēka gara smaržu. Katra cilvēka dvēselei un garam ir sava smarža un arī savas krāsas. Gara smaržas ir bezgalīgi patīkamas un aromātiskas. Arī tīrai cilvēka dvēselei ir skaistas un patīkamas smaržas. Bet, ja cilvēks ir smagi grēcīgs, tad viņa dvēselei piemīt bezgala nepatīkama smaka. Es nezinu, kā izturēt to mirkli, kad ir jāstāv blakus ļoti grēcīgam cilvēkam.
Gara atklāsme cilvēkā dod visam patiesu vērtējumu. Tad bieži vien nav viegli redzēt un sajust patieso cilvēka stāvokli. Cilvēkam jābūt gatavam ieraudzīt patiesību.
Man bieži jautā: kāpēc cilvēki nesaprot vienkāršas lietas,
kāpēc ar daudziem ir tik smagi? Kāpēc daudzi izvairās pieminēt Dieva un Jēzus Kristus vārdu? Kāpēc daudzi nesaprot, kad runā par Dieva lietām? Kāpēc cilvēki ir tik aprobežoti, ka zeķes ir svarīgākas par paša likteni? Kāpēc? Kāpēc no daudziem cilvēkiem nāk smaka, kaut gan paši cilvēki to nejūt? Daudzi ir ģērbušies skaistās drānās, lieto dārgas smaržas, bet dvēseles smaka ir smaga un ir stiprāka par pasaulīgām smaržām.
Tas ir tāpēc, ka cilvēka grēks izpaužas viņa dvēselē. Tā saglabā grēku visā tā būtībā ar krāsu un smaržu. Viens kreisais solis ar cita sievu vai vīru, un cilvēks smird. Viņš var būt bagāts un var būt prezidents. Nekas no tā nemainās. Grēka darbi dvēselē paliek, un tie pastāv tikmēr, kamēr tie nav piedoti.
Viens ceļinieks iet ar mazu grēka nastu, otrs ar lielu grēka nastu. Šī nasta ir reāla, un tā spiež cilvēku pie zemes. Tā neļauj cilvēkam izvērsties un izteikt sevi. Jā, bet katrs jau izvēlas savu ceļu. Ja cilvēks ko vēlas, tad viņš cenšas to dabūt. Vai nu tā ir kāda manta, vai sieviete, ko viņš vēlas iegūt. Tomēr galvenais ir sekas. Pēc katra grēka pastāv atbildība par padarīto.
Varbūt varētu dzīvot kalnos kā jogi, meditēt un neko nedarīt? Dzīve bez darba ir tukša, un ticība Dievam apliecināma tikai caur darbiem. Nedarīt neko ir visvienkāršāk. Bet tad dzīve ir tukša, un tai nav jēgas.
Novēlu katram mācīties dzīvot pēc Dieva likumiem un piedot grēkus saviem tuvākajiem! Novēlu iemācīties lūgt Dievam un saviem tuvākajiem piedošanu par grēku! Novēlu atrast patieso dzīves ceļu bez grēka un palīdzēt to atrast arī saviem tuvākajiem!
Dvēsele ir cilvēka spogulis. Tieši dvēseliskajā miesā mēs nonāksim Dieva Dēla taisnās tiesas priekšā. Ceļš uz taisno tiesu jau ir sagatavots. Visas pasaules un cilvēki ir nolikti noteiktā kārtībā, kādā tie stāsies Dieva Dēla un Viņa apustuļu priekšā. Es to redzu ļoti skaidri, un par to jums liecina katrs vārds, kurš teikts Bībelē ar Dieva likuma spēku, un neviens to nav spējīgs izmainīt.
Piepeši, septītai bazūnei skanot, viss pasaulē tiks pārvērsts un sāks darboties Dieva taisnās tiesas likumi. Cik gan ilgi netika tiesāti netikļi un nodevēji, tie, kas Dieva apustuļus un taisnos cilvēkus sita un mēģināja iznīcināt!
Nāk stunda, kuru mēs, taisnie, ļoti gaidām. Es sajūtu taisnās tiesas elpu un skaidri redzu, cik pilnīgi Dievam viss ir sagatavots. Esmu dzīvojis tam līdzi.
Lai slavēts Jēzus Kristus, mūsu Kungs!
Bet kas sēts labā zemē, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot, tad tas nes augļus — cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtigus.
Mateja ev. 13:23
