Ēriks Delpers: grāmata ATKLĀSME


Categories:

 

ZEMES ĶERMENIS

Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.

Pirmā Mozus 1:27

Mēs redzam sevi un redzam sev apkārt esošos cilvēkus. Katrs cilvēks ir savādāks, un neviens nav līdzīgs citiem. Dievs ir pilnīgs un radījis mūs neatkārtojamus. Arī dabā un debesīs nekas neatkārtojas. Ja labi pavēro, tad neviena diena nav līdzīga otrai.

Cilvēkā dzīvo miesa, dvēsele un gars. Katra cilvēka gars ir atšķirīgs, jo tas ir cits cilvēks. Arī dvēsele katram cilvēkam ir citāda. Tēvam un mātei piedzimst bērns, kurš ir viņiem pēc ārējā izskata vairāk vai arī mazāk līdzīgs. Cilvēka dzimšanas mirklī savienojas trīs — miesa, dvēsele un gars. Šis savienojums ir trīskārtatšķirīgs, tāpēc nekad nav atkārtojams. Arī pirmsā­kumā garā Dievs katru cilvēku radīja atsevišķi.

Katra cilvēka miesai ir daudz īpašību un iespēju. Dzīvē mēs sevi izsakām un savā izteiksmē esam neatkārtojami. Mums ir bezgala patīkami iepazīt otru cilvēku. Dievs ir devis iespēju savienoties vīram un sievai. Ģimenē vīrs var atklāt jaunas un

labas savas sievas īpašības. Visa mūža garumā arī vīrs katru dienu var pilnveidoties. Tad sievai ir bezgala patīkami atklāt kaut ko jaunu savā vīrā. Tas, protams, notiek tad, ja cilvēki mīl viens otru.

Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši. (Mateja ev. 7:12)

Cilvēks bieži vien meklē vainu citos. Tas nav pareizi. Jāsāk ar sevi. Cik pareizi es rīkojos? Kāpēc tas tā notika un kāda ir mana vaina? Ja cilvēks meklē un atrod savu vainu, tad viņš ierauga arī otra cilvēka patieso nostāju notiekošajā. Cilvēka miesu un dvēseli var attīrīt tikai viņš pats, un Dievs gādā savu Svēto Garu, lai cilvēkā visa pietiktu.

Cilvēkam jāmācās mīlēt Dievu, savu tuvāko un arī sevi pašu. Tieši sevis atzīšana ir sākums dvēseles un gara atklāsmei. Cilvēka ķermeni pirmsākumā ir radījis Dievs. Tad tas pilnīgs dzimst no mātes un tēva. Mums ir jāpieņem savs ķermenis un jāpateicas Dievam, ka dzīvojam. Dievs devis mums šo ķermeni, zinādams, ka tas ir visideālākais priekš mums. Tas ir domāts mūsu likte­nim, lai arī kāds tas būtu un kādā pasaules malā mēs dzīvotu.

Ja mēs atzīsim sevi pirmsākumā no Dieva dzimušu, tad Dievs gādās, lai mēs šajā dzīvē būtu pilnīgi.

Mācīsimies pateikties Dievam par to, ka esam šajā pasaulē, un mīlēsim savu ķermeni, pilnveidosim to, jo tas ir no Dieva. Ja cilvēks mīl sevi, tad viņš gādā, lai viņa ķermenis būtu pilnīgs. Tad arī Dieva nodoms cilvēkā varēs piepildīties.

Mūsu pasaulīgā miesa ir apstākli un vide, kurā mēs esam ielikti. Mums ir jāpieņem sevi, kādi mēs esam, un jāpateicas par to Dievam.

Pirms cilvēks dzimst miesā, Dievs cilvēkam parāda viņa iespējamo likteni uz Zemes un jautā, vai cilvēks piekrīt šim Dieva izvēlētajam liktenim. Dievs no bezgalīgi liela skaita iespējamo

likteņa variantu izvēlas cilvēkam vispiemērotāko. Cilvēkam grūti to aptvert, bet tas patiešām tā ir.

Es skaidri redzu, kā katrs cilvēks, pirms dzimst uz Zemes, nonāk Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Ja cilvēks piekrīt šim lik­tenim, tad cilvēks Dieva noteiktā laikā dzimst uz Zemes miesā. Protams, ir arī bezdievji — Dievam nepaklausīgie cilvēki. Tādā gadījumā darbojas citi Dieva likumi. Dievs savu nodomu piepilda pēc taisnības un savas stingrības.

Cilvēks, dzimis miesā, neatceras un nezina savu likteni. Katru dienu un nakti cilvēka likteni nemanāmi vada Dievs un Viņa eņģeli. Kā upei ir sava gultne, tā arī cilvēkam ir sava likteņ­upe. Šīs upes gultni nevar mainīt. Cilvēkam ir dota brīva izvēle — peldēt pa straumi vai pret straumi!

Ja cilvēks peld pa Dieva nolikto likteni, tad pastāv vislielākā iespēja iet pa šauro ceļu, pa Dieva iepazīšanas ceļu. Ja cilvēks izvēlas iet šķērsām savam liktenim, tad nav iespējams nokļūt uz pareizā ceļa. Tāds ceļš ved uz pazušanu.

Dieva noliktais liktenis cilvēkā piepildās daļēji vai arī pilnīgi. Katra cilvēka Dieva noliktais liktenis piepildās pilnīgi tieši dzīves krustcelēs, likteņa pagrieziena punktos. Cilvēks nemaz neapjauš, cik nemanāmi un strauji izmainās viņa liktenis. Viņš tikai konstatē, ka tas ir noticis. Viss ir Dieva rokās.

Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. (Jāņa ev. 6:33)

Ikdienā cilvēkam rodas daudzas domas un idejas. Piemēram, aizbraukt uz Jūrmalu pavērot jūru. Cilvēkam šķiet, ka šī ideja ir viņa. Pašā pamatā Dieva nodoms ir ielikts cilvēka garā, un gars pasniedz šo ideju pasaulīgajam ķermenim kā savu. Viss, kas ir Dievā, tas pieder Dievam, arī mēs ar visu miesu, dvēseli un garu. Tas ir Dieva likteņa piepildījums cilvēkā — tajā dienā braukt uz Jūrmalu, lai tur satiktu kādu cilvēku un ieraudzītu jūru.

Pieņemsim Dieva nolikto likteni un dzīvosim saskaņā ar Dieva gribu! Mēs nevaram būt ārpus Dieva un ārpus Dieva gribas. Tieši pieņemot Dieva likumus, mēs radām savai dzīvo­šanai visideālākos apstākļus.

Kā mēs sev gribam radīt visideālākos apstākļus dzīvošanai, tāpat arī Dievs mums grib dot visu to vislabāko un nepiecie­šamo katrai dienai, jo mēs esam Dieva bērni un Dievs ir mūsu Debesu Tēvs. Dzīvojot Dievā, mēs ikdienā izmantojam visu Dieva radīto — gan Zemi ar tās bagātībām, gan pasaulē radītās vērtības. Tas pašā pamatā ir vienkārši. Pirms tapa Zeme, bija ūdeņi un tumsa. Tad Dievs radīja debesis un Zemi, un visu, kas ir uz tās. Ādams un Ieva, un tad daudzas paaudzes, pēdīgi arī mēs esam dzimuši uz šīs Zemes.

Pirmsākums ir no Dieva. Cilvēkam pašam jānonāk pie šī secinājuma. Uz Zemes radīti sarežģīti apstākļi, vide un bezga­līgs daudzums informācijas, lai cilvēks meklējot atrastu pareizo ceļu. Tas ir kā sarežģīts uzdevums, kurš dzīves laikā jāatrisina.

Dievs ar likteņa spēku piedāvā katram cilvēkam atšķirīgas sarežģītības uzdevumus. Tie jārisina tikai un vienīgi mums pašiem. Neviens no malas pareizo atbildi pateikt nevar. Tāpēc mums daudz kas ir jāizdzīvo, un, tikai izdzīvojot daudzas dzī­ves situācijas, cilvēks ir spējīgs savu likteni saprast. Daži cilvēki, tikai atsitoties pret sienu, spēj saprast, ka tā ir siena. Tas ir salīdzinājums, bet dzīvē notiek līdzīgi. Viens saka „balts”, otrs — „melns”. Bet kā ir patiesībā? Tikai Dievs caur dzīves situāciju var atklāt cilvēka prātam, kāda tad ir patiesība.

Pasaulē ir daudzi miljardi cilvēku, un katrs domā, ka tieši viņš irtas pareizais. Cilvēks šo pasauli saskata caur savu indivi­duālo, dvēselisko un miesīgo redzējumu. Jo tīrāka, bez grēka ir cilvēka dvēsele, jo skaidrāk un patiesāk viņš var ieraudzīt notiekošo. Patiesība ir pie Dieva, un Dievs šo patiesību atklāj cilvēka garam. Cilvēka gars vienmēr ir gatavs apskaidrot cilvēka miesu. Gara un miesas starpnieks ir dvēsele.

Cilvēka dvēselē krājas cilvēka grēki. Jo vairāk grēku, jo ma­zāka iespēja garam ir piekļūt miesai. Tas ir tāpat, kad saules gaisma spīd cauri ļoti netīram logam, tad ļoti vājš gaismas stars apspīd istabu. Jo tīrāks logs, jo vairāk saules gaismas nonāk istabā. Cauri tīrai dvēselei gars var apspīdēt miesu.

Ja kāds grib darīt viņa prātu, tas sapratīs, vai šī mācība ir no Dieva, vai es runāju pats no sevis. (Jāņa ev. 7:17)

Daudzi cilvēki izsaka komentārus par garīgām lietām presē vai arī raksta grāmatas. Tas ir tikai šo cilvēku viedoklis. Jo garīgi lielāks cilvēks, jo vairāk patiesības viņš var pasaulei atklāt. Pil­nīgā un absolūtā Patiesība ir pie Dieva. Dievs zina visu. Dievs visu ir tā radījis, ka visu redz un pārzina, jo viss ir Dievā.

Dieva radītais cilvēks ir ļoti smalka būtne. Dievs šobrīd pasaulei ir ļāvis zināt un iepazīt tikai pirmo no vēl septiņdesmit reižu smalkākām miesas šūniņām. Cilvēks visspēcīgākajā mikro­skopā var ieraudzīt tikai to, ko var ieraudzīt. Dievs nav Jāvis izgudrot tādu ierīci, lai kāds varētu saskatīt vēl smalkāku cilvēka vai arī materiālās pasaules uzbūvi. Dievs glabā šo noslēpumu. Dievs patur varu pār smalkajām pasaulēm.

Mums ir atļauts brīvi rīkoties mums zināmajā pasaulē, bet smalkās pasaules pilnīgi ir Dieva varā. Es liecinu par to, ko man ir atklājis Jēzus Kristus.

Dievs var dot cilvēkam lielas iespējas garā izzināt šo materiālo pasauli. Dievs man garā parāda cilvēka miesas smalko uzbūvi. Es to redzu skaidri, lielā palielinājumā, saskatot visas ķermeņa šūnas.

Pirms gadiem piecpadsmit es domāju — kā gan var saskatīt dzīva cilvēka iekšējos orgānus, kaulus un visu, kas ir viņā? Tagad es to redzu ļoti skaidri. Jebkuru ķermeņa daļu es redzu tādu, kāda tā ir no iekšienes, kāda tā ir savā smalkākajā uzbūvē. To es varu ieraudzīt jebkurā cilvēkā, un drēbes vai attālums tam nav par traucēkli. Es redzu cilvēka smalkākās šūniņas.

 

Cilvēka garam, kas ir smalks, ir spēja redzēt visu pasaulīgo, kas sastāv no daudz rupjākas matērijas.

Vismazākā šūniņa un atoms, kas redzams ar mikroskopu, sastāv no trim smalkākiem atomiem jeb daļiņām. Tās daļiņas ir septiņdesmit reižu smalkākas par zināmo atomu. Tātad jebkurš atoms ar savu smalko uzbūvi ir Dieva radīts no vēl smalkākām daļiņām. Katram veidojumam ir sava atšķirīga struktūra. Pēc būtības tas ir pirmais smalkākās struktūras līmenis, kurš pasau­lei vēl nav zināms. Mūsdienu zinātnei par to nav lemts zināt. Tas ir Dieva noslēpums. Es atklāju jums to, ko man atklāja Jēzus Kristus un ko skaidri šos gadus redzu garā.

Tālāk šajā vissmalkākajā dajiņā, ko cilvēks nevar ieraudzīt, atkal ir vēl trīs smalkākas daļiņas, no kurām sastāv šī pasaule un viss, kas uz tās ir. Un arī katrā no šīm trim daļiņām atkal ir trīs smalkākas daļiņas. (11. zīmējums)

Un tas tā turpinās līdz septiņdesmitajam līmenim. Tātad vis­mazākais cilvēcei zināmais atoms ar visu tā uzbūvi un struktūru sastāv no septiņdesmit reižu mazākām, smalkākām daļiņām. Tām visām ir pareiza un noteikta kārtība. Cilvēks bieži vien šo kārtību izjauc sevī, un tad sākas problēmas.

Cilvēka zemes ķermeņa smalko daļiņu pareizo kārtību un stāvokli zina tikai Dievs, kas tā visu radījis. Tikai Dievs ar savu Svēto Garu var pareizā kārtībā sakārtot cilvēka miesu vissmal­kākajā tās uzbūvē. Jēzus Kristus ir cilvēka dzīvības pamats.

Dievs Tēvs pasauli un visu, kas uz tās, radīja caur Jēzu Kristu. Mēs visi dzīvojam Dievā Tēvā, Dievā Dēlā, un Dieva Svētais Gars gādā, lai viss radītais dzīvotu un pastāvētu pēc Dieva nodoma.

Mēs sevi jūtam kā personību, un vienmēr, ja būsim taisni Dieva priekšā, mēs to saglabāsim. Dievs pirmsākumā mūs katru radīja garā kā personību, un tāda tā pastāvēs, ja mēs būsim paklausīgi Dieva bērni. Mēs varam dzīvot un pastāvēt mūžīgi tikai tad, ja izpildām Dieva likumus, atzīstam Dievu kā visa Radītāju un Jēzu Kristu, caur ko Dievs Tēvs visu radīja.

Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un kas man tic, tam neslāps ne mūžam. (Jāņa ev. 6:35)

Ja cilvēks vēlas dzīvot pēc šīs pasaulīgās dzīves, kura tiek nodzīvota vienā mirklī, tad ir jāpilda Dieva griba. Tad ir jāņem rokā Bībele un jāieklausās vārdos, kas teikti Dievam Patiesībā. Cilvēkam citas izvēles nav. Kam ir Dēls, tam ir arī Tēvs, kam Dēla nav, tam nav arī Tēva. Kam Jēzus Kristus ir, tajā ir dzīvība. Tieši Jēzus Kristus ir dzīvības maize, kas to ēdīs, tam būs mūžīga dzīvība. Jēzus Kristus ir dzīvības pamats.

Cilvēkam dota miesa, lai, tajā nonācis, cilvēka gars augtu lielumā, lai vairotu gara bagātības. Debesu bagātības ir mūžīgas, un tās nekad nezūd. Meklējiet sevi savā miesā! Lūdziet, lai Dievs jums palīdz atrast sevi pašu! Gars cilvēkā var pilnveido­ties un augt tikai tad, ja cilvēks miesā sāk meklēt ceļu pie Dieva un pie sava gara.

Cilvēks ir pilnīgi dzīvs tikai tad, kad viņš dzīvo miesā, dvēselē un garā kā vienā veselā. Kamēr cilvēks nav atradis ceļu pie sava gara, tikmēr viņu vada miesa, kas ir grēcīga. Tā velk uz grēka darbiem. Tā bauda tikai pasaulīgus labumus. Gars tādā miesā jūtas kā cietumā. Vai kādam no jums gribētos dzīvot cietumā? Nē. Bet kāpēc jūs, daudzie cilvēki, ieslogāt sevi paši savā miesā? Jūsu gars sauc skalā balsī, bet jūs nedzirdat. Jūsu gars skatās cerīgām acīm uz Dievu Debesīs, tomēr viss šajā Zemes dzīvē ir atkarīgs no jums pašiem.

Ja jūs paļausieties uz Dievu, tad jūsu gars miesā atklāsies un nedzīvos miesas radītā cietumā.

Cik daudz laika jūs ikdienā veltāt sev? Tas ir — pārdomām par sevi, par savu attieksmi pret šo pasauli, par Dievu? Jo mazāk laika cilvēks atlicina sev, jo vairāk viņš zaudē.

Cilvēks var dzīves laikā zaudēt tās gara bagātības, kuras viņš ir sakrājis gadu tūkstošos. Cilvēks nedzīvo tikai šos 70—100 ga­dus. Dievs devis viņam iespēju dzīvot jau loti sen. Cilvēks dzī­vojis daudzās laicīgās pasaulēs un debesu pasaulēs. Debesu Tēvs loti gādā, lai katra cilvēka gars augtu, lai cilvēks nepazustu. Bet cilvēks vienā brīdī nolemj — man galvenais ir nauda vai vara. Un sāk darīt grēka darbus.

Pasaulīgi labumi ved uz pazušanu, jo tie paņem visu cilvēka laiku un domas. Neatliek ne brīža priekš sevis. Cilvēka gars sauc, bet viņš tam nepievērš uzmanību. Tāpēc bagātajam ir vis­grūtāk ieiet Debesu Valstībā, jo viņam pasaulē atliek laiks tikai pasaulīgiem labumiem, kuru līdz ar nāvi vairs nav.

Kas tad paliek no cilvēka pāri? Miesa top par pīšļiem. Debesīs aiziet dvēsele un gars. Daudziem debesu ķermenī paliek grēka kalns dvēselē un novājināts gars. Jā, debesīs, kas vēl garā dzīvs, Dievs gādā, lai cilvēks spētu dzīvot. Saprotiet, arī garā vajadzīgs dzīvības spēks, lai mēs turpinātu dzīvot. Tieši tagad mēs krājam šo gara dzīvības spēku, lai tas mums būtu. Var jau to arī nekrāt. Tad mirstot var pazust uz mūžīgiem laikiem.

Dievs dod iespēju katram dzīvot un sakrāt gara bagātības, lai mēs būtu skaisti un pilnīgi Dieva bērni.

Sakrātās gara bagātības uz Zemes ir viegli pazaudēt ar node­vību, netiklību un citām grēcīgām lietām. Katrs pasaulīgs darbs ir uz svaru kausiem. Labs darbs dod gara pieaugumu. Grēks iecietina garu, un tas sāk izsīkt.

Tikai tad, kad Dievs stiprina cilvēka garu no augšienes un cilvēks kjūst par Dieva bērnu, šim izredzētajam vairs nekā netrūkst, jo grēkam vairs nav varas pār tādu cilvēku. Dievs ir bez grēka, un Dieva Gars cilvēkā ir bez grēka.

(..) līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam! (Pāvila vēst. rom. 7:4)

Dzīvības gara likums Jēzū Kristū ir atsvabinājis Dieva bērnu no grēka un nāves likuma. Tie, kas ir Jēzū Kristū, tiem vairs nav nekādas pazušanas. Jēzus Kristus grēku, kas bija miesā, pazudi­nāja uz nāvi, lai mēs nedzīvojam vairs miesai, bet garam.

Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet gara cilvēki pēc gara  lietām.  Miesas  tieksme ved nāvē,  bet gara tieksmeuz dzīvību un mieru. (Pāvila vēst. rom. 8:5, 6)

Ja Jēzus Kristus ir mūsu sirdīs, tad miesa ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Tad mūsos mājo tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, un arī mūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu garu, kas ir mūsos.

(..) Bet ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni. (Pāvila vēst. rom. 8:13,14)

Katrs mēs veidojam savu mūžības ceļu, viens ved uz mūžīgo dzīvošanu, otrs — uz pazušanu. Ļoti ātri mēs esam pieauguši un tikpat ātri arī novecojam. Bet kas pēc tam? Varbūt vēl ir laiks — diena vai mēnesis —, lai kaut ko labotu. Mēs dzīvojam miesā, dvēselē un garā. Dosim ceļu mūžīgajam garam, kas ir mūsos! Lai piepildās Dieva griba mūsos, mūžīgi!

Jo bauslības gals ir Kristus; viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.

Pāvila vēst. rom. 10:4