Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

DIEVS UN CILVĒKS

 

Kā sākt veidot attiecības ar Dievu?

Tikai un vienīgi ticības spēkā var sākt veidot attiecības ar Dievu. Ja cilvēkā nav ticības parastām lietām, ticības savam tuvākajam, tad tādā cilvēkā ticība nav dzīva. Cilvēkā trūkst iekšējas spriedzes un gribasspēka, lai sevi koncentrētu kaut kam konkrētam. Tādā cilvēkā viss ir sajaukts kā putrā — nevar saprast, kas ir kas.

Tātad cilvēkam jāmācās būt arvien prasīgākam attiecībā pret sevi. Katru dienu ir jāanalizē sava darbība. Beidzot ir jātiek skaidrībā, ko no sevis prasīt un kā sevi pilnveidot.

Ja cilvēkā trūkst pilnveidošanās tieksmes, tad viņš dzīvo tāpat vien — dzīvo bezmērķīgi. Ēd, kaut ko dara un gul. Mēs vēlamies, lai rītdiena būtu skaistāka un pilnīgāka. Mēs vēlamies, lai mums būtu vairāk draugu. Ja mēs kļūsim skaistāki un sevi pilnīgosim, tad mums pakāpeniski tas viss arī būs.

Cilvēks var pilnveidoties, ja viņš vēlas to. Tātad jābūt arī prasīgākam pret sevi. Tieši spēja analizēt savu rīcību, to kritiski novērtēt un neatkārtot kļūdas Jaus sākt sevi pilnveidot.

Ja cilvēks spēj koncentrēties uz labiem darbiem, tad viņā paveras daudzas jaunas iespējas un viņš var atklāt sevī līdz šim nepazītas īpašības. Dievs cilvēku ir radījis skaistu un pilnīgu. Tikai šī pilnība cilvēkam ir jāatrod pašam, jo tā ir viņā pašā.

Ja cilvēks vēlas sasniegt labus rezultātus, viņš koncentrējas uz garīgu darbu. Tādam darbam nepieciešama liela spriedze. Daudzas pasaulīgas vēlmes ir jāatmet, jo tās ir par traucēkli. Ja cilvēks sāk strādāt ar sevi, sāk sakārtot sevi un pilnveidot savas skaistās īpašības, tad viņā var dzimt ticība sev, saviem spēkiem un iespējām. Ja ir dzimusi ticība sev, tad cilvēkā ticības sēkla vairojas, un tā spēs nodrošināt ticību Dievam.

Tas daudziem ir visgrūtākais posms — atgūt ticību sev un ticību Dievam. Debesu Tēvs ik mirkli gādā, lai cilvēkos augtu ticības sēkla, kura jau izsenis cilvēkā tapa iesēta. Dažiem ir grūti pamosties no snaudas stāvokļa, kuru izraisījis slinkums, pasaules smagums un grēks. Ja cilvēks sevī sāk apjaust gribasspēku, tad var priecāties, jo viņš ir pamodies, viņā sāk darboties paša cilvēka gars, kas vadīs viņu pa pareizo ceļu.

Jaunam cilvēkam ir dotas visas iespējas, lai viņš uzsāktu aktīvu dzīvi un stiprinātu savu gribu. Jaunam cilvēkam grēka darbu ir maz, grēks vēl nav aptumšojis viņa dvēseli. Grūtāk ir tam, kura dvēsele jau ir smaga, pilna grēka. Tādam cilvēkam ir viens ceļš — jāatbrīvojas no grēka, jāattīra dvēsele, lai viņa gara spēks varētu izlauzties pie viņa miesas.

Par grēku piedošanu varam lūgt Dievam, lūgt, lai mums tos piedod, kā arī mēs piedodam saviem tuvākajiem. Bez grēku piedošanas cilvēks nevar sevi atgūt, jo grēks tam ir par šķērsli. Tātad negrēkojiet! Ja kāds grēks arī ir izdarīts, tad padomājiet, kam lūgt piedošanu, un arī citu pāridarījumus piedodiet! Grēks ir kā akmens, kas gul uz cilvēka pleciem. Kamēr grēks nav piedots, tikmēr tas spiež cilvēku pie zemes.

Ja peldētājam uzliktu uz pleciem akmeni, vai viņš spētu noturēties virs ūdens? Bet, ja cilvēkam ar katru jaunu dienu nāk klāt vēl kāds grēks, vai viņš spēs šo smagumu izturēt?

Tāpat cilvēkam ir arī dzīvē. Ja grēka darbu ir daudz, tad zem grēka smaguma pazūd arī pats cilvēks. Kas viņu tagad var glābt?

Jēzus Kristus uz sevi ir ņēmis to cilvēku grēkus, kuri Viņu ir atzinuši. Bet ja cilvēks Jēzu Kristu nav atzinis? Tad ir bezgala smagi. Tādi cilvēki ātri vien kļūst par grēka vergiem. Viņi pat neaptver, ka iepriekšējais grēks dzen viņus uz jaunu grēku. Grēks aptumšo cilvēka prātu, ierobežo cilvēka iespējas, un arī citiem cilvēkiem arto tiek sagādātas liekas ciešanas.

Cilvēks savas attiecības ar Dievu sāk veidot, uzrunājot Debesu Tēvu, Jēzu Kristu vai Dieva Svēto Garu. Bet, ja cilvēks piesauc vārdu „Dievs” bez vajadzības, tad viņš grēko, jo nav ļauts Dieva vārdu nelietīgi valkāt.

Ja cilvēks sāk uzrunāt Dievu kā visa Radītāju, tad veidojas pirmā saikne starp Dievu un cilvēku, tad atspīd pirmais gaismas stariņš no Dieva uz cilvēku. Cilvēkam pašam jāsāk veidot attiecības ar Dievu. Viņš pats ir noteicējs par šo attiecību izveidošanos, jo ierosmei pirmsākumā jānāk no cilvēka.

Cilvēka ķermenī ir bezgala daudz dzīvu šūniņu, un katrai no tām ir sava vieta, un katra izpilda savu funkciju. Šūniņai piemīt īpašība būt vienotai ar citām organisma šūniņām un veidot sevī spriedzi, izpaužot cilvēka darbību noteiktā virzienā.

Parasti cilvēka iekšējā spriedze, ko veido šūniņas, ir vērsta dažādos virzienos. Cilvēks tāpat vien dzīvo un viņam nav nepieciešams uz kaut ko īpaši koncentrēties.

Ja pienāk brīdis, kad cilvēkam ar savu gribasspēku ir jākoncentrējas uz noteiktu darbību, tad visās organisma šūniņās pieaug spriedze, kas tiek novirzīta uz darbības veikšanai nepieciešamo organisma daļu, un cilvēks var izpildīt savu gribu, īstenojot to pasaulē.

Ja cilvēkam ir vājš gribasspēks, tad arī iespēja koncentrēt savu ķermeni ir niecīga, un viņš maz ko spēj izdarīt.

Kāds var piespiest sevi mācīties svešvalodu, cits to nevar, tāpēc ka viņā trūkst šīs spējas sevi iekšēji koncentrēt uz noteiktu rīcību.

Cilvēks pakāpeniski var iemācīties koncentrēties uz kādu darbību. Savs gribasspēks ir jāatgūst, jo tas nāk no cilvēka debesu ķermeņa. Tātad, lai radītu sevī plašākas iespējas, ir jāmeklē un jāatrod paša gars. Tieši cilvēka gars spēj koncentrēt visu līmeņu šūniņas uz noteiktu darbību, arī — uz ticību Dievam.

Cilvēkam jāmācās būt prasīgam pret sevi. Ticība Dievam cilvēkā dzimst pēc paša gribas. Arī vēlme iepazīt sevi un visu, kas pastāv, rodas pēc paša gribas. Cilvēkā mīt gars, kas virza viņu uz sevis izzināšanu. Viņš var sevi sākt iepazīt, ja atzīst Dievu kā visa Radītāju. Tikai pēc Dieva atzīšanas cilvēkā paveras iespēja sākt iepazīt sevi un savienoties ar savu garu, veidojot sevi kā vienu veselu.

Tātad, ja cilvēks spēj koncentrēties uz garīgām lietām, viņš nonāks pie bezgala daudziem garīga līmeņa jautājumiem, uz kuriem sāks meklēt atbildes. Tas ir ļoti skaists laiks, kad cilvēkā ir pamodusies interese par mūžīgām lietām. Viņā sāk atdzimt gars, kas ir daļiņa no mūžīgā Dieva. Tad Dieva dārzā sāk plaukt vēl viens zieds, kurš drīz vien atvērsies. Jo vairāk cilvēks interesējas par garīgām lietām, jo vairāk viņā visu līmeņu šūniņas noorientējas uz gara pasaules iepazīšanu, līdz pienāk mirklis, kad cilvēks uztver Dievu kā visa Radītāju.

Mēs atkal esam nonākuši pie pirmās un galvenās atzīšanas pakāpes — Dieva atzīšanas. Ja cilvēks sāk atzīt Dievu, tad viņā šūniņu orientācija sasniegusi robežu, kad ir iespējama cilvēka zemes ķermeņa un debesu ķermeņa savienošanās. Šī ir galvenā saikne, kas izveidojas cilvēkā, ja viņš atzīst Dievu kā visa Radītāju. Šo dzīvo saikni pēc tam ir vieglāk saglabāt, jo tad Dievs palīdz cilvēkam šajā skaistajā darbā.

Ja mēs gribam dzīvot laimīgi, tad mums jāatzīst Dievs un jādzīvo pēc Dieva likumiem. Tikai tā mēs varam būt laimīgi, jo tad mūsu Debesu Tēvs, Dēls un Svētais Gars gādās, lai mums nekā netrūktu. Mūsos var sākt dzīvot mūsu pašu gars, kurš orientē bezgalīgi daudzās šūniņas uz mūžīgām garīgām lietām. Tad mēs sākam krāt debesu bagātības, kuras nekad nezudīs.

Mēs varam vairot savu dzīvību, lai tā nekad nepazustu. Mēs varam vairot savu skaistumu, lai tas pilnveidotos. Mēs varam krāt sevī mīlestību, lai mēs spētu mīlēt Dievu mūžīgi. Tad Dievs mūs atalgos ar mūžīgu mīlestību un dzīvību. Mēs būsim laimīgi, jo spēsim mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tad mēs saplūdīsim mīlestībā ar Dievu kā vienotā gaismā, kur ir mājīgi, silti, mīļi un skaisti.

Viss sākas ar mūsu pirmo vēlēšanos — sākt iepazīt sevi, prasīt no sevis vairāk, mācīties iepazīt garīgas lietas. Mūsos viss var tikt virzīts uz galveno — uz mūsu dzīvības saglabāšanu un tās vairošanu.

Cilvēks, dzimis uz Zemes miesā, ir dzīvs. Bet pienāk mirklis, kad miesā dzīvība izgaist. Kur tad paliek cilvēka „es” jeb cilvēka gars? Mēs visi taču gribam dzīvot! Tātad, kā mēs gādājam par uzturu šeit, uz Zemes, tāpat jāgādā par maizi, ko ēdīsim debesīs. Tie ir gara augli un debesu bagātības, kas mums ir jāsakrāj šeit, dzīvojot pasaulē. Katru dienu par katru darbu mēs varam iegūt papildus bagātību savai dzīvībai. Dzīvojot uz Zemes, cilvēks gādā par savu dzīvību debesīs.

Tāds ir Dieva likums — uz Zemes jākrāj debesu bagātības, ko kodes un rūsa nesaēd. Cik mēs sevī tās sakrāsim, tik to mūsos būs.

Ja cilvēks sakrāj zemes bagātības, tās šeit, uz Zemes, arī paliek. Ja cilvēks dara grēka darbus, tad kā liela nasta uz viņa gulstas grēks, kas aiziet debesīs kopā ar viņu. Un grēks debesīs ir jāatstrādā.

Jā, jā! Katrs grēks, kas netiek dzēsts vai piedots uz Zemes, debesis ir jāizpērk un ar darbu jāatstrādā. Jo vairāk cilvēkā ir grēka, jo smagākā dvēseļu pasaulē viņš nonāk, kur ar grūtu darbu un ciešanām viņš atstrādā savus nedarbus. Cilvēks izpērk savu grēku līdz tam mirklim, kamēr viņš savu grēku nav izpratis un pilnīgi to atstrādājis. Tātad līdz pēdējam grēkam viss debesīs ir jāatstrādā.

Cilvēk, domā, ko dari! Katrs darbs var nest dažādus augļus. Vieni augļi ir īslaicīgi, tie ir pasaules saldie grēka augļi. Tie cilvēkā dzemdē nāvi.

Ir labie debesu augļi, kuri cilvēkā bagātina dzīvību, papildina viņā skaisto gara augļu skaitu. Cilvēks savā dzīvē var iegūt tik daudz skaista, kas viņam piederēs mūžīgi.

Liekas, dzīve ir īsa, bet cilvēkam tā ir ļoti liktenīga. Cik daudz viņš vienā dienā, mēnesī, gadā izdara, tik daudz viņam ir iekrāts. Vienā mēriņā labie darbi, otrā, ja tādi ir, — grēka darbi. Un tā ik dienu mums šie darbi krājas.

Dievs cilvēkam devis iespēju, ka visi grēka darbi var tikt dzēsti un piedoti šeit, uz Zemes. Arī smagākie grēka darbi tiks piedoti, ja cilvēks lūgs Dievu un ar savu dzīvi apliecinās, ka izdarīto grēku ir sapratis.

Kāpēc nest šo lieko grēka smagumu, ja mums ir dota iespēja no grēkiem atbrīvoties?

Lūgsim Jēzu Kristu, lai viņš apskaidro mūsu prātus par grēku, kas padarīts! Lūgsim Debesu Tēvu, lai Viņš mūsu grēkus piedod, un piedosim saviem tuvākajiem viņu nodarījumus!

Grēks cilvēkā veido necaurejamu sienu starp miesu un garu. Pastrādāts grēks dvēselē arī paliek. Tas dvēseles līmenī ir gluži materiāls veidojums, pilnīgi taustāms ar visu, kas šajā grēka darbā ietverts.

Mēs varam aprakstīt kādu dzīves notikumu un to raksturot. Pēc kāda laika mēs lasām šo aprakstu un uzzinām notikuma gaitu, tā saturu. Tāpat arī pastrādātais grēks cilvēka dvēselē top ierakstīts ar visām grēka darba pazīmēm, ar visdziļākajām izjūtām un pilnīgu grēka raksturojumu. Un tas cilvēkā ir kā smagums, kā lieka nasta.

Grēka satura raksturojums dvēselē ir ļoti pilnīgs. Tas ar grēka saikni ir saistīts ar cilvēku vai cilvēkiem, uz kuriem šis grēks tika izdarīts. Tātad grēka saikne ir dzīva, reāla un taustāma. Cilvēka dvēselē var izveidoties bezgala daudz grēka pavedienu uz citiem cilvēkiem. Tad cilvēks ir kā sapīts savos grēkos. Šīs grēka saiknes attur cilvēku no iespējas brīvi iet pa dzīves ceļiem. Tās sagādā cilvēkam raizes un prasa papildus piepūli visā viņa darbībā.

Sākumā liekas, ka cilvēks nejūt sava smagā grēka sekas. Bet pienāk laiks, un viņš sāk just. Arī cilvēks, kurš ar tievu gumijas auklu savienots ar otru cilvēku, sākumā nejūt tās spriedzi, bet, attālinoties no otra, tā sāk arvien vairāk traucēt. Pienāk brīdis, kad nav vairs iespējams tālāk brīvi pārvietoties. Gumijas aukla — tas ir laiks, kas rit ik dienu uz priekšu. Jo vairāk laika kopš grēka izdarīšanas ir pagājis, jo lielāka ir atmaksa par šo grēku. Kādā mirklī izdarītais grēks var liegt iespēju cilvēka liktenī notikt kaut kam skaistam.

Dievs katram cilvēkam dod laiku, lai viņš spētu aptvert izdarītā grēka darba jēgu, izprastu to un sāktu meklēt ceļu, kā lūgt grēku piedošanu. Ja cilvēks viens pats meklē ceļu, kā atbrīvoties no grēka, tad tas ir loti ilgs process un ir grūti īstenojams. Ja cilvēks lūdz Dievu par grēku piedošanu, tad Dievs izved cilvēku pa vispareizākajiem ceļiem, kā atbrīvoties no grēka, un apskaidro cilvēku par viņa grēku.

Cilvēkam pašam atbrīvoties no sava grēka ir ļoti grūti, jo viņam pareizais ceļš nav zināms. Dievam ir zināms katrs mūsu grēks. Dievs aptver cilvēku visos līmeņos — miesā, dvēselē un garā. Dievs, mūs radot pirmsākumā, iesēja daļiņu no sava Gara, kas mūsos dzīvo. Tātad Dievam nav nepieciešams sēdēt blakām kādam cilvēkam vai eņģelim. Dievs skaidri mūs redz no iekšienes. Mūs redz ari mūsu gars jeb debesu ķermenis. Gars mūs redz ik mirkli, tikai — ja gara saiknes nav, tad tas nevar mūsu miesā darboties un to vadīt. Ja kādā cilvēkā gars ir nošķirts no miesas ar grēku, tad tāds cilvēks ir kā bārenis, viņam nav saiknes ar sevi pašu.

Dievs Zemi un cilvēkus ir radījis, lai cilvēkā varētu mājot viņa debesu ķermenis un viņš savā dzīves laikā spētu sakrāt debesu bagātības, gara augļus un iepazītu Dievu caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu.

Tātad ziniet — cilvēks uz Zemes miesā dzīvo, lai dzīvotu, nevis mirtu! Mums pašiem ar savu dzīvi ir jāgādā par mūsu dzīvību. Mēs varam dzīvot un aptvert visas iespējas, kas ir uz Zemes. Visas šīs iespējas Dievs mums devis, lai mēs sakrātu debesu bagātības, lai mēs vairotu savu dzīvību un ticību Dievam.

Mums tagad ir zināms, kāpēc mēs pasaulē dzīvojam — dzīvojam, lai dzīvotu mūžīgi!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.