Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

VĀRDS

Vārds cilvēkā var būt dzīvs. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dievu un ar sevi, tad viņā darbojas Dieva Patiesības Gars, kas pakāpeniski cilvēku apskaidro.

Dieva Vārds un cilvēka vārds. Dieva Vārds darbojas visur un visā kā likums. Bet kā ir ar cilvēka vārdu?

Cilvēka vārds top cilvēka gara miesā. Tieši cilvēka debesu ķermenī rodas un veidojas mūsu domas un mūsu vēlmes. Cilvēka garā ir Dieva Vārda un Dieva Patiesības pirmsākums. Ja cilvēks ir ciešā saiknē ar sava gara miesu, tad cilvēka garā dzimušais vārds nonāk līdz cilvēka prātam, viņa runas centram un tad tiek izteikts pasaulē. Vārds, kas radies cilvēkā, var arī palikt cilvēkā, ja viņš klusē. Cilvēks var šo vārdu pateikt otram cilvēkam arī domās. Piemēram: es tevi ļoti, ļoti mīlu. Tādi vārdi aizies līdz otram cilvēkam, kas tos sajutīs dažādā veidā.

Tātad vārds, kurš teikts no sirds un izskanējis no cilvēka mutes, aiziet pie otra cilvēka vai arī vienlaikus pie vairākiem cilvēkiem. Tāds vārds, kurš nācis dziji no sirds, aizies ne tikai līdz otra cilvēka ausīm, bet arī līdz viņa sirdij un garam.

No sirds ar gara spēku teikts vārds pasaulē nāk kā reāls, materiāls un garīgs spēks, aiz kura ir tā saturs un nodoms. Katrs izteiktais vārds ir tikpat svarīgs kā padarītais darbs. Katram cilvēkam ir vislielākā atbildība par saviem vārdiem. Ja nav ko sacīt, tad labāk klusēt. Pateiktais vārds jau ir fakts, un par to ir jāatbild. Vislielākā atbildība par vārdu ir Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Vārds rada sekas. Labs vārds dod labus augļus, slikts vārds nes grēka augļus. Ikviens vārds, kas nav sacīts no sirds un patiesi, nes grēka augļus. Tātad meli, mānīšanās, ar skaudību vai viltību teiktais cilvēkā rada grēku. Tā no daudzām netiklām, Jaunām domām vai arī ļauniem vārdiem krājas cilvēka grēki.

Dievs, radot cilvēku, viņu ir pielīdzinājis sev, dodot cilvēkam iespēju ar vārda spēku radīt, veidot, izteikt sevi un apliecināt savu vēlmi. Dievs cilvēka vārdam ir devis spēku, kurš ir identisks viņa paša gara lielumam. Jo lielāks ir cilvēka gars, jo lielāks ir viņa vārda spēks. Jo vājāks ir cilvēka gars, jo vājāks ir viņa vārda spēks. Ja cilvēkam gara nav, tad viņš runā tikai dvēseliskā un pasaulīgā līmenī — tātad tikai par dvēseliskām un materiālām lietām. Tādam cilvēkam garīgas lietas ir svešas, jo tās viņš nespēj saprast, tāpēc ka nav gara, ar ko saprast.

Cilvēks saklausa vārdu ar dzirdi, aptver ar prātu, un, ja spēj, uztver to ar savu garu. Ja šim cilvēkam ir saikne ar viņa paša garu, tad viņš varēs saprast dziļi no sirds garā teiktos vārdus. Bet, ja cilvēks sevi ir iecietinājis savā grēkā un viņam nav saiknes ar savu garu, tad šā cilvēka gars tā arī nespēs uztvert vārdus un domas, kas nākušas no otra cilvēka gara sirds.

Ir ļoti vienkārši — tāds tādu var saprast. Tāpēc pasaulē arī veidojas cilvēku kopas un grupas, atrodas draugi, kuri spēj viens otru saprast tādā līmenī, kādā viņi dzīvo.

Laimīgi ir tie cilvēki, kuri atraduši Dievu un sevi, atraduši sev līdzīgus draugus un no sirds dziļumiem var pateikt skaistus un patiesus vārdus. Tie ir vislabākie vārdi, kurus cilvēks gaida, par kuriem priecājas, ja to saturs ir patiesi mīļš un pazīstams.

Ja cilvēks sevi ir iecietinājis paša grēkā un viņa gars ir kā ieslodzījumā, tad tāda cilvēka vārdi ir virspusēji un tukši. Jā, par pasaules lietām viņš var runāt daudz un bez apstājas. Tā ir kā tukšu salmu kulšana, kā tautā saka — pļāpāšana. Vai tukšai pļāpāšanai ir kāda jēga vai saturs? Kā var tērgāt bez pārtraukuma, nepasakot absolūti neko? Jā, tā ir zemes ķermeņa prioritāte, ka var darīt visu un bez mēra, bet kāda tam visam ir nozīme? Kas paliek aiz tukšiem vārdiem? Itin nekas.

Tukša pļāpāšana, miesas un dvēseles līmenī teiktie vārdi pasaulē un cilvēkos nav paliekoši. Tie izgaist kā rīta migla. Otrā dienā to vairs nav. Cilvēks atceras, ko viņš kādreiz sarunājis, bet tādiem vārdiem nav darbības spēka.

Cilvēku netikli teiktie vārdi gan klejo pa Zemes virsu kā rēgs. Cilvēks ar ļauniem un netikliem vārdiem piesārņo pasauli, līdzīgi kā ar nedarbiem un sadzīves atkritumiem.

Katrs šāds vārds, no cilvēka mutes izlidojis, top par reālu domas un matērijas veidojumu, kurš ceļo uz nepieciešamo vietu un cilvēku vai arī vienkārši klīst kaut kur pa pasauli.

Kāpēc gan mēs nedomājam par mūsu teiktā sekām? Vārds kādu cilvēku var aizskart, un viņš var apvainoties. Tomēr mēs varam izlabot kļūdu, mēs varam paskaidrot vai atvainoties. Mēs varam atsaukt jebkuru savu vārdu. Arī to, kas teikts vakar, aizvakar, pat agrā bērnībā.

Dievs devis unikālu iespēju darboties ar vārdu pilnībā. Cilvēka vārds — tā ir viņa bagātība. Tā ir bezgalīga bagātība, ko cilvēks bieži vien neizmanto vai arī izmanto neprasmīgi. Klusēšana ir zelts. Jārunā ir tikai tad, kad nepieciešams.

Tādējādi mēs varam pazīt cilvēku — pēc viņa teiktā. Ja tā ir tukša salmu kulšana, mēs redzam, ka viņam dziļi nopietnu domu nav un nav, ko sacīt. Arī viens pats teikums var būt kādas dienas vai kāda pasākuma ieguvums. Ja tik vārds ir pateikts patiesi un īstajā vietā, tas mūsu dzīvi dara pilnīgāku. Tādi vārdi ilgi paliek mūsu atmiņā, jo tie nākuši no cilvēka sirds, kura ir savienota ar Dieva Vārdu mūsos.

Kā tad vārds mūsos top dzīvs? Dievs ar Dievam piemītošo pilnību mūs radījis kā bezgalīgi pilnīgas būtnes. Mums ir ne tikai miesa, kas sastāv no daudz smalkākām šūniņām, nekā cilvēcei no zinātnes viedokļa ir zināms. Cilvēkā ir dvēsele, kas ir gara apvalks un starpnieks starp cilvēka zemes ķermeni un debesu ķermeni. Arī dvēsele sastāv no loti smalkām šūniņām. Cilvēka debesu ķermenis jeb gars ir pats cilvēks, kurš debesīs dzīvojis, nonācis miesā uz Zemes un tagad mīt mūsos. Arī cilvēka debesu ķermenis sastāv no ļoti smalkām šūniņām, kurās rit dzīvība.

Mūsu dzīvība nākusi no dzīvā Dieva, kas ir visā un visur un kas ir visa pirmsākums. Arī dažādu līmeņu šūniņās rit dzīvība, un tā top uzturēta no dzīvā Dieva, kas mūsos ir iedvesis savu dzīvības dvašu, un tagad mēs tādi esam — dzīvi un skaisti. Katrs cilvēks ir īpaši skaists, tikai šis skaistums ir atšķirīgs, un mums tas otrā cilvēkā ir jāsaskata.

Tātad mēs dzīvojam un zinām, ka mūsu dzīvība ir nākusi no Debesu Tēva un Dievs ar visu savu spēku mūsos to uztur. Tieši Dievs dod spēku, lai pukstētu mūsu sirds, lai asinis nestu dzīvību un tā būtu visā ķermenī. Katrai mūsu šūniņai ir jābūt dzīvai. Ja kādā šūniņā dzīvība sāk dzist, tā pamirst, un tad arī visā cilvēkā dzīvības spēks var izgaist. Līdzīgi kā augiem, kuriem nepieciešams ūdens. Ja augi kādu laiku ūdeni nesaņem, tie nokalst. Tāpat ir arī cilvēkā — ja kaut kāda iemesla dēļ kāda no viņa šūniņām nesaņem Dieva dzīvības spēku, tā nomirst.

Šūniņas cilvēkā var sākt atmirt, ja cits cilvēks ar savu ļauno vārdu un gribu ir to vēlējis. Tautā to dēvē par lāstu. Tātad, ja cilvēks otram cilvēkam izsaka ļaunu novēlējumu, tad ar vārdam piemītošo spēku tas tiek īstenots. Daži cilvēki ar saviem vārdiem sēj ļaunumu citos, to tīši gribēdami, daži varbūt neapzināti, bet tas tik un tā darbojas. Katra doma, katrs vārds, kas iznācis no cilvēka, pasaulē un cilvēkos rada sekas.

Vārds, kas izteikts, nonāk cita cilvēka miesā un aiziet līdz tādiem dziļumiem, cik pats cilvēks sevi ir aptvēris vai no kādiem dziļumiem šis vārds tika teikts.

Tātad — no sirds, no cilvēka debesu ķermeņa dziļumiem izteiktais vārds nonāk otrā cilvēkā tikai līdz tādiem dziļumiem, līdz kuriem cilvēks sevi ir atklājis. Šis teiktais vārds tad nonāk otra cilvēka attiecīgo līmeņu šūnās un tur darbojas.

Atcerieties — jūsu vārds var darboties cilvēkos visās izpausmēs, aptverot daudzu līmeņu šūnas!

Ja vārdi tiek teikti pasaules līmenī, tad pasaules līmenī šie vārdi cilvēkā arī paliek un nenonāk dziļāk.

Piemēram, ja stundā skolotājs stāsta par fiziku vai ģeogrāfiju, tad pasaulīga stāstījuma līmenī skolnieki to arī uztver. Ja skolotājs piesaista savam izklāstam arī garīgu saturu, ko Dievs cilvēkiem ir atklājis Bībelē, tad skolnieki katrs pēc sava atdzimšanas līmeņa to arī uztvers. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Tās var saprast tikai ar cilvēka garu. Ja skolotājs stāsta stundas vielu no sirds, aptverot visdziļāko izpratni, tad arī skolnieki spēs uztvert to no sirds un dziļākā izpratnē.

Tāpēc atcerieties — vārds pasaulē ir dzīvs un aptver visdziļāko cilvēka būtību! Vārds pasaulē ienes Debesu pasaules patiesību, tas ienes arī Dieva Patiesību. Tad vārds cilvēkā var sākt dzīvot — dzīvot savu dzīvi.

Ja cilvēks ir teicis otram kādu mīļu, labu vārdu, tad tas otrā cilvēkā paliek uz mūžu. Vārdam ir brīnišķīgs spēks. Tas nezūd līdz ar izteikšanas brīdi — tieši tad tas sāk dzīvot. Iznācis no cilvēka sirds, vārds sāk dzīvot pasaulē. Cilvēks var būt laimīgs, jo viņš var dzīvot otrā cilvēkā ar savu mīlestību un vārdu. Labs vārds dzīvo ilgi. Ļauns vārds ar laiku izgaist. Tikai žēl, ka, iespējams, tas jau padarījis citā cilvēkā savu slikto darbu.

Kas padarīts, to ir grūti izmainīt. Tomēr vārdu var apturēt, un tas atgriežas pie cilvēka, lai arī kad ticis izteikts. Mēs vienā mirklī varam atsaukt visu ļauno vārdu darbību. Tā mēs varam atbrīvoties no grēka darbiem. Katrs ļauns vārds, kas darbojas otrā cilvēkā, nes grēka augļus pašam vārda teicējam. Cik daudz ļauna ar savu vārdu cilvēks ir padarījis citā cilvēkā, tieši tikpat viņā pašā arī sakrājas grēka augļu.

Mēs visi esam atbildīgi par to, ko sakām un ko darām. Labs vārds var nest cilvēkam bezgalīgi daudz prieka. Tas var būt labāks par visskaistāko dāvanu. Dāvāsim cits citam labus, no sirds teiktus vārdus, kas otrā cilvēkā vairotu prieku, mīlestību un patiesību!

Bez mīlestības sacīts vārds ir vājš. Tādam vārdam trūkst dzīvības. Ar mīlestību teikts vārds izstaro baltu gaismu un kā skaists zibens nonāk otrā cilvēkā. Tieši ar mīlestību un sirds patiesumu sacītais dod otram dzīvības prieku.

Patiesības dvesma cilvēkā nāk no Dieva Patiesības Gara. Ja cilvēku izgaismo Dieva Patiesības Gars, tad cilvēka vārdam ir saturs, tas arī citos sēj Dieva Patiesību, un no tā cilvēki kļūst bagātāki.

Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, pasaulē ir gādājis mums Aizstāvi — Debesu Tēva dāvāto Dieva Patiesības Garu. Caur to pasaule var iepazīt Patiesību, saprast un aptvert to.

Jēzus Kristus ar Dieva Vārdu sēja savos apustuļos un cilvēkos Dieva Patiesību. Tieši ar Jēzus Kristus dzīvo Dieva Vārdu pasaulē ienāca Dieva Patiesības Gars, caur kuru mēs tagad tuvāk varam iepazīt Dievu un sevi. Jo, iepazīstot Dievu, mums tiek dota iespēja iepazīt sevi. Iepazīstot sevi, mēs zinām, ka esam dzīvi no Dieva un Dievā mēs arī dzīvojam. Tomēr tas būs tikai tad, ja mēs pildīsim Dieva baušļus un būsim paklausīgi Viņa bērni.

Dieva Vārds Jēzus Kristus apustuļos un pasaulē tapa dzīvs. Tieši Dieva Svētā Gara spēkā apustuļos Dieva Vārds tapa dzīvs. Un, dzīvs būdams viņos, tas spēja tapt dzīvs arī cilvēkos visā pasaulē. Tikai dzīvs Dieva Vārds cilvēkā spēj vairot Dieva Patiesību. Katra šūniņa, kas Dieva Svētā Gara spēkā tapusi piepildīta ar Dieva Vārdu, tad var nest Dieva Patiesību.

Ziniet — Dieva Vārds cilvēkā var būt dzīvs, ja dzīvs ir pats cilvēks — ticībā savienots ar Jēzu Kristu miesā, dvēselē un garā kā vienā veselā. Tādā cilvēkā katra šūniņa ir apskaidrota ar viņa garu, bet gars savukārt var būt izgaismots ar Dieva Patiesības Garu. Tāds cilvēks ir bagātība, jo viņš var būt Dieva Patiesības vēstnesis uz Zemes.

Ar Dieva Patiesības Garu izgaismots cilvēks pasaulē spēj ienest Dieva gribu un to īstenot cilvēku vidū. Tieši ar tādu, Dieva Patiesības Gara izgaismotu cilvēku palīdzību Dievs piepilda savu nodomu uz Zemes. Tad dzīvais Dievs top dzīvs cilvēku vidū Dieva Vārda veidā. Tad tas, kas pirmsākumā iesēts cilvēkā— Dieva Vārds —, top pilnīgi dzīvs. Dzīvā Dieva dzīvais Vārds. Ar Dieva Vārdu miesa tapusi dzīva.

Ar Jēzus Kristus spēku mūsos Dieva Vārds atkal ir dzīvs. Tas var darboties mūsos un caur mums pasaulē. Caur tādu darbību pasaulē sāk piepildīties Dieva nodoms. Mēs atkal esam kļuvuši paklausīgi bērni, un Dievs var paļauties, ka mēs vairs neatkāpsimies no dzīvā Dieva un Dieva Vārds mūsos ar savu spēku darbosies mūžīgi.

Dievs runās uz mums, un Dieva nodoms mūsos īstenosies. Dievam nebūs vairs jāpūlas, lai Viņa griba piepildās, jo tā patiesi piepildīsies un mēs būsim par to pateicīgi Jēzum Kristum.

Tad Dievs varēs mūs ņemt pie sevis kā Dieva Vārdam paklausīgus bērnus.

Dievs, cilvēku radot, katram devis iespēju dzīvot un dzīvot mūžīgi, bet ar vienu noteikumu — cilvēkam ir jāpilda Dieva baušļi un likumi, jāpakļaujas Dieva gribai, jāiemācās būt paļāvīgam uz Dievu. Tad Dievs var sākt cilvēkā darboties un viņā izpaust savu gribu. Dievs dod cilvēkam darbus, caur kuriem pasaulē sāk piepildīt savu nodomu. Dievs cilvēku ir radījis, lai viņš taptu par patiesu un uzticamu Dieva bērnu — palīgu daudzos Dieva darbos. Dievs loti vēlas sevi un savu nodomu izteikt caur cilvēkiem.

Dievs ir pilnīgs, un savā pilnībā Viņš tāds būs mūžīgi. Dievs radīja cilvēku, lai arī cilvēks pakāpeniski taptu pilnīgāks. Patiesi pilnīgam cilvēkam Dievs var uzticēt skaistus un atbildīgus darbus. Tad cilvēkā sāk piepildīties šis skaistais Dieva nodoms. Cilvēks kļūst par Dieva bērnu un ir uzticams palīgs Dievam daudzos jo daudzos darbos.

Dieva Dēls Jēzus Kristus pasaulē atrada divpadsmit uzticamus apustuļus, caur kuriem Dievs īstenoja savu nodomu un piepildīja lielos darbus. Dievs cilvēkā nekļūdās. Var kļūdīties tikai pats cilvēks. Ja pār cilvēku ir Dieva Svētais Gars, tad tas neļauj cilvēkam kļūdīties, jo viņu vada Dievs ar Svēto Garu.

Būsim Dievam uzticami un paklausīgi bērni, tad Dievs mums uzticēs daudz skaistu darbu! Pildot Dieva dotos darbus, dzīve kļūst pilnīgāka un skaistāka. Tādai dzīvei ir saturs un jēga. Cilvēks saprot, kāpēc viņš dzīvo, un zina, ka viņš dzīvos.

Lai Dieva Vārds jūsos top dzīvs!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.