Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

PAR VECĀS DERĪBAS SVĒTAJIEM RAKSTIEM

 

Par visu, kas vien ir radīts, valda Dievs. Viss pastāv Dievā, un ārpus Dieva nekas nav radīts. Dievs ir gaisma, un viss ar Dieva Vārda spēku top Dieva gaismā.

Dievs pastāv mūžīgi. Pār visu, kas ir, plūst Dieva mīlestība un Dieva gaisma. Dievs Tēvs sevī ir radījis Dieva Dēlu un vienpiedzimušajā Dēlā tapa viss, kas vien ir radīts.

Dieva Dēls ir pirmais un pēdējais, iesākums un gals, Alfa un Omega. Pasauli Debesu Tēvs radīja caur Dieva Dēlu Dieva Vārda spēkā. Pasaulē Dieva Vārds ir nācis caur Jēzu Kristu un tagad mājo mūsu vidū.

Pirms debess un Zemes radīšanas Debesu Tēvs Dēlā bija radījis daudzas pasaules, aizsaules, eņģeļu pasaules, debesu pasaules un vēl daudzas jo daudzas pasaules, no kurām Dievs visu caurskata un pārvalda. Pasaulēs mājo cilvēki, eņģeļi un dažādas dzīvas būtnes.

Debesu Tēvs savu nodomu īsteno Dieva Dēlā ar Dieva Svēto Garu. Dievs ir visur un visā, tāpat arī Dieva Svētais Gars ir visur un visā. Mēs dzīvojam Dievā un esam Viņa bērni. Mēs sevī nesam Dieva dzīvības liesmu, elpojam Viņa radīto gaisu, izmantojam Dieva gaismu un visu, kas mums apkārt ir radīts.

Reiz pienāca laiks, kad Dievs radīja debesis un Zemi. Tas bija jauns veidojums izplatījumā. Ar Zemes radīšanu Dievs sāka īstenot savu nodomu – radīt cilvēkiem zemes ķermeņus, kuros ielikt cilvēku debesu ķermeņus, lai tie augtu garā un krātu sevī debesu bagātības.

Ar cilvēka radīšanas mirkli uz Zemes aizsākās bezgalīgi pilnīgais Dieva nodoms – dot iespēju dzīvot miesā, dvēselē un garā visiem cilvēkiem un eņģeļiem, kurus Dievs bija radījis garā.

Tātad pa šiem vairāk nekā sešiem tūkstošiem gadu uz Zemes nonāca un dzīvoja ikviens cilvēks un eņģelis, kuru Dievs pirmsākumā garā bija radījis. Daudzi no šā bezgalīgi lielā skaita cilvēku un eņģeļu pēc Dieva gribas uz Zemes iemiesojās atkārtoti. Šiem izredzētajiem bija sevi jāapliecina Dieva priekšā ar ticīgu dzīvi bauslībā un Dieva mīlestībā.

Par ikvienu dzīvo radību valda Dievs, un katram no pasaulē dzīvojošajiem cilvēkiem pienāk brīdis, kad viņš mirst. Cilvēki miesā mirst arī citās Dieva radītajās pasaulēs un pēc nāves nonāk kādā no dvēseļu vai garu pasaulēm. Cilvēks pēc dzīves pasaulē nonāk Dieva un Viņa eņģeļu priekšā, un Dievs izlemj katra cilvēka vai eņģeļa likteni.

Zemes ķermenī var iemiesoties cilvēka vai eņģeļa gars tikai pēc Dieva nodoma. Pasaulē mums blakām ir daudz Dieva eņģeļu, bet tie iemiesoties var tikai pēc Dieva gribas, jo garam, lai dzīvotu zemes ķermenī, ir nepieciešama dvēsele. Cilvēka dvēseli veido Dievs īpašā dvēseļu pārejas līmeņa pasaulē. Kad cilvēks dzīvo uz Zemes, viņā ir no Dieva dota dvēsele.

Debesu un Zemes radīšanas process ir vispilnīgākais Dieva noslēpums,, pār kuru nevienam nekad nav bijis un nekad arī nebūs varas. Tāpēc, kā Debesu Tēvs debesis un Zemi radīja, tā pēkšņi vienā mirklī, Dieva eņģeļa septītajai bazūnei skanot, tās pārvērtīs.

Dieva noslēpums nevienam nav pieejams. Pasaulē ir nācis Dieva Vārds, caur kuru cilvēkiem daudz kas kļuvis zināms.

Tātad, ja Debesu Tēvs vēlas, tad Viņš var daudzas lietas darīt mums zināmas.

Dievs visu pārvalda ar Dieva Vārdu. Dieva Vārda spēkā Debesu Tēvs debesīs un uz Zemes radīja visu, kas ir radīts. Visi procesi pasaulē ir dzīvi un top vadīti ar Dieva Vārdu Dieva Svētā Gara spēkā.

Tātad ziniet, ka ikviens Dieva Vārds visiem pasaulē ir likums! Ja Dievs ir ko teicis, tad tas notika, notiek un notiks. Cilvēkam ir jātic, ka Dieva Vārdam ir absolūts spēks. Ar Dieva Vārdu viss top pārveidots un īstenots pēc Debesu Tēva pilnīgā nodoma.

Mums jāzina, ka Bībele ir Dieva Vārds un, to lasot, mēs varam pārliecināties par Dieva Vārda spēku visu šo gadsimtu gaitā.

Dievs laika skatījumu pasaulē ir sadalījis divās daļās: pirms Dieva Dēla Jēzus Kristus dzimšanas – tas ir laiks pirms mūsu ēras – un pēc Jēzus Kristus dzimšanas – tā ir mūsu ēra. Tāpat arī Vecā Derība ir par laiku pirms mūsu ēras un Jaunā Derība – par mūsu laiku, un šis Dieva Derības apvieno pravietojums un Dieva apsolījums par laiku, kas bija un kas būs.

Mēs dzīvojam Dieva apsolījumu piepildījuma laikā. Tātad visus šos daudzos tūkstošus gadu cilvēki ticēja Dieva apsolījumam, un par katra ticību Dievs atalgos Dieva tiesas dienā.

Jūs skaidri jūtat, ka noliktais laiks ir pienācis tuvu klāt. To vairs nevar aizkavēt. Tajā var tikai dzīvot, ticēt Dieva Vārdam un satvert Dieva Patiesību. Cik jūs šodien Dieva Vārdu satversiet, tik jums arī taisnajā tiesā tiks dots. Ja jūs būsiet Jēzu Kristu atzinuši un pazinuši, tad Dieva Dēls arī jūs atzīs un jums dāvās dzīvību.

Dieva Vārds ir nonācis pie cilvēkiem, lai dotu sapratni Dieva Vecajā un Jaunajā Derībā, kuru Debesu Tēvs ir noslēdzis ar ikvienu cilvēku. Dievs ir licis daudziem cilvēkiem dzīvot uz Zemes kā Vecās, tā arī Jaunās Dieva noslēgtās Derības laikā.

Tātad katram no tiem vispirms bija iespēja iepazīt Dievu caur Vecās Derības vārdiem un tad arī Dieva Svēto Trīsvienību — Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dieva Svēto Garu — ar Jaunās Derības vārdiem.

Tātad ziniet, ka mūsos un arī visos mūsu senčos darbojās Dieva Vārds. Ja cilvēks to pieņēma, tad viņš tapa garā dzīvs. Ja cilvēks Dieva Vārdu nespēja pieņemt, tad viņš zaudēja sava gara spēku un varbūt arī dzīvību. Jo, kurā ir gars, tas ir dzīvs un dzīvos. Kurā gara nav, pār to ir jānāk Dieva Svētajam Garam, kas viņu var darīt dzīvāku. Tas ir iespējams, ja cilvēks miesā spēj ticēt un atzīt Dievu.

Ikvienam cilvēkam ir iespēja iepazīt Dievu ar Dieva Vārdu, kas nācis pasaulē, lai cilvēku darītu dzīvu.

Dievs visu rada sevī no sevis. Tātad pirmsākumā Zemes un debess nebija. Šajā vietā bija Dievs ar sevis radīto izplatījumu. Dievs debess un Zemes radīšanai izvēlējās vietu — visa radītā pašā centrā. Mēs dzīvojam visa izplatījuma un debesu pašauju centrā.

Tas Dievam radīts tāpēc, ka līdz ar Zemes rašanos uz mūsu planētas sāka norisināties paši galvenie visu pašauju un debesu pašauju notikumi. Līdz ar cilvēku radīšanu un viņu vairošanos uz Zemes iemiesojās dažāda gara lieluma cilvēki no daudzām pasaulēm.

Debesu pasaulēs kļuva zināms, ka uz Zemes dzims Dieva Dēls, kurš valdīs pār visu, kas vien Dievam ir radīts. Daudzās debesu pasaulēs dzīvoja arī Dievam nepaklausīgi eņģeļi un cilvēki. Par tādiem viņi netika radīti, bet bija kļuvuši paši savas augstprātības un Dieva likumu neievērošanas dēļ.

Dievs nekad nevienam neatklāja savu pilnību un varenību. Tāpēc daudziem citu pasauļu valdniekiem likās, ka kāds no viņiem varētu kļūt par to vienīgo ķēniņu, kurš valdītu pār visām pasaulēm. Pasauļu valdnieki redzēja, ka Dievs atklājās caur praviešiem tikai uz Zemes un ari Dieva Vārds Bībelē tika dots tikai uz Zemes. Nav nevienas citas planētas izplatījumā, kur Dieva Vārds būtu nonācis lasāmā veidā, kur pats Dievs būtu atklājies un runājis ar praviešiem.

Laikam ritot, radās dramatiska aina, sākās cīņa par varu debesīs, kas pakāpeniski tika īstenota uz Zemes. Šī lielā cīņa par Dieva varu norisa daudzu tūkstošu gadu garumā un noslēdzās šā gadsimta deviņdesmitajos gados.

Dievu nekad nav iespējams uzvarēt. Dievs visu ir radījis sevī, un cilvēki Viņa priekšā ir mazi radījumi. Dažam cilvēkam likās, ka viņš ir liels, ka ap viņu griežas visi pasaules notikumi. Cilvēka lielums pasaulē ir laicīgs, bet gara lielums ir paliekošs. Ja cilvēks garā ir liels un Dievu mīl, tad tāds cilvēks ir kā saule, kas gaismu no Dieva ienes pasaulē.

Līdz ar debess un Zemes radīšanu izmainījās daudzu debesu pašauju patiesais stāvoklis un notikumu norise tajās.

Zeme pēc izmēriem ir radīta neliela, bet ģeogrāfiskais stāvoklis ir noteikts; rases un tautas ir izvietotas stingri pēc Dieva nodoma. Visi notikumi uz Zemes risinās pēc Dieva vēlmes, tāpēc arī cilvēku likteņus vada Dievs un mūsos ikvienā īsteno savu nodomu.

Dievs sevī pašā pasauļu centrā ar Dieva Vārda spēku radīja debesis un Zemi. Dievs teica, un Zeme tapa. Ar savu Vārdu Dievs radīja materiālā līmeņa pasauli — debesis un Zemi. Dieva Gars lidinājās pār Zemi, bija tumsa. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma!” Un gaisma tapa radīta. Tā pasaulē ienāca Dieva gaisma, un Dievs atšķīra gaismu no tumsas. Tā bija pirmā radīšanas diena.

Gaismu mēs pazīstam kā dienu un tumsu — kā nakti. Dievs pasaulē radīja savu ritmu — dienu, vakaru, nakti, rītu un atkal dienu. Tā šis ritms pastāv nemainīgi kopš dienas, kad Dievs radīja debesis un Zemi. Dievs savā spēkā izveidoja izplatījumu, kas atšķīra ūdeņus, kuri bija zem izplatījuma. Tā bija otrā radīšanas diena.

Dieva Vārds visā darbojās kā Radītāja spēks un likums. Ar debess un Zemes radīšanas brīdi visā sāka darboties Dieva likums un Dieva Vārda spēks. Mēs visi dzīvojam Dievā un esam pakļauti Dieva darbībai mūsos. Ja kāds tic Dievam un dzīvo pēc Dieva likumiem, tad viņu aptver Dieva labvēlība un mīlestība. Ja kāds Dievu neklausa, tad viņš ir ārpus Dieva labvēlības, viņš ir pats par sevi kā bārenis.

Ar Dieva Vārda spēku trešajā radīšanas dienā ūdeni zem izplatījuma saplūda vienkopus un tika atšķirta zeme no ūdeņiem. Mēs zinām, ka Dieva spēkā turas ūdens okeānos, jūrās, ezeros un upēs. Dieva spēkā ūdeņi tek virs un zem zemes. Šis Dieva noteiktais ūdens tecējuma ritms ir absolūts. Ūdens ir zemes dzīvās asinis, kas rit, pulsē un visā ienes dzīvībai nepieciešamo saturu.

Ūdens ir dzīvā Dieva sastāvdaļa, kas mūsos veido dzīvības procesus. Ūdens daudzuma koncentrācija visā radītajā ir dažāda, bet absolūti nepieciešama. Jā, pat klintī, kurā mitruma gandrīz nav, tomēr vissmalkākajā matērijas līmenī ūdens pastāv, un tas veido dzīvu savienojumu, lai arī klints būtu dzīva. Ja tajā mitruma daudzums izsīkst, tā sāk plaisāt un sabirst. Līdzīgi ir arī ar akmeni. Ūdens pastāv matērijas vissmalkākajās formās, kuras ar mikroskopu nav saskatāmas.

Ūdens ir Dieva neredzamā dvaša, ko Dievs sūtīja pār Zemi, lai uz tās būtu mitrums, arī atmosfērā.

Tad Dievs radīja zāli, stādus, kokus un sēklas, lai viss dabā vairotos. Dievs ielika visā radītajā dabā dzīvīgu ritmu, kas mainās un pastāv vēl šodien. Mēs esam pieraduši pie Dieva radītā ritma dabā, jo arī mēs esam Dieva radīti un varam dzīvot vienotā dzīves ritmā.

Ceturtajā radīšanas dienā Dievs radīja spīdekļus debess izplatījumā, lai tie nošķirtu dienu no nakts. Šie Dieva radītie spīdekli tapa par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados.

Debess izplatījumā spīdekli Dievam tapa radīti pēc Zemes radīšanas. Tātad Saule, Mēness un zvaigznes ir tikai Dieva radīti spīdekļi, kas tapa pēc Zemes radīšanas. Kāpēc cilvēks domā, ka izplatījumā ārpus Saules sistēmas redzamās tāltālās zvaigznes ir saules vai planētas? Tie ir tikai spīdekļi.

Jūs zālē varat sakārt daudz lampu un gaismas ķermeņu, tie tad būs gaismas spīdekļi. Tāpat ari debesīs redzat Dievam zināmā kārtībā radītos spīdekļus. Cilvēkam tīk izvēlēties plato, sevis veidoto viltus ceļu. Bet patiesais ir šaurais, kurš ir aptverams ar Bībeles Patiesības vārdiem.

Un mēs redzam Sauli un Mēnesi, ko Dievs ir radījis, un Dievs to spožumu var ari izmainīt. Tāpat arī zvaigznes — to stiprumi var sakustēties, jo viss notiek dzīvā Dieva spēkā.

Piektajā radīšanas dienā Dievs ūdenī radīja dzīvo radību pulkus un debesīs — putnus, lai tie zem debess izplatījuma lidotu pār zemi. Dieva Vārds visā darbojās ar radīšanas spēku, un visā radītajā darbojās dzīvā Dieva likumi. Katrā radījumā Dievs ielika savu nodomu. Dievs radīja ari lielos jūras zvērus un dzīvniekus, kas rāpo un pilda ūdeņus. Un Dievs radīja tos katru pēc savas kārtas. Pār visu nāca Dieva svētība, lai Dieva Svētais Gars visu radīto vadītu. Tā itin viss ir pakļauts Dieva Svētā Gara darbībai. Neviens putns, neviena zivs nav izsalkusi, jo par visām dzīvajām radībām gādā Dieva Svētais Gars.

Sestajā radīšanas dienā Dievs no zemes radīja dzīvniekus, katru pēc savas kārtas, lopus, rāpuļus un meža zvērus, arī katru pēc savas kārtas.

No zemes Dievs tas Kungs izveidoja arī cilvēku un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu. Ikvienā cilvēkā plūsmo dzīvā Dieva dzīvības dvaša, ar kuras spēku cilvēks ir dzīva būtne.

Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla un līdzības. Un Dievs cilvēkam ir devis varu valdīt pār zivīm jūrā un pār putniem debesis, pār lopiem un pār visu zemi, un visiem rāpuļiem. Atcerieties, tas viss mums no Dieva dots kopš pirmā cilvēka radīšanas dienas. Mēs tagad zinām, ka Dievs debesīs nav tikai gaisma un mīlestība, bet Dievs ir izskatā līdzīgs cilvēkam — milzīgā spēkā un varenībā. Nav iespējams salīdzināt cilvēku un Dievu citādi, kā vien pēc tēla un līdzības. Mēs zinām, ka esam līdzīgi mūsu Debesu Tēvam. Dieva Dēls dzima miesā un apstiprināja šo Patiesību — cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Tad Dievs tas Kungs no cietā miegā gulošā cilvēka izņēma vienu sānkaulu un no tā izveidoja sievieti. Vīrs un sieva tika radīti no vienas miesas, tāpēc vīrs atstāj savu tēvu un māti, pieķeras savai sievai un tie top par vienu miesu. No vienas miesas, no debesīm nākuši, vīrs un sieva, dzimstot uz Zemes, tad precoties veido vienu ģimeni. Ja Dievs šos cilvēkus savieno, tad tie kļūst par vienu veselu.

Dievs svētīja cilvēkus, un ar Dieva svētību cilvēki ir dzīvi un dzīvo. Mūsu dzīvība miesā pastāv, pateicoties Dieva svētībai. Dieva svētība mūsos var vairoties, ja mēs atzīstam Dievu kā mūsu Radītāju. Dievs atdeva Zemi cilvēkiem un deva spēju valdīt pār zivīm jūrā, putniem gaisā un visiem dzīvniekiem.

Cilvēkam no Dieva dots ir viss, lai tas pasaulē spētu eksistēt. Dievs devis augus, kas nogatavina sēklu, kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, un tos mēs izmantojam pārtikā. Dievs gādā arī par zemes zvēriem un putniem gaisā, kā arī par rāpuļiem. Tiem visiem barības ir pietiekoši.

Dievs septītajā dienā atpūtās no sava darba un iesvētīja septīto dienu par svētu dienu. Mēs zinām, ka nedēļas septītajai dienai ir Dieva svētība, lai katrs cilvēks varētu atpūsties no saviem darbiem un svētdienā saņemtu Dieva svētību jaunajai darba nedēļai.

Pirmie cilvēki bija Ādams un Ieva. Dievs dēstīja dārzu Ēdenē un lika izaugt no zemes visādiem kokiem. Tos bija jauki skatīt un no tiem bija patīkami augļus baudīt. Tā pirmie cilvēki dzīvoja Ēdenes dārzā, un Dievs viņiem bija blakām.

Dievs dārza vidū bija iedēstījis dzīvības koku un laba un ļauna atzīšanas koku. Dievs teica cilvēkiem savu gribu, atjaudams ēst no visiem dārza kokiem, tikai no laba un ļauna atzīšanas koka neļaudams ēst. Dievs blakām Ādamam bija veidojis visādus lauka zvērus un putnus, likdams viņiem iet pie cilvēka, un vērojis, kā cilvēks tos nosauks. Visviltīgākā no visiem lauka zvēriem bija čūska. Dievs čūskā bija ielicis kārdinājumu, līdzīgu grēkam. Jā, grēks ir čūskas kārdinājumam līdzīgs, kas bieži vien cilvēku ievilina neceļos. Ja cilvēks ir vājš, tad viņš krīt grēka kārdinājumā.

Tā arī Ieva pēc čūskas kārdinājuma krita grēkā un ņēma no laba un ļauna atzīšanas koka augli, to ēda un deva arī Ādamam, un viņš arī ēda. Tas bija pirmais cilvēku grēka darbs uz Zemes. No šā brīža cilvēka miesā iemitinājās grēks, un tur tas mīt vēl šodien. Ja cilvēks pakļaujas savas miesas kārdinājumam, tad viņš krīt grēkā. Miesas darbi ir grēka darbi, un tā tas bijis kopš pirmo cilvēku grēkā krišanas.

Ar grēkā krišanas brīdi pārtrūka dzīvā saikne starp Dievu un cilvēkiem, jo viņu grēks tai bija par šķērsli. Nepaklausīga, grēcīga miesa nevar dzīvot kopā ar Dievu. Tā nevar sadzīvot arī ar paša cilvēka garu.

Tā sākās cilvēku atpakaļceļš pie sava gara un pie Dieva. Lai cilvēks atgrieztos pie Dieva, viņam ir jāatbrīvojas no grēka. Tikai no grēka brīvs cilvēks var atkal dzīvot kopā ar Dievu.

Grēku piedošana pasaulē nākusi caur Jēzu Kristu. Tātad atgriešanās pie Dieva ir iespējama vienīgi caur Jēzu Kristu, caur bauslību un grēku piedošanu.

Ar grēkā krišanas mirkli Ādams un Ieva savu miesu saistīja ar grēku un pasauli. Cilvēks, krītot grēkā, zaudē saikni ar Dievu, jo grēks cilvēku piesaista pasaulei. Jo vairāk cilvēks grēko, jo ciešāka saikne veidojas ar visu pasaulīgo, un vienlaicīgi viņš zaudē saikni ar savu garu un ar Dievu. Grēcīgā cilvēkā Dievs nevar atklāties.

Tātad ar šo pirmo Ādama un Ievas grēku cilvēks zaudēja iespēju dzīvot kopā ar Dievu Ēdenes dārzā. Dievs nolādēja Zemi Ādama grēka dēļ un noteica tam, grūti strādājot, maizi ēst visu mūžu. Un Ievai Dievs noteica sāpēs bērnus dzemdēt un viņas nopūtas vairot. Jo Dievs bija liedzis cilvēkam ēst no dzīvības koka, lai viņš nekļūtu mūžīgs un nedzīvotu mūžīgi.

Dievs izraidīja Ādamu kopā ar Ievu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras pats bija ņemts. Ādams un Ieva apmetās austrumos no Ēdenes dārza, un ķerubi ar atvēzta zobena liesmu apsargāja ceļu uz dzīvības koku.

Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā dzemdēja Kainu. Viņa pēc tam dzemdēja arī Ābelu. Ābels kļuva par avju ganu, bet Kains kļuva par zemkopi. Reiz Kains aiz skaudības cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva (40. gs. pr. Kr.). Par šo noziegumu Kains tika nolādēts zemes virsū, un tā vairs turpmāk nedeva viņam savu spēku.

Dievs pielika Kainam īpašu zīmi, lai viņu kāds nenokautu. Un Kains aizgāja no Dieva acīm, dzīvoja austrumos no Ēdenes un atzina savu sievu. Tā dzemdēja Ēnohu. Ēnoha mūžs bija trīs simti sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja dēlus un meitas.

Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu, un tad viņa pēkšņi vairs nebija, jo Dievs viņu ņēma pie sevis. Ēnohs bija pirmais cilvēks uz Zemes, kuru Dievs šādi paņēma pie sevis, tāpat kā vēlāk pravieti Eliju.

Kad Ēnoham bija sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja Metuzālu (3317. g. pr. Kr.), un Metuzāla mūžs bija deviņsimt sešdesmit deviņi gadi.

Metuzāls dzemdināja Lamehu (3130. g. pr. Kr.), un Lameha mūžs bija septiņsimt septiņdesmit septiņi gadi.

Lamehs dzemdināja Nou (2948. g. pr. Kr.).

Noa pieci simti gadu vecumā dzemdināja dēlus Jafetu, Šemu (2446. g. pr. Kr.) un Hamu.

Cilvēki sāka vairoties un piepildīja Zemi. Un Dievs noteica cilvēka dzīves garumu uz Zemes — simt divdesmit gadus.

Cilvēku vidū zēla Jaunums. Grēks viņus dzina uz ļaunu. Dievam tas nepatika, un Viņš nolēma visus cilvēkus sodīt. Tikai Noa ar ģimeni atrada žēlastību Dieva acīs. Noa bija taisns un nevainojams, jo staigāja Dieva ceļus.

Cilvēki Dieva priekšā bija izvirtuši un pilni varas darbu. Viņu miesa bija grēku pārņemta. Un cilvēkos Jaunums ņēma virsroku pār labajiem darbiem. Grēka darbi bija viņus padarījuši par grēka vergiem. Ļaunumu pasaulē vairs nevarēja apturēt, kā vien ar šo cilvēku izdeldēšanu no zemes virsas. Dievs paglāba vienīgi Nou un viņa ģimeni, lai no viņiem dzimtu miesā šķīsti cilvēki. Grēcīga miesa nevar dzemdēt šķīstu miesu. Cilvēka gars, nācis no debesīm, grēcīgā miesā var nosmakt un iznīkt.

Dievs lika Noam, lai taisa šķirstu no sveķainiem skuju kokiem garumā trīssimt, platumā piecdesmit un augstumā trīsdesmit olektis (24. gs. pr. Kr.). Dievs pavēstīja, ka Viņš liks nākt lieliem ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša.

Ar Nou Dievs noslēdza derību un teica, lai šķirstā līdz ar viņu ieiet Noas sieva, dēli un viņu sievas, lai līdzi šķirstā paņem no visiem dzīvniekiem, no katras radības pa divi: tēviņu un mātīti. Dievs lika paņemt līdzi arī no putniem pēc viņu kārtas, no lopiem pēc viņu kārtas, kā arī ēdamā krājumus, lai visiem būtu pietiekami. Noa darīja, kā Dievs lika.

Noa bija seši simti gadus vecs, kad lielie ūdensplūdi sākās zemes virsū (2348. g. pr. Kr. jeb 1656. g. kopš radīšanas).

Dieva noliktajā dienā pārplūda lielo dzelmju avoti un tika atvērti debesu logi. Lietus pār Zemi lija četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Kā Dievs debesis un Zemi radīja, tā ari ūdensplūdus Dievs savā spēkā sūtīja pār Zemi, lai izdeldētu cilvēku ļaunumu, lai pēc plūdiem zeme, cilvēki, dzīvnieki un putni būtu šķīsti.

Plūdi pieņēmās spēkā simts piecdesmit dienas. Viss, kam bija dzīvības dvaša, nobeidzās, dzīvi palika vienīgi Noa un visi, kas bija ar viņu šķirstā.

Tad Dievs lika pār Zemi pūst vējam, un ūdeņi kritās, aizvērās debesu logi, un mitējās līt lietus. Ūdeņi notecēja un izsīka. Tad Dievs lika Noam un visiem līdz ar viņu iziet no šķirsta.

Noa uzcēla Dievam altāri. Un Dievs noslēdza derību ar cilvēkiem uz Zemes, ka turpmāk dzīvā radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un grēku plūdi vairs Zemi nemaitās. Dievs lika varavīksni padebešos, lai tā būtu par derības zīme starp Dievu un pasauli.

Ja ieraugāt pie debesīm varavīksni, tad atcerieties, ka tā ir Dieva derības zīme, ar kuru tas Kungs atgādina par sevi un šo derību! Varavīksne — tā ir dzīvā Dieva derības zīme. Varavīksne — tā ir atgādinājums par Dieva Vārda spēku un ikviena Dieva apsolījuma piepildījumu. Ko Dievs teica Noam, tas piepildījās. Ko Dievs ir teicis par Jēzus Kristus atnākšanas dienu, arī tas piepildīsies.

Vecā Derība ir Dieva liecība par darbiem, ko tas Kungs ir paveicis cilvēku vidū. Dieva Vārdam ir likuma spēks, kurš nav grozāms. Tas noteikti piepildīsies. Tveriet ikvienu Dieva Vārdu, ko tas Kungs uz Zemes ir sūtījis, stiprinieties ar šiem Dieva Vārdiem. Debesu Tēvs gādā, lai ikviens, kas Dievu atzīst, būtu stiprs. Liecība par Vecās un Jaunās Derības Patiesību ir ielikta ikviena cilvēka garā. Ja jūs ticēsiet Dieva Vārdiem, tad jūsos šī liecība tiks atvērta, tad jūs varēsiet smelt no Dieva Patiesības avota un jūsu sirdīs būs miers par laiku, kas tuvojas.

Viss Noas mūžs bija deviņsimt piecdesmit gadi. Dievs sūtīja Noas dēlus uz trijiem kontinentiem — Šemu uz Āziju, Hamu uz Āfriku un Jafetu uz Eiropu, kur vairojās viņu ģimenes un bija kupls viņu pēcnācēju pulks.

Pasaules ūdensplūdi notika pirms divtūkstoš trīssimt četrdesmit astoņiem gadiem pirms mūsu ēras un tūkstoš sešsimt piecdesmit sešus gadus pēc Ādama un Ievas radīšanas.

Visā pasaulē toreiz bija viena valoda. Un tad vietā, ko sauca par Bābeli un kur cilvēki bija sākuši celt torni, kas iesniegtos debesīs un darītu tos varenus, kādu dienu Dievs sajauca cilvēku valodas un izklīdināja tos pa visu zemes virsu (23. gs. pr. Kr.). Kopš tā laika pasaulē katra tauta runā savā valodā. Ikvienu valodu ir devis Dievs, un arī tautas un nācijas ir tapušas pēc Dieva gribas un nodoma.

Visu pasaulē dzīvojošo tautu un nāciju skaits atbilst debesu pašauju skaitam, kuras Dievs debesīs ir radījis. Cilvēks pēc dzīves kādā no debesu pasaulēm nonāk kādā Dieva radītajā dvēseļu pasaulē. Tad pēc Dieva nodoma šis cilvēks dzimst miesā uz Zemes un nonāk tajā valstī un tautā, kuras cilvēku vairums ir dzīvojuši vienā un tajā pašā debesu pasaulē. Jo lielāka valsts, jo pastāv lielāka iespēja, ka tajā dzīvo dažādu debesu pasauļu iemītnieki.

Pasaulē vērojams asimilācijas process, kura rezultātā tautas saplūst un veidojas kopēja kultūra, tiek runāts kopējā valodā. Katrai valodai ir sava īpatnība un arī savs enerģētiskais līmenis. Tādām valodām kā angļu, krievu, franču un daudzām citām ir augsts enerģētiskais līmenis. Tas nozīmē, ka katra šo valodu vārda skanējums ir plašs un visaptverošs — viens vārds spēj saturēt vairāk gara līmeņa informācijas.

Vārds dzimst cilvēka garā un dvēselē, tad tiek izrunāts un ir dzirdams pasaulē. Ar dažādu valodu tapšanu Dievs pasauli sašķēla tautās un nācijās, lai visā turpmākajā cilvēces likteņgaitā tas Kungs varētu piepildīt savu nodomu un noslēpumu.

Kā Dievs cilvēku valodas sajauca un viņus izklīdināja, tā Jēzus Kristus taisnīgajā tiesā atkal visus vienos. Garā cilvēki runā vienā Dieva dotajā valodā, kas saprotama kā cilvēkiem, tā arī eņģeļiem.

Pagāja gadu simti. Tad dzima Ābrams (1996. g. pr. Kr.). Viņš ņēma sievu, kuras vārds bija Sara. Dievs uzrunāja Ābramu un lika viņam iziet no savas zemes, no savas cilts, no savām mājām un doties uz Dieva norādīto zemi. Līdz ar viņu izgāja Ābrama sieva Sara un brāļa dēls Lats. Un tie aizgāja uz Kānaāna zemi. Dievs parādījās Ābramam un sacīja, ka šo zemi dos viņa pēctečiem un ka viņam būs tikpat daudz pēcnācēju, cik zvaigžņu debesīs. Ābrams paļāvās uz savu Kungu, un tas Kungs apsolīja, ka Sārai, kura bija neauglīga, piedzims dēls.

Pasaulē divu pilsētu — Sodomas un Gomoras — apgrēcība bija ļoti liela un smaga. Lats bija apmeties Sodomas pievārtē. Pie viņa nonāca divi eņģeļi, un viņš tos uzņēma, bet pilsētas vīri aplenca namu un Latam uzmācās ar varu. Pilsētas iedzīvotāji grima grēkā. Un Dievs bija licis šo pilsētu nopostīt. Dieva eņģeļi izveda Latu, viņa sievu un abas meitas no pilsētas ārā.

Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru. Un Viņš nopostīja šīs pilsēta un visus iedzīvotājus, un arī zemes augus. Eņģeļi Latam, viņa sievai un meitām piekodināja, lai, ejot projām no pilsētas, tikai atpakaļ neskatās. Lata sieva tomēr atskatījās un kļuva par sāls stabu (1898.g.pr.Kr.).

Dievam nepaklausīgiem cilvēkiem ir viens ceļš – uz pazušanu. Grēks cilvēkus dzen nāvē. Patiesība par Sodomu un Gomoru ir mācība visai cilvēcei. Bezdievji un grēka pilni cilvēki iet bojā.

Tāpēc meklējiet tā Kunga Vārdus, lasiet un ticiet visām patiesajām liecībām, ko Dievs ar savu Vārdu pasaulē ir devis!

Dieva varenība ir bezgalīga, un Dieva taisnīgums ir pilnīgs. Tikai Dievam paklausīgie cilvēki izdzīvos.

Ticiet Jēzus Kristus vārdam, un jūs tiksiet glābti, kā Lats ar meitām tika paglābti no Sodomas drausmīgā gala!

Ābramam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Dievs slēdza derību ar Ābramu un sacīja viņam (I Mozus 17:4-7):

Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrams, bet tavam vārdam būs būt Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tavām miesām. Un Es uzcelšu savu derību starp sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību, un būšu par Dievu tev un taviem pēctečiem pēc tevis.

Un Dievs teica Ābrahāmam (19. gs. pr. Kr.):

Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraj, bet Sara lai ir viņas vārds. Jo Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un valstu ķēniņi celsies no tās. (I Mozus 17:15,16)

Dievs svētīja un vairoja Ābrahāma pēcnācējus.

Ābrahāmam dzima īzāks, īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa brāļi, Jūdam dzima Ferecs, Ferecam dzima Hecrons, Hecronam dzima Ārāms, Aramam dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nahšons, Nahšonam dzima Salmons, Salmonam dzima Boāss, Boāsam dzima Obeds, Obedam dzima Isaja, īsajam dzima ķēniņš Dāvids, Dāvidam dzima Salamans, Salamanam dzima Rehabeāms, Rehabeāmam dzima Abijs, Abijam dzima Asa, Asam dzima Jošafats, Jošafatam dzima Jorāms, Jorāmam dzima Usija, Usijam dzima Jotāms, Jotāmam dzima Ahass, Ahasam dzima Hiskijs, Hiskijam dzima Manase, Manasem dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam, Bābeles trimdas laikā, dzima Jehonja, Jehonjam dzima Sealtiēls, Sealtiēlam dzima Zerubābels, Zerubābelam dzima Abihuds, Abihudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azurs, Azuram dzima Cadoks, Cadokam dzima Jakīna, Jakīnam dzima Ēlihuds, Ēlihudam dzima Ēleāzars, Ēleāzaram dzima Matans, Mata-nam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jāzeps, vīrs Marijai, no kuras piedzimis Jēzus Kristus.

Tā ir Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilmes grāmata (skat. pielikumu).

Dāvida dzimta ir Dieva dzimta, un pēc Ābrahāma Dievs pasaulē ir sējis divpadsmit ciltis. No šīm ciltīm Dievs ir atzinis par saviem kalpiem simts četrdesmit četrus tūkstošus no visām Israēla  bērnu ciltīm.

No Jūdas cilts apzīmogoti divpadsmit tūkstoši, no Rūbena cilts divpadsmit tūkstoši, no Gada cilts divpadsmit tūkstoši, no Ašera cilts divpadsmit tūkstoši, no Naftala cilts divpadsmit tūkstoši, no Manases cilts divpadsmit tūkstoši, no Simeona cilts divpadsmit tūkstoši, no Levija cilts divpadsmit tūkstoši, no Isašara cilts divpadsmit tūkstoši, no Zebulona cilts divpadsmit tūkstoši, no Jāzepa cilts divpadsmit tūkstoši, no Benjamiņa cilts divpadsmit tūkstoši.

Tie ir tie, kuri, dzīvodami uz Zemes, atzina, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ar savu ticību darbos apliecināja uzticību Dievam, dzīvodami dažādās zemēs un dažādās tautās. Pats sākums Israēla bērnu ciltīm ir likts no Ābrahāma, un šo cilvēku skaits ir bezgalīgi liels, bet tikai simt četrdesmit četriem tūkstošiem no divpadsmit ciltīm būs dots dzīvot kopā ar Dievu. Pārējiem ticīgajiem no visām ciltīm, no visām tautām būs jānāk Jēzus Kristus priekšā, un Dieva Dēls par katru spriedīs taisnīgu tiesu. Neviens nepaliks bez taisnās tiesas sprieduma, un tas, kam būs dota dzīvība, dzīvos jaunās Dieva radītās pasaulēs, mācīsies mīlēt Dievu, un Dieva bērni būs šīm tautām un ciltīm par priesteriem.

Bet bezdievjiem, liekuļiem, slepkavām un meliem būs vieta uguns un sēra jūrā. Kā pār Sodomu un Gomoru Dievs izlēja sēru un uguni un tās tika izdeldētas kopā ar visiem, kas tajās dzīvoja, tāpat arī bezdievji tiks atšķirti no ticīgo vidus un izdeldēti no zemes virsas.

Dievam ticīgajam cilvēkam būs iespēja iepazīt Dievu, apgūt Dieva Patiesību un iemācīties īsteni mīlēt Dievu to Kungu.

Dievs katru cilvēku pārbauda, cik viņš, dzīvojot uz Zemes, ir uzticīgs Dievam. Šeit ir tik daudz maldu ceļu. Israēla bērnu ciltstēvu Ābrahāmu Dievs arī pārbaudīja, likdams sagatavoties upurēt savu mīļo dēlu Īzāku, kurš bija vēl pavisam jauns. Ābrahāms klausīja Dievu un, sāpēs lūzdams, veda dēlu uz upurēšanas vietu. Kad Ābrahāms jau bija pacēlis nazi, lai savu dēlu nogalinātu, Dieva eņģelis viņa roku apstādināja un sauca, lai nenodarot tam it nekā.

Dievs novērtēja Ābrahāma uzticību. Dievam nav vajadzīgi cilvēku upuri, bet Dievam ir tiesības katra ticību pārbaudīt visdažādākajos veidos. Un jūs nemaz nezināt, kurā mirklī Dievs jūsu uzticību pārbaudīs. Šis pārbaudījums var likties neloģisks un prātam neaptverams, bet tas būs tāds, kādu katram cilvēkam Dievs ir nolicis. Tas visā dzīvē var būt tikai viens un svarīgākais, tāpat kā Ābrahāmam. Tāpēc esiet modri un gatavi apliecināt ticību Dievam! Ir arī mazāki ikdienas ticības apliecinājumi Dievam, bet galvenais tomēr ir tas uzticības apliecinājums, kurš dzīvē ir visnozīmīgākais.

Īzākam dzima Jēkabs (18. gs. pr. Kr.). Jēkabam dzima divpadsmit dēli (18. gs. pr. Kr.). Jēkaba dēli kļuva par Israēla tautas cilšu tēviem. Jo Dievs Jēkabu svētīja un deva tam vārdu Israēls.

No visiem saviem dēliem Jēkabs visvairāk mīlēja Jāzepu. Jāzepa brāļi par to viņu ienīda un nodevīgi pārdeva viņu tirgotājiem, kuri devās uz Ēģipti. Tur, nepamatoti un negodīgi apvainots, Jāzeps tika iemests cietumā. Atrodoties cietumā, viņš izskaidroja divu faraona galma viru sapņus, kuri ari bija apcietināti. Reiz viņš izskaidroja arī paša faraona sapņus, jo Jāzepam tas bija no paša Dieva dots. Jāzeps faraonam pavēstīja, ka gaidāmi septiņi bagātīgas ražas gadi, kuriem sekos septiņi bada gadi. Un faraons iecēla Jāzepu par visas Ēģiptes pārvaldnieku un deva viņam varu un lielu godu.

Ja cilvēks redz pravietisku sapni, kas ir no Dieva, tad tas piepildīsies. Pasaulē šobrīd daudzi ticīgie cilvēki redz pravietiskus sapņus. Sapņi, kuri ir nākuši no Dieva kā atklāsmes, ir tik spēcīgi, ka tos nevar aizmirst. Dievs ar sapņiem dod ziņu un liecību par laikiem, kas gaidāmi.

Jāzepa skaidrojumi faraona sapņiem piepildījās. Pēc septiņiem gadiem bads skāra visas zemes, tikai Ēģiptē bija tikusi iekrāta labība. Ēģiptē glābiņu lūdza arī Jāzepa brāļi. Un Dievs pavēlēja Jēkabam vest visu savu saimi uz Ēģipti pie Jāzepa un solīja tautu izvest atpakaļ uz apsolīto zemi. Dievs ik dienu savu tautu veda pa tā Kunga noliktajiem ceļiem.

Neviens nevar izmainīt Dieva tautas likteņus, jo tos vada pats Debesu Tēvs. Arī katru cilvēku vada Dievs. Bezdievis tiek ielikts īpašos apstākļos, un pār viņu Dieva labvēlības nav. Uz viņa ir uzlikta Dieva dusmu zīme, jo tas Dievam nav pievērsies.

Katru ticīgo vada Dieva Svētais Gars un Dieva eņģeļi. Un Dievam ticīgu cilvēku apspīd Dieva labvēlības gaisma. Tāpēc staigājiet Dieva noliktos ceļus, ticiet Jēzum Kristum, un jūs tapsiet glābti!

Israēla tauta Ēģiptē vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā. Kad Jāzeps un viņa brāļi jau bija miruši, Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu un viņa darbiem neko nezināja. Ēģiptieši sāka Israēla bērnus kalpināt, darot viņu dzīvi ar grūtiem darbiem sūru. Bet, jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie izplatījās un pieņēmās spēkā. Pēdīgi faraons pavēlēja tautai, lai visus israēliešu zēnus, kas piedzimst, iemet upē.

Kāds Levija cilts vīrietis ņēma par sievu vienu no šīs cilts meitām. Sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu.

Māte slēpa mazuli trīs mēnešus. Kad vairs nevarēja noslēpt, tad pagatavoja šķirstu no niedrēm, ielika tanī bērnu un nolika niedrēs upes krastmalā. Faraona meita nāca uz upi, lai peldētos, un ieraudzīja šķirstu. Faraona meita iežēlojās par bērnu un izglāba tam dzīvību. Kad bērns bija paaudzies, faraona meita viņu nosauca par Mozu.

Mozus pieaudzis redzēja, cik smagos spaidos bija viņa īstie tautas brāli. Tiem palīdzēt gribēdams, Mozus sakaitināja faraonu un pats bija spiests bēgt. Četrdesmit gadus Mozus dzīvoja kā gans, pavadot tuksnesī ilgas vientulības dienas. Reiz, kad Mozus ganīja avis, viņam parādījās tā Kunga eņģelis uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma. Viņš redzēja, ka ērkšķu krūms deg ugunīs, bet nesadeg. Mozu uzrunāja tas Kungs un teica, ka ir nolaidies uz Zemes, lai paglābtu savu tautu no Ēģiptes spaidiem un aizvestu to uz auglīgām zemēm. Dievs sūtīja Mozu pie faraona un Israēla tautas, lai to izvestu no Ēģiptes.

Mozum parādījās tas Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, visu dzīvo Dievs, un Dieva spēks garus gadus bija ar Mozu.

Ticiet tam, ka Dievs cilvēkam var atklāties, un ticiet tam, ka Dievs nevienu ticīgo nav pametis! Ticiet, un jums taps dots, jo šis irtas laiks, kad ir jātic tā, kā ticēja Mozus, kas izveda Israēla tautu no Ēģiptes un veda to pa Dieva noliktajiem ceļiem. Tikai ticība Jēzum Kristum jūs šodien darīs stiprus. Mozus savus Dieva dotos darbus izpildīja. Tagad kārta ir jūsu ticībai un jūsu darbiem!

Dievs lika Mozum pavēstīt Israēla tautai, ka Dievs to atpestīs. Tad Mozus devās pie faraona un lūdza atļauju Israēla tautai atstāt valsti. Taču faraons nepiekrita. Dievs bija ar Mozu un liecināja faraonam par to ar brīnumu darbiem, uzsūtot ļaudīm vairākas šausmīgas likstas. Dievs pats faraona sirdi bija nocietinājis, un, tikko briesmas bija atsauktas, tas ikreiz mainīja savu lēmumu un atkal aizliedza Israēla tautai atstāt Ēģipti.

Un notika, ka Dievs caur Mozu darīja brīnumu brīnumus. Dzīvību nesošie Nīlas ūdeņi pārvērtās sārtās asinīs. Tad nāca varžu, odu un indīgu kukaiņu masveida uzbrukumi. Faraona sirds pēc katra Dieva brīnumdarba atkal nocietinājās, un viņš Mozus lūgumus tomēr neuzklausīja. Pēc deviņām neaptveramām sērgām Mozus brīdināja faraonu par desmito visbriesmīgāko nelaimi. Kādā naktī bija jāmirst ikvienam ēģiptiešu ģimenes pirmdzimtajam.

Lai šajā naktī Israēla tauta paglābtos no nāves postošā spēka, ikvienai israēliešu ģimenei bija jāveic īpaši sagatavošanās darbi — jānokauj jērs un ar tā asinīm jāapziež savas mājas durvju stabi un palodā. Tas simboliski nozīmēja, ka pirmdzimtā vietā ir ziedota jēra dzīvība. Savās mājās bija jāgatavo īpaša maltīte — uz uguns cepta jēra gāja, neraudzēta maize un rūgtas zāles. Tas tika veikts slepeni no ēģiptiešiem.

Un nāve ienāca katrā ēģiptiešu namā un paņēma ikvienu pirmdzimto. Tai naktī Ēģipti piepildīja vaimanas un raudas. Faraons atsauca Mozu un lika Mozum Israēla tautu vest prom. Tā Dievs ar savu spēku izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, kurtie bija uzturējušies gadu simtus, un vadīja uz zemi, kuru tautai bija apsolījis.

Dievs piepilda katru savu solījumu un piepildīs arī Pastarajā dienā. Dievs ar savu spēku atšķirs ticīgo no bezdievja un augšāmcels izredzētos, pa divpadsmit tūkstoši cilvēku no visām divpadsmit Israēla ciltīm. Taisnajiem ceļš ved caur taisno tiesu un tad uz dzīvošanu Dieva radītajās pasaulēs. Bet neticīgajiem vieta būs degošā uguns un sēra jūrā.

Atcerieties, ka Dievs savu varenību ir rādījis caur Mozu! Jūs tagad zināt, cik precīzi ir jāizpilda ikviens norādījums, ko Dievs caur pravieti dod savai tautai. Katrs Dieva Vārds ir ar lielu likuma spēku. Lata sieva nepaklausīja, atskatījās uz Sodomu un tapa pārvērsta par sāls stabu.

Allaž jāatceras, ka Dieva Vārdu nevajag apspriest, bet jāizpilda tā, kā to noteicis Dievs.

Vecajā Derībā aprakstītie notikumi ir Patiesība, un katram ticīgajam ir jāmācās pildīt Dieva baušļus un norādījumus tieši tā, kā tie rakstīti. Lai cilvēks izdzīvotu, nekādu atkāpju no Bībeles vārdiem nedrīkst būt!

Dieva Vārds ir Patiesība ar absolūtu spēku pilnīgi visā. Viscietāko akmeni vai dimantu ir loti grūti slīpēt, bet tas tomēr ir iespējams. Bet Dieva Vārdu izmainīt nav iespējams, jo tas savā darbībā un spēkā ir absolūts, tas nāk no Dieva — visa Radītāja.

Tāpēc mācieties no patiesi vēsturiskajiem faktiem, kā Dievs savu tautu veda pa Dieva paklausības ceļiem, kā tā klausīja un kas notika, ja neklausīja. Ikviens, kas Dievu neklausa, zaudē sevi un saņem pelnīto algu. Ir jāmācās būt Dievam paklausīgam, tad visas lietas jums no Dieva tiks dotas! Gudrais mācās no citu kļūdām. Pētīsim tālāk patiesos notikumus no Dieva tautas piedzīvojumiem, kuri aprakstīti Vecajā Derībā.

Dievs bija un ir ar savu tautu ik brīdi. Israēla tautu Dievs veda uz apsolīto zemi. Viņiem tomēr sekoja faraona armija, kas strauji tuvojās israēliešu milzīgajam pūlim. Tas Kungs savu tautu izglāba. Pēc Dieva pavēles Mozus pacēla zizli pār jūru, un spēcīgs vējš atpūta ūdeni atpakaļ, un ūdens pāršķēlās, darot jūru par sauszemi. Israēla bērni iegāja jūras vidū sausām kājām un to pārgāja.

Dieva eņģelis ar mākoņa stabu bija nošķīris ēģiptiešus no israēliešiem. Kad ēģiptiešu karaspēks sekoja bēgļu pulkam, Dievs atgrieza jūras ūdeņus vietā, tā nogremdējot visu lielo karaspēku, kas bija dzinies pakaļ Israēla tautai. Tā Israēla ļaudis redzēja lielo darbu, ko Dievs viņu labā bija darījis, un ticēja tam Kungam un Viņa kalpam Mozum. Un viņi dziedāja slavas dziesmas tam Kungam.

Atcerieties arī jūs, ka Dievs savu tautu, kas Viņam tic, nepametīs un piepildīs tos apsolījumus, kuri ir rakstīti Bībele! Tā diena tuvojas, kad pie debesīm parādīsies Cilvēka Dēla zīme un nāks Dieva Dēls no debešu padebešiem ar lielu spēku un godību. Tad Jēzus Kristus izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūni, tie pulcēs Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.

Mozus Israēla tautu veda pa tuksnesi uz Sinaja kalnu. Dievs pats bija par ceļvedi savai tautai un kā mākoņa stabs dienā vai kā uguns stabs naktī slīdēja viņiem pa priekšu. Bet tuksnesī Israēla bērni sāka kurnēt par to, ka nebija vairs to labumu, kādus bija ēduši Ēģiptē.

Tad Dievs tautai sūtīja maizi no debesīm. No rīta, kad rasa sāka nozust, tad tuksnesi klāja smalka zvīņveidīga viela, gluži tik smalka kā sarma virs zemes. Tā bija maize, ko Dievs tika tautai devis par barību. Katram bija jāsalasa debesu maize tik, lai pietiktu līdz rītam. Tā ik rītu Israēla tauta tuksnesī salasīja debesu maizi, cik varēja apēst, bet, tikko saule iesildīja zemi, viela izkusa. Un ļaudis sauca šo vielu par mannu. Svētdiena bija sabats, un tanī dienā tuksnesī maizes nebija. Bet pirms sabata visi debesu maizi salasīja divtik, lai pietiktu svētdienai. Tā Dievs gādāja par savu tautu visus gadus, ko tā klejoja tuksnesī.

Tāpēc ziniet, ka arī pārjums šodien gādā Dievs, lai jums visa ikdienā pietiktu. Nekrājiet rītdienai un ilgam laikam uz priekšu, jo iekrātais bojāsies. Vairāk paļaujieties uz to Kungu, tad jums visa būs gana! Svaigs ēdiens dod vislielāko spēku.

Arī debesīs pēc augšāmcelšanās katrs Dieva bērns katru mēnesi saņems savu augli no dzīvības koka, un tā lapas tautām būs par dziedināšanu. Cilvēkam viss top dots no Dieva, tāpēc lai ir jūsu paļāvība un pateicība par visu tam Kungam!

Trešajā mēnesi pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes tauta nonāca Sinaja tuksnesī un tur kalna pakājē cēla nometni. Mozus uzkāpa kalnā, un Dievs viņu uzrunāja, pavēstīdams, ka Israēla tauta būs svēta tauta un Dieva īpašums visu tautu vidū. Mozus to darīja zināmu tautai un to izveda ārā no nometnes pretī Dievam, un visi nostājās kalna pakājē.

Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca ugunī, un viss kalns loti trīcēja. Bazūnes skaņas pieņēmās spēkā. Mozus runāja, un Dievs viņam atbildēja pērkonā.

 

Un Dievs sacīja visus šos vārdus, teikdams:

„Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama.

Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.

Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst,

Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.

Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus.

Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešniekam, kas ir tavos vārtos.

Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.

Tev nebūs nokaut.

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Tev nebūs zagt.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.”

Kad visa tauta redzēja pērkonu, zibeņus un dzirdēja bazūņu skaņas, un redzēja kalnu kūpam, tad tauta, to vērodama, bēga un nostājās iztālēm.

 

(II Mozus 20:1-18)

 

Israēla ļaudis paši bija redzējuši, kā Dievs tika runājis uz viņiem. Dievs noteica veselu virkni likumu, kuri Israēla tautai bija jāpilda.

Šodien visu Dieva likumu pamats ir šie desmit baušļi, kurus Dievs savai tautai deva caur Mozu, un divi augstākie baušļi — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko —, kurus mums pasaulē deva Jēzus Kristus.

Mums ir jāpilda visi Dieva baušļi, tikai tad mēs varam tikt pestīti. Neviens bauslības burts nav izmainīts. Kādam liekas, ka Dieva baušļi ir ļoti stingri. Cilvēkam tīk visu sagrozīt pēc sava prāta. Dieva baušļi ir visaugstākais Dieva likums mums visiem, tos nevar grozīt un tie netiks izmainīti līdz pasaules galam.

Tagad, kad esam izlasījuši šos baušļus, pildīsim tos, jo citādi neviens nevar tikt pestīts! Tikai baušļu pildīšana dod iespēju izvairīties no grēkiem. Lai katra jūsu diena tiek pavadīta Dieva bauslībā un mīlestībā, tad Dieva gaisma spīdēs pār jums un dos ikdienai nepieciešamo spēku!

Septītā diena ir sabats, tai ir jābūt svētai. Septītajai nedējas dienai ir jābūt pilnīgai atpūtas dienai. Ja kāds svētdienā dara kādu darbu, tam jātop izdeldētam no tautas vidus. Ikvienam, kas sabata dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāds ir Dieva likums, kā teikts Bībelē.

Dieva tautai svētdiena ir jātur svēta. Tā ir mūžīgā derības zīme no paaudzes uz paaudzi starp Dievu un Israēla bērniem.

Ja jums tīk svētdienā strādāt, tad ziniet, ka tā ir jūsu grēcīgās miesas vēlme. Apslāpējiet šo miesas iegribu, jo grēks cilvēkā dzemdē nāvi! Izpildiet Dieva Derību, ko tas Kungs ar mums ir noslēdzis! Ja jūs svētdienā strādājat, tad ziniet, ka jūsu gars no tā ļoti cieš, jo tas pakāpeniski mirst!

Svētdienas darbam nav Dieva svētības, un arī jūsu miesa nesaņem Dieva svētību visai nākamajai nedēļai. Dieva Derība ir svēta, un tā mums it visiem ir jāpilda!

Dievs Sinaja kalnā Mozum deva divas liecības plāksnes — akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas.

Tajā pašā laikā, kamēr Mozus uzklausīja Dievu Sinaja kalnā un tur kavējās, kalna pakājē tauta savā neprātā darīja lielu grēku — no zelta rotām izlēja zelta teju, pienesa tam pateicības upurus, ēda, dzēra un līksmojās. Un Dievs iedegās dusmās par tautas grēkiem. Mozus nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokās. Tās bija abās pusēs aprakstītas. Un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.

Mozus nonāca nometnē un ieraudzīja zelta teļu un līksmo dejošanu. Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos. Viņš sagrāba zelta teju, sadedzināja to ugunī, sagrūda to smalkos putekjos, kurus izkaisīja pa ūdens virsu. Un šo ūdeni deva dzert Israēla bērniem.

Tad Mozus aicināja pie sevis tos, kuri vēlējās kalpot tam Kungam. Bet pārējie palika nošķirti no Mozus un pēc Dieva pavēles tika apkauti. Tanī dienā krita ap trīs tūkstoši viru.

Grēcīga tauta Dievu nespēj klausīt. Līdzīgi notiks arī Pastarajā dienā, kad degošā uguns un sēra jūrā metīs ikvienu, kurš Dievu nav klausījis. Mūžīgās ciešanās mirs katrs, kurš nebūs iemantojis Dieva uzticības zīmi — baltu krustu uz pieres.

Tad Mozus no jauna griezās pie tā Kunga un izlūdzās Dievam piedošanu par tautas grēkiem.

Un Dievs nolaidās mākoņu stabā un sarunājās ar Mozu tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Dievs veda īsraēla tautu uz Ābrahāmam, Izākam un Jēkabam apsolīto zemi un sūtīja savu eņģeli pa priekšu, kurš gādāja, lai apsolītā zeme tiktu atbrīvota.

Tas Kungs Mozum vēlreiz lika izkalt divas akmens plāksnes, tādas pat kā iepriekšējās. Mozus izkala divas amens plāksnes un kāpa Sinaja kalnā. Tas Kungs nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā. Dievs slēdza Derību ar Mozu un Israēlu. Mozus kalnā uzturējās četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra.

Dievs uzrakstīja uz akmens plāksnēm desmit derības vārdus. Mozum, nokāpjot no kalna, rokās bija abas derības plāksnes un viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Mozus tautai pavēstīja Dieva vārdus, ko tas Kungs bija pavēlējis izpildīt.

Mozus pildīja ikvienu tā Kunga pavēli un darīja to zināmu savai tautai. Mēs varam no pravieša Mozus mācīties uzticību un paļāvību tā Kunga Vārdam.

Vecajā un Jaunajā Derībā sniegta liecība, ka Dievs ir runājis uz savu tautu un ar katru uzrunu īsraēla tautā iemājoja Dieva Vārds. Tagad tas ir mūsos tik, cik mēs esam spējuši to uztvert. Dieva tauta šobrīd ir izkaisīta pa visu Zemi, tā dzīvo dažādās valstīs un vairo citu tautu ticību.

Tāds ir Dieva tautas darbs — vairot ticību Dievam citu tautu vidū. Tas, kurš tic uz Jēzu Kristu, tas ar Dieva Svēto Garu un Dieva spēkā spēj pasaulē ienest Dieva Vārdu, kas ļaudīs tika iesēts šajos daudzajos gadu tūkstošos. Ja cilvēks Dieva Vārdu sirdī ir pieņēmis, tad Dieva Vārds viņā nepazūd, tad viņš Dieva Vārdus var darīt zināmus daudziem cilvēkiem.

Lai jūsos Dieva Vārds ir dzīvs un lai tas skan pasaulē daudzu tautu vidū! Lai Dieva gaisma, kas ir jūsos, spīd arī pār daudzu citu cilvēku sirdīm! Esiet bagāti Dieva mīlestībā un mīliet savus tuvākos, jo tā jūs varat palīdzēt cilvēkiem! Lai jūsu mīlestība uz Jēzu Kristu aug lielumā, jo Dieva Dēls jums ir devis visu nepieciešamo, lai jūs tiktu augšāmcelti lielajā dienā…

Tad Dievs pavēlēja Mozum uzcelt saiešanas telti un tanī novietot derības šķirstu, uzstādīt upuru altāri, novietot mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri. Pēc tam Dievs Mozum lika svētīt mājokļa sienas un visus piederumus, lai tie būtu svēti. Mozus visu darīja tā, kā tas Kungs to viņam bija noteicis. Katram Israēla bērnam, ja viņš gribēja staigāt Dieva ceļus, bija jāpilda Dieva prasības, tāpat kā tās pildīja Mozus.

Dievs Mozu uzrunāja un teica vārdus, kas Mozum un visai tautai jāpilda, lai Dievs būtu ar viņiem.

Arī ikvienam no mums ir jāpilda viss, ko Dievs caur Jēzu Kristu un praviešiem ir teicis. Galvenais mūsu ticības ceļā ir Dieva baušļu pildīšana. Ja kāds domā, ka ticībā pietiek tikai ar vārdiem vien, tad viņš kļūdās. Ticība ir jāapliecina ar Dieva baušļu pildīšanu darbos dienu dienā!

Dievs savai tautai caur Mozu deva daudzus norādījumus, un tikai tas, kurš tos pildīja un negrēkoja, kļuva stiprāks ticībā uz Dievu. Tas bija Dieva tautas gara izaugsmes sākuma periods, kad ikviens, kurš pildīja visu, ko Dievs bija savai tautai noteicis, ieguva ticības spēku. Dieva norādījumi attiecās uz visdažādākajiem darbiem un lietām, uz svētku svinēšanu, upurēšanu un rituāliem, kā arī sadzīvi.

Cilvēka gars zina Dieva pavēles un prasības, tāpēc cilvēkam ir jāiemācās saklausīt sava gara sirdsbalsi. Tā viņu nekļūdīgi izvedīs pa visiem dzīves ceļiem…

Un pienāca laiks, kad Dievs Mozum lika Israēla ļaudis uzskaitīt pēc to ciltīm. Ļaužu skaits bija krietni pieaudzis. Uz katru Israēla bērnu bija stingras Dieva prasības. Tā pieauga arī Israēla tautas spēks. Un visu to kopskaits, kas varēja iet karapulkos, bija sešsimt trīs tūkstoši piecsimt piecdesmit.

Dievs runāja uz Mozu un lika viņam izsūtīt vīrus, kas izlūko Kānaāna zemi, to zemi, kuru Dievs savai tautai bija apsolījis. Vīri no Kānaāna zemes izlūkošanas atgriezās pēc četrdesmit dienām. Tie bija redzējuši, ka zeme ir bagāta — tur tek trekns piens un medus, ir daudz augļu, bet tauta tur ir stipra un pilsētas ir pamatīgi nocietinātas. Un Dievam nepaklausīgie vīri par šo zemi izlaida nelabu slavu. Israēla bērni, to dzirdot, atkal kurnēja pret Mozu un otru pravieti, Mozus brāli Āronu, sūrodamies, ka pametuši Ēģiptes labumus.

Tie, kas bija nostājušies pret Dievu un Mozu, kas bija neslavu cēluši apsolītajai zemei, par nepaklausību piepešā nāvē nomira tā Kunga priekšā. Jo Dievs arvien atdalīja Dievam paklausīgos cilvēkus no Dievam nepaklausīgajiem, lai Israēla tautā neizplatītos grēka un nepakļāvības sērga.

Tāpat arī Korahs, Dātans un Abirāms pulcināja ļaudis un kūdīja pret Mozu un Āronu. Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, sacīdams, lai viņi atkāpjas no nepaklausīgajiem, jo tos zeme acumirklī aprīs. Un tā arī notika — zeme, uz kuras stāvēja dumpīgie vīri un viņu saimes, pāršķēlās, un tie dzīvi nogrima ellē ar visu savu mantu. Un no tā Kunga izšāvās uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus.

Dievs daudzkārtīgi no Israēla tautas atšķīra nepakļāvīgos vīrus, lai tautā nevairotos grēcīgo un nepaklausīgo skaits. No tā seciniet, cik daudz pūļu Dievam ir jāpieliek, lai cilvēkus iemācītu pildīt Dieva baušļus un lai tie negrēkotu.

Arī šobrīd ir tas laiks, kad Dievs vēlas atgriezt visus cilvēkus ticībā un paļāvībā tam Kungam. Jā, ir cits gadu tūkstotis, bet cilvēks pēc pasaulīgās būtības jau daudz nemainās. Tas dzimst, dzīvo, līdz mirstot atstāj šo pasauli.

Bet vai cilvēkā ir augusi ticība un paklausība Dievam? Analizējiet arī paši, cik pilnīgi jūs pildāt Dieva baušļus? Vai jūsos ir vēlēšanās būt paļāvīgiem uz Dievu? Dievs zina visu par katru cilvēku, jo ir solījis nenovērst savas acis ne no viena, kurš dzīvo uz Zemes. Jūs vēl nezināt Dieva spriedumu, bet atcerieties, ka taisnās tiesas diena pienāks, jo Dievs to ir apsolījis!

Lasot Veco Derību, jūs varat pārliecināties, ka katrs Dieva solījums ir tapis piepildīts. Un arī taps piepildīts. No tā mācieties, ka taisnās tiesas stunda nāks un atdalīs ticīgo no neticīgā, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Mozus nokāpa no Sinaja kalna. Savā pusē viņš aicināja ticīgos, bet neticīgie pēc Dieva gribas tika apkauti. Uz Israēla tautu caur Mozu un Āronu runāja tas Kungs un sūtīja savus eņģeļus, lai Israēls būtu Dievam paklausīga tauta. Tagad ziniet — ja jūs Dievam klausāt un ticat Dieva Vārdam, tad jūs esat no Dieva tautas. Un Dievs jūs vada ar Svēto Garu.

Ja kādā mīt Dieva nepaklausības gars, tad dzeniet to projām, jo jūsu apgrēcība ir par traucēkli, lai Dievs jūs pieņemtu par savu bērnu.

Pirmsākumā Dievs radīja cilvēkus vienādus garā. Tad no visa pulka izvēlējās tos, kuri Dievam ticēja un bija paklausīgi. No ticīgajiem Dievs izveidoja Israēla tautu, un lika cerību, ka tā savu Kungu klausīs.

Pārējie cilvēki ir ceļā uz ticību, lai kādreiz Dievs arī viņus pievienotu savai tautai. Dieva tauta ir Dievam paklausīga tauta. Israēla tauta mīt pasaulē un debesīs, tā ir izkaisīta citu tautu vidū, lai arī pārējās pievērstu ticībai un paklausībai Dievam.

Israēls—tā nav konkrēta tauta vai nācija uz Zemes. Israēls — tā ir Dieva tauta. Tai pirmsākums likts no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba, un tālāk no paaudzes uz paaudzi tā turpinās cilvēku tūkstošos.

Dieva tauta atzīst Jēzu Kristu, tic Dieva Dēlam un gaida Viņa atnākšanu. Debesu Tēvs visu varu kā debesīs, tā arī uz Zemes ir nodevis Jēzum Kristum, un caur Viņu nāks tā Kunga lielā diena. Lai Dieva tautas paļāvība ir uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu!

Un tas Kungs nodeva apsolīto Kānaāna zemi Israēla tautai un vēlēja, lai ļaudis to nepadarītu par nešķīstu zemi. Tas Kungs lika savai tautai vairoties vēl tūkstoškārt, salīdzinot ar to skaitu, kāds tolaik bija. Un tā arī notika.

Mozus sasauca visu Israēla tautu un lasīja tiem Dieva likumus, kuri visiem bija jāmācās un sīki jāpilda.

Mēs zinām Dieva baušļus, un tie mums ir jāievēro. Tie ir spēkā vēl šodien un tā līdz pasaules galam. Dievs deva arī mīlestības bausli —

Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.

Šis bauslis lai jūsu sirdīs ir dzīvs, jo tas nes cilvēkā dzīvības gaismu un dod spēku augt viņa garam!

Dieva bauslības vārdus pieņemiet savās sirdīs, tad Dievs jums dos spēku, lai jūs tos spētu pildīt! Dieva likumi ir tikpat dzīvi, cik dzīvi esam mēs. Tie ir visā un visur darbojas ar Dieva varenības spēku.

Dieva baušļi ir jāpilda! Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam izdzīvot. Bauslības pildīšana jūsos ienesīs dzīvības prieku un pavērs ceļu uz mīlestību. Dieva paklausības cels — tas ir arī Dieva mīlestības ceļš…

Mozus bija simt divdesmit gadus vecs, un viņa dzīves spēks nebija zudis, kad viņš nomira. Bet pirms tam Mozus devās Nebo kalnā, un Dievs viņam rādīja apsolīto zemi, ko viņam nebija vēlēts sasniegt.

Un tas Kungs Mozu apraka ielejā Moāba zemē, bet neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai. Dievs Mozu kā uzticīgu kalpu bija ņēmis pie sevis. Un Israēla tautā necēlās cits tāds pravietis kā Mozus, ko Dievs atzinis vaigu vaigā.

Pēc Mozus nāves tas Kungs runāja ar Jozuu, Mozus palīgu, un vēlēja, lai Jozua tagad vada tautu, un Dievs būs ar viņu, tāpat kā bija ar Mozu. Dievs solīja būt ar Jozuu visur, kurp vien viņš ietu. Dievs pildīja solījumu, vadīja caur Jozuu Israēla tautu uz apsolīto Kānaāna zemi.

Mums ikvienam ir jāatceras, ka Dievs ir ar ikvienu, kurš Viņu ir atzinis. Dievs ir blakām ticīgajam ar Svēto Garu. Dieva solījumam ir absolūts spēks. Israēla tautai bija nepieciešams paļāvīgi ticēt un pildīt Dieva norādījumus, ko tas Kungs deva caur Jozuu. Tāpat arī ikvienam no jums ir jātic un jāpilda Dieva noteikumi, kas pie jums nonāk ar Dieva Vārdu. Tad Dieva Svētais Gars jūs izvedīs pa pareizo ceļu un jūs sveiki un veseli sagaidīsiet Jēzus Kristus atnākšanas dienu.

Lasot Veco Derību, jūs ievērojāt, cik pilnīgi tas Kungs pārvaldīja savu tautu, to izvedot no Ēģiptes, vadot pa tuksnesi un aizvedot uz apsolīto Kānaāna zemi. Jūs atceraties, kā, izejot no Ēģiptes, Israēla tautas priekšā Dievs pašķīra jūru. Un tā tapa kājām pārejama. Ēģiptiešu karaspēka priekšā jūras ūdeņi atkal saklāvās. Un visi kara pulki gāja bojā jūras dzelmē.

Arī Jardānas upes ūdeņus Israēla tautas priekšā Dievs pašķīra, lai ļaudis varētu to pāriet. Upe mutuļoja, un pavasara palu ūdens spēks bija liels. Jozua klausīja Dieva norādījumiem, un tauta tos pildīja. Priesteri ar derības šķirstu gāja pa priekšu, un, kad tie iebrida Jardānas upes ūdeņos, tās tecējums augšpus straumes apstājās. Tur ūdens krājās kā lielā aizsprostā, bet lejpusē — izsīka. Israēla tauta pārgāja upi pa sausumu, tāpat kā reiz šķērsoja Sarkano jūru, izejot no Ēģiptes.

Dievs ar šo liecību stiprināja savu tautu, lai ļaudis ticētu, ka tas Kungs ir viņu vidū un ka Viņš neatvairāmi izdzīs kānaānie-šus no Israēlam apsolītās zemes.

No tā mācieties, ka Dievs ir mušu vidū un Dievam ticīgos cilvēkus vada Dieva Svētais Gars! Stiprinieties šajā grūtajā laikā un paļaujieties uz Jēzu Kristu!

Četrdesmit gadus Israēla tauta bija staigājusi tuksnesī, līdz visi karotāji, kas bija izgājuši no Ēģiptes, apmira — jo tie nebija klausījuši tā Kunga balsij. Tagad viņu vietā bija stājušies viņu dēli, lai sasniegtu zemi, kas tēvu tēviem apsolīta.

Ticiet Dieva lielo darbu liecībai, kuru tas Kungs pasaulē ir veicis! Ticiet, ka ikvienu patiesu kristieti Dievs vadīs pa pareizo dzīves ceļu! Ir nepieciešama jūsu ticība, ticība un vēlreiz ticība Dieva Vārdam, un arī paļāvība, paļāvība un vēlreiz paļāvība uz Jēzu Kristu šodien, rīt un tā līdz Viņa lielajai atnākšanas dienai.

Tāpēc tveriet pēc Dieva liecības, ko tas Kungs ir devis cilvēkiem Vecajā un Jaunajā Derībā! Svēto Rakstu vārdi jums lai ir par stiprinājumu! Un Dieva Vārdi, kas nākuši pasaulē, lai ir par gaismu jūsu sirdīs! Tikai Dieva Vārdu spēks jums dāvās sirds ticību, paļāvību un mīlestību. Jūsu gars loti tiecas pēc patiesajiem Dieva Vārdiem. Tāpēc atveriet savas sirdis Jēzus Kristus un Viņa vārdu priekšā! Lai Jēzus Kristus vārds skan jūsu sirdīs ar mīlestību, mīlestību un vēlreiz mīlestību!

Jozuam un Israēla tautai bija jāieņem pilsēta Jērika, kas bija ārkārtīgi labi nocietināta. Dievs pavēlēja Jozuam veikt dīvainu rituālu — sešas dienas pēc kārtas viņa kareivjiem reizi dienā bija jāsoļo apkārt nocietinātajai pilsētai. Pirmie gāja bruņoti karavīri, aiz viņiem septiņi priesteri, kas nepārtraukti pūta āžu ragu taures. Aiz tiem sekoja derības šķirsts, kuru nesa priesteri, un tad gāja vēl viena karavīru grupa. Sešas dienas procesijas vīriem bija jāiet apkārt pilsētai klusējot, bet septītajā dienā pēc septiņu reižu apiešanas apkārt pilsētai priesteri garāk pūta taures un tauta no visa spēka kliedza.

Dieva spēkā pilsētas mūri sagruva, un kareivji varēja netraucēti ieņemt pilsētu ar visiem tās iedzīvotājiem. Kānaāna zemes ieņemšana bija Dieva gādības rezultāts. Dievs savu apsolījumu piepildīja un tautai deva bagātīgo zemi.

Kānaāniešu zemes ciltis bija grēka pilnas. Tās pielūdza dažādus elku dievus, kas tika uzskatīti par zemes aizbildņiem un kurus simbolizēja vērša vai čūskas tēli. Ciematos bija svētnīcas, kurās tika upurēti dzīvnieki, raža un reizēm pat bērni.

Platais cejš, grēka ceļš miesai ir liels kārdinājums, tāpēc arī israēlieši pakāpeniski Kānaāna zemē sāka apmeklēt baāla svētnīcas un pildīt viltus dievu ceremonijas.

Tikai Dieva spēks un Jozua uzticība Dievam deva iespēju noturēt Israēla tautu pie ticības tam Kungam. Pēc uzvaras pār Kānaāna zemes ciltīm Jozua sadalīja iekaroto zemi starp Israēla ciltīm. Katrai ciltij bija jāaizstāv tai ierādītā teritorija, un Dievs bija ar Israēla tautu.

Neviens vārds nepalika nepiepildīts no visiem svētīgajiem solījumiem, ko tas Kungs Israēla tautai bija devis. Viss īstenojās.

Arī šodien pasaulē ir daudz viltus pielūgsmes elku un dievību. To reliģiskie rituāli cilvēkiem liekas vilinoši un pievilcīgi. Un diemžēl daudz laužu arī mūsdienās staigā šos viltus ticības ceļus. Dievs ir viens, un ir dota viena Patiesība ar Vecās un Jaunās Derības vārdiem. Ja kāds nevēlas dzirdēt Patiesību, tad tāda cilvēka tiešām ir žēl.

Teiksim katram bezdievim Dieva Vārdus, lai tie pievēršas patiesajai Dieva ticībai! Dievs savus bērnus arī šobrīd vada, tāpat kā ieejot un dzīvojot Kānaāna zemē, lai tie nekristu grēkā. Arī jūs, Dievam ticīgie, turieties pie Jēzus Kristus un neļaujieties viltus ticības kārdinājumam!

Elku un dievību pielūgsmes ceļš ir bruģēts ar pasaulīgām bagātībām. Bet tās taču vienā mirklī zudīs! Tāpēc turieties pie debesu bagātībām, kuras nezudīs nekad, kuras jums piederēs mūžīgi! Debesu bagātības — gara augļus — var sakrāt tikai uz Zemes, tāpēc izmantojiet šo iespēju, kas katram cilvēkam tiek dota! Nekurniet, ja tas Kungs uzliek kādu pārbaudījumu! Tam tā jābūt, jo tikai ciešanās un pārbaudījumu brīžos jūs varat apliecināt uzticību tam Kungam. Esiet stipri ticībā, kā stipri savā ticībā un darbos bija Dieva uzticamie kalpi Mozus un Jozua!

Kad Jozua un pēc krietna laika arī visi vecaji, kas bija redzējuši it visus tā Kunga lielos darbus, tika piepulcināti saviem tēviem debesīs, tad Israēla tautas jaunā paaudze darīja to, kas Dievam nepatika, — viņi kalpoja baāliem. Viņi atstāja to Kungu un sekoja citiem dieviem, tiem dieviem, kurus pielūdza vietējās ciltis. Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš nodeva tautu laupītāju rokās. Un tauta nonāca lielās bēdās.

Tad Dievs tautā iecēla savus soģus-glābējus, kuri to atsvabināja no laupītājiem un taisnīgi vadīja ļaudis. Bet tauta neklausīja arī soģiem un pielūdza svešus dievus. Kad Dievs bija ar soģiem, tad tauta tika no ienaidniekiem glābta. Bet, tiklīdz soģis nomira, ļaudis no jauna pievērsās saviem ļaunajiem darbiem, un Dievs atkal tautai uzsūtīja dažādas likstas.

No tā jūs varat mācīties — kamēr cilvēks vai tauta dzīvo ar Dievu un klausa savu Dievu to Kungu, tikmēr Dievs tautu vada un dod visu nepieciešamo. Ja kāds Dieva likumus nepilda, tad arī tas Kungs vairs nesūta pār viņu Svēto Garu.

Kad Israēla bērni atkal piesauca to Kungu, tad Viņš tautai deva jaunu soģi, ar kuru bija tā Kunga Gars, un tauta tika glābta no ienaidniekiem uz ilgiem gadiem.

Tāpēc, kad jūs patiesi un no sirds Dievam lūgsiet, tad jums taps dots Svētais Gars. Dievs savus bērnus neatstāj, tikai pats cilvēks nedrīkst atkāpties no ticības Dievam.

Daudzos rodas šaubas par Dieva esamību vai Dieva iespējām. Ir stingri jātic, ka jūsos ir dzīvība, kura nemirst pēc šīs zemes dzīves. Ja jūs tam ticat, tad ziniet, ka jūsu dzīvība ir Dieva noslēpums, bet reizē arī bagātība, kas nākusi no Dieva tā Kunga! Kā mūsu dzīvība pieder Dievam, tā arī mūsu miesa un itin viss, kas ir apkārt, pieder Dievam visa Radītājam. Dievs stiprinās mūsu ticību un aizdzīs projām šaubas, kā to izdarīja arī ar soģi Gideonu.

Gideonam parādījās tā Kunga eņģelis un sacīja, ka tas Kungs ir ar viņu. Gideons, lai gan tika uzcēlis altāri tam Kungam, nespēja pilnīgi noticēt, ka Dievs viņu izraudzījies par Israēla glābēju, un lūdza, lai Dievs to apliecina ar pasaulīgu liecību.

Gideons izklāja aitas vilnas cirpumu uz klona un lūdza Dievam šādu liecību — ja rasa no rīta būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad viņš zinās, ka Dievs ir nolēmis atpestīt Israēlu tieši ar viņa roku. No rīta Gideons pārliecinājās, ka rasa ir tikai uz vilnas, un no šā cirpuma izspieda veselu kausu ūdens. Gideonam ticības joprojām pietrūka, un viņš Dievam lūdza atkārtot apliecinājumu, tikai otrādi — vilna lai paliek sausa, bet rasa lai ir uz zemes klāja. Tajā naktī tā arī notika, un Gideons vairs nešaubījās, ka Dievs ir ar viņu.

Jūs arī, šķiet, vēlētos gūt pierādījumus par Dieva esamību. Tomēr Dievs šādus lielus apliecinājumus parāda tikai tiem praviešiem, caur kuriem Viņš pasaulē piepilda savu nodomu. Pārējiem netiek liegti mazāki, varbūt grūtāk pamanāmi apliecinājumi par Dieva esamību. Bet jums toties ir dota ticība.

Tam, kurš pilda Dieva baušļus, Dievs dāvā ticību, un ticības spēkā viss ir iespējams. Pildiet Dieva baušļus, un visas pārējās lietas jums tiks piemestas klāt! Gideons, Dieva vadīts, uzvarēja un satrieca Midianu, kas bija Israēlu apspiedis smagus septiņus gadus. Un zemei atkal bija miers četrdesmit gadus.

Ari jūs, ja dzīvosiet ticībā un paļāvībā uz to Kungu, uzvarēsiet un iegūsiet dzīvību debesīs…

Soģu laikā bija ari kāds Dieva izredzētais, vārdā Simsons (12. gs. pr. Kr.), kas tika iesvētīts Dieva darbiem jau kopš dzimšanas. Un viņš tiesāja Israēlā filistiešu konflikta laikā divdesmit gadus. Simsons bija apveltīts ar pārdabisku fizisku spēku, kas saistījās ar Dieva dotu noslēpumu. Ja nocirptu viņa matus, tad Dieva spēks, kas bija viņā, pazustu. Reiz savu noslēpumu Simsons pārgalvīgi atklāja iemīļotajai Delīlai. Viņa Simsonu nodevīgi iemidzināja, tad pasauca kādu vīru, kurš nogrieza Simsona matiem septiņas cirtas. Arto brīdi Dieva spēks Simsonu atstāja. Tad filistieši Simsonu sagrāba, nežēlīgi izdūra viņam acis un iekala važās. Simsona mati cietumā pamazām atauga, un pie viņa atgriezās tā Kunga spēks.

Filistieši svinēja lielus svētkus savam dievam par godu un nodomāja izsmiet sagūstīto Simsonu. Tie lika izvest Simsonu no cietuma, lai par viņu paņirgātos, un nostādīja to divu stabu starpā. Simsons piesauca to Kungu un lūdza, lai Jauj kaut par vienu no viņa izdurtajām acīm atriebties filistiešiem.

Viņš aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem balstījās nams, pilns ļaužu, un tos sasvēra. Dieva spēks atkal bija ar Simsonu. Nams sagāzās pār grēcīgo filistiešu pūli un saspieda. Dieva spēkā viss ir iespējams.

Tāpēc ziniet, ka Dievs jūs var apveltīt ar lielu spēku! Jābūt tikai stipriem savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu. Šī liecība par Simsonu ir Dieva Vārds jums, lai jūs ticētu, ka Dieva Svētā Gara spēks var nākt pār ikvienu, kurš patiesi un no sirds tic Dievam. Dieva spēks cilvēkā var būt ļoti liels un dažādi izpausties. Tā var but garīga atklāsme, tas var būt mīlestības spēks vai arī cilvēka fiziskās iespējas.

Ticiet, un jums taps dots! Ticiet, ka viskritiskākajā brīdī Dievs jūs nepametīs, tikai ticība jūsos tad lai ir pilnīga! Cik svaru kausā būs ticības, tik Dievs jums tajā mirklī arī dos, un cik jūsos vēl būs atlicis neticības, tik jums taps atņemts no tā, ko Dievs dos. Jūsu ticība lai ir jūsu bagātība!

Soģu laikā dzīvoja Boāss, kas ņēma par sievu Rūti, kura bija moābiete. Rute ticēja Dievam. Boāsam un Rutei piedzima dēls, kuru nosauca vārdā Obeds (13. gs. pr. Kr.). Vēlāk Obedam dzima Isaja (12. gs. pr. Kr.), un īsajam dzima Dāvids — nākamais ķēniņš Dāvids (1085. g. pr. Kr.).

No tā seciniet, ka Israēla bērni šodien pasaulē dzīvo daudzās un dažādās tautās. Dieva bērni ir patiesi Dievam uzticīgi cilvēki.

Ne miesa, kas ir grēcīga, var būt Dieva tauta, bet gan Dieva radītais cilvēka gars ir daļa no Israēla tautas. Tikai cilvēka gars un vienīgi gars var iemantot Debesu Valstību un dzīvot kopā ar Dievu. Tāpēc nešķirojiet ļaudis pēc tautības, bet vienojieties visi kopīgā ticībā uz Jēzu Kristu!

Tikai tas, kurš tic Dieva Dēlam un tic arī dzīvajam Kristus vārdam, tikai tas var iemantot Debesu Valstību Jēzus Kristus atnākšanas dienā. Vērtējiet sevi pēc ticības Dieva Dēlam, tad arī zināsiet, vai jūsos Dieva Svētais Gars dzīvo un vai tas darbojas. Cik jūs spējat Kristum ticēt, tik jūsos ir dzīvības. Tikai Kristus jums var dod dzīvību, jo Debesu Tēvs visu tiesu ir nodevis savam vienpiedzimušajam Dēlam…

Dieva varā ir sievietes klēpi aizslēgt, lai viņai nebūtu bērnu. Tā bija arī soģu laikā ar Annu, jo tas Kungs uz laiku bija aizslēdzis viņas klēpi. Reiz Anna, Šilo svētnīcā Dievu lūdzot, deva tam Kungam svētu solījumu — ja Dievs viņai piešķirtu dēlu, tad viņa to novēlētu uz visu mūžu kalpošanai tam Kungam.

Dievs Annas lūgšanu pieminēja. Viņa no sava vīra Elkana kļuva grūta, dzemdēja dēlu un nosauca to vārdā Samuēls (12. gs. pr. Kr.). Anna no sirds pateicās Dievam, un zēns jau jauns sāka kalpot tam Kungam priestera Ēļa uzraudzībā. Un zēns Samuēls patika tam Kungam un arī cilvēkiem.

Reiz, kad Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, viņu uzrunāja Dievs, un vārdi, ko bija teicis tas Kungs, piepildījās. Un Samuēls pieauga, un Israēls pārliecinājās, ka tagad tas Kungs ir ar Samuēlu, ka Samuēls izraudzīts par tā Kunga uzticīgo pravieti.

Un Samuēls Israēla tautai teica, lai tā atgriežas pie tā Kunga, lai izmet no sava vidus svešo tautu dievu un īpaši Aštartes attēlus, tad Dievs paglābs tautu no filistiešiem. Israēla tauta klausīja Samuēlu un kalpoja vienīgi Dievam tam Kungam. Un tas Kungs bija grūtā brīdī ar savu tautu.

Pagāja laiks, un Israēla tauta sauca pēc sava ķēniņa. Samuēls paklausīja tā Kunga vārdam un, brīdinājis par visām ķēniņa tiesībām, kas var tautai sagādāt drūmas dienas, beidzot par ķēniņu iecēla Sauļu, izcilu jaunekli no Benjamiņa cilts. Ķēniņš Sauls savā valdīšanas sākumā klausīja tam Kungam, bet ar laiku viņa raksturs mainījās. Saula nepaklausība Dievam auga.

Tad Samuēls pēc Dieva gribas no astoņiem Isaja dēliem izvēlējās Dāvidu, pašu jaunāko, ņēma eļļas ragu un svaidīja viņu par ķēniņu (1055. g. pr. Kr.). Tā Kunga Gars nāca pār Dāvidu un viņā palika arī turpmāk. Ar to pašu mirkli tā Kunga Gars atstāja Sauļu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija tā Kunga sūtīts.

No tā mācieties — ja jūs atkāpsieties no dzīvā Dieva, ar to pašu mirkli no jums atkāpsies arī Dieva Svētais Gars! Jā, tikai mirklis nodevīgu šaubu un nepaklausības var novest jūs pie smaga zaudējuma — jūsu miesu var atstāt dzīvā Dieva Gars. Bez gara miesa ir nedzīva, tā ir tukša, un tad nav vairs tās dzīvības, kas ļautu dzīvot pēc šīs zemes dzīves. To var pazaudēt ar atkāpšanos no bauslības un ticības Dievam.

Tā Kunga Gars bija ar Dāvidu, kad viņš izgāja cīnīties ar filistiešu stiprinieku, vārdā Goliāts, kura augums bija sešas olektis un viens sprīdis. Visi Israēla vīri, ieraugot viņu, metās bēgt. Kad varenais filistietis ieraudzīja jauno zēnu Dāvidu, viņš to nonievāja. Bet Dāvids tā Kunga vārdā stājās pretī Goliātam. Viņš iebāza roku gana tarbā, izņēma no turienes paslēpto akmeni un ar lingu laida to Goliātam tieši pierē, un milzis nokrita uz mutes pie zemes. Un Dāvids Goliātu pieveica. To redzēdami, filistieši metās bēgt, un Israēls tajā kaujā uzvarēja.

Ja Dievs ir ar cilvēku, tad viņā ir Dieva spēks, kas pasaulē tiek izpausts pēc Dieva gribas. Ja jūs būsiet ar Dievu, tad arī Dievs būs ar jums. Dievs jūs aizstāvēs un sargās, jo Dievam ticīgais ir tā Kunga bērns…

Ilgus gadus sarežģītas attiecības pastāvēja starp Dāvidu un Sauļu. Faktiskais ķēniņš Sauls Dāvidu gan mīlēja, gan nīda un grasījās nogalēt, bet Dāvids palika viņam uzticams. Un daudzas kaujas tika izcīnītas šajos gados, līdz karā ar filistiešiem Sauls un viņa dēli gāja bojā. Un Dāvids sēroja un no sirds apraudāja viņus. Tik cēlsirdīgs bija Dāvids.

Pēc Saula nāves par ķēniņu kļuva Dāvids, lai gan karš starp Saula namu un Dāvida namu vēl nerimās, un viņš valdīja pār visu Israēla valsti četrdesmit gadus.

Dievs runāja ar Dāvidu un solīja celt dzimumu, kas nāks no Dāvida, un Dievs uzcels namu Dāvida vārdam un nostiprinās viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Un Dievs solīja, ka Dāvida nams un ķēniņa Dāvida valstība pastāvēs nešaubīgi un mūžīgi.

Dāvida dzimta ir Dieva Dāvida dzimtas pirmsākums pasaulē. Jēzus Kristus ir no Dāvida dzimtas. Dieva bērni ir no Dāvida dzimtas. Dāvida dzimtas nams tagad ir uzcelts, un līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu tas pastāvēs mūžīgi.

Kristus, Dāvida dēls, ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Katrs cilvēks pēc Jēzus Kristus atnākšanas redzēs, ka Bībeles vārdi ir Patiesība, un Dieva tronis debesīs spīdēs par mūžīgu gaismu visiem, kas Dieva Dēlu ir atzinuši.

Jēzus Kristus, Uzticīgais un Patiesais, ir uzvarējis, un galvā tam ir daudzu ķēniņu kroņi. Dievs no Dāvida valstības troņa izlies savu valdīšanas gaismu pār visu, kas vien ir radīts.

Dāvids bija ar Dievu, un Dievs bija ar viņu. Un Dāvids uzvarēja visus ienaidniekus un izveidoja stipru valsti.

Dāvids pateicās Dievam un lūdza Viņu šādiem vārdiem

(II Samuēla22:2-51):

Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.

Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.

Es piesaukšu to Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.

Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,

Elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.

Savās bailēs es kliedzu pēc tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi sava pilī, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs.

Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies;

Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.

Viņš nolaida debesis, un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;

Un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja, un traucās lejup ar vētras spārniem;

Un tumsu Viņš lika sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;

No spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.

Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstākais lika nodārdēt savai balsij.

Un Viņš izmeta savas bultas un izklīdināja savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.

Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti tā Kunga bardzības dēl ar Viņa nāšu dvašu.

No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku, un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,

Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.

Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet tas Kungs bija mans atbalsts;

Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.

Tā tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,

Jo es esmu pasargājis tā Kunga ceļus svētus, un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva.

Visi Viņa tiesas nolikumi ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.

Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.

Un tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.

Labajam Tu parādi sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.

Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplami dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.

Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.

Tu, Tu, ak Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.

Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pār mūriem.

Tiešām, šī Dieva ceļš ir pilnīgs, tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.

Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?

Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.

Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz saviem augstumiem;

Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.

Tu man piešķīri savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.

Maniem soliem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krimšļi nav ļodzījušies.

Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriežos atpakaļ, iekams viņus nebiju pilnīgi izdeldējis.

Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.

Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.

Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.

Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja;

Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas netīrumus, un tos es izkaisīju.

Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku pagānu tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.

Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man.

Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.

Tas Kungs ir dzīvs, — slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,

Tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,

Kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstināja pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!

Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,

Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris savam ķēniņam, un kas Tu esi žēlastību parādījis savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!

 

Mums ir jāmācās no Dāvida, kā viņš teica paļauties uz Dievu! Dāvids no Dieva baušļiem neatkāpās, un tas Kungs Dāvidam atdarīja pēc taisnības. Dieva ceļš ir pilnīgs. Dievs cilvēkā var ielikt savu pilnību. Tas Kungs ir dzīvs, un mums ikvienam ir jāmācās paļauties uz to Kungu!

Mums ir jāmācās no Dāvida dziesmām, kuras mēs varam lasīt psalmos. Katrs psalms ir mācību stunda, kā mums lūgt Dievu. Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir Dieva vārds! Dziediet tam Kungam slavas dziesmas, jo Viņš drīz nāks! Ar Dieva Vārdu ir radītas debesis un Zeme. Dievs pavēlēja, un viss radās.

Dievs pavēlēs, un ķēniņu Ķēniņš, kungu Kungs Jēzus Kristus nāks pasaulē, lai augšāmceltu Dieva bērnus un tiesātu cilvēkus, katru pēc viņa darbiem.

Dievs savu pilnību izlēja pār ķēniņu Dāvidu, lai pasaulē ienāktu Dieva Vārda gaisma, lai taptu Dāvida dzimta, lai pasaulē nāktu Dieva Dēls Dieva spēkā un varā.

Teiciet Dievam slavas dziesmas un kalpojiet tam Kungam ar bijāšanu! Mācieties no cilvēka, uz kura Dievs ir licis tik lielu cerību! Dāvida dzimtas sākums ir ķēniņš Dāvids. Lai mūžīga slava Dievam, visa Radītājam! Tas Kungs lai ir ar mums!

Ķēniņam Dāvidam bija dēls Salamans. Dāvids deva zvērestu pie tā Kunga un apsolīja savai sievai, ka dēls Salamans mantos ķēniņa troni. Dāvids solījumu izpildīja.

Kad pienāca Dāvida miršanas brīdis, tad savam dēlam Salamanam viņš pavēlēja, lai tas staigātu tā Kunga ceļus, stingri glabātu Dieva likumus un baušļus, un viņu iecēla par ķēniņu (1015. g. pr. Kr.). Un Salamans nostiprināja ķēniņa valsts varu.

Kādu nakti valdīšanas sākumā Salamanam tas Kungs parādījās sapnī un vaicāja, ko lai viņam dāvā. Salamans Dievam lūdza, lai viņam tiktu dots gaišs sirdsprāts, lai viņš varētu būt taisns soģis pār tautu, lai varētu atšķirt labu un ļaunu.

Salamans nelūdza Dievam nedz garu mūžu, nedz bagātību, nedz arī nāvi ienaidniekiem, bet lūdza gudrību, lai varētu izprast taisnību un tai paklausīt, lai tādējādi spētu pārvaldīt skaitliski lielo Dieva tautu.

Dievs Salamanam deva gudru sirdi un gaišu prātu. Un tādēļ, ka viņš citu neko nebija lūdzis, Dievs Salamanam piešķīra arī bagātību un godu.

Mācieties no Dievam izredzētā vīra, kurš nelūdza bagātību, bet vēlējās izprast taisnību un tai paklausīt! Cilvēkam savā dzīvē ir jāstaigā pa Dieva Patiesības iepazīšanas ceļu, jo, aptverot Dieva gudrību, tam apskaidrojas sirds un prāts. Tad cilvēkā var darboties Dieva Svētais Gars, kas vada viņu pa vispareizākajiem dzīves ceļiem un to pasargā…

Ķēniņš Salamans bija ķēniņš pār visu Israēli. Ar savu gudrību un izpratni viņš kļuva slavens daudzās valstīs. Salamans bija gudrāks nekā visi Austrumu un Ēģiptes gudrie, jo viņa gudrība bija Dieva dota. Viņš sacerēja trīsdesmit tūkstošus sakāmvārdu un tūkstoš piecas dziesmas. Viņš prata runāt līdzībās. Ļaudis no visām tautām nāca klausīties Salamana daudzinātās gudrības.

Pēc četru gadu valdīšanas Salamans sāka celt Jeruzalemē tam Kungam namu, jo miers valdīja tautā un apkārt nebija ienaidnieku. Un Salamans varēja pildīt to, ko tas Kungs Dāvidam jau bija paredzējis un vēstījis. Templis tika būvēts no akmens un apšūts ar ciedru koku baļķiem. Šajā svētajā vietā nedrīkstēja atskanēt ne āmura, ne citu darbarīku radīts troksnis. Darbi ritēja plaši, un tempļa celtniecība turpinājās septiņus gadus.

Dievs uzrunāja Salamanu un viņam solīja: ja Salamans sargās Dieva likumus un pildīs baušļus, tad pēc šā nama uzcelšanas Dievs patiesi dzīvos Israēla bērnu vidū un nekad vairs neatstās savu tautu.

Pēc visu celtniecības darbu un grezno iekštelpu apdares pabeigšanas ķēniņš Salamans dievnamā noglabāja sava tēva Dāvida svētās lietas. Un noliktajā dienā priesteri svinīgi ienesa tā Kunga derības šķirstu ar abām akmens plāksnēm, ko Dievs, noslēdzot derību ar Israēla tautu, bija devis Mozum Horeba kalnā.

Un, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, tūlīt Dieva godība piepildīja tā Kunga namu. Tad Salamans svētīja visu saaicināto draudzi, lai tā staigātu Dieva ceļus. Un Salamans lūdza Dievu, lai Israēla tautai tiktu dāvāta žēlastība un tās grēki piedoti.

Dievs Salamanam parādījās vēl otro reizi un viņu uzrunāja, vēstīdams: ja Salamans un Israēla tauta pildīs nolikumus un baušļus, tad Dievs uzcels viņa valdības krēslu pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem. Bet, ja Salamans un Israēla tauta nepildīs Dieva tā Kunga baušļus un kalpos citiem dieviem, tad Dievs izdeldēs Israēlu no tās zemes, kuru viņiem ir iedevis, un tad Israēis kļūs par palamu un apsmieklu citām tautām.

Un notika, ka Israēla valsts Salamana valdīšanas laikā strauji attīstījās, pieauga tās bagātība. Salamans cēla krāšņas pilis, uzbūvēja tirdzniecības kuģu floti, audzēja un eksportēja zirgus. Un ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais ķēniņš ne tikai gudrībā, bet arī turībā.

Ķēniņš Salamans valsti sadalīja administratīvos rajonos. Valstī bija papilnam zelta, sudraba, ziloņkaula un citu dārgumu.

Bet Salamana gudrība un bagātība nepasargāja viņu no kļūdām. Salamana sirds pieķērās svešzemju sievietēm. Jau viņa pirmā sieva bija Ēģiptes faraona meita. Bet ar laiku Salamanam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un katra no tām pielūdza kādu citu dievu un tādējādi locīja ķēniņa prātu. Pēc tādiem grēkiem Salamans, kļūstot vecs, pats arī pievērsās svešiem dieviem. Salamans atzina sidoniešu dievieti Aštarti, amoniešu riebīgo elku Milkomu, kā arī citus šausmīgus elku dievus, un cēla tiem kalnu svētvietas, un ierīkoja upurvietas svešticību sievām.

Salamans darīja to, kas bija zaimi tā Kunga acīs, viņš nekalpoja vairs uzticami tam Kungam kā viņa tēvs Dāvids.

Par tādu nepaklausību Dievs nosolījās atņemt Salamanam ķēniņa varu.

Un vienīgi ķēniņa Dāvida dēļ Dievs to nepiepildīja Salamana dzīves laikā. Salamans valdīja četrdesmit gadus, bet viņa pēdējie gadi vairs nebija miera pilni.

No tā jūs mācieties — lai kāda vara un gudrība cilvēkam būtu dota, tā var vienā mirklī zust, ja cilvēks Dieva baušļus nepilda un ir Dievam nepaklausīgs. Cilvēkam gudrība ir dota ne tāpēc, lai krātu bagātību un vairotu zemes labumus, bet lai augtu viņa sirds un gara gudrība. Bet tas ir iespējams, ja cilvēks atzīst Dievu, godā to Kungu un pilda Viņa baušļus.

Vismazākā atkāpšanās no bauslības cilvēkā dzemdē grēku, kas nošķir cilvēku no Dieva, miesu — no gara, prātu — no sirds. Nepaklausīgos cilvēkus Dieva Svētais Gars pamet, tāpat kā Dieva svētība pēdīgi pameta Salamanu…

Pēc Salamana nāves sākās Israēla ķēniņvalsts šķelšanās (975.g.pr.Kr.). desmit ziemeļu ciltis atdalījās no dienvidu ciltīm. Ziemeļu ķēniņvalsts saglabāja Israēla vārdu, bet dienvidu ķēmiņvalsts, kurā ietilpa Jūdas cilts un Benjamīna cilts, tika dēvēta par Jūdas valsti. Israēla ķēniņs bija Jerobeāms, sazvērnieks, bet par Israēla bērnu ķēniņu, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās, kļuva Rehabeāms, Salamana dēls, kas mita Jeruzalemē.

Jerobeāms, bīdamies, ka tauta nealkst atgriezties Jeruzalemē, lai upurētu tā Kunga namā, lika darināt divus zelta teļus un ieveda Israēlu grēkā vēl dziļāk, likdams pielūgt un pats pielūgdams zelta teļu statujas.

Patiesā Dieva pielūgšanas izkropļošana un atkāpšanās no bauslības lika pamatus Israēla valsts sabrukumam.

Tā Israēls atkal nepildīja Dieva baušļus un nestaigāja Dieva noliktos ceļus. Un abas ķēniņvalstis, kuras nemitējās karot savā starpā, piemeklēja dažādas likstas un grūtības, ko tas Kungs par nepaklausību bija uzsūtījis. Tomēr Rehabeāmam izdevās nodibināt ilgstoši pastāvošu dinastiju.

Tas notika gadus sešdesmit pēc Israēla sašķelšanās — Jūdā valdīja Rehabeāma mazdēls Asa, bet Israēla — vēl pēc trīs sazvērestībām — pie varas bija jau septītais ķēniņš Ahabs, kas apņēma svešzemju sievu Izebelu, Baāla pielūdzēju.

Dievs uzrunāja pravieti Eliju un teica, lai viņš dodas projām no valsts uz austrumiem, uz Kritās līci, kas ir Jardānas austrumos, jo Viņš nākamajos gados sūtīs pār Israēlu sausumu, nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc tā Kunga Vārda pavēles. Dievs solīja, ka dzert Elija varēs no upes un ar maizi viņu apgādās kraukļi. Bet, pirms doties prom, pareģojums par gaidāmo sausumu bija jāpavēsta ķēniņam Ahabam.

Pravietis Elija bija ar Dievu un uz vārda klausīja tā Kunga pavēlei, un visu izpildīja. Un tā arī notika — kraukļi no rīta pienesa viņam maizi un pievakarē — gaļu, bet dzēra viņš no upes. Pēc dažām dienām ūdens upē izsīka, jo pār Israēlu lietus nebija lijis. Bet par pravieti Eliju gādāja Dievs (9. gs. pr. Kr.).

Pēc trim sausuma un bada gadiem tas Kungs sūtīja pravieti Eliju pie Israēla tautas un lika darīt tā, kā viņam teica Dievs. Un tad tas Kungs ar uguni atklājās tautai un sūtīja pār zemi arī lietu. Tādējādi tas Kungs caur Eliju dalu no Israēla tautas atgrieza pie paklausības Dievam un paglāba to no viltus dievu pielūgšanas.

Tajā laikā, kad jau Israēla valdīja Ahaba dēls Ahasja, ķēniņš krītot reiz stipri sasitās un sūtīja savus sūtņus pie Ekronas dieva Baāl-Zebuba uzzināt, vai viņš izārstēsies no slimības. Tas Kungs sūtņiem pretī lika doties Elijam ar jautājumu — vai tad Israēla nav Dieva, ka jūs ejat pie Ekronas dieva Baāl-Zebuba? Vēstneši atgriezās pie ķēniņa un paziņoja, ko bija teicis Elija. Tad ķēniņš nosūtīja paka] Elijam virsnieku ar piecdesmit vīriem papildus tiem piecdesmit, kas viņam jau bija. Virsnieks, uzkāpis kalnā pie Elijas, uzsauca: Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē!

Bet Elija atbildēja: Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nāk no debesīm un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus! Un tiešām — no debesīm gāzās uguns un aprija virsnieku līdz ar piecdesmit vīriem. Tomēr ķēniņš no jauna sūtīja piecdesmit vīrus. Dievs bija ar Eliju, un vēl divas reizes uguns nāca no debesīm un aprija tos, kurus ķēniņš bija sūtījis. Elijas pravietojums piepildījās un pierādīja tā Kunga visvarenību.

No tā mācieties, ka tā Kunga iespējas ir pilnīgas! Tā Kunga vārdi nāca caur Elijas muti, un Viņš savu solījumu turēja. Tāpēc ziniet — ja caur kādu pravieti runā Dievs, tad Dievs savus vārdus pasaulē arī piepilda! Dieva darbus var atšķirt, jo tie ir Dieva spēkā darīti!

Kad pienāca laiks, tas Kungs Eliju, vētrai plosoties, gribēja uzņemt debesīs. Elija gāja kopā ar Elīsu, kuru Dievs bija licis Elijam iesvētīt par pravieti savā vietā un kas Eliju vairs vienu neatstāja. Un piecdesmit no praviešu mācekļiem redzēja, kā abi vīri apstājās pie Jardānas upes.

Elija satina savu mēteli un sita ar to pa ūdeni. Ūdens pašķīrās uz abām pusēm, un abi pravieši pa sausu zemi pārgāja upes gultni.

Elija jautāja Elīsam, ko lai tam labu izdara, pirms viņš tiks paņemts projām. Un Elīsa lūdza, lai Elijas gars tiktu viņam dots divkārt. Ja tu mani tobrīd redzēsi — tas notiks, teica Elija.

Piepeši no debesīm nāca ugunīgi zirgi un ugunīgi rati, un Elija vētrā aizbrauca debesīs. Tad Elīsa ņēma Elijas mēteli, ar to sita upes ūdeni, un ūdens atkal pašķīrās uz abām pusēm. Tā Elīsa pārnāca pāri Jardānai.

Praviešu mācekli iztālēm to redzēja un zināja, ka Elijas gars nu ticis Elīsam (9. gs. vidus pr. Kr.).

Ticiet šai Bībeles Patiesībai — pravietis Elija Dieva spēkā tapa aizrauts debesīs! Ticiet tam, ka tas pēc tā Kunga pavēles var notikt!

Ticiet arī tam, ka Jēzus Kristus atnākšanas dienā Dieva eņģeļi sapulcinās Dieva bērnus no visām četrām debess pusēm un Dieva spēkā patiesie Dieva kalpi tiks paņemti debesīs, lai dzīvotu Dieva gaismā un Viņa tuvumā mūžīgi mūžos! Garš ir bijis Dieva tautas ceļš līdz šai dienai, kad katram no Dieva bērniem bija jāapliecina sava uzticība Dievam. Tas bija stingras Dieva bauslības ievērošanas ceļš un patiesas Dieva mīlestības ceļš.

Jēzus Kristus ar savām ciešanām un asinīm atpirka Dieva tautu no grēkiem, lai tā nepazustu. Kas Jēzu Kristu atzina, atzina, ka Viņš ir Dieva Dēls, tā grēkus Kristus paņēma uz sevis un to no pasaules atpirka. Tāpēc jūs, kas savā gara sirdī redzat krustā sistu Jēzu Kristu, ziniet, ka Dieva Dēls ir atpircis jūs no nāves. Lai mūžīga slava tam Kungam!

Israēlā bija ap septiņi tūkstoši cilvēku, kas turējās pie tā Kunga vārda. Elīsa, mantojis Dieva doto pravieša spēku, deva gudrus padomus Israēla tautai, veica svētīgus brīnumdarbus, lai ļaudis pārliecinātos par tā Kunga visvarenību un neatkāptos no tā Kunga. Tas Kungs vadīja savu tautu, bet tauta visai negribīgi staigāja Dieva noliktos ceļus.

Daudzi tā Kunga pravieši vadīja Israēlu, un Dieva vēlme bija viena vienīgā — lai tauta klausītu Dieva gribai un pildītu Dieva noteiktos likumus un baušļus.

 

Uca zemē mita ījabs — svētbijīgs un taisns vīrs, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna. Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas. Ījabs bija arī bagāts vīrs. Viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti jūga vēršu, pieci simti ēzeļmāšu un ļoti daudz kalpu. ījabs bija viscildenākais vīrs austrumnieku vidū.

Lai pārbaudītu dievbijīgā vīra neviltoto uzticamību, tas Kungs ļāva Sātanam paņemt visu, kas Ījabam piederēja. Jo, raugi, abi noslēdza derības. Un notika tā, ka nelaimju nelaimes nāca par Ījabu, un gāja bojā gan viņa lopi, gan kalpi, gan visi viņa bērni.

Tomēr Ījabs neatkāpās no ticības Dievam, paļāvās uz Dievu un kā agrāk slavēja tā Kunga vārdu. Dievs redzēja, ka Ījabs ir sirdsskaidrs, bīstas Dieva un stingri turas pie dievbijības.

Sātans atkārtoti nostājās tā Kunga priekšā un derēja ar Viņu, ka Ījabs no Dieva atsacītos, ja viņa miesu un kaulus skartu sāpes. Un Dievs atdeva Ījabu Sātana varā, tomēr neļaujot tam laupīt uzticīgā vīra dzīvību.

Un Ījabu no Sātana piemeklēja ļaundabīgi augoņi no kāju pēdām līdz pat matu galiem. ījaba sievas runas un draugu bezpalīdzība, redzot viņa mokas, vedināja atteikties no Dieva, ījaba ciešanas bija ļoti, ļoti smagas, pie tam viņš atzina sevi gluži bezvainīgu esam un tādu briesmīgu sodu nepelnījušam, tomēr viņš neatkāpās no Dieva. Īaba bijība pret Dievu bija liela, un viņa mute slavināja Dieva varenību.

Tad tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa uzrunāja Ījabu un liecināja par savu visaptverošo pilnību. Jā, Dievs gādā par visu un visiem, Dievs nosaka debesu un Zemes valdīšanas likumus. Un Dieva lielums un varenība cilvēka prātam nav aptverama.

Tad ījabs atzina sevi par vainīgu un nožēloja savu paštaisnumu. Un tas Kungs novērsa Ījaba likteņa piemeklējumus un atjaunoja viņa agrāko labklājību. Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vēl vairāk nekā viņa dzīves sākuma, dodams divkāršu skaitu sīklopu, kamieļu, jūga vēršu un ēzeļmāšu. Viņam piedzima vēl septiņi dēli un trīs meitas. Un Ījabs nodzīvoja simt četrdesmit gadus.

Dieva svētība un mīlestība nāk pār to cilvēku, kurš ir stiprs savā ticībā un paļāvībā un lūdz Dievam piedošanu par saviem grēkiem. Mācieties dievbijību no Ījaba, kas, ciešot šausmīgas mokas, neatkāpās no Dieva, lūdza piedošanu un ļaunumu uzvarēja! Cilvēkam ir jābūt līdz galam stipram savā ticībā Dievam. Katra cilvēka dzīvē ir neizsakāmi daudz pārbaudījumu. Un dažas ciešanas var būt ļoti lielas — tādos brīžos turieties vēl stingrāk pie Dieva savā ticībā un paļāvībā!

Cilvēks nedrīkst atkāpties no ticības Jēzum Kristum, jo atkāpjoties var zaudēt tiešo saikni ar Dievu, un to ir grūti atjaunot. Pazaudēt labu draugu var it viegli, bet atrast labu draugu ir daudz grūtāk. Dievs ir cilvēka dzīvības devējs, un pazaudēt saikni ar Dievu — tas nozīmē zaudēt savu dzīvību…

 

Dievs caur praviešiem darīja tautai zināmu savu gribu un sludināja savu vārdu. Tā tas Kungs garā uzrunāja pravieti Jesaju (pravietoja — 760.-698. g. pr. Kr.), sūtīdams tautai Dieva vēsti un atklādams savu nākotnes nodomu.

 

Es uzaudzināju savus bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no Manis. (Jes. 1:2)

Un Dievs sūtīja lāstu tautai, kura bija atkāpusies un novērsusies no Viņa. Šīs tautas zeme bija kļuvusi par tuksnesi, pilsētas bija ar uguni nodedzinātas. Bet Jesaja liecināja, ka tie, kas Dieva baušļiem būs paklausīgi, baudīs savas zemes svētību. Dievs nomazgās viņu grēkus, un tie kļūs balti kā sniegs. Bet tos, kas pretosies un nepaklausīs, tos aprīs zobens.

Pravietis Jesaja liecināja, ka laiku beigu posmā tā Kunga nama kalns jo stingri stāvēs uz saviem pamatiem. Tad Dievs spriedīs tiesu pār pagāniem un tiesās daudzas tautas.

Pēc taisnās tiesas ļaudis pārkais zobenus par lemešiem un šķēpus par vīna dārznieka nažiem. Un tauta pret tautu vairs zobenu nepacels. Tas Kungs turēs tiesu pār lieliem un lepniem, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu. Vienīgi tas Kungs stāvēs augsti pāri visam. Liktenīgajās dienās cilvēki paslēpsies dziļās alās un klinšu aizās aiz bailēm no tā Kunga varenās godības. Tad viņi beidzot atmetīs savus sudraba un zelta elku dievus.

Bēdas būs bezdievim, jo viņam atmaksās pēc paša roku darba. Tanī lielajā dienā tas Kungs cilvēkiem atņems viņu dārgos niekus, svētku tērpus, un smalko smaržu vietā plūsmos paša cilvēka smaka. Tanī dienā septiņas sievas pieķersies vienam vīram, kurš bija Dievu klausījis, un lūgtin lūgsies, lai varētu saukties taisnā vīra vārdā.

Un tie, kas būs paglābuši savu dzīvību, tiks nosaukti par Viņa svētajiem, kas pierakstīti Jeruzalemē uz dzīvi.

Un Dievs Jesajam darīja zināmu, ka ..jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls. (Jes. 7:14)

Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pāri tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. (Jes. 9:1)

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība gul uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: „Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera lielskungs.” Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā.. (Jes. 9:5, 6)

Viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. (Jes. 11:4)

Pār visu, kas jauns, klāsies tā Kunga Gars, gudrība, saprāta, padoma, spēka, atziņas un tā Kunga bijības Gars.

Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna, teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirtais bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos.., jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna.. (Jes. 11:6, 8, 9)

Tāda būs Jaunā pasaule, ko Dievs debesīs ir radījis. Tā jau pastāv ar visu dzīvo, tikai cilvēki vēl nestaigā tā Kunga no jauna celtajās mājās. Jaunajās pasaulēs ticīgie ieies pēc tā Kunga taisnās tiesas, jo viņos būs dzīvība un viņi tiks nošķirti pa tā Kunga labai rokai.

Tanī lielajā dienā tas Kungs sapulcinās savus izklīdinātos bērnus no visiem četriem zemes stūriem. Tanī dienā ticīgais pateiksies Dievam.

Tiešām, Dievs ir mūsu Pestītājs, Viņš ir mūsu glābējs. Dziedāsim tam Kungam slavas dziesmas, pateiksimies Viņam un sludināsim Viņa darbus tautu vidū!

Tā Kunga diena ir tuvu un nāks kā zibens spēriens no Visuvarenā Dieva. Tā Kunga diena nāks ar briesmīgām dusmām un bardzību, lai pārvērstu Zemi par tuksnesi un iznīcinātu visus grēciniekus. Jo debesu zvaigznes un lielie spīdekļi tā vairs nespīd. Tanī lielajā dienā Dievs satricinās debesis, un Zeme izkustēsies no savas vietas, cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skatieni būs vērsti uz to Kungu, savu Dievu. Debesu logu atvari vērsies vaļā, un Zeme trīcēs. Zeme sagrūs drupās, sabirs drumstalās, tā ļodzīsies, drebēs, tā sairs pīšļos. Zeme svārstīsies šurpu un turpu kā nemaņā. Smagi gul uz tās grēki, tā kritīs un vairs necelsies. Blāvais Mēness nosarks, spožā Saule nobālēs, jo tas Kungs pārņems visu varu debesīs Ciānas kalnā, Jeruzalemē, un vecaju priekšā nostāsies mirdzošā godībā.

Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs ir mūžīga klints! Taisnā ceļš būs līdzens, jo tas Kungs ir redzējis viņa paklausību. Bet pār bezdievi nāks atmaksas stunda. Tanī dienā atskanēs Dieva lielā bazūne, tas notiks piepeši, vienā acumirklī. Tas Kungs visus piemeklēs ar pērkonu un zemestrīci, vētras auriem un negaisu, ar iznīcīgām uguns liesmām. Lāsts tiem, kas atkritēji!

Tas Kungs gaida, lai ticīgajam parādītu savu žēlastību, jo tā Kunga tiesa ir taisnīga. Svētīgs, kas paļaujas uz Dievu, jo tas Viņu redzēs. Un tur, debesīs, Mēness gaisma būs arī Saules gaisma un Saules gaisma būs septiņreiz spožāka.

Tas Kungs nāk šurp no tālienes, un Viņa dusmas kvēlo, un Viņa lūpas dveš bardzību, un Viņa mēle ir kā postoša uguns. Jau sen ir sataisīta šausmu pilna sadedzināšanas vieta nepaklausīgajiem, un tas Kungs augsto sārtu aizdedzinās ar savu ugunīgo dvašu. Jo Viņš dos iznīcībai bezdievjus un Jaunuma veicinātājus.

Tad Ķēniņš valdīs pēc taisnības. Un Dieva tauta tad dzīvos miera mājās drošos un netraucētos mitekļos. Dievs būs savu paklausīgo bērnu dzīves likteņu pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots. Tad bijība Dieva priekšā būs dārgums.

Tas Kungs ir mūsu soģis, mūsu likumu noteicējs, mūsu Ķēniņš, kas mūs izglābs. Tanī dienā debesis saritināsies kā rakstu rullis. Tā ir tā Kunga atriebības diena, atmaksas laiks par visu, kas darīts pāri tam Kungam.

Bet tā Kunga atsvabinātie pa līdzenu un drošu ceļu atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā. Un nerimstošs prieks apņems viņus, gaviles un līksmība pildīs viņu sirdis.

Mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi!

Tā Kunga kalps ir Dieva izredzētais. Tas Kungs lika savu Garu uz Viņa, lai Viņš nestu visām tautām taisnību.

Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc Patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr nenodibinās taisnību virs zemes.. (Jes. 42: 2-4)

Tā vēsta tas Kungs, mūsu Dievs, kas radījis debesis un Zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis cilvēkiem dvašu un garu.

Kam saprotams, tas lai saprot! Lai apskaidrojas galvas tiem, kam sirdis ir gaišas!

Dziediet tam Kungam slavas dziesmas un daudziniet Viņa visvarenību! Tas Kungs kā varonis uzsāk savu kara gaitu. Viņš nostājas kā uzvarētājs pretī saviem naidniekiem. Dievs ir tas Kungs, un cita nav neviena.

Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu. (Jes. 55:6) Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. (Jes. 59:1)

Bezdievis lai pamet savu apgrēcīgo ceļu un atgriežas pie tā Kunga, mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts savā žēlastībā. Dieva Vārds, kas iziet no Dieva mutes, tas neatgriežas pie Dieva tukšā, tas izpilda uzdevumu, ko Dievs ir devis.

Svētīgs ir tas cilvēks, kas ietur sabatu un to nepārkāpj, jo tāda ir Dieva Derība. Svešinieks no citas tautas lai turas pie tā Kunga un ietur sabatu, tad tas Kungs dos viņam vietu savā namā un dos tam vārdu, mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts!

Arī svešiniekus no citām tautām, kas stingri ievēro sabatu un tur Dieva Derību, Dievs vedīs savā svētajā kalnā, jo Dieva nams būs lūgšanu nams visām tautām. Un Dievs tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos, pievienos klāt vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti.

Lai mierīgs ir ikviens, kas godam gājis savu taisno Dieva nolikto ceļu! Pār Dieva bērniem tas Kungs būs mūžīgā gaisma un brīnišķīgs greznums. Tad Dieva tauta sastāvēs tikai no taisnajiem. Un ticīgo saule vairs nenorietēs. Kā zeme nogatavina savus augļus, tā tas Kungs liks uzplaukt taisnībai un Dieva tautas godam visu tautu priekšā.

Jūs tagad zināt, ko tas Kungs uz cilvēkiem ir runājis caur pravieti Jesaju un liecinājis par laikiem, kas būs, pirms nāks tā Kunga taisnās tiesas diena, un kā tā nāks. Dievs visām tautām uz Zemes ar Bībeles vārdiem ir devis iespēju uzzināt par tā Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. Ticiet, ka Dievs ir žēlsirdības pilns un pieņems ikvienu, kurš piesauks Jēzus Kristus vārdu, pildīs bauslību un turēs svētu sabata dienu.

Dieva Derība ir jāpilda ikvienam, kurš grib dzīvot. Bet bez dievim — ak vai, kādas šausmas un ciešanas būs tam jāpanes mūžīgi! Tāpēc turieties pie tā Kunga Vārda un slavējiet Viņa darbus, un dzīvojiet mīlestībā un paļāvībā uz Dievu!

 

Pār pravieti Jeremiju nāca tā Kunga Vārds, un Dievs bija viņu svētījis un izredzējis par pravieti tautām. Un tas Kungs bija ar Jeremiju, sargāja viņu un ielika viņa mutē savus vārdus. Jeremija sludināja Dieva liecību, kas bija viņam atklāta. Nāks tā Kunga diena, kad Dievs piepildīs savu apsolījumu. Dievs piešķirs saviem uzticīgajiem bērniem vienādas sirds domas un vienādus dzīves ceļus, Dievs slēgs ar saviem bērniem mūžīgu derību un nemitēsies viņiem labu darīt, un liks savu bijību viņu sirdīs, lai tie nekad neatkristu no Dieva un paliktu Viņam vienmēr uzticīgi.

Palieciet pie dzīvā Dieva, atveriet sirdis Jēzum Kristum, un jūs tapsiet glābti! Lai Dieva Vārds jūsos skan dzīvs un jūsu darbi lai sakrīt ar Dieva gribu! Lai jūs pildāt Dieva baušļus un ievērojat sabata dienu! Lai jūsos elpo dzīvā Dieva Gars, kas katru dara dzīvu!

 

Pravietim Ecēhiēlam (pravietoja — 595.-574. g. pr. Kr.) atklājās tas Kungs. Un viņš redzēja, kā piepeši stiprā vētrā nāca liels mākonis ar uguni, un mākonim bija spožums visapkārt. Tā vidū bija redzami četri dzīvi radījumi, kas līdzīgi cilvēku tēliem, bet tiem katram bija četras sejas un četri spārni, un ritenis zemē katra priekšā, kas ritēja līdz ar tiem. Un viņu spārnu švīkoņa bija kā pērkona rūkšana. Tad balss atskanēja no izplatījuma, kas bija virs četriem dzīvajiem gaismas pilnajiem radījumiem.

Augstu pāri izplatījumam vīdēja tronis, un uz troņa sēdēja tēls, kuram bija cilvēka izskats. Un uguns liesma apņēma Viņu. Un visapkārt virmoja spilgti starojoša gaisma.

Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap Viņu. (Ecēh. 1:28)

Tā Kunga godības parādību redzēja Ecēhiēls.

Tas Kungs uzrunāja Ecēhiēlu un sūtīja viņu pie nepaklausīgās atkritēju tautas un lika sludināt tai Dieva Vārdus. Pravietis Ecēhiēls klausīja Dievu to Kungu un mācīja tautu ar svēto Dieva Vārdu.

Jūs redzat, cik rūpīgs ir tas Kungs, kas nepamet savus bērnus un gādā, lai Dieva Vārds dzīvotu tautu vidū. Arī šodien tveriet pēc Dieva Vārda, kas lasāms Bībelē, kas nācis no praviešiem un kas nācis no Dieva kalpu mutes! Tveriet Dieva Vārdu, jo tikai tā Kunga Vārds jūs darīs dzīvus! Jūsu ceļi lai ir Jēzū Kristū, tad pār jums nāks Patiesības Gars, kas izgaismos jūsu sirdis un prātus! Cerība, ticība un paļāvība uz to Kungu lai ir mūžīga!

Tas Kungs atklājas arī praviešiem Hozejam (pravietoja — 785.-725. g. pr. Kr.) un Daniēlam (pravietoja — 606.-534. g. pr. Kr.).

Pravietim Joēlam (pravietoja — 8. gs. pr. Kr.) tas Kungs atklāja, kādas būs zīmes, pirms nāks tā Kunga lielā diena. Dievs atklāja pravietim Joēlam, ka tas Kungs izlies savu Garu pār visu dzīvo radību, dēli un meitas zinās nākamās lietas, vecajie redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie skatīs parādības.

Un ļaudis redzēs tā Kunga brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes. –

Saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks tā Kunga lielā un briesmīgā diena. (Joēla 3:4) Un izglābt sevi spēs ikviens, kas piesauks tā Kunga vārdu — tā tika vēstīts.

Tas Kungs liks grandēt pērkona dārdiem no Ciānas un skanēt savai balsij arī no Jeruzalemes, kas debesīs, tā ka trīcēs zeme un debess. Tas Kungs, mūsu Dievs, būs patvērums savai tautai un stipra pils visiem Dieva bērniem.

 

Tas Kungs atklājās arī pravietim Amosam (pravietoja 8. gs. pr. Kr.) un lika liecināt tautai, kas notiks tanīs dienās. Dievs tas Kungs vēstīja, ka liks Saulei norietēt jau ap pusdienas laiku un liks tumsai nākt pār zemi visgaišākajā dienas stundā. Dievs tad svētku dienas pārvērtīs par sēru dienām un visas dziesmas par raudu dziesmām un liks visiem pārdzīvot bēdas, kādas pārņem cilvēku vienīgā zudušā dēla dēj. Un visas šīs lietas noslēgs rūgta nelaimes diena.

Dievs tanīs dienās sūtīs zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet alkas pēc tā Kunga Vārda. Un ļaudis skraidīs un meklēs tā Kunga Vārdu un tomēr neatradīs.

Jo kas ir bijis, tas ir pagājis. Pasaulē bija Dieva Vārds, uņ ikvienam tika dota iespēja to satvert. Un piepeši vienā mirklī ar tā Kunga spēku un gaismu Dieva Vārds taps paņemts debesīs.

Tas paliks vienīgi cilvēku sirdīs. Cik kurš ir sakrājis, tik tam arī būs. Ja Dieva Vārds cilvēkā būs dzīvs, tad šis taisnais izdzīvos. Kurā Dieva Vārda nebūs, tas to meklēs, bet citur neatradīs, kā vien pie kāda Dieva bērna, jo viņa sirdī Dieva Vārdi ir dzīvi. Tāpēc, izslāpušie pēc Dieva Vārdiem, meklējiet tos Dieva izredzēto vidū, meklējiet un atrodiet, tad arī jūs tapsiet glābti! Dievs pazīst tos, kas pie Viņa Vārda meklē patvērumu.

 

Tas Kungs atklājās pravietim Cakarijam (pravietoja — 8. gs. pr. Kr.) un vēstīja, ka Viņš iepriecinās Ciānu un sev atkal izredzēs Jeruzalemi, kas debesīs celta. Un Dievs pats apsolīja būt par ugunīgu mūri tai visapkārt un parādīties tās vidū visā savā dižajā godībā.

Un visā Zemē jānotiek tā, ka vienai trešdaļai cilvēku, kas palikuši, būs jāiziet pārbaudījums — tos vedīs caur uguni, kausēs, šķīstīs un pārbaudīs, kā pārbauda zeltu. Tie, kuri piesauks tā Kunga vārdu, būs Dieva tauta.

.. Un viņi teiks: „Tas Kungs ir mans Dievs!” (Cak. 13:9)

Un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. .. un Viņa vārds arī būs — Vienīgais. (Cak. 14:9)

Dievs uzrunāja pravieti Maleahiju (pravietoja — 420.-397. g. pr. Kr.) un vēstīja, ka Dieva Vārdam ir jākļūst augstam un varenam pagānu vidū. Jo Dievs ir liels un varens valdnieks. Ja kāds negrib klausīt un godāt Dieva Vārdu, tad tas Kungs raidīs savu lāstu pār tādu. Dievs sūtīs savu sūtni, kam būs sataisīt ceļu tam Kungam. Un tad tas Kungs nāks un tiesās, Viņš nodos taisno liecību pret burvjiem, laulības pārkāpējiem, zvērestu lauzējiem un pret visiem tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni.

Un katrs lai ziedo desmito tiesu no savas algas Dieva klētī.

Pār visiem, kas Dieva Vārdu bīstas, uzlēks taisnības saule, un Dieva bērnos ieplūdīs šīs saules dziedinājums.

Un viņi mierinās cits citu:.. Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir atcerei saraksts tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa vārdu. (Mal. 3:16)

 

Ikviens Dieva apsolījums tapa un taps piepildīts. Dievs savu Derību piepilda ik mirkli. Laimīgs ir tas, kurš Dievu atzinis un Jēzu Kristu pieņēmis par savu Pestītāju. Tāda cilvēka sirdī ir miers par tām dienām, kas tuvojas. Dievs mīl savus paklausīgos bērnus un pār viņiem izlej savu mīlestību. Dievam ticīgs cilvēks spēj satvert Dieva Vārdus un no šiem Vārdiem ik brīdi klust bagātāks. Dzīvojiet mīlestībā uz to Kungu, jo Viņš ik mirkli ir cilvēkos un pilda savu apsolījumu!

Dieva Vecā Derība ir ciešā saiknē ar Jēzus Kristus Jauno Derību. Dieva Derība nav dalāma, tā ir vienīgā Dieva Derība ar cilvēkiem, kas atklāta jau senāk caur praviešiem kā Vecā Derība un vēstīta daudzās Bībeles grāmatās, un mūsu Kunga un Pestītāja Jaunā Derība, kas nākusi pasaulē no Dieva Dēla Dieva Svētā Gara spēkā.

Dievs ir viens, un Dievs sevi izpauž Dieva Svētajā Trīsvienībā.

Mēs dzīvojam Dieva Svētā Gara apspīdētā pasaulē, un Dievs mūs vada ar savu Garu. Visu, kas vien ir, ir radījis Debesu Tēvs, un visu Viņš radīja Dieva Dēlā. Debesu Tēvs visu varu un dzīvības avotu ir nodevis vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, kas ir dzīvs, caur kuru cilvēki tiks pestīti. Jēzus Kristus ir dzīvības avots un dzīvības maize. Tajā, kurš ir atzinis Jēzu Kristu, tajā ir dzīvība, tam būs dala pie dzīvības avota.

Tātad ikvienā garā dzīvā cilvēkā ir Jēzus Kristus dzīvības avots, kur saglabā un saglabās ari debesīs cilvēka dzīvību un to uzturēs ar mūžīgu Dieva spēku. Laimīgs ir tas, kura sirdī ir daļiņa no Jēzus Kristus Gara. Tāds cilvēks debesīs dzīvos un staigās Dieva sagatavotos ceļus. Gādājiet, lai jūsu sirdīs mītošais dzīvības avots pildītos un nekad neizsīktu! Ticiet katram Vecās un Jaunās Derības vārdam, jo tie ir nākuši no paša Dieva!

Dievs savā esībā ir vienots. Dievs nav dalāms, ir tikai dažādas Dieva izpausmes visos Viņa radītajos līmeņos. Debesu Tēvu neviens nevar ieraudzīt, Viņu redz Dieva Dēls. Debesu Tēvs sevi izpauž Dieva Dēlā. Jēzus Kristus aptver un valda pār visu, kas ir no Dieva radīts Viņā.

Redzot Dēlu, jūs redzat arī Tēvu. Ticot Dēlam, jūs ticat arī Tēvam. Mīlot Dēlu, jūs mīlat arī Tēvu. Paļaujoties uz Dēlu, jūs paļaujaties arī uz Tēvu.

Tēvs un Dēls — tas ir viens vesels. Dēls ir Tēvā, un Tēvs ir Dēlā. Dievs ir visā, un Dievs visā ir vienots kā Vienīgais Dievs.

Tēvs un Dēls pasaulēs darbojas ar Svēto Garu. Dieva Svētais Gars ir itin visā, kas vien ir radīts, visu pārzina un pārvalda. Dieva Svētā Gara spēks ir absolūts. Tā ir vienīgā Dieva absolūtā izpausme it visās pasaulēs. Dieva Svētā Gara gaismā viss top, viss mainās, un tā spēkā piepildās Dieva nodoms.

Bībele aptver Dieva Derību ar cilvēkiem par to laiku, kas bija, ir un vēl būs. Tāpēc tveriet Bībeles vārdus un dzīvojiet ar tiem! Jo tieši pēc Dieva Derībā izteiktajām prasībām jūs tiksiet novērtēti Dieva taisnajā tiesā. Dievs runāja ar praviešiem, un šīs liecības mēs zinām pēc Vecās Derības. Arī tagad rakstītais top pēc Dieva gribas, un jums tiek atklāta Dieva Patiesība. Un šinī brīdī jūsu sirdīs top pavērti Patiesības vārti.

 

Pirms tika rakstīti šīs grāmatas pirmie teikumi, Jēzus Kristus garā rādīja grāmatu un teica: „Redzi, šī grāmata debesīs garā jau ir uzrakstīta. Tu tās saturu, lappusi pēc lappuses, garā saņemsi un rakstīsi uz papīra, lai tā nonāktu pie cilvēkiem.

Dievs grib ikvienu, kas Dievam tic, darīt dzīvu. Tiek dota iespēja izdzīvot katram, kas tic dzīvā Dieva Vārdam. Jo tā ir dzīvības maize. Grāmatas saturs nav ar roku vai prātu tverams. Dievs grāmatu ir uzrakstījis garā un devis zināmu cilvēkiem, lai ikviens, kas vēlas to lasīt, iepazītu Dieva Patiesību un dzīvotu. Jā, grāmatas saturs ir dzīvības maize; kas to ēdīs, tam nešalks ne šodien, ne rīt, tam tā būs mūžīgi.

Dievs izvēlas, kad un kā pasniegt dzīvības maizi — Dieva Vārdu. Kas šo grāmatu atzīs, to neskars bads pēc Dieva Vārda. Ikviens ticīgais pazīs sevī mītošo Patiesību, salīdzinot to ar Bībeli un šīs grāmatas vārdiem. Dievs ļoti mīl savus bērnus un šobrīd gādā, lai visiem, kas vēlas, būtu dzīvības maize — Dieva Vārds, kas ir mūžīgs.

Patiesais Dieva Vārds cilvēkā ir dzīvs un dzīvos mūžīgi. Dieva Vārds — tā ir dzīvības maize, kas savienota ar mūžīgās dzīvības avotu, kas ir Dieva Dēlā. Tiek pavērti vārti uz Patiesību. Raksti visu, vārdu pēc vārda, tieši tā, kā ir Dievam rakstīts debesīs! Tu pabeigsi rakstīt grāmatu tieši laikā. Dieva Patiesības Gars tevi izgaismos un Dieva Vārds nonāks pasaulē.”

Tā teica Jēzus Kristus.

Grāmata tiek rakstīta Dieva Patiesības Gara gaismā un top pēc satura tieši tāda, kā no Dieva rakstītā debesīs. Katram lasītājam ir iespēja pavērt savus vārtus, kuri ved uz Patiesību. Patiesības vārtu skaits ir bezgalīgs. Nedomājiet, ka kādā brīdī jūs spēsiet aptvert visu Patiesību pilnībā un jums vairs nebūs, ko izzināt. Dievs ir bezgalīgs, un arī Dieva Patiesības izzināšanas ceļš ir bezgalīgs. Laimīgs irtas cilvēks, kurš ir sācis iet pa šo skaisto ceļu.

Aptvert Patiesību — tas nozīmē aptvert pakāpeniski visas lietas, kādas tās īstenībā ir, izzināt to patieso jēgu, stāvokli un saturu. Izzināt Patiesību, tas nozīmē izzināt arī sevi. Cilvēks ir neierobežots pēc būtības un iespējām. Piekļūt tam visam var pakāpeniski, ejot Dieva mīlestības ceļu. Dievs nežēlo saviem patiesi skaistajiem bērniem savu pilnību, ļauj to aptvert un tajā ielūkoties.

Vecās Derības grāmatās Dievs ir ielicis daudz skaistu Patiesības graudu. Tos saskatīt nav tik viegli, tāpēc šis loti vienkāršais Vecās Derības pārskats ir tikai atslēga uz Dieva Patiesību. Dievs atsedza daudzu Vecajā Derībā aprakstīto notikumu jēgu, lai cilvēks saprastu galveno — Dievs visu ir radījis, ik mirkli pārvalda sevis radīto un vada cilvēkus pa Dieva noliktajiem ceļiem. Dievs caur praviešiem dara zināmu savu gribu un norāda cilvēkiem pareizo ceļu. Ikvienam ir brīva vaļa, kuru ceļu izvēlēties — Dieva paklausības vai nepaklausības ceļu.

Katrai cilvēka darbībai ir sekas. Un tas ir labi, ja cilvēks savā dzīvē Dievu klausa un krāj gara augļus.

Dieva Derība ir likums, kas bija, ir un būs spēkā līdz pat pasaules galam. Ticiet ikvienam Bībeles vārdam, jo tā ir Patiesība! Prāts negribēs klausīt Dieva Vārdam, jo prātam nav dots to aptvert. Toties gars Dieva Vārdu saprot.

Pēc Vecās Derības Jēzus Kristus spēkā tika dots Dieva Derības turpinājums, kas, neatceļot nevienu Vecās Derības burtu, pavēra vārtus uz Dieva Derības pilnību, kas atklājas Jaunajā Derībā.

Tātad Bībele aptver Dieva Vienīgo Derību, kas tapa noslēgta ar visiem cilvēkiem. Pienāk mirklis, kad Dievs cilvēkiem paver Patiesības vārtus, kas ietverti Dieva Derībā. Katram no mums ir jāpilda Dieva Derība, jo tuvojas Dieva apsolījuma laiks!

Mēs, Dievam ticīgie, to gaidām, jo tā mums būs Dieva apsolītā algas diena par mūsu ticību, mīlestību un arī ciešanām. Kamēr mēs mītam pasaulē, tikmēr esam pakļauti Dieva Derības prasībām. Mēs pasaulē varam saņemt dzīvības maizi — Dieva Vārdu, ko lasām Bībelē un grāmatā, kura tapusi pēc Dieva gribas.

Ēdot maizi, mēs zinām, ka tā ir maize, un mums tā garšo. Maizi var pazīt pēc izskata, smaržas un garšas. Garīgu maizi arī var atpazīt ar savu gara sirdi. Mūsu gars alkst pēc garīgās barības. Mūsu gars ir izslāpis pēc Dieva Vārda. No tā jūs pazīsiet Dieva Vārdus, jo jūsu gars pēc tiem salks, kā cilvēka miesa pēc maizes un ūdens.

Tveriet šos vārdus, kurus jūsu gars pazīst, jo tie dzīvo jūsu gara sirdī! Dievs no debesu augstumiem pasaulē sūta Dieva Vārdus. Dieva Svētais Gars mīt jūsu sirdīs un atpazīst savus vārdus. Kad cilvēks lasa patiesos Dieva spēkā rakstītos vārdus, viņa gars pazīst šos vārdus, jo tie ir dzīvi viņa garā.

Tad notiek miesas un gara savienojums, un rezultātā cilvēka gars no debesīm saņem dzīvības maizi — Dieva Vārdus, kuri uztverti un sirdī atzīti kā Dieva Patiesība. Tad cilvēks kļūst bagātāks, jo viņā ienāk dzīvības maize. Dieva Vārds — tā ir augstākā Dieva Svētā Gara izpausme cilvēkā.

Tātad, ja cilvēks izlasa Dieva Vārdus un tos neatzīst vai tiem netic, viņš itin neko neiegūst. Tikai ticība un Dieva Vārdu atzīšana cilvēkam dod dzīvības maizi.

Dzīvības maize — tā ir gara bagātība, kas pilnīgo cilvēka gara miesu un vēl ciešāk savieno ar dzīvības avotu Jēzū Kristū. Visa dzīvība nāk no Dieva Dēla. Ja kāds to vēl neatzīst, tad tiešām žēl. Patiesība vienmēr ir un paliek Patiesība! To var apspriest, bet izmainīt nevar.

Cilvēka prāts meklē izskaidrojumus un pierādījumus. Par garīgām lietām pasaule nevar saņemt skaidrojumu, jo pasaulīgam prātam garīgas lietas saprast nav dots. Tātad ik mirkli ir jābūt dzīvai ticībai, kas dos gara spēku miesai, lai cilvēks ticētu Dieva Patiesībai.

Ticība, ticība un vēlreiz ticība. Tikai  ticība dos cilvēkam spēku aptvērt Dieva patiesību. Svētīgs, kas neredz, bet tomēr tic! Ticiet un jums taps dots!

Ticības spēkā jūs tiksiet augšamcelti!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.