Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

OTRS AUGSTĀKAIS BAUSLIS — MĪLĒT SAVU TUVĀKO

 

Dieva otrs, augstākais bauslis —

 

Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

 

Divos augstākajos baušļos ir aptverta kopā visa bauslība un pravieši. Šie mīlestības baušļi ir bauslības kalngals. Laimīgs tas, kurš spējīgs tos pildīt. Ar mīlestību cilvēkā sāk atklāties Dieva pilnība un Patiesība.

Mūsu tuvākie cilvēki dzīvo šeit pat blakām. Mēs tos redzam, jūtam un veidojam ar viņiem savas attiecības.

Cilvēks no Dieva ir radīts loti skaists un pilnīgs. Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla un līdzības. Tātad mēs esam līdzīgi Dievam. Mūsos Dievs ir ielicis bezgalīgi skaistas gara īpašības. Cilvēks pirmsākumā ir garā radīts, viņam nekas nav atņemts. Ikvienā cilvēkā Dievs iesēja sava Gara pilnību un katram savam radījumam deva iespēju augt un pilnveidoties.

Tātad katrā no mums dziļi iekšienē, sirdī un garā mīt ļoti skaists un pilnīgs gara cilvēks. Ja esam spējīgi, mēs to varam izjust un iemīlēt.

Cilvēks mīl to, kas ir patiesi skaists un pilnīgs. Tātad vispilnīgāko, visu to, kas cilvēkā ir skaistākais. Mēs vērojam cilvēka ārieni un mēģinām saskatīt kaut ko skaistu. Mēs vērojam cilvēka gaitu un kustības. Mēs vērojam cilvēku strādājot, novērtējam viņa darbu un arī mēģinām atrast tajā kaut ko skaistu. Mēs klausāmies cilvēka teikto un novērtējam cilvēku pēc viņa vārdiem. Mēs vērojam cilvēka acis un mēģinām tajās saskatīt skaisto.

Ja mēs atrodam cilvēkā kaut ko skaistu, tad par to priecājamies. Tieši skaistā cilvēkā mēs esam spējīgi iemīlēties un to mīlēt.

Tātad, lai mēs spētu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mums ir jāiemācās savā tuvākajā atrast kaut ko skaistu un labu. Nemeklēsim vispirms cilvēkā vainas vai sliktās īpašības, bet mēģināsim saskatīt viņa labās un skaistās īpašības, pamanīt viņa ārienē un uzvedībā kaut ko neparasti jauku! Tas nekas, ka sākumā mums neizdosies atrast daudz skaista kādā cilvēkā. Mēs mēģināsim to saskatīt. Katrā taču ir tik daudz skaista. Mēs vienkārši vēl nespējam ieraudzīt. Mēs vēl neprotam ieraudzīt.

Atcerieties, kā jūs sākāt mācīties braukt ar divriteni vai spēlēt kādu sporta spēli! Sākumā neizdevās ne spēle, ne brauciens. Ar pacietīgu treniņu katrs cilvēks ir spējīgs iemācīties braukt ar divriteni. Tātad mums ir nepieciešama pacietība, lai mēs spētu kaut ko skaistu ieraudzīt sev tuvā cilvēkā.

Parasti cilvēks pasaulē vēro to, kas notiek apkārt darbā, dabā, pilsētā vai laukos. Bet visskaistākais šajā pasaulē ir cilvēks. Viss, kas ir radīts, ir skaists, bet Dieva tēlam līdzīgs ir vienīgi cilvēks. Tā ir liela laime sajust sev blakām labus un uzticīgus cilvēkus. Mēs ik dienu varam skatīt visskaistāko Dieva radījumu — cilvēku.

Vai esat dzīvojuši uz vientuļas salas? Vai jūs zināt, kas ir vientulība?

Tikai garā stipri cilvēki spēj izdzīvot nošķirti no citiem. Dievs palīdz vientuļiem cilvēkiem, ja viņi dzīvo kopā ar Dievu. Pavērojiet, kādas ir jūsu izjūtas, kad vairākas dienas vieni paliekat mājās! Citkārt ir jāizjūt vientulība, lai labāk novērtētu tos mirkļus, ko pavadāt cilvēku vidū. Cilvēki mums apkārt ir kā liela saime, kurā dzīvojam. Mums ir jāmācās cienīt un mīlēt savus tuvākos!

Cilvēks kļūst garīgi bagātāks, ja dzīvo ar labestību un mīlestību uz cilvēkiem. Katrs no mums var dot savam tuvākajam daudz informācijas, un tuvākais ir spējīgs to uztvert. Mēs kļūstam bagātāki, jo dodam, un cilvēks, kas saņem no mums, arī kļūst garīgi bagātāks. Ar labestību un mīlestību teikti vārdi bagātina cilvēkus.

Ja cilvēks ir saticis otru cilvēku un sarunājies, tad abu starpā rodas garīga saikne — no viena cilvēka gara sirds uz otra cilvēka gara sirdi aizvijas smalks gara pavediens. Cilvēka gars ir universāls. To, ko neatceras pasaulīgais prāts, atceras gara miesas prāts.

Tātad dzīves laikā cilvēka gara sirds ir saistīta ar bezgala daudziem pavedieniem, kuri ir savienoti ar viņam pazīstamiem cilvēkiem. Pietiek tikai vienas atklātas sarunas, lai cilvēku starpā izveidotos šī primārā garīgā saikne.

No tā seciniet, ka cilvēks nedzīvo viens, arī tas ne, kurš dzīvo vientuļi, jo viņš atrodas garīgā saistībā ar daudziem cilvēkiem.

Jūs esat ievērojuši, kā ikdienā uzpeld doma par sen neredzētu paziņu, par maz pazīstamiem cilvēkiem. Tas ir jūsu gars, kas atgādina par dzīvo gara saikni ar jums pazīstamiem cilvēkiem. Nedzeniet projām šīs domas, jo tās ir dzīvā saikne cilvēku starpā! Tajā pašā mirklī arī jūsu senais paziņa par jums iedomājas. Cilvēka gars šo pasauli pārzina daudz pilnīgāk.

Cilvēku attiecības veidojas pakāpeniski. Sākumā ir pirmā tikšanās un pirmie iespaidi. Cilvēks novērtē otru cilvēku ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi un jūtām. Labi, ja cilvēks ieskatās otram acīs un ar savu sirdi prot izprast viņu kopumā — arī viņa dvēseli un garu.

Ārējais izskats ir ļoti mānīgs. Cilvēks var būt ārēji jauks, ja daudz rūpējas par savu ārieni un ģērbšanās stilu. Cilvēks var arī uzspēlēt savu uzvedību un pateikt daudz piemīlīgu vārdu. Bet tas viss taču neraksturo pašu cilvēku.

Ja cilvēks uzsāk nopietnas attiecības ar sev patīkamu cilvēku, tad jāmācās tās veidot ar viņa garu, dvēseli un miesu kopumā. Tātad vispirms ir jāveido tieši cilvēciskās attiecības, jākopj sirds mīlestība un uzticība. Mīlestība var neatnākt pirmajā mirklī, bet, ja abi cilvēki savas attiecības pilnveidos, tad viņi viens otru spēs iemīlēt.

Vīrieša un sievietes attiecībās var uzplaukt mīlestība, ja viņi meklēs un atradīs viens otrā visu skaisto, kas nāk no cilvēka gara. Vissvarīgākais ir pats cilvēks un tikai tad, kas ir šim cilvēkam. Vai mašīna ir vai nav? Vai dzīvoklis ir vai nav? Vai viņš pelna daudz vai maz? Tam visam ar mīlestību nav nekāda sakara.

Cilvēku attiecības ir viena no skaistākajām simfonijām, ko cilvēks spēlē savā mūžā. Var, protams, tikai padraiskoties un tad vienkārši šķirties. Bet cilvēkā Dievs ir tik daudz skaista radījis un devis iespēju meklēt un atrast. Kā šo skaistumu atrast?

Katrā cilvēkā ir dvēsele un gars. Cilvēka gars ir tūkstošreiz pilnīgāks nekā mūsu pasaulīgā miesa. Cilvēka gars redz otra cilvēka garu. Tātad, tiekoties ar draugu, jūs labi redzat viens otru katrs ar savu garu. Protams, vairākums cilvēku vēl nespēj sajust un saklausīt savu garu. Bet cilvēkam ir sirds, ar kuru var just otru cilvēku. Tāpēc, tiekoties ar draugu, paklausiet savām sirds izjūtām! Uztveriet vispirms savu draugu kā cilvēku, kurā ir tik daudz skaista un pilnīga! Cilvēka sirds jūtas nekad nepieviļ, jo tās nāk no cilvēka gara. Savā draugā, protams, var uziet daudzas nepilnības. Ja cilvēks otru cilvēku izvērtē pēc viņa nepilnībām, tad viņš izvērtē tikai otra zemes ķermeni.

Cilvēka miesa rada grēku. Miesas darbi ir grēka darbi. Tātad, ja cilvēku vērtē pēc viņa nepilnībām, tad novērtē tikai cilvēka pasaulīgo miesu. Pirmais iespaids ir visspēcīgākais, un pēc tam būs grūtāk novērtēt cilvēku pēc viņa patiesās būtības.

Ja cilvēks otrā cilvēkā novērtē viņa labās īpašības, kuras nāk no viņa gara, tad var novērtēt patieso cilvēka skaistumu. Viss, kas nāk no cilvēka gara, ir skaists, jo Dievs cilvēka garu radīja pēc savas līdzības un pilnības. Meklējiet otrā cilvēkā visu skaisto un atrodiet to! Arī mīlestība mīt cilvēka sirdī un nāk no viņa gara. Ja jūs meklēsiet mīlestību cilvēka ārienē vai uzvedībā, tad neatradīsiet, jo tā mīt dziļi sirdī.

Vispirms vīrieša un sievietes attiecībās izpaužas jūtas, kuras pakāpeniski var pāraugt mīlestībā. Ja abu cilvēku gars ir atvērts un ir aptvēris cilvēka pasaulīgo miesu, tad cilvēks var mīlēt patiesi un no sirds jau ar pirmo tikšanās reizi. Tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Ja jūs protat mīlēt cilvēkus no pirmā acu skatiena, tad ziniet, ka jūsu gars ir aptvēris miesu un skaistās gara īpašības, arī mīlestība, mīt jūsu miesā. Tādi cilvēki ir bagāti, jo mīlestība viņos ir dzīva. Tad var mīlēt Dievu, visu pasauli un cilvēkus.

Tātad cilvēks otru cilvēku var mīlēt miesā, vērtējot viņa ārējo izskatu, var mīlēt dvēselē, vērtējot viņa jūtas, un var mīlēt garā, kad cilvēks patiešām mīl. Mīlestībai miesā un dvēselē nav garš mūžs. Cilvēks iepazīst otru cilvēku un uzzina par viņu kaut ko jaunu. Tad meklē skaistumu un atrod. Draudzīgas attiecības vēl nav mīlestība.

Tikai cilvēka garam piemīt patiesa mīlestība un uzticība. Līdz ar patiesu mīlestību nāk uzticība. Šo gara mīlestības saikni neviens nevar pārraut. Lai arī cik tālu cilvēki viens no otra atrastos, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis — patiesā gara mīlestība pastāv vienmēr, un šī gara saikne saglabājās.

Pēc tā jūs varat novērtēt, kā jūs mīlat savu tuvāko — vai tikai miesā kā ļoti ērtu partneri vai dvēselē kā labu, ar interesantām īpašībām apveltītu cilvēku. Pasaulē vairākumā vīriešu un sieviešu attiecībās dominē šie pirmie divi varianti.

Ja cilvēki, stājoties laulībā, viens otru mīl, tad tas ir apsveicami. Bet mīlestība ir jākopj ik dienu. Kā dārzs, kurš netiek ravēts, aizaug ar nezālēm, tā arī mīlestības dārzs var apaugt ar ķildām, dusmām, greizsirdību un grēku.

Viens ģimenes strīds izjauc harmoniju cilvēkā. Tas nozīmē, ka šajā cilvēkā mīlestības gaisma vairs nevar iespīdēt. Labi, ja viens otram palūdz piedošanu un atvainojas, viens otru samīlē un miesā atkal ienāk harmonija un mīlestība. Bet, ja strīdi un ķildas notiek regulāri un pat par sīkumiem, tad pamazām cilvēka miesas un dvēseles šūnās veidojas disharmonija un haoss. Un cilvēkā vairs nevar ienākt gara mīlestība.

Un tā daudzi cilvēki ar savu slikto uzvedību un grēkiem aizver šīs skaistās mīlestības durvis. Pēc tam paši brīnās, ka nespēj vairs mīlēt. Iemīlēties var daudzreiz, bet tās var būt tikai virspusējas un īslaicīgas jūtas. Patiesā gara mīlestība ir uz mūžu, tikai šī mīlestība ir jāpilnveido un jākopj katru dienu. Ja jūs dzīvē spēlējat mīlestības simfoniju, tad nedrīkst to pārtraukt! Ja kādu laiku jāpārtrauc skaistā mīlestības simfonija, tad ir grūti šo mīlestību atjaunot. Tāpēc kopsim un veidosim skaistas attiecības ar saviem tuvākajiem! Ja arī gadās kāds strīds, tad atradīsim spēku piedot un lūgt piedošanu! Neļausim mīlestības dārzam aizaugt!

Mēs tagad zinām, ka visskaistākā un vispilnīgākā ir mīlestība garā. Tas nozīmē, ka tieši jūs, tieši jūsu gars dod patiesās mīlestības gaismu, kas ir tik gaiša un maiga, pilnīga un visaptveroša.

Ja cilvēks spēj mīlēt otru cilvēku garā, tad spēj mīlēt itin visu, kas viņā ir. Tad otrā cilvēkā viss šķiet tik bezgalīgi jauks un pilnīgs, un šai pilnībai nav robežu. Katru dienu otrā cilvēkā var saskatīt kaut ko jauku un sirdij tīkamu. Dievs cilvēku ir radījis ļoti pilnīgu. Visa mūža garumā var mīļā un tuvā cilvēkā atklāt arvien ko jaunu un patiesi skaistu. Tā ir gara sirds mīlestība, kas ļauj saskatīt visu cilvēku garā, dvēselē un miesā. Laimīgs ir tas, kurš spēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!

Gara mīlestība ir visaptveroša. Tas nozīmē, ka cilvēks nav ierobežots savās jūtās un spējās. Cilvēka gars spēj aptvert ar gara mīlestību visu Dieva radīto pasauli. Viss, kas Dievam radīts, ir skaists un mīļš. Tikai cilvēks sagroza šo pasauli pēc sava prāta, un tad tā ir cilvēka veidotā pasaule. Tā var būt dažāda, arī skaista, bet tā nebūs pilnīga, jo tikai Dievs spēj radīt pilnīgus, harmoniskus un skaistus veidojumus.

Tāpēc cilvēks loti ilgojas pēc dabas svaiguma un skaistuma, pēc ziedu krāšņuma un koku ēnas valguma, pēc rīta rasas pļavā un upes dzidrā tecējuma, pēc ezera un jūras elpas. Cilvēks ar basām kājām var izjust zemes pilnību, jo no tās izstaro Dieva mīlestība. Dievs Zemi un visu, kas ir uz tās, radīja ar mīlestību. Mēs varam būt laimīgi, jo mums visapkārt visā Dieva radītajā pasaulē staro Dieva mīlestība.

Ja cilvēks spēj mīlēt garā, tad gara mīlestība uztver cilvēkus un šo skaisto pasauli kā Dieva mīlestības pilnus radījumus. Cilvēkos ir daudz grēka, un tas ir smagums mīlestībai. Bet cilvēkā taču ir arī kaut kas skaists un mīļš. Tāpēc mīlēsim šo skaistumu, sāksim vērtēt cilvēku pēc tā, kas viņā ir skaists.

Varbūt šis skaistums izpaužas viņa darbos, varbūt attieksmē pret citiem cilvēkiem. Varbūt cilvēks mīl dabu, dzīvniekus un putnus. Varbūt viņš ir bagāts ar mūzikas skaņu izjūtām un māku dziedāt. Varbūt viņš spēj uztvert un novērtēt ziedu krāšņumu. Ziedu skaistums un to smarža ir tik pilnīga. Te saplūst Dieva mīlestība un šīs pasaules rūgtenums. Ziedi savieno Dieva pilnību ar pasaules nepilnību. Ziedu smarža atver cilvēka dvēseles vārtus. Ziedi ir dzīvi Dieva radījumi. Tajos ir rasas piliens no Dieva Svētā Gara.

Jūs zināt, ka, ziediem atveroties, tiem pieskaras Debesu Tēvs ar savu mīlestību un Svēto Garu. Šis pieskāriens saglabājas līdz brīdim, kamēr zieds ir savā plaukumā. Jūs staigājat basām kājām pa puķu un rasas pilno pļavu un jūtat, ka kut pēdas. Tās kutina Dieva mīlestība, kas pār mūsu Zemi tiek izlieta agrā rīta stundā, saullēkta brīdī. Dievs gādā, lai ik rītu mūsu Zeme atdzimtu ar svaigumu un spēku.

Daudziem patīk celties agri, līdz ar saullēktu, jo tad var sajust un izbaudīt šo skaisto mirkli.

Pirms saullēkta vasarā dabā ir klusums un miers. Redzama saullēkta blāzma, un zālē rit rasas pilieni. Tie rodas cilvēkam neredzot, bet katru vasaras rītu zālē ir rasa. Ja rasas mazāk, būs lietus. Rīta rasā krīt Dieva svētība. Tā visam dod spēku.

Tad parādās rīta saule ar savu gaismu un maigumu. Katrs saullēkts ir atšķirīgs. Saule vēstī par gaidāmo dienu. Saullēkta pirmajās minūtēs pār Zemi nāk Dieva svētība. Tā it kā skrien pa priekšu uzlecošās saules gaismai. Tumsa, kas naktī sedza zemi, atkāpjas un dod vietu saules gaismai. Tieši ar šo pirmo saules gaismas kūli arī nāk Dieva svētība, kas pārskrien diennakts laikā visu zemeslodi.

Dievs gādā par visiem cilvēkiem. Žēl tikai, ka daudzi negrib zināt Patiesību. Dievs ir visa Radītājs, un tas būtu jāaptver katram cilvēkam. Tātad katram jāpateicas Dievam par visu, ko mūsu Kungs mums dod, par to, ka mēs esam tik skaisti, ka mums nekā netrūkst, lai mēs dzīvotu. Mums ir gaiss, ko elpojam. Mums ir ūdens, ko dzeram. Mums ir maize un dārzeņi, ko ēdam. Mums ir Saule, kas dod gaismu. Un arī viss pārējais. Cilvēka iztikai jau daudz nevajag, bet cilvēkam gribas daudz un no visa. Cilvēka bezmēra un nepiepildāmības izjūta sabojā pašu cilvēku, jo tās ir cilvēka miesas prasības.

Atcerieties, cilvēka miesu pilnībā apmierināt nevar, jo tai gribēsies vēl un vēl. Ja kāds vēlas kalpot savai miesai, tad lai zina, ka nekad nespēs to pilnībā apmierināt. Tikai šajā procesā pienāks viens brīdis, kad dvēselē iestāsies tukšums un neziņa. Cilvēka pasaulīgā miesa būs pārņēmusi savā varā visu cilvēku, arī dvēseli un garu. Tātad gars, kas gādā par cilvēka prieku, mieru, mīlestību un laimi, būs iecietināts, jo miesa būs ņēmusi virsroku. Tādā gadījumā cilvēkam klājas grūti, jo viņu pārņem bailes un neizpratne. Miesa nespēj orientēties cilvēka liktenī un neapjauš, kas būs vajadzīgs rīt un parīt. Miesa baidās no nāves. Miesa bez gara palīdzības nezina un netic, ka pēc zemes dzīves turpinās dzīve debesīs. Cilvēka miesai nerūp, lai šis turpinājums būtu skaists. Miesa gādā tikai un vienīgi par sevi.

Nevergosim savai miesai! Dzīvosim kopā ar Dievu un sevi! Tad cilvēks var izjust un ticēt, ka viņš nemirs, bet dzīvos. Cilvēks ticēs Dievam, un pār viņu nāks apskaidrība par dzīves jēgu. Dzīve bez mērķa ir nesaprātīga. Ja cilvēks ir zaudējis savas dzīves jēgu, tad bieži vien to pavada dzeršanā, plītēšanā, narkotiku lietošanā vai netiklībā.

Mēs viens otram vēlam laimi un veiksmi. Patiešām — sāksim ik dienu vēlēt citiem cilvēkiem veiksmi! Kad jūs dodat otram, tad jūs dodat Dievam. Kad jūs vēlat otram veiksmi, tad to no Dieva arī saņemat.

Mēģināsim dzīvē sākt ar labo un skaisto! Aizmirsīsim ķildas ar kaimiņiem un radiem! Lai katrā jūsu dienā ienāk labestība un prieks, tad Dievs dos veiksmi jūsu darbiem! Tad jūs spēsiet satvert Dieva svētību, kas ik rītu nāk pār Zemi. Tad jūs spēsiet satvert Dieva Svēto Garu, kas ir rīta rasā un ziedos.

Vai esat ievērojuši, ka ne visās valstīs vienādi skaisti prot mīlēt puķes. Puķu mīlestība un prasme tās kopt parāda katras tautas gara bagātību. Jo garā stiprāki un lielāki cilvēki, jo viņi vairāk mīl puķes un visu skaisto, kas nācis no Dieva.

Jūs paši zināt par sevi, kas jums vairāk tīk — dāvināt skaistus ziedus un dāvanu vai skaistu dāvanu un dažus ziedus. Dāvana, protams, ir mīla un nepieciešama, bet vislielākais skaistums jūsu dāvinājumā lai ir ziedi, jo tie sevī var nest jūsu mīlestību un jūtas, jūsu skaļi neizteiktos vārdus un jūsu pieskārienu. Ziedi necieš liekulību, viltvārdību un melus. Tad ziedos pazūd svētums un tiem vairs nav satura. Puķes nīks vāzē un raudās par cilvēku nežēlību.

Ziedi ir Dieva dāvana cilvēkiem, lai mēs zinātu, ka ir kaut kas bezgalīgi skaists un pilnīgs. Tas ir Dievs ar visu Debesu Valstību debesīs. Debesu Valstības pļavas un dārzi ir klāti ar skaistiem ziediem. To smarža ir līdzīga mūsu gara miesas smaržai. Tajos mīt bezgalīga Dieva mīlestība un gaisma. Tik skaisti viss Dievam ir radīts!

Un šis skaistums mīt cilvēkos. Tāpēc mēģināsim saskatīt cilvēkā vispirms visu skaisto! Atvērsim savas sirdis Dieva un savu tuvāko cilvēku mīlestībai. Būsim skaisti savā pilnībā un mīlestībā!

Neprasīsim no citiem cilvēkiem uzreiz atlīdzību, pateicību vai atbildes mīlestību. Būsim pacietīgi, visam ir savs laiks. Galvenais — mums pašiem jābūt skaistiem un pilnīgiem. Ja mēs spējam mīlēt, tad nāks laiks, un arī mūsu tuvākais spēs mīlēt.

Patiesa mīlestība ir bez pretenzijām un prasībām pret otru cilvēku. Ir jāprot būt laimīgam, ka otrs cilvēks ir laimīgs. Mīlestība paver vārtus uz visu skaisto, kas ir cilvēkā un arī pasaulē. Cilvēka sirds mīlestība ir spējīga aptvert visu pasauli, ja tā ir patiesa un Dieva svētīta.

Mums ir jāmācās mīlēt savus tuvākos cilvēkus, tad mūsos uzplauks arī mīlestība uz Dievu. Mīlestība uz Dievu sākas ar mīlestību uz savu tuvāko, tad ticībā pāraug uz Dieva mīlestību. Jo vairāk cilvēku kāds spēj mīlēt, jo lielāka un patiesāka var būt viņa mīlestība uz Dievu. Tā ticībā un paļāvībā plaukst kā skaists mīlestības zieds, kurš mūsos Dievam sen jau radīts. Ja cilvēks spēj mīlēt Dievu, tad Dievs dod cilvēka mīlestībai svētību.

Cilvēks, kurš saņēmis no Dieva mīlestības svētību, būs vienmēr mīlestības pilns. Tādā cilvēkā mīlestība nevar izdzist, jo Dieva svētībai ir mūžīgs spēks. Ar vienu Dieva mīlestības pieskārienu cilvēks top pārvērsts. Un viņa sirds mīlestība staro uz visiem cilvēkiem.

Ja pār ticīgu cilvēku vēl nav nākusi Dieva mīlestības svētība, tad viņam vēl jāmācās mīlēt tuvākos cilvēkus. Mīlestība ir cilvēka dzīvības gaisma. Ja tā apspīd cilvēka miesu, tad viņā dzīvība vairojas. Tad cilvēka gars kļūst lielāks un pilnīgāks. Tā pakāpeniski aug cilvēka gara spējas, aug gara mīlestības spēks. Jo lielāks ir cilvēka gars, jo lielāka mīlestība nāk no viņa sirds.

Tātad ziniet, cilvēks Dievu spēj patiesi mīlēt tad, kad viņa gars ir spējīgs aizsniegties līdz Dieva mīlestībai. Cilvēka gara lielums nav atkarīgs no vecuma. Bērns cilvēkus un Dievu mīl patiesi. Bet pieaugušais ir atbildīgs par saviem darbiem un nedarbiem, tāpēc grēks viņā ir par traucēkli, lai spētu mīlēt Dievu un savu tuvāko. Baušļu pildīšana un grēku piedošana ir pamats tam, lai cilvēks varētu mīlēt. Mīlestības spēks mīt cilvēka gara sirdī. Ja cilvēks garā ir vājš, tad viņš nespēj pretoties miesas iekārēm, viņš grēko. Tikai cilvēka gars spēj atturēt viņu no grēka. Tātad garā liels un stiprs cilvēks spēj sevi vadīt un negrēkot, dzīvot ticībā un mīlestībā. Ja cilvēka gars ir miesā atklājies, tad arī mīlestība kā gara auglis dzīvos miesā.

Mīlestības gaisma cilvēku dara skaistu un pilnīgu. Ar mīlestības spēku viss cilvēks top aktivizēts uz skaistiem darbiem. Mīlestības pārņemts cilvēks spēj pilnīgāk izmantot Dieva doto Svēto Garu. Cilvēkā sāk -darboties visi septiņi enerģētiskie centri. Viņam paveras iespēja plašāk izjust šo pasauli un labāk orientēties cilvēkos. Ar mīlestības gaismu cilvēks spēj satvert Dieva Patiesības Garu.

Tieši mīlestības gaisma cilvēkā ir kā ūdens, kas spēj atdzīvināt pašu cilvēku visdziļākajā būtībā. Mīlestība cilvēkā ienes Dieva Svēto Garu. Bez mīlestības viņš Dievu nevar izjust. Cilvēka ticības apliecinājuma ceļš ir garš. Tas ir jāiziet katram. Tad pienāk mirklis, kad cilvēks spēj mīlēt savus tuvākos.

Ticība cilvēku pārveido tā, ka viņš tiek sakārtots pēc Dieva radītās kārtības, un tad viņā mīlestība var ienākt. Tā nav vienkārša iemīlēšanās, bet tā ir cilvēka patiesi lielā gara sirds mīlestība. Tā ir gaisma, kura apspīd cilvēku no gara sirds dziļumiem.

Ja cilvēks patiesi mīl savus tuvākos, tad viņš ir spējīgs ieraudzīt garā savu gara sirdi kā baltas gaismas sauli, kura spīd viņā pašā. Šī mīlestības saule tad arī ir tā, kas var apspīdēt cilvēka miesu, un viņš pasaulē spēj mīlēt Dievu un savus tuvākos.

Mēs tagad zinām, ka Dievs pasauli loti mīl. Cilvēks ir zemes sāls. Pasaule tika radīta cilvēka labad, tāpēc visā, kas ir uz Zemes, ir Dieva mīlestība. To mēs varam sajust puķēs un augos, dzīvniekos un putnos. Dieva mīlestību mēs varam sajust debesīs un mākoņos, vējā un saulē. Arī zvaigznēs mīt klusa Dieva mīlestība.

Cilvēkam jāmācās atrast Dieva mīlestību, kas ir pasaulē. Viņam jāprot atrast skaistumu, kas mīt dabā. Ja cilvēks mācēs mīlēt pasauli, tad mīlēs arī cilvēkus, kas dzīvo uz Zemes.

Pasaules un cilvēku mīlestība nav dalāma, jo tā ir no viena Dieva. Dievs visā radītajā uztur kārtību un harmoniju ar savu mīlestību.

Atcerieties — nevis ar varu var panākt harmoniju, saskaņu un kārtību, bet ar mīlestību! Dievs ir mīlestība. Mēs zinām, ka dzīvojam Dievā un Dievs dzīvo mūsos. Tātad mēs dzīvojam Dieva mīlestībā un mūsos mīt Dieva mīlestība. Bez mīlestības cilvēks nevar satvert Dieva Patiesību. Dieva mīlestība ir Dieva pilnības starojums mūsos.

Dievs pasauli un cilvēkus tā mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu uz Zemi, lai caur Viņu cilvēki tiktu pestīti no grēkiem un no pasaules. Uz Zemes nekas nav mūžīgs. Pasaulē nevar iemantot nemirstību.

Jēzus Kristus ir mūžīgs, un caur Dieva Dēlu ir dota pestīšana. Jēzus Kristus atnākšanas dienā Dieva Dēla mīlestībai mūsos ir jābūt dzīvai. Ja mūsos nebūs dzīvās mīlestības uz Jēzu Kristu, tad Dieva Dēls mūs neatzīs.

Ja mūsu sirdīs būs kaut mazliet Dieva Dēla mīlestības, tad tiksim glābti. Jēzus Kristus mīlestība cilvēka sirdī aizdedz dzīvības gaismu. Jēzus Kristus ir mūžīgās dzīvības avots. Ja atzīstam un protam mīlēt to, kuram pieder dzīvības maize, tad arī mūsos ienāk dzīvība, kas nemirst Pastarajā dienā.

Jūs zināt, ka tā diena tuvojas. Debesis ir pilnas ar zīmēm, kas nāk no Dieva. Laimīgs ir tas, kurš acis tur vaļā un ticībā spēj ieraudzīt zīmes, ko Dievs pasaulē ir devis. Zīmes ir arī daudzu cilvēku liecības, kas dotas sapņos un atklāsmēs. Ticība cilvēku stiprina lielajai dienai. Jo tuvāk tā nāk, jo priecīgākas un mierīgākas ir Dievam ticīgo sirdis. Cilvēks nav pamests bērns, jo Jēzus Kristus Gars ir pār Zemi un Viņa eņģeli kārto pasauli lielajai dienai.

Pasauli no Debesu Valstības debesīs atdala septiņi vārti. Cauri tiem lielajā dienā varēs iziet tikai tie, kuru sirdis būs pilnas ar Dieva un savu tuvāko mīlestību. Bez mīlestības šiem debesu vārtiem cauri iziet nevar. Tikai Dieva mīlestības spēks ļaus pacelties debesīs tiem, kuri būs dzīvojuši mīlestībā uz Jēzu Kristu.

Pasaule tagad ir aptverta ar bezgalīgi skaistu un pilnīgu Jēzus Kristus mīlestību. Dievu mīlošie cilvēki jūt, ka Dieva Dēls ir blakām visur un visā, jo tuvojas lielā diena.

Smelieties Dieva mīlestību! Lai jūsu sirdīs ieplūst Dieva gaisma, kas jūs dara stiprus un pilnīgus! Miers lai ienāk jūsos un dara laimīgus! Mēs, ticīgie, dzīvojam un dzīvosim, jo ticam Dieva vienpiedzimušajam Dēlam Jēzum Kristum.

Kas mīl Jēzu Kristu, to arī Debesu Tēvs mīlēs. Mācīsimies mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta, tad miers mūsos ienāks un nebūs ne no kā bail. Ticīgam cilvēkam pasaules dzīves beigas ir tikai debesu dzīves sākums. Tas ir skaistā un mūžīgā ceļa sākums uz Patiesību un Mīlestību Dievā.

Lai jūsu sirdis neiztrūkstas un neizbīstas, visam ir un būs turpinājums! Tāpēc esiet stipri ticībā un paļāvībā uz Dievu! Dieva mīlestība jūsos ienesīs cerību uz Jēzu Kristu. Šī cerība pāraugs patiesā ticībā un pārliecībā, ka paļāvība mums ir vienīgi uz Dievu šodien, rīt un tā mūžīgi.

Ikviens, kas taisnajā tiesas dienā neatzīs Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, tiks iemests uguns un sēra jūrā. Jā, jā! Bezdievim nav paredzēta acumirklīga nāve, bet gan mūžīgas ciešanas par grēkiem, par tiem ļaunajiem darbiem un pārestībām, ko viņš nodarījis Dievam ticīgiem cilvēkiem. Tik daudzi cilvēki tika nokauti Jēzus liecības dēļ. Tik daudzi cilvēki tika vajāti Dieva taisnības dēļ. Tad, lūk, tā tiesas diena tuvojas, un Jēzum Kristum ir vara tiesāt tautas, tiesāt ikvienu cilvēku pēc tā darbiem. Katra cilvēka labo un ļauno darbu mērs top krāts, un neviens raksts par cilvēka darbiem netiks izmests.

Tāpēc, ja jūs darāt, tad dariet no sirds un Dievam par godu! Lai jūsu mērs pildās tikai ar labiem darbiem! Lai plaukst jūsu mīlestības dārzs! Lai prieka pilnas ir jūsu sirdis, jo tuvojas Dieva apsolītā diena! Dieva taisnība ir uzvarējusi, un Jēzus Kristus ir uzvarētājs! Visi netikļi, ļaundari un varaskārie Zemes ķēniņi ir uzvarēti!

Tagad Dievs ir atvēlējis laiku, lai cilvēks padomātu par sevi, par savu dzīvību, par mīlestību uz Dievu un savu tuvāko. Šis laiks ir skaists laiks, to mums dāvājis Dievs.

Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Vēl katram ir dota iespēja sakrāt debesu augļus, vairot sevī ticību un mīlestību. Bet galvenais ir ticēt Jēzum Kristum, jo no Viņa jūsos var ienākt dzīvība, kas jūs Pastarajā dienā darīs dzīvus.

Jūs taču saprotat, ka ne no viena cita kā tikai no Jēzus Kristus ir atkarīga ikkatra cilvēka dzīvība. Dzīvības vārti un dzīvības atslēga ir Jēzus Kristus.

Tikai un vienīgi no Jēzus Kristus sirds uz cilvēkiem un eņģeļiem spīd dzīvības gaisma, kas uztur dzīvību ikkatrā cilvēkā. Spriedums būs taisnīgs, katram pēc nopelniem. Bet līdz taisnajai tiesai vēl ir laiks.

Jūs taču saprotat, ka Dievs par cilvēkiem ir izlējis žēlsirdības gaismu, lai ikviens, kas tic uz Jēzu Kristu, iemantotu dzīvību. Dievs loti grib, lai cilvēki dzīvotu. Bet tas būs iespējams tikai tad, ja cilvēks atzīs Jēzu Kristu.

Tik loti garš laika posms ir pagājis, kopš Dievs radīja ikvienu cilvēku. Un viss šis ilgais laiks tika dots, lai cilvēce iemācītos atzīt un mīlēt Dievu. Kā likumu Dievs ir noteicis — kas atzīs Dieva Dēlu, tajā paliks dzīvība un tā tiks saglabāta taisnajā tiesā.

Ja cilvēks nespēs atzīt Dieva Dēlu, tad viņā dzīvība tiks pakļauta mūžīgai iznīcībai. Tik dārgi ir maksāts par katru no mums, lai mēs iemācītos atzīt Dieva Dēlu, mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tik loti daudz laika mums tika dots, lai mēs iemācītos dzīvot pēc Dieva baušļiem. Un tagad pienācis noslēguma posms.

Dievs visus cilvēkus ļoti mīl, un Dieva mīlestības gaismu var sajust viscaur. Tveriet to un vairojiet sevī gara augļus! Mīliet savus tuvākos un dariet arī viņus labākus! No katra laba darba cilvēkā ienāk Dieva pateicības gaisma, kas cilvēku dara dzīvāku. Tik daudz mums dots. Pār pasauli ir krēsla, lai cilvēku sirdīs ienāktu gaisma, lai cilvēku sirdis tiktu pievērstas Dievam. Lai cilvēks raugās uz Dievu ar cerīgām acīm!

 

Lai cilvēka mute mācās izrunāt vārdus —

 

Kristus, mūsu Pestītājs un glābējs, mana paļāvība ir uz Tevi šodien un mūžīgi! Tikai Tava dzīvības gaisma ir spējīga atdzīvināt manus locekļus un manu sirdi! Lai slavēts Debesu Tēvs, visa Radītājs, žēlsirdības un mīlestības devējs! Pateicība, gods un slava Jēzum Kristum, kas pasauli ir uzvarējis! Gods Dievam augstībā! Es ticu uz Tevi, Kungs un Dievs!

 

Ja jūs savu tuvāko mīlat, tad neļaujiet, lai šī mīlestība zustu! Mīlestība ir kā laimīgo bagātību sala, ja mīlestība sāk zust, tad zūd arī laimīgā mīlestības sala. Ja kāds sevī mīlestību pazaudē, tad uz ilgu laiku viņā aizveras vārti uz visjaukāko, kas cilvēkā ir.

Pasaulē var pazaudēt daudz ko no pasaulīgām bagātībām. Ja tā notiek, varbūt tam tā arī jānotiek, jo cilvēkā ir mūžīgās bagātības, kuras pasaule nevar atņemt, tās var tikai pasaulē pazaudēt.

Tātad iegūt kāda cilvēka patiesu mīlestību — tā ir uzvara un bagātība, kas cilvēkā paliek, ja cilvēks gādā par savu mīlestību. Jums tuvais cilvēks ir skaists un mīļš. Tas ir jauki! Bet katru dienu ir nepieciešams mīlestības apliecinājums. Tas pirmkārt nāk no jūsu sirds, tad no vārdiem un darbiem, kā arī no attieksmes, jūtām un ticības uz šo cilvēku.

Mīlestībai ir nepieciešams pieskāriens arī cilvēka miesai. Sākumā varbūt tikai ar acu skatienu. Tad varbūt tikai rokas spiediens vai pieskaršanās augumam dod vajadzīgo realitātes izjūtu kā apliecinājumu mīlestībai.

Viens patiess rokas spiediens var dot atbildi uz jautājumu par mīlestības realitāti savā tuvākajā. Tas ir daudz — sajust cilvēkā patiesu mīlestību.

Mums ir jāmācās mīlēt tuvāko un arī jāmācās sajust atbildes mīlestību, kas nāk no otra cilvēka sirds. Cilvēks ir laimīgs, ja prot mīlēt. Tāds cilvēks savā dzīvē ir bagāts. Cilvēks loti ilgojas pēc sev tuvāko cilvēku mīlestības.

Tas ir bezgala skumji, ja mīli cilvēkus, bet viņiem labāk tīk pasaulīgās baudas un labumi. Manta laimi nenes. Pasaulē cilvēki brīnās, kā tā var būt, ja cilvēks ik dienas ir ļoti laimīgs.

Cilvēku laimīgu dara viņa patiesā mīlestība uz Dievu un saviem tuvākajiem. Tātad ziniet, ka patiesā Dieva un cilvēku mīlestība nāk no cilvēka gara, no gara sirds. Domas ir tikai domas. Vēlmes ir tikai vēlmes. Bet patiesā Dieva mīlestība ir skaista, pilnīga un mūžīga.

Jūs zināt, ka Dievs ir pilnīgs. Jūs zināt, ka Dievs izstaro mīlestību absolūti pār visu, arī pār jums. Jūs zināt, ka Dievs ar savu mīlestību visā radītajā uztur pilnīgu harmoniju.

Un jūs zināt, ka dziji cilvēka gara sirdī ir šī pilnīgā harmonija. Tātad cilvēkam tā ir aizsniedzama, jo tā nav aiz trejdeviņām jūrām, bet gan viņa paša gara sirdī.

Lai vislielākā mūsu pateicība Dievam par to pilnību, ko Dievs mūsos ir radījis! Lai vislielākā pateicība par mīlestību, kas mūsos mājo! Lai slavēts ir mūsu Debesu Tēvs!

Dievs mīlestību ir ielicis visā, pilnīgi visā. Uz ko vien jūs skatāties, kas Dieva, bet ne cilvēka radīts, it visā ir Dieva mīlestība. Ja mēs noraujam no ābeles ābolu, tad tajā ir Dieva mīlestība. Ja noplūcam puķi, tad tajā ir Dieva mīlestība. Ja pavēršam skatienu uz debesīm, tad tajās ir Dieva mīlestība. Ja mēs noraugāmies uz tikko dzimušu bērnu, tad viņā ir Dieva mīlestība. Un tā visā, kas Dieva, bet ne cilvēka radīts, ir mīlestība.

Cilvēks pasaulīgās vērtības rada pēc saviem ieskatiem un gribas. Arī pēc spējas mīlēt šo sevis radīto darba augli.

Bet Dieva mīlestība ir augstāka nekā cilvēka mīlestība. Ja cilvēks iet šauro patiesības ceļu, tad viņš patiesi iemācīsies mīlēt visu, kas no Dieva radīts, un tad mīlēs arī Dievu. Tātad vispirms tuvākos cilvēkus, dabu, dzīvniekus, putnus un visu skaisto, kas ir no Dieva, un pēc tam arī Dievu. Tas iespējams tikai un vienīgi ticībā uz Jēzu Kristu.

Jūs esat redzējuši, ka uz upēm ir uzcelti aizsprosti. Tos var pavērt vaļā, tad ūdens upē sāks tecēt straujāk. Līdzīgi ir arī ar cilvēku likteņiem un iespējām mīlēt. Ja cilvēks dzīvo sevī un tikai sev, tad viņa dvēselē no grēka un nedarbiem izveidojas aizsprosts, un tas var kļūt arvien lielāks un iespaidīgāks. Tikai ticība Jēzum Kristum ļaus cilvēkam atbrīvoties no aizsprosta dvēselē, un varēs sākties brīvs likteņa upes plūdums. Tad cilvēks iemācīsies ziedot sevi arī citiem.

Tātad ir divi celi: viens šaurs, grūts, patiess Jēzū Kristū un otrs plats, viegls, ar uzdzīvi, kas ved uz pazušanu.

Cilvēks pat neapjauš, ka šeit, virs Zemes, var būt garīgi bagāta dzīve, pilna ar mīlestību, prieku un patiesumu. Jums blakus ir skaisti cilvēki, cits par citu skaistāki. Jūs neesat vientuli. Kaut kur tuvumā ir draugs, līdzīgs jums garā, kurš arī alkst pēc mīlestības. Dieva lielums mīt cilvēkā, un vispirms tā ir mīlestība.

Dieva mīlestība ir bezgala pilnīga. Tā aptver visu, kas ir Dieva pilnībā. Mīlestība, tas ir neierobežots plašums, kas var tikt pavērts cilvēkā.

Cilvēks, kurš netic Dievam un nemīl, uz pasauli raugās it kā caur šauru spraudziņu, un tas ir mazums, ko bez mīlestības viņš redz. Tas ir ierobežots ieskats, vērtējot pasaulīgo tikai no materiālā redzējuma. Bet viss Dieva radītais pastāv arī dvēseliskumā un garīgumā.

Ja cilvēks Dievam netic, tad redz visu šajā pasaulē no paša vienkāršākā skatījuma, no pasaulīgās acs skatījuma, tātad redz pasauli tikai kā materiālu veidojumu. Pasaule visdziļākajā būtībā ir apbrīnas vērta. Bet tā visa vienā dienā, vienā mirklī pēc Dieva pavēles, septītajai bazūnei skanot, pārvērtīsies. Ierastās pasaules vairs nebūs. Tā, ko bezdievis uzskatīja pasaulē par bagātību, tā vairs nebūs. Pazudīs nauda un zelts, kas krāts. Pazudīs manta un mantojums. Paliks cilvēks ar savu dvēseli un pasaule dvēseliskā līmenī.

Ja cilvēks sāk ticēt Dievam, tad Dievs viņā paver vārtus, caur kuriem ir iespējams uztvert pasauli daudz plašāk un pilnīgāk. Lai kādu ceļu cilvēks izvēlētos, viņam jāzina, ka tikai šaurākais ceļš ticībā uz Jēzu Kristu vedīs uz patiesību un dzīvību.

Cilvēkam ir brīva izvēle — būt ietiepīgam, grūtsirdīgam un pakļāvīgam miesai vai arī, paļaujoties uz Dievu, būt noteicējam par sevi un iet ticības un mīlestības ceļu. Dievs katram cilvēkam dod iespēju dzīvot, lai dzīvotu. Šis ir tas laiks, ko tik ilgi visa cilvēce ir gaidījusi. Tas ir laiks, ko Dievs Bībelē caur praviešiem, Jēzu Kristu un apustuļiem pasaulē ir solījis. Tas ir liktenīgais laiks ikvienam cilvēkam. Šis laiks var katrā cilvēkā ienest skaidrību un patiesību. Dieva tuvums dvesmo visā pasaulē. Saule un Mēness dod savu spožumu, lai ienestu gaismu cilvēku sirdīs. Tā ir dzīvības gaisma, ko Dievs cilvēkam dod no debesīm un nežēlo. Satveriet šo gaismu! Elpojiet arto un esiet Dievam paklausīgi bērni!

Nerātns bērns nevar dabūt no tēva to, ko nav pelnījis. Arī Debesu Tēvs ir vēlējis mums būt paklausīgiem, tad mēs būsim Dieva apsolījuma mantinieki.

Bērniem Dievs pieskaras ik mirkli un viņus sargā, jo viņi ir bez grēka, gars tos vada, un tie ir Dievam paklausīgi. Arī pieaugušajam Dievs pieskarsies ik mirkli, ja cilvēks atzīs Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu.

Tas ir visaugstākais likums, kas pastāv pasaulē — tikai un vienīgi Jēzus Kristus atzīšana cilvēkam dod dzīvību un pestīšanu.

Tātad Jēzus Kristus vārds lai jūsu mutē ir svēts! Ja nespējat to izrunāt, tad jūsu grēks to vēl neļauj. Ikviena cilvēka gars zina, ka dzīvība un pestīšana nāk no Jēzus Kristus. Tikai un vienīgi no Dieva Dēla.

Ja jūsos Jēzus Kristus vārds nav atrodams, tad jūs vēl neesat dzīvs. Ja jūs Jēzus Kristus vārdu esat iemīlējis, tad jūsos ir dzīvība un jūsu gars sauc pēc mūsu Kunga un Pestītāja. Tas nav vienkārši — satvert ar Dieva Vārdu savu dzīvību. Bet jūsu dzīvība ir tā vērta, lai jūs svētītu savā sirdī Jēzus Kristus vārdu. Tā ir dzīvības maize, kas jūsos var ienākt. Tā ir mūžīgā Dieva dzīvības maize, kas atrodama tikai un vienīgi Jēzū Kristū. Citur tās nav un nebūs.

Pār Zemi un debesīm, un visām debesu pasaulēm un valstībām mirdz spožā Dāvida Saule — Jēzus Kristus Dieva Dēls. Debesu Tēvs visu varu ir atdevis Jēzum Kristum. Pestīšana un gods pieder Jēzum Kristum.

Vai jūs tam ticat?

Meklējiet sevi patiesu atbildi! Neviens cits jūsu vietā to nemeklēs. Neviens cits to jūsos arī neatradis. Tā ir augstākā Patiesība, kāda pasaulē ir nākusi caur Jēzu Kristu.

Var ticēt daudz kam citam. Bet tas ir velti izšķiests laiks. Ja jūs ticat kādam citam brīnumam, tad tas nav noteicošais. Tā ir jūsu problēma, ka nespējat ticēt sev, savam garam, kurš zina Patiesību par Dievu.

Dieva Vārds mīt visur un visā, kas ir pasaulē. Katras dzīvības pamatakmens mīt cilvēka garā. Ja jūs teiksiet, ka nezināt neko par Dievu, tad runā tikai jūsu pasaulīgais prāts, kas var zināt vienīgi to, kas ir pasaulē.

Bet Dieva Vārds mīt jūsu garā un arī visā, kas ir radīts Dievam uz Zemes garā. Šī zemeslode sastāv vispirms no garīgās matērijas, jo Dievs to radīja vispirms garā ar savu Vārdu. Tikai pēc tam viss tika īstenots dvēseliskajā līmenī un tad tapa arī pati Zeme, tāda, kādu mēs redzam vēl šodien.

Daudz kas uz Zemes ir mainījies. Dievs valda pār visiem procesiem, kas noris virs Zemes. Mainās Zemes izskats, tās procesi, jo viss ir dzīvs. Arī cilvēks dzimst, aug un noveco. Arī Zeme atdod cilvēkam visu, kas nepieciešams. Bet Dievs gādā, lai cilvēkam visa pietiktu līdz pasaules pastāvēšanas pēdējai dienai. Tātad jums visa pietiks, lai izdzīvotu šo svarīgo dzīves posmu! Daudziem no jums būs iespējams sagaidīt Jēzus Kristus atnākšanas dienu. Tāpēc esiet modrīgi un neļaujieties panikai! Neļaujieties pasaulīgiem kārdinājumiem, jo tie ved uz postu!

Atcerieties, Dievs mīl katru! Mīlestība ir tā, kas cilvēkā vieš cerību, ienes mieru un gādā, lai viņā viss notiktu. Pavasara saulainais vējš atnesa skaistu pasaku. Tā jūsu sirdīs ienesīs cerību par laiku, kas tuvojas. Ļaujieties leģendas plūdumam, jo tā nākusi no debesīm!

Pasaulē bija daudzas ķēniņvalstis. Tajās dzīvoja dažādas tautas. Pār katru valsti valdīja kāds ķēniņš, kurš mēģināja izvest savu tautu uz pilnības un pārticības ceļa.

Bet pienāca diena, ar kuru pasaulē iesākās bēdas. Pēc pārpilnības gadiem sākās trūcība. Cik laukā tika iesēts, tik vien arī tika novākts. Neraža nāca pār visām valstīm. Cilvēki izmisuši raudzījās uz debesīm, jo cerība bija uz gudru Vīru, kas pasauli sen jau pazina.

Šis vecais sirmais Vīrs dzīvoja augstu, augstu kalnos, aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Neviens cilvēks pie viņa nebija bijis. Ļaudis zināja, ka patieso gudrību var smelties tikai no šā vecā gudrā Vīra un ka viņam ir zelta graudi, kas vienmēr dod ražu. Šie zelta graudi nav pakļauti neražai un iznīcībai.

Katras valsts ķēniņš nolēma sūtīt visstiprāko, visgudrāko un visizveicīgāko vīru uzkāpt augstajā kalnā pēc gudrības un zelta graudiem. Tā bija vienīgā iespēja, kā izdzīvot tautām un neaiziet bojā.

Un katras valsts ķēniņš aizsūtīja savu vislabāko pārstāvi uz augsto gaismas pilno kalnu, lai no turienes tautai atnestu cerību, gudrību un zelta graudus.

Šā augstā kalna kāpums bija loti stāvs. Kalns slējās tieši debesīs. Tad, tuvojoties kalna virsotnei, sākās mūžīgie ledāji, un visu tautu sūtņu priekšā slējās vertikāla ledus siena. Tās virsotne nebija saskatāma, jo sniedzās virs mākoņiem.

Šajā ledū ar cirtni iecirst nevarēja, arī ieurbt vai iekalt ar kaltu nevarēja, jo ledus bija ciets kā dimants.

Lai kā mēģināja dažādu tautu sūtņi šo kalnu pievarēt un tajā uzkāpt, neviens to nespēja.

Vecais, gudrais Vīrs mita otrpus kalna sienas virsotnei. Bet kalnu apiet nevarēja.

Noguruši, nespēcīgi, izsalkuši un izslāpuši sūtņi atgriezās savās zemēs, lai ziņotu valdniekiem, ka nav spējuši pievarēt kalnu un nokļūt līdz gudrajam vecajam Vīram.

Tautu posts bija dziļš. Pār cilvēkiem nāca bads, slimības, netiklība un panika. Cilvēkos valdīja nezina, kā nokļūt pie sirmā Vīra, kurš mīt tuvu Saulei un ir pilns ar gudrību un mīlestību.

Pasaulē naids bija guvis virsroku pār mīlestību, ļaunums pār labestību, netikums pār tikumu, neticība pār ticību.

Kas varētu cilvēkus pasaulē izglābt?

Kāds mīlestības pilns vīrs tautai teica: „Es kāpšu augstajā kalnā, lūgšu gudrajam Vīram zelta graudus un gudrību priekš cilvēkiem.” Valdnieks šim vīram sacīja: „Bet tu neesi tik spēcīgs kā iepriekšējie, ko mēs turp sūtījām. Labi, kāp augstajā kalnā, bet samaksu par tavu darbu es nesolu.” Tomēr vīrs cilvēkus ļoti mīlēja.

Šis vīrs glabāja kādu tikai viņam zināmu noslēpumu — kalna virsotnē dimantam līdzīgo ledu varēja izkausēt tikai un vienīgi ar cilvēku mīlestību. Viņš arī zināja — ja viņu cilvēki mīlēs, tad mīlestības spēks būs pietiekošs, lai ledus roku un kāju pieskārienu vietās sāktu kust.

Uzņēmīgais vīrs, nonācis pie ledus vertikālās sienas, novilka apavus, noņēma no pleciem ceļa somu, atstāja mugurā tikai drēbes, kas piesedza augumu.

Katrs rokas pieskāriens prasīja laiku, lai dimantam līdzīgais ledus mīlestības spēkā sāktu kust. Arī kājas pieskāriens prasīja cilvēku mīlestības spēku, lai ledus tajā vietā izkustu.

Vīra mīlestība uz cilvēkiem bija liela. Bet ledus kusa tikai no cilvēku mīlestības un cerības uz šo vienkāršo vīru. Bija nepieciešams laiks un vislielākā mīlestība uz cilvēku, kurš kāpa augstajā ledus kalnā, kur mita cilvēces vienīgā cerība — sirms, gudrs Vīrs, pie kura glabājās pasaules bagātība — zelta graudi. Graudi, kas cilvēkiem spētu dot visu, lai dzīvotu.

Uzņēmīgais vīrs kāpa kalnā ar mīlestības spēku un mīļu cilvēku gādību. Tā ritēja dienas, mēneši un pagāja krietns laiks, līdz viņš sasniedza kalna virsotni.

Aiz kalna pavērās skats uz saules pilnu ieleju ar puķēm, dārziem, kokiem un jūru. Tur vējš nepūta. Bija mājīgi un silti. Sauli tur neredzēja, jo sirmā Vīra vaigs bija gaismas avots. Visā ielejā valdīja miers un klusums. Dzīvnieki un putni rotaļājās siltumā un priecājās, jo tiem nekā netrūka.

Uzņēmīgais vīrs bija pārsteigts no skaistuma un vienkāršības, tik loti viss bija pilnīgs. Sirmā Vīra seja nebija saskatāma, jo spožā gaisma bija pārāka. Pār ieleju noskanēja balss — „Es sen tevi jau gaidīju. Ir pienācis laiks dot katram, kas pienākas. Redzi, šeit ir zelta graudi. Tos saņems tie, kas ir pelnījuši. Līdz ar graudu katrs iegūs arī gudrību, un tā būs pie viņa. Bet nesteidzies tos paņemt. Nāc, mums vēl jāaprunājas.”

Un balta gaisma apņēma abus vīrus. Neviens nezina, kas tur tika runāts. Pār ieleju valdīja klusums un miers.

Pasaulē pagāja laiks, un vēl viens laiks, līdz atgriezās uzņēmīgais vīrs. Vienā rokā viņam bija mēriņš, ar ko nomērīt, otrā rokā bija zelta diegiem šūts maiss, pilns ar zelta graudiem. Katrs grauds zaigoja varavīksnes krāsās un bija caurspīdīgs. Gudrības un mīlestības gaisma spīdēja no katra grauda. Pasaulē atgriezās cerība, ticība un mīlestība.

Uzņēmīgā vīra matos bija iekritusi balta sarma no vecā, sirmā, gudrā Vīra, kas augstajā kalnā mīt.

Tā pasaulei tika atdota cerība, ticība un mīlestība. Kas spēja to saņemt, tas to arī dabūja. Kas nebija pelnījis, tas uz visu tikai noskatījās ar žēlumu un asarām acīs. Kas bijis, ir pagājis. Kam jābūt, tas arī būs.

 

Leģendai arī ir savs zelta grauds. Kurš spēs saskatīt, tas to ieraudzīs, kurš ieraudzīs, tas to satvers, kurš satvers, tas tam ticēs, un viņā būs liels miers par visu, kam jānotiek.

Jūsu gars jau zina, kā jums vajag. Tas sauc pēc mīlestības uz Dievu un uz savu tuvāko. Gars slāpst, ja nav mīlestības. Gars mirst, ja nav ticības. Gars ir miris, ja ir zudusi cerība.

Visaugstākais bauslis ir mīlestības bauslis, kas sākas ar sava tuvākā mīlestību un par mīlestības uzvaru cilvēks saņem Dieva mīlestību. Tā staro pār mums ik mirkli kā pusdienas saule — visapkārt un mūsos.

Dzersim ūdeni, kas nāk no Jēzus Kristus sirds avota! Smelsim to ik dienu, ik mirkli, jo šodien tas vēl ir iespējams! Dzīvosim mīlestībā un dāvāsim to citiem!

Liksim cerību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.