Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

SEPTĪTAIS BAUSLIS

 

Dieva septītais bauslis —

 

Tev nebūs zagt.

 

Jēzus Kristus savā Kalna runā teica: Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met nost; jo tas tev labāk, ja zūd viens no taviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. (Mateja ev. 5:30)

Zagšana ir smags grēks. Zagt nozīmē slepeni piesavināties svešu mantu. Tātad atņemt otram to, kas tam pieder.

Ja cilvēks spēj nozagt otram cilvēka piederošu lietu, tad šā zagļa dvēsele ir ļoti smagi kritusi grēkā.

Viens no pasaules lielākajiem kārdinājumiem ir manta. Cilvēka zemes ķermenis pieder pasaulei un tam ir tieksme uz pasaulīgiem kārdinājumiem, arī uz svešu mantu.

Ja cilvēkā ir spēcīgs gars un viņš nav kritis lielā apgrēcībā, tad tāds cilvēks nezags, jo viņa gars to nepieļaus. Svešas mantas iekāre nāk no pasaulīgās miesas.

Godīgs cilvēks strādā un par nopelnīto naudu iegādājas dzīvei nepieciešamo. Visā ir vajadzīga mērenība. Cilvēkam ir jāiemācās sevi apvaldīt, kad loti daudz kā sāk gribēties. Cilvēks var kļūt mantkārīgs, un tas nozīmē būt atkarīgam no mantas.

Ja cilvēkam nav darba un loti trūkst naudas, tad ir jāiemācās iztikt ar pašu nepieciešamāko, bet nepieļaut zagšanu. Ari vienreizēja svešas mantas piesavināšanās var ievilkt cilvēku zagšanā, tāpat kā manta var ievilkt mantkārībā.

Pēc viena zādzības gadījuma cilvēka dvēsele iekrāsojas un iecietinās grēkā. Tātad pēc pirmās zagšanas reizes cilvēka dvēsele tiek apņemta ar grēka apvalku, kas pārveido viņa dvēseli.

Tad cilvēka gars top iecietināts ar dvēselē radušos grēka čaulu, un tas mazāk spēs atturēt no jauna grēka.

Pēc pirmās zādzības cilvēka kārdinājums zagt pieaug, jo uz to dzen dvēselē uzkrātais grēks. Pēc otrās un trešās zādzības cilvēka dvēsele kļūst vēl smagāka, gars vairs nespēj palīdzēt viņam atturēties no zagšanas.

Jūs tagad saprotat, kas dzen cilvēku uz jaunu grēku — viņa paša grēks, kas ir uzkrājies dvēselē. Cilvēks ar regulāru zagšanu savā dvēselē uzaudzē zaglēnu, kurš arī dzen uz jaunām zādzībām. Tautā saka, ka zagšana ir kā slimība. Tas ir ļoti slikts netikums, kuru sevī ir radījis pats cilvēks ar savu grēcīgo rīcību. Kādus grēka darbus cilvēks dara un ko visvairāk viņš pielūdz, tāda top arī viņa dvēsele.

Zagļa dvēsele ir ļoti smaga, jo zagt ir cilvēka netiklība. Zaglim ir grūti izpirkt savus grēkus. Dievs zagļus iezīmē ar īpašu Dieva dusmu zīmi. Zagļa gars ir iecietināts cilvēka dvēselē, un tas vairs nespēj cilvēkam palīdzēt.

Ja cilvēks savā dzīvē ir daudz zadzis un savu grēku nav izpircis, tad pēc šīs dzīves zagļa dvēsele nonāk otrā vai trešā dvēseļu līmeņa pasaulē, kur kopā ar citiem smagiem grēciniekiem viņam grēks jāizpērk.

Zagšana ir zemes ķermeņa netikums. Tā apgrēcina dvēseli un iecietina cilvēka garu. Tātad kopš pirmās zādzības brīža cilvēka gars top atšķirts no viņa miesas un dvēseles, lai nepazustu grēkā viņa gars.

Cilvēka miesa ir augsne un vide, kurā gars var augt. Ja šī vide ir grēcīga, tad gars neaug, tas nīkuļo un sāk zust tā dzīvības spēks. Tātad ar pirmo zādzību cilvēkā izmainās vide, un tajā gars vairs nevar augt. Grēks cilvēkā dzemdē nāvi, jo gara dzīvības lielums sāk mazināties. Tāpēc vispirms padomājiet, vai ir vērts nozagt zīmuli, lai jūsos viss strauji mainītos uz slikto pusi.

Zagt lielu mantu vai mazu — tas tik un tā nozīmē zagt. Jo lielāka zādzība, jo lielāks, protams, sods. Bet gars tiek iecietināts, un uz jums var nonākt Dieva dusmu zīme arī pēc mazas zādzības, jo tā tik un tā ir zagšana.

Cilvēks var zagt ne tikai materiālas vērtības. Cilvēks diemžēl zog arī dvēseliska līmeņa enerģijas. To sauc par vampīrismu.

Tātad, ja cilvēks ar spēku pieslēdzas pie otra cilvēka dvēseles un no tās zog enerģiju, arī tā ir zagšana. Cilvēks par vampīru nepiedzimst. Par tādu padara viņa grēks.

Ja cilvēks daudz grēko, tad Dievs šim cilvēkam nedod tik daudz enerģijas, cik vidēji tiek katram Dieva priekšā taisnam cilvēkam. Un grēciniekam ir jāmeklē ceļš, kā saņemt sev nepieciešamo enerģijas daudzumu. Pareizi būtu lūgt Dievu par grēku piedošanu, izvēloties veselīgu, bezgrēcīgu dzīvesveidu, un Dievs drīz vien atgrieztu to enerģijas daļu, ko bija cilvēkam atņēmis.

Tomēr daudzi grēkā krituši cilvēki izvēlas vienkāršāku ceļu — zagt sev nepieciešamo enerģiju no otra cilvēka. Vampīri parasti izved no līdzsvara sev tuvu stāvošu cilvēku, enerģētiski ar spēku ielaužas līdz upura dvēselei un tad sūc sev enerģiju. Vampīra upuris sajūt sevī strauju enerģijas izsīkumu, un parādās nogurums. Var iesāpēties sirds, jo cilvēka gars tādējādi brīdina par enerģijas zagšanu.

Kā izsargāties no vampīriem? Ja jūtat, ka uz jums sāk iedarboties ļauns cilvēks, piemēram, iesāpas sirds, tad trīs reizes pārkrustieties. To var izdarīt arī domās — pārkrustoties ar gara miesas roku.

Vēl smagākas darbības ar enerģijas zagšanu veic burvji, kā arī cilvēki, kuri nodarbojas ar maģiju. Lai burvis veiktu savu darbību, viņam nepieciešams daudz dvēseliska līmeņa enerģijas. Pie gara enerģijām burvji netiek. Burvji savu enerģiju uzkrāj pakāpeniski. Tie prot ar dažādām metodēm pieslēgties pie otra cilvēka dvēseles. Burvji sev visapkārt izveido enerģētisku tīklu, kas ir savienots ar daudzu cilvēku dvēselēm, no kurām regulāri tiek ņemta enerģija.

Ja jūs kaut reizi esat griezušies pie kāda burvja vai maga, tad ziniet, ka jūs varbūt vēl šodien esat enerģijas piegādātājs kādam burvim vai zīlniekam. Kad cilvēks atnāk pie burvja, tad, stāstot par sevi vai lūdzot kādu pakalpojumu, klients atveras burvja priekšā un burvis ar viņam zināmām metodēm pieslēdzas pie cilvēka dvēseles, lai saņemtu nepieciešamo informāciju un arī enerģiju. Cilvēka dvēselē mīt informācija par viņu. Dvēsele nav pakļauta tādam laika ierobežojumam kā cilvēka miesa materiālajā pasaulē. Tātad, ielūkojoties cilvēka dvēselē, burvis vai zīlnieks uzzina, kas ir bijis un kas tuvākajā laikā būs.

Ielaušanās cita dvēselē ir vardarbība, un tā ir nosodāma. Cilvēks no burvja vai zīlnieka saņem apšaubāmu informāciju, samaksā un aiziet, bet enerģiju no sava klienta burvis turpina ņemt un ņemt. Ja cilvēks garā ir stiprs un Dievam ticīgs, tad pie tāda cilvēka dvēseles burvim ir grūti piekļūt un enerģiju paņemt ir vēl grūtāk.

Dievs pasauli ir iekārtojis loti taisnīgi. Ja cilvēks dzīvo ar Dievu un pilda Dieva baušļus, tad viņu vada Dieva Svētais Gars un viņam nav nepieciešams iet pie zīlniekiem, magiem vai burvjiem. Ja cilvēks nepaļaujas uz Dievu, bet meklē apšaubāmu patiesību pie burvja, tad par sodu viņš saņem pelnītu pērienu, ko dabū no tā paša burvja, pie kura viņš ir griezies. Enerģijas zudums cilvēkā izraisa nepatīkamu sajūtu, nogurumu, ir pat iespējami dažādu slimību uzliesmojumi.

Kāpēc sev sarežģīt dzīvi? Labāk dzīvot ticībā un paļauties uz Dievu. Mēs zinām Dieva septīto bausli — tev nebūs zagt. Par katru zādzību Dievs cilvēku soda, tātad vienlaicīgi mūs arī aizsargā no zagļiem, burvjiem un magiem. Jo vairāk cilvēks zog, jo nespēcīgāks klust cilvēka gars un cilvēks pats. Dievs tādam cilvēkam atņem viņa gara spējas. Zaglis ar laiku iemācās vēl labāk zagt, bet no tā viņam klust tikai grūtāka dzīve. Mēs arī ciešam no zagļiem. Nezagt ir paša cilvēka iespēja, kura pašam jāīsteno.

Vai esat ievērojuši, kādas izjūtas pavada cilvēku, kad viņš ienāk tikko apzagtā dzīvoklī vai sēžas apzagtā mašīnā? Tā ir loti nejauka sajūta, ko grūti pat aprakstīt. Cilvēku tādās reizēs pārņem nelāga drebulis. Tas ir tāpēc, ka zagšana ir loti smags cilvēka netikums. Zagļa dvēsele smako, acis melīgi skraida, skatiens ir grēcīgs. Zagļa miesa ir smaga, viņš dzīvo bailēs.

Profesionāli zagļi darbojas, izmantojot dažādas maģiskas metodes, elementāro hipnozi, ar ko cenšas novērst sava upura uzmanību. Zagļi ir ļoti bailīgi, tie strādā kopā ar saviem bēdubrāļiem. Par zagšanu zaglis saņem smagu sodu kā uz Zemes, tā arī debesīs.

Katram cilvēkam ir jāatceras, ka par zagli neviens nepiedzimst. Par tādu cilvēks var padarīt pats sevi, ja sāk zagt. Iesākumā liekas — es tikai paņēmu vienu mantiņu, jo tā mētājās uz galda. Ja tā nav tava manta un tu to paņēmi, tātad — nozagi. Noliec to atpakaļ, atdod atpakaļ īpašniekam, tad šis grēks taps dzēsts!

Jāatceras, ka Dievs var piedot ikvienu grēku, ja tas ir saprasts un par to ir lūgts. Tāpēc paļausimies uz Dievu, negrēkosim un savaldīsim savas vēlmes. Kam kaut kas pieder, tam tas lai arī paliek.

Dievs gādā, lai ikvienam cilvēkam pietiktu visa, kas dzīvošanai nepieciešams. Kāpēc jāsniedzas pēc kaut kā sveša, ja var samierināties arto, kas ir?

Viss, kas radīts, viss pieder Dievam. Bet Debesu Tēvs mums atdevis savu daļu, kas tagad pieder katram no mums. Bagātniekam tā ir liela pils ar plašu īpašumu, nabagajam — būda ar pieticīgu iedzīvi. Dievs ļauj, lai katrs no mums strādājot un nopelnot varētu kaut ko iegādāties.

Tas ir mūsu, ko Dievs mums ir devis. Dažam bagātajam jau no dzimšanas pieder mantojums, arī tas viņam ir no Dieva dots. Un to mums nav tiesību iekārot. Mums nav Jauts zagt ne no bagātā, ne no nabagā!

 

Tev nebūs zagt.

 

Manta, bagātība ir pasaulei piederošas lietas, jo cilvēks nomirstot tās nevar paņemt sev līdzi debesīs. Bet mantai var pieķerties cilvēka dvēsele, un tad tai ir grūti uzkāpt skaistā dvēseļu pasaulē, jo smagums to neļauj.

Tāpēc nekrāsim šīs pasaules bagātības, ko rūsa un kodes ēd, bet krāsim debesu bagātības, kuras mūs skaistus dara! Nekārosim cita mantu, nezagsim to, jo zogot cilvēks vispirms apzog pats sevi!

Paļausimies uz Dievu, un Debesu Tēvs visas lietas, kuras mums ir nepieciešamas, piemetīs klāt!

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.