Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

MĪLESTĪBA

 

Lai Dievs mūsos būt dzīvs, mums ir jārada tam nepieciešamā vide.

Ja mēs uzlūdzam ciemos mīļus cilvēkus, tad tam gatavojamies – uzkopjam māju, uzklājam tīras segas un galdautus. Mēs gaidām draugus un sagaidām. Mūsu draugi jūt, ka viņi šajās mājās ir gaidīti ciemiņi. Tad visiem ir patīkami un jauki.

Tāpat arī mūsu miesai, dvēselei un garam ir jātop sakoptiem, lai mūsos varētu ienākt Dieva Svētais Gars. Cilvēks ārēji var būt ļoti tīrīgs. Viņa apģērbs var būt kārtīgs, kopts un pat dārgs. Bet kā ar pašu cilvēku? Kāds ir cilvēks savā dziļākajā būtībā? Vai viņš ir sakopts?

Dievs pasaulē ienāk ar Svēto Garu. Cilvēkam arī ir gars. Tātad cilvēkā Dievs var ienākt vispirms viņa garā. Patiesi, Dieva mājvieta cilvēkā var būt tieši viņa gars, kas pirmsākumā ir no Dieva radīts. Cilvēkā ienāk Dieva Svētais Gars. Bet kā Svētais Gars var aizkļūt līdz cilvēka dvēselei un pasaulīgajai miesai?

Tātad cilvēkā ir jābūt ticībai, Dieva noteiktajai kārtībai un harmonijai. Ir jābūt pavērtiem vārtiem no vienām gara līmeņa šūniņām uz citām rupjākām dvēseles šūniņām, tad arī – uz zemes ķermeņa šūniņām. Tātad jābūt vaļā ceļam, pa kuru Dieva Svētais Gars varētu ienākt cilvēka zemes ķermenī un tur ar Dieva spēku darboties. Ja šis ceļš, kurš savieno cilvēka debesu ķermeni ar zemes ķermeni, ir vienots, tad mūsos var darboties Dieva Svētais Gars.

Bet ir vēl kāds nosacījums. Tas ir nākamais aiz augstāk minētā. Ir jābūt gaismai, kas Dieva Svēto Garu sagaida cilvēka miesā un to pavada. Šī gaisma ir cilvēka mīlestības gaisma.

Mēs zinām augstākos Dieva baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Šeit arī izpaužas viens no lielākajiem Dieva noslēpumiem, kas cilvēkā darbojas jau kopš Ādama un Ievas laikiem, bet tikai Jēzus Kristus to atklāja pasaulei. Tas ir augstākais Dieva mīlestības bauslis, kurš cilvēkā spēj ienest Dieva Svēto Garu, kas viņā rada mūžīgas vērtības. Dieva Svētais Gars cilvēkā rada mūžīgus dzīvības augļus. Tos mēs krājam sevī ik dienu, un Svētais Gars nostiprina, lai tie būtu mūžīgi.

Tātad tikai cilvēka mīlestības gaisma spēj ienest viņā Dieva Svēto Garu. Ja jūs liekat galdā maizi, tad jums ir rokas, ar kurām jūs nesat maizi un to uzliekat galdā. Cilvēka rokas spēj daudz. Arī cilvēka mīlestība ir tā, kas spēj ienest viņā Dieva Svēto Garu. Dievs ļoti grib, lai cilvēks sagatavo ceļu Svētajam Garam un ar mīlestību uzņem to sevī. Kāpēc tieši tā?

Tāpēc, ka Dievs ir sagādājis visu, lai mēs dzīvotu, tomēr mums ir jāsagatavo un jāatver durvis, jādod Dieva un cilvēku mīlestības gaisma, lai Dievs ar Svēto Garu varētu ienākt. Ir jāatver Dievam vārti uz savu sirdi.

Ja cilvēkā mīlestība nav dzīva, tad Dieva Svētais Gars ar pilnu spēku viņā ienākt nevar. Vispirms Svētais Gars cilvēku sāk vadīt, tomēr Dievs viņā sevi izteikt nevar. Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars — tā ir viena kopēja Dieva izpausme no visaugstākā līdz viszemākajam, pasaulīgajam līmenim. Ja Dievs ar Svēto Garu vēl nedarbojas cilvēkā, tad cilvēks dzīvē staigā maldu ceļus, tos vienkāršākos un platākos.

Ja cilvēkā ir dzimusi mīlestība, tad viņā Dievs spēj skaidri izteikt sevi un palīdzēt tam iet pa vienīgo pareizo ceļu — pa Dieva un sevis iepazīšanas ceļu, jo tas ir mūsu dzīves uzdevums. Ja cilvēks ir sācis iet pa šo ceļu, Dievs kā algu viņam dod bagātīgus un mūžīgus debesu augļus. Tādi augli vairo cilvēkā gara spēku un lielumu. Un cilvēkā atdzimst Dievam līdzīgas īpašības, kas veido viņu skaistu un pilnīgu.

Tātad mīlestība dara cilvēku dzīvu. Mīlestība — tā nav iemīlēšanās un sekss. Tās nav draudzīgas attiecības. Tā nav sevis apmierināšana vai sevis mānīšana. Mīlēt var arī tikai miesu, bet tā nav patiesa mīlestība.

Vārds „mīlestība” ietver sevī daudz dziļāku būtību. Dievs ir mīlestība. Mūsos ir dzīvības avots, kas ir no Dieva. Tātad arī mūsos pašos ir mīlestība. Ja cilvēkā ir dzīvība, tad viņā ir daļiņa no mūžīgā Dieva, kas ir mīlestības pirmavots. Cilvēkā ir mīlestības avots, bet kāpēc vairākumam tas nav pieejams? Daudziem tas vienkārši nav aizsniedzams.

Vainīgs ir pats cilvēks. Viņam tīk būt sevī lielam un nepildīt Dieva baušļus. Aiz katra Dieva baušļa pārkāpuma seko grēks, kas cilvēka dvēselē materializējas, pārveidojot to par garam necaurejamu sienu. Cilvēks ar grēku aizver vārtus uz sevi. Cilvēks ar grēku saslēdz grēka spīlēs visu savu ķermeni.

Tātad cilvēkam jāmācās atbrīvoties no sava grēka, ejot pa Jēzus Kristus norādīto ceļu. Lūdziet, un jums taps piedots, un piedodiet arī jūs saviem tuvākajiem!

Ne tikai grēks iecietina cilvēka mīlestības augli. Daudzi smagi miesas darbi iecietina cilvēka garu.

Padomājiet par savas miesas darbiem! Kā ūdens spēj nodzēst uguni, tā arī cilvēka miesas darbi spēj nodzēst cilvēka mīlestību. Daudzi esat iemīlējušies un mīlējuši, bet pienāk laiks, un divu cilvēku mīlestība sāk zust, līdz pienāk brīdis, kad tās vairs nav. Kāpēc zuda šī mīlestība? Kas vainojams pie tā?

Pie mīlestības izzušanas ir vainojami cilvēka miesas darbi. Cilvēka gars ļoti vēlas, lai cilvēkā mīlestība dzīvotu, jo tā ir gara vērtība un arī cilvēka gara izpausme. Miesa ir kā pretpols garam — ar savām iegribām un saviem darbiem. Tikko cilvēku pārstāj vadīt viņa gars, tā virsroku gūst viņa miesa. Un tā dara tādus grēcīgus darbus kā laulības pārkāpšana, netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpība elkiem, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudība, slepkavība, plītēšana, dzīrošana. Ir vēl daudzi citi miesas darbi, kuri rada cilvēkā grēku.

Ja ļaujat savai miesai pildīt kaut vai vienu no šiem darbiem, tad jūsos mīlestība sāk zust, jo aizveras ceļš, kurš savieno miesu un garu, aizveras vienīgais ceļš, kurš savieno cilvēka zemes ķermeni ar cilvēka mīlestības avotu, kas ir gara sirdī.

Tātad tikai un vienīgi bauslības pildīšana var pavērt ceļu, kurš savieno cilvēka zemes un debesu ķermeni. Tikai Dieva atzīšana dod iespēju cilvēkā radīt apstākļus, lai viņš atzītu Jēzu Kristu, caur kuru pasaulē ir sākusies mīlestība un pastāv arī grēku piedošana. Vienīgi pareizais ceļš ir Vecās un Jaunās Dieva Derības pildīšana. Mīlestība cilvēkā var būt dzīva, ja cilvēks sevī saglabā harmoniju, pildot Dieva baušļus un likumus. Tad cilvēka gara sirdī esošais mīlestības avots ir aizsniedzams un cilvēks no tā var dzert ik mirkli.

Visaugstākais bauslis — mīlestības bauslis — spēj radīt apstākļus, lai mēs uzplauktu kā skaists zieds un mūsos ienāktu Dieva Svētais Gars.

Kā cilvēkā var ienākt mīlestības gaisma? Sirds mīlestību pavada gaisma. Mīlestības gaisma ir izteikti spoža un starojoša. Tā spēj nest cilvēka visdziļāko būtību un ar vienu staru aptvert uzreiz cilvēka gara miesas izpausmi. Viens sirds mīlestības stars spēj vienā mirklī pateikt otra mīlošai sirdij ļoti daudz. Šis stars aptver cilvēku sirdis un viņu gara miesu.

Tomēr ir kāds „bet”. Ja viens cilvēks spēj ļoti mīlēt otru cilvēku, tad no viņa uz otru spīd mīlestības gaismas stars. Bet kā ir ar otru cilvēku, uz kuru spīd mīlošā stars?

Katrs cilvēks spēj uztvert otra mīlestību tik, cik viņa paša sirds spēj mīlēt. Ja cilvēks grēkojis un viņa sirds ir iecietināta ar grēku, tad šis cilvēks tikai ar dalu savas sirds mīlestības arī spēs mīlēt. Ja cilvēkam ir daudz grēku, tad viņā mīlestība nevar uzplaukt. Un cilvēkā var rasties tikai vājas mīlestības jūtas, kas skars viņa miesu vai dvēseli. Tāda mīlestība ir patiesās mīlestības atblāzma. Tā cilvēkā gan spēj ienest prieku, bet nespēj uzplaukt pilnīgi.

Lūk, tādi mēs esam pasaulē — loti dažādi. Jūs zināt daudzus patiesus mīlestības stāstus, un tautā tie dzīvo kā skaistas mīlas leģendas. Ikviens cilvēks grib mīlēt un grib but mīlēts, bet ne katrs to spēj. Tāpēc cienīsim tos, kuri, nepārkāpjot bauslību, patiesi viens otru mīl.

Atcerieties — tā mīlestība, kas nāk caur bauslības pārkāpumu, tā ir grēcīga mīlestība! Patiesa mīlestība nāk no cilvēka sirds dziļumiem, viņam dzīvojot Dieva bauslībā.

Kā var atšķirt patiesu mīlestību no grēcīgas?

Ļoti vienkārši. Ja jūs izpildāt visus desmit Dieva baušļus un spējat mīlēt cilvēkus un Dievu, tad jūsu mīlestība ir jūsu gara patiesā mīlestība.

Ja jūs neizpildāt kaut vai vienu no Dieva baušļiem, tad pār jums stāv jūsu grēks un jūsu mīlestības gaisma ir ar jūsu grēka nokrāsu. Tā nevar būt balta gaisma, jo jūsu grēks, kas uzkrājies dvēselē, ir par traucēkli.

Ja istabas logs ir tīrs, tad arī saules stars iespīd istabā zeltaini gaišs. Ja logs ir netīrs, klāts ar putekļiem, tad gaisma, kas iespīd istabā, ir tumšāka. Saules zeltainais skaistums ir zudis. Kurtas ir palicis? Loga otrā pusē, pie Saules.

Tāpat ir ar mīlestības gaismu. Tā spīd un iespīd cilvēkā, ja viņa dvēsele ir tīra no grēka. Tātad — ja gribat, lai jūsos uzlec mīlestības saule, negrēkojiet!

Mīlestības saule spēj ienākt cilvēkā tikai tad, kad cilvēks pats ir gādājis, lai vārti, kuri ved no gara caur dvēseli uz miesu, būtu atvērti. Cilvēkam jādomā, kā to panākt. Ir jādomā, ar ko sākt. Bet jāsāk ir nekavējoties, jo šie vārti ved arī uz cilvēka dzīvību. Tie ir vārti, kas savieno cilvēka dzīvību ar viņu pašu. Dievs mūs radīja, lai mēs dzīvotu, nevis mirtu. Dievs iesēja daļu no savas dzīvības, lai tā katrā augtu un vairotos. Bet ko mēs darām — spriediet paši! Novērtējiet sevi un tikai pēc tam — savu tuvāko!

Jūsu mīlestības auglis nav kādā citā cilvēkā, bet gan jūsos. Tātad jāgādā, lai pašā cilvēkā arī būtu viss kārtībā. Skats vispirms jāvērš uz mums pašiem. Ja mēs būsim skaisti, tad arī apkārtējiem būs prieks par mums. Apkārtējie centīsies līdzināties mums. Ir tik jauki dzīvot, lai dzīvotu un dzīvotu mūžīgi!

Patiesā gara sirds mīlestība ienāk pa cilvēkam atvērto harmonijas pilno ceļu, kas savieno līmeni ar līmeni, sākot no cilvēka gara sirds līdz gara miesas līmeņiem, no šūniņas uz šūniņu. Tālāk šis ceļš ved cauri cilvēka dvēselei.

Cilvēka gara mīlestība vispirms izgaismo visas debesu ķermeņa šūniņas — citu pēc citas un visas kopumā. Mīlestības gaisma pārvērš cilvēka gara miesu spožā spīdeklī.

Tātad ziniet: sirds mīlestības apgarotu cilvēku aptver baltā mīlestības gaisma — viss viņa ķermenis spīd ar patiesu gaišumu. Tāda cilvēka gara miesu var redzēt iztālēm, jo tā mirdz. Mīlestības gaismu izstaro viss debesu ķermenis.

Tālāk šī gaisma nonāk dvēseles līmeņa šūniņās, citā pēc citas, un tā visos līmeņos. Jo vairāk vārtu šajās šūniņās ir atvērti, jo vairāk mīlestības gaismas arī ienāk. Un tā pakāpeniski apspīd visu cilvēka dvēseli. Ja dvēsele ir tīra un dzidra, tad mīlestības gaisma brīvi spīd cauri dvēselei, līdz sāk izgaismot cilvēka zemes ķermeni.

Cilvēka zemes ķermenim ir septiņdesmit cits par citu smalkāki līmeņi, kuri, raugoties no cilvēka iekšienes, aptver līmenis līmeni — no smalkākās uz rupjāko šūniņu struktūru.

Saules gaismas stars, kas spīd cauri meža biezoknim, tikai daļēji nokļūst līdz zemei un izgaismo tur kādu ziediņu vai augu. Jo spilgtāks ir saules stars, jo vairāk gaismas nonāk līdz šim augam.

Tāpat ir ar sirds mīlestības gaismu. Cilvēka miesā tā iespīd lēnām, pakāpeniski, līdz izgaismo visu miesu. Ir jābūt tīrai un patiesai mīlestībai, lai spētu izgaismot ar mīlestības gaismu visas miesas šūniņas. Tāda mīlestība cilvēkā ir kā spoža gaisma. Tā ir bez prasībām attiecībā uz otru cilvēku. Tā gluži vienkārši pastāv kā Saule debesīs. Tāda mīlestība aptver otru ar sirds mīlestību, un cilvēkā tad ir tikai viena vēlme — dot otram visu, kas viņam nepieciešams, neprasot pretī neko.

Mīlestība otrā cilvēkā rada apstākļus, lai viņš spētu sniegt pretī mīlestības augļus. Mīlestība otrā cilvēkā rada sapratni par visu, kas nepieciešams, jo viņa gars tad ir stiprināts ar mīlošā cilvēka sirds mīlestību. Mīlestība mīt garā, un tā ir gara auglis. Ja cilvēks dāvā otram savu mīlestību, tad šo mīlestību pirmām kārtām saņem otra cilvēka gars. No tādas mīlestības gars kļūst bagātāks un stiprāks. Gars, saņemot mīlestības dāvātos augļus, kļūst lielāks, stiprāks.

Otrā cilvēkā dzimst atbildes mīlestība. Arī viņā notiek iepriekš aprakstītais process. Šajā cilvēkā dzimusī mīlestība sāk atbildēt ar sirds mīlestību. Tad mīlestība kļūst abpusēja. Tikai patiesa un pilnīga mīlestība spēj aptvert cilvēka garu, dvēseli un miesu.

Abpusēja mīlestība rada cilvēkā paliekošus gara augļus. Ja viens cilvēks patiesi, no sirds mīl otru, bet otrs nespēj grēka dēļ atbildēt ar gara mīlestību, tad šī mīlestība grēciniekā nerada gara augļus. Tādu mīlestību pavada ciešanas.

Šajā procesā ir labi tas, ka cilvēks mācās mīlēt otru cilvēku. Dieva augstākais bauslis ir mīlēt Dievu un savu tuvāko. Mums ir jāmācās mīlēt savu tuvāko, pat ja mēs nesaņemam atbildes mīlestību.

Sākums mīlestības mācībai ir rodams jau mūsu bērnībā, kad mēs mācāmies mīlēt savus vecākus un kā bērni cits citu. Vēlāk pusaudža gados iemīlamies, un tas ir jauki. Dievs mums dod iespēju iepazīt mīlestību, uzzināt, kas tā tāda ir. Un tad seko brieduma gadi, kad Dieva prasības pret mums ir maksimālas un arī mūsu atbildība par padarītajiem darbiem ir pilnīga. Tieši pēc 18—20 gadu vecuma mēs varam sākt novērtēt, vai protam mīlēt. Un vai mūs mīl citi cilvēki?

Pirmais ceļa posms uz Dieva mīlestību sākas tieši ar cilvēku mīlestību. Ja kāds domā, ka var mīlēt Dievu, esot naidā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, tad viņš ļoti maldās. Dieva mīlestība ir cilvēku mīlestības turpinājums.

Dieva mīlestība ir vēl pilnīgāka par cilvēka sirds mīlestību. Tā ir ar izteikti spožāku gaismu. Dieva un cilvēka mīlestībai piemīt izcilas spējas, kuras saista Dievu ar cilvēku, un saikni starp cilvēkiem tad veido Dieva Svētais Gars.

Tātad, lai mēs varētu teikt, ka mīlam Dievu, mums jāprot mīlēt savu tuvāko.

Mīlestība uz tuvāko, tas ir mūsu pirmais lielās mīlestības turpinājums. Ar pirmo patiesi lielo un skaidro mīlestību mūsos paveras visu līmeņu šūnas, kurās ienāk gara sirds mīlestības gaisma, kas pakāpeniski aptver visu cilvēka miesu.

Ja cilvēks ļoti mīl otru cilvēku, bet uz daudziem citiem tur naidu, tad viņš vēl nespēj patiesi mīlēt Dievu. Ienaids ir par šķērsli lielajai Dieva mīlestībai, kurai ir augstas prasības. Jo mēs cenšamies iemīlēt nevis Jāni vai Ievu, bet patiesi visa Radītāju — Dievu.

Dieva mīlestība ir visaugstākā mīlestība cilvēkā. Tā ir gara sirds mīlestība ar visspožāko gaismu, ar vislielāko gara spēku un vēlmi mīlēt Dievu.

Lai atvieglotu šo Dieva mīlestības iepazīšanas ceļu, Debesu Tēvs pasaulē sūtīja Jēzu Kristu.

Tik loti Dievs mīlēja cilvēkus, ka sūtīja pasaulē savu vien-piedzimušo Dēlu, lai cilvēki tiktu glābti un viņos atdzimtu Dieva mīlestība.

Ar Jēzu Kristu pasaulē cilvēkos ienāca Dieva lielā mīlestība. Tieši caur Jēzu Kristu mūsos spēja atdzimt Dieva mīlestība. Jēzus Kristus Gars ir kā milzīga, balta saule, pilna ar Dieva mīlestību. Tā apstaro mūs, un, ja mēs spējam to satvert, ja mēs esam gatavi satvert Jēzus Kristus mīlestību, tad tā var ienākt mūsos.

Kas spēj ienest cilvēkā mūžīgās dzīvības augļus?

Tā ir Jēzus Kristus mīlestība uz mums. Ja tā mūsos ir ienākusi, tad mēs varēsim mīlēt Dievu un savu tuvāko. Ja cilvēkā Kristus mīlestība nav ienākusi, tad viņš vēl nav spējīgs mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta. Tā ir patiesība, kura pasaulē darbojas kā likums. Ja cilvēks Jēzu Kristu ir atzinis, tad viņā var sākt darboties Dieva Svētais Gars, kas sagatavo cilvēku uz Dieva mīlestības satveršanu.

Dieva mīlestība cilvēkā ienes dzīvību. Tieši Dieva mīlestības spēkā cilvēkā var rasties mūžīgās dzīvības augļi, kuri nāk no Jēzus Kristus. Tātad mīlestība cilvēkā ienes mūžīgās dzīvības augļus. Dieva mīlestība dzēš cilvēka grēku un dara viņa miesu par Dieva Svētā Gara patiesu mājvietu.

Tad cilvēkā var ienākt Jēzus Kristus Gars, kuram ir no Debesu Tēva dots augšāmcelšanās spēks.

Jēzus Kristus stāv pār Zemi visā savā spēkā un aptver cilvēkus ar mīlestības gaismu. Ja Jēzus Kristus gaisma pār cilvēkiem nespīdētu, tad Dieva mīlestība viņos nevarētu atdzimt.

Kad Jēzus Kristus kopā ar apustuļiem bija uz Zemes, tad Dieva Dēls savu mīlestības gaismu iesēja tajos cilvēkos, kuri ticēja Viņa vārdam. Tajā laikā uz Zemes dzīvojošie cilvēki miesā ir miruši, bet viņu dvēseles un gari dzīvo debesīs. Gadsimtu pēc gadsimta uz Zemes dzima jauni cilvēki, un tos arī vajadzēja stiprināt ar Jēzus Kristus mīlestību. Dieva Dēls solīja būt ar mums līdz pasaules galam. Un tā tas arī notiek. Pār Zemi ir Jēzus Kristus gars, kas gādā, lai mēs nepazustu.

Arī mums pašiem ir jārūpējas, lai mēs nepazustu. Lai mūsos spētu ienākt Jēzus Kristus Gars un mūs darītu dzīvus. Mums pašiem jāgādā, lai mūsos ienāk dzīvā Dieva Gars. Ik dienu ar tēvreizi mums jāpiesauc Dievs un, ticot uz Jēzu Kristu, jāļauj, lai Dievs mūs darītu dzīvus.

Debesu Tēvs vēlas redzēt dzīvus visus savus bērnus. Mums jāattaisno Dieva cerība. Kas gan cits mūsu vietā to darīs? Dieva noteiktā bauslība attiecas pirmām kārtām tieši uz mums. Mums pašiem ir jārūpējas par savu dzīvību.

Daži varbūt nemaz nevēlas dzīvot pēc šīs dzīves. Tā ir cilvēka miesa, kas negrib dzīvot pēc šīs dzīves, jo miesa tiešām vairs nedzīvos pēc nāves. Un tad nu cilvēki pakļaujas savām iegribām. Bet miesa kādreiz mirst un līdz ar miesu mirst visas zemes ķermeņa iegribas. Tātad pakļauties tā gribai, kam īss mūžs un kā drīz vairs nebūs, ir absurdi.

Bet cilvēkā ir gars, kurš pazīst dzīvi debesīs. Debesu ķermenis skaidri zina, ko grib — grib dzīvot arī pēc šīs dzīves. Tas pats „es”, kas ir katrā, kas ir katra debesu ķermenis, zina, ka var dzīvot debesīs pēc šīs zemes dzīves, un tas tiecas uz dzīvību. Atcerieties — miesas darbi ved uz nāvi, gara darbi — uz dzīvību! Nepaļauj ieties uz mirstīgo miesu, bet gan uz dzīvo garu, kas ir jūsos! Tieši gars spēj darīt jūs dzīvus arī pēc šīs zemes dzīves.

Tikai jāatceras viens! Cilvēkā gars var būt stiprāks par miesu, ja cilvēks atzīst Dievu, piepilda Dieva Derību un iemācās mīlēt Dievu un savu tuvāko. Dieva mīlestības ceļš ved tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu.

Ja kāds domā, ka pēc cilvēku gribas radītie svēto tēli spēj viņā raisīt Dieva mīlestības jūtas, tad viņš maldās. Nevienam citam nav dotas mīlestības un dzīvības atslēgas kā vien Dieva Dēlam Jēzum Kristum.

Cilvēks var pielūgt daudzus svētos un tiem veltīt garas lūgšanas. Bet viņi visi uz Zemes miesā ir miruši un dzīvo debesīs. Nekāda saikne starp svētajiem debesīs un cilvēkiem uz Zemes nepastāv. Ir viens Debesu Tēvs, ir viens Dieva Dēls un viens Dieva Svētais Gars. Šī Svētā Trīsvienība valda pār visu dzīvo, spriež par visu, mīlestībā vada cilvēkus un eņģeļus. Ar vārdu sakot, Dievs ir vienīgais pār visu un arī pār cilvēka dzīvību. Dievs ir pilnīgs valdītājs pār visu, kas pastāv.

Uz Zemes ir dzīvojuši daudzi taisni cilvēki, kuri visa mūža garumā ir klausījuši Dievu. Baznīca tādus cilvēkus ir atzinusi par svētiem. Šie svētie ar savu gara lielumu un taisnu dzīvi pasaulē ir ienesuši Dieva gribu un Dieva patiesību. Paldies viņiem!

Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, tikai garā lieli. Dievs visus cilvēkus sākumā garā radīja vienāda lieluma. Tad katrs no tiem izvēlējās Dieva paklausības ceļu vai arī nepaklausības ceļu. Paklausīgie garā auga un kļuva par uzticamiem Dieva kalpiem. Tādiem tad Dievs arī uzticēja savus darbus. Arī divpadsmit apustuļus Dievs izvēlējās no cilvēku vidus, jo viņi garā bija vislielākie. Pateicoties Jēzus Kristus apustuļu darbiem, mēs lasām Jauno Derību un uzzinām, kā Dievs caur viņiem pasaulē vairoja ticību Dievam.

Apustuļi tagad mīt debesīs, un mēs viņus redzēsim taisnajā tiesā, kur viņi sēdēs pie Jēzus Kristus troņa un spriedīs tiesu pār tautām. Apustuļi mīt debesīs un dara Dieva darbus.

Uz Zemes darbojas tikai un vienīgi Dieva Svētais Gars, kas Debesu Tēva un Jēzus Kristus spēkā piepilda Dieva nodomu uz Zemes un cilvēkos. Nav cita ceļa pie Tēva kā vien caur Dēlu. Vienīgā patiesā saikne ar Dievu ir caur Jēzu Kristu.

Kā Dievs vairo mīlestību cilvēkos?

Jēzus Kristus gara spēks aptver visu Zemi un cilvēkus. Arī Dieva mīlestības spēks aptver Zemi un cilvēkus. Pār mums spīd Dieva mīlestības saule, un tajā mēs dzīvojam. To var satvert tikai Dievu un cilvēkus patiesi mīloši cilvēki. Ja cilvēka gara sirdi ir iecietinājis viņa grēks, tad cilvēks nevar satvert Dieva mīlestību. Tādi cilvēki vispirms mīlestību saņem no saviem tuvākajiem.

Dažādās valstīs cilvēku vidū mīt Dievu mīloši cilvēki, kuri Dieva mīlestības gaismu nodod tālāk — no gara sirds uz citu cilvēku gara sirdīm. Dieva bērni mīl savu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Dieva bērni spēj satvert Dieva Svētā Gara mīlestības gaismu. Dieva bērni ir kā Dieva mīlestības gaismas avoti uz Zemes. Mēs pazīstam tādus sev tuvus cilvēkus, kuri nežēlo dot citiem savu patieso mīlestību.

Ne uzreiz cilvēks ir gatavs satvert Dieva Svēto Garu. Tāpat cilvēks ne uzreiz ir gatavs otram dot. Ja cilvēkā ir liels gara spēks, kuru viņš ir sakrājis daudzu tūkstošu gadu garumā, dzīvojot dažādās pasaulēs, tad viņš, Dieva vadīts, noteikti pamodīsies garā šeit, mītot zemes ķermenī. Patiesam Dieva bērnam tas nav viegls ceļš. Tas noteikti ir grūtāks nekā citiem, garā mazākiem cilvēkiem.

Ikkatru garā lielu cilvēku Dievs ar saviem eņģeļiem vada pa dzīves ceļiem, lai noteiktā laikā viņā pamostos gars un aptvertu visu zemes ķermeni. Tāds cilvēks jau no pašas bērnības atrodas tādos apstākļos, kuriem cauri izejot būtu iespējama Dieva Svētā Gara atklāsme viņā.

Tieši visgrūtākie apstākļi jau no pašas bērnības norūda cilvēku. Un cilvēkā pamostas liels izdzīvošanas spēks, kas mērķtiecīgi vada viņu pa dzīves ceļiem. Tieši gars ir lielais cilvēka draugs, kas dod viņam spēku būt stipram. Iekšējais cilvēka gara spēks ir arī viņa gribasspēks — tas neļauj viņam slinkot un liek būt darbīgam. Mums jāpaļaujas uz Dievu un uz savu draugu — savu garu, kas esam mēs paši!

Tātad Dieva mīlestība cilvēkā ienāk ne tikai ar Dieva Svēto Garu, bet arī no mums tuviem cilvēkiem, kuri patiesi mūs mīl. Dažreiz varam arī nezināt, ka mūs mīl kāds tuvs cilvēks un ka viņš daudz mums dod, lai mēs spētu būt stiprāki un laimīgāki. Paldies tādiem cilvēkiem, kuri gadsimtiem ilgi ar savu mīlestību ir gādājuši, lai cilvēce izdzīvotu! Lai mēs cienīgi varētu sagaidīt mūsu Pestītāju Jēzu Kristu!

Pavasarī sniegs nokūst ātri un aizskrien palu ūdeņi. Zemi klāj balts sniegs, bet tad dažās dienās tā vairs nav. Pēc laika kļūst vēl siltāks, atlido gājputni un vij kokos savas ligzdas. Sāk zaļot zāle, un kokiem raisās pumpuri. Zied pirmās pavasara puķes un sirdī mums ienes kaut ko skaistu, pēc kā tā ilgojas, — kaut ko jaunu un svaigu. Tāds, lūk, ir pavasaris, kad mēs priecājamies par silto sauli. Pēc ziemas sala tā liekas tik mīla un jauka, kā gribētos, lai tā spīdētu vienmēr! Lai mūsos būtu siltums, kas nāk no Dieva radītās Saules!

Dievs radīja Sauli un Mēnesi, lai tie būtu dienu un nakti. Dievs radīja spīdekļus, lai tie būtu kā zīmes debesīs. No Saules var saņemt Dieva dāvāto siltumu cilvēki un viss, kas uz Zemes ir dzīvs. Saule mūs var piepildīt ar prieku un mājīgu gaismu, tā spēj izmainīt mūsu ādas pigmentu, kas dara mūs skaistākus. Un ar saules stariem Dievs dod cilvēkiem Svēto Garu.

Lūk, cik daudz ko Dievs dāvā mums pavasarī, tāpat arī vasarā! Arī rudenim un ziemai ir savs skaistums, un tas viss mums ir Dieva dots, lai mēs paši ik dienu kļūtu skaistāki un pilnīgāki. Lai augtu mūsu gars, lai mēs vairotu debesu augļus, lai mācītos mīlēt Dievu un savus tuvākos.

Mēs varam ieskatīties dabā un arī mācīties no tās. Varam vērot, kā īsā laikā dabā viss var izmainīties. Dažās dienās ziemu var nomainīt pavasaris.

Arī cilvēkā dažās dienās var sākties pavasaris, jo katra cilvēka dzīvē ir nozīmīgs laiks, kad strauji var izmainīties viņa liktenis. Piemēram, viņš var sastapt kādu cilvēku, kurš ienes viņa liktenī nozīmīgas pārmaiņas. Viņam ir dota iespēja atklāt sirdi īstajam cilvēkam, kas var būt sākums pavērsienam viņa dzīvē. Tikai viena tikšanās ar īsto cilvēku, un tā var kļūt liktenīga. Tādas tikšanās jāprot novērtēt.

Ir brīži, kad cilvēkam jābūt vaļsirdīgam pret otru cilvēku — jābūt patiesam un jāspēj uzticēties.

Dievs un viņa eņģeli mūs redz ik mirkli. Tātad Dievam ir zināma mūsu un otra cilvēka vēlmes. Ik mirkli mēs varam paļauties uz Dievu. Mums jāmācās paļauties arī uz savu tuvāko. Cilvēkam ir nepieciešama tā īstā un vaļsirdīgā saruna. Ja cilvēks nav iemācījies būt atklāts attieksmē ar otru cilvēku, tad viņš vēl nespēj būt atklāts arī ar Dievu. Dievs gaida, kad cilvēks būs atklāts sarunā ar Viņu. Dievs visu zina un visu redz, jo tā Viņš visu ir radījis.

Jā, Dievs gaida no cilvēka atklātu sarunu. Kā tēvs no bērna. Vai mēs esam pilnīgi atklāti sarunās ar saviem vecākiem? Daudzi laikam tomēr ne. Bet kam tad mēs pilnīgi uzticamies? Ir labi, ja cilvēkam ir kāds tuvs draugs. Bet, ja tāda uzticama drauga nav, ko tad? Dievs katram atrod tādu cilvēku, kuram var uzticēties. Un Dievs ļoti grib, lai cilvēks iemācītos būt atklāts pret Viņu. Tas nav viegls ceļš — iemācīties pilnīgi uzticēties Dievam. Ne uzreiz cilvēkam izdodas uzsākt atklātu sarunu ar Dievu, pat ne pēc tēvreizes. Šīs sarunas cilvēkam ir jāmācās veidot. Var sākt ar pašu vienkāršāko — stāstīt par aizvadīto dienu, par tajā padarītajiem darbiem un tamlīdzīgi.

Nekad nevajag uzsākt sarunu ar kāda lūguma izteikšanu! Dievs tik un tā zina, ko jums vajag.

Dieva un cilvēka attiecības ir vissvarīgākās, jo no tām ir atkarīga viņa dzīvība. Šīs attiecības veidojas pamazām visa cilvēka mūža garumā. Tikai ar laiku var rasties patiesās cilvēka un Dieva attiecības.

Grēks ir galvenais kavēklis cilvēkam, lai izveidotu šīs attiecības. Grēks aizver durvis, kas savieno cilvēka zemes un debesu ķermeni. Ja šis durvis ir ciet, nevar raisīties patiesas un atklātas sarunas starp cilvēku un Dievu. Dievs runā uz cilvēku garā, un teikto uztver tieši cilvēka gars. Tad cilvēka debesu ķermenis nodod vēsti tālāk zemes ķermenim, un cilvēks izjūt, ka ir izveidojusies dzīvā saikne ar Dievu. Ja cilvēks kādā brīdī apgrēkojas, tad šī saikne zūd, jo grēks tai ir par šķērsli.

Cilvēks Dievam var pateikt tikai garā. Cilvēks domās vai vārdos izteikto vēlmi Dievam nodod ar savu debesu ķermeni. Ja saikne starp zemes un debesu ķermeni zudusi, tad cilvēks savu vēlmi, kura radusies viņa zemes ķermenī, Dievam nodot nevar.

Viens grēks — un cilvēks jau radušos saikni ar Dievu var zaudēt. Mazi grēciņi ir vāji traucēkļi šai saiknei. Bet, ja sakrājas daudz tādu mazu grēciņu, tas, protams, ļoti traucē rasties skaistai saiknei starp Dievu un cilvēku.

Pildīsim Dieva baušļus un mācīsimies mīlēt savus tuvākos!

Mīlēsim Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.