Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

CILVĒKA IESPĒJAS

 

Dievs ir devis cilvēkam loti daudz iespēju, kā sevi izpaust. Pirmās lielākās spējas ir iemācīties runāt un izteikt savu gribu un domas ar vārdiem. Varbūt dažam tas šai dzīvē ir liegts, bet cilvēks tik un tā var iemācīties izpaust otram savu vēlmi. Ja cilvēkam pietrūktu šo spēju, tad viņš nevarētu sazināties ar citiem. Vai mēs novērtējam un pilnīgi izmantojam Dieva dāvāto iespēju sevi izteikt ar vārdiem?

Tukša tērgāšana jau neko nedod, jo nerada otrā cilvēkā nekādas emocijas. Ja sakām kaut ko būtisku, tad redzam, kā mūsu vārds darbojas. Vārdam ir liels spēks, ja tas nāk no cilvēka sirds dzijumiem.

Ja mums ir dotas runas spējas, tad tās ir jāizmanto lietderīgi. Tas nozīmē, ka mēs varbūt ar labu vārdu varam veikt daudz vairāk, nekā visu dienu strādājot un akurāti paveicot tiešo darbu.

Mēs dzīvojam citu vidū. Neviens cilvēks, dzīvojot nošķirti, askētiski, nevar tik pilnīgi izteikt sevi, augt garā kā tas, kurš dzīvo saskarsmē ar daudziem tuviem un ne tik tuviem cilvēkiem. Uzturoties cilvēku vidū darbā, mājās, atpūtā, katram ir iespēja teikt saviem tuvākajiem labus un mīļus vārdus. Varbūt īstais un mīļais vārds atsver visu kopā pavadīto dienu, ja ar šo vārdu cilvēks devis otram daudz savas mīlestības. Vārdi spēj ne tikai informēt. Vārdi spēj ietvert visu izteiktā būtību. Vislielākais spēks ir vārdiem, ja tie reizē skar cilvēka miesu, dvēseli un garu. Ja cilvēks dara lielu darbu cita labā, tas ir skaisti, bet tas prasa daudz laika. Ar vārdiem vienā mirklī var izteikt daudz vairāk un pašu būtiskāko.

Tieši cilvēku attiecības pasaulē ir loti nozīmīgas. No mūsu attieksmes pret tuvāko var veidoties arī mūsu attiecības ar Dievu. Ja mēs cienām savu tuvāko, tad mūsos veidojas īpašība, kura pāraugs spējā cienīt un godāt Dievu.

Ja mēs darām labu savam tuvākajam, tad darām labu Dievam. Ja mūsos nav naida, ja dzīvojam mīlestībā uz tuvāko, tad šī mīlestība pāraugs mīlestībā uz Dievu. Mūsu vārds palīdz veidot attiecības starp cilvēkiem un Dievu.

Aiz vārdiem ir jābūt piepildījumam. Mēs atbildam par katru savu vārdu. Mūsu pirmā atbildība ir tieši par sevis teikto. Ja solām, tad solījums jātur. Ja nosakām darbības laiku, tad tas jāievēro. Cilvēkam jāiemācās atbildēt par katru vārdu un visi solījumi jāpilda.

Dievs ir aizliedzis zvērēt pie debesīm, jo tas ir Dieva godības tronis. Ja cilvēks neizpilda savu zvērestu, tad viņš var daudz zaudēt. Atbildība par saviem vārdiem gulstas uz mums pašiem.

Pirmais, ko atzīmē mums blakām esošais eņģelis, kurš raksta par mūsu dzīvi, tas ir mūsu teiktais vārds un tikai tad — rīcība. Katram vārdam ir spēks, un vārda spēks pasaulē darbojas visur. Ja cilvēks ir pateicis kaut ko nepatiesi pat kādam nepazīstamam cilvēkam, tik un tā seko atbildība par sacīto.

Cilvēka izteiktais vārds darbojas visas mūsu planētas ietvaros, arī otrpus zemeslodei. Tā Dievs šo pasauli ir iekārtojis, ka cilvēka darbības spēks aptver visu zemeslodi. Ja kāds varasvīrs netaisni pārmet par citas, tālas valsts cilvēka rīcību, ja viņš arto grēko, tad arī atbild par savu grēku pilnā mērā. Cilvēka grēka darbi neierobežojas ar kaut kādu noteiktu teritoriju. Viņš ir atbildīgs par savu grēku, par savu nepatiesi izteikto vārdu visas zemeslodes apjomā, arī lidojot ar lidmašīnu debesīs.

Cilvēka iespēja izpaust savu domu ar vārdu pakāpeniski dzīves laikā pilnveidojas. Bērns vēl neatbild par izrunāto vārdu tik lielā mērā kā pieaugušais, jo viņš vēl nesaprot visu vārdu jēgu.

Cilvēkam ar vārdu palīdzību ir iespēja iepazīt pasauli. Dzirdot vecāku, skolotāju, pasniedzēju un daudzu cilvēku sacīto, bērns pamazām iepazīst pasauli. Vārdu var izlasīt. Rakstītam vārdam ir tikpat liels spēks kā izteiktam vārdam. Rakstot cilvēks izsaka savu domu, to piefiksējot uz papīra. Tāpat ir ar grāmatām — tajās vārda spēks nemazinās.

Rakstītā vai iespiestā vārda spēks tiek ietverts burtos un zīmēs, bet aiz visa tā ir saturs, kurš pastāv gara vai arī tikai dvēseliskā līmenī. Tātad jebkurš teksts ir ne tikai burti uz papīra — tam ir arī dziļāks saturs dvēseliskā un gara līmenī. Ja cilvēks aptver tikai savu dvēselisko līmeni, tad tādā līmenī veidosies arī viss viņa teksts, ja tas būs patiesi un no sirds rakstīts.

Jo pastāv arī meli. Tie nāk no grēcīgā cilvēka, no cilvēka grēcīgās dvēseles. Tāds teksts ir nepatīkams un sirdij nepieņemams. Toties, ja cilvēks raksta, aptverot savu garu, tādam tekstam ir īpašs gara spēks. Mums patīk lasīt tās grāmatas, kurās ir ietverta cilvēka gara bagātība.

Pieaudzis cilvēks atbild par savu vārdu visā pilnībā. Arī ja tas nav izteikts, bet radies domu līmenī. Vārds cilvēkā nāk no pašiem sirds dziļumiem, un tas var būt izpausts tikai domu līmenī. Ja cilvēks domās un sirdī saka — es tevi ļoti mīlu! — tad otrs cilvēks sajūt šo vārdu maigo pieskārienu. Un tas ir jauki!

Tātad pirmā no lielākajām iespējām, ko Dievs mums ir devis, tas ir vārds, vārda spēks un vārda varēšana, ko mēs dažādi izmantojam. Lai mūsu vārdi neatšķirtos no mūsu darbiem un patiesajām domām!

Otrā lielākā Dieva dotā cilvēka iespēja ir aptvert visu, kas pasaulē radīts, ar redzi, dzirdi, ožu, garšu un citām sajūtām. Un, kam tas dots, tas cilvēks ir bagāts.

Visnozīmīgākā no šīm spējām ir redze. Tā vienā mirklī cilvēkam ļauj aplūkot un aptvert bezgala daudz. Un šī informācija cilvēkam ir pieejama visu laiku, kamēr acis ir atvērtas. Cilvēka acis, vērojot vienkāršas pasaulīgas lietas, nenogurst. Cilvēkam ir iespēja ielūkoties visur. Ar acīm mēs nemitīgi uztveram ikdienai nepieciešamo informāciju. Reizēm mēs acis varam pārpūlēt, pārāk daudz skatoties televizoru, raugoties datora ekrānā, lasot vai redzot sevišķi spilgtas parādības. Pa nakti miegā acis atpūšas, un tad atkal jaunā darba dienā tās var darboties ar pilnu spēku.

Dabā pastāv pilnīga harmonija, ja vien cilvēks nav paspējis to izjaukt. Ja mēs esam mežā, kalnos, pie upes vai kādā citā skaistā dabas nostūrī, tad arī acis priecājas par ainavas skaistumu un sakārtotību. Mūsu acij patīk harmonija, kādu Dievs uz Zemes ir noteicis. Acs ir miesas spīdeklis. Tā ir vienīgā vieta cilvēkā, kur šajā pasaulē ir redzams cilvēks savā dziļākajā būtībā — viņa miesa, dvēsele un gars. Cilvēks acis var aizslēpt ar tumšām brillēm, bet, tikko viņš tās noņem, acis kļūst redzamas, tātad — redzama arī cilvēka dziļākā būtība.

Cilvēka acis nevajag īpaši pētīt, tās pašas pastāsta par viņu. Cilvēka gars un dvēsele ir tieši savienoti ar acīm. Garam piemīt skaista īpašība — tas ir atklāts attiecībā pret otru cilvēku. Dvēsele var būt pakļauta cilvēka grēka ietekmei, tātad tā var arī melot. Bet gara spējas ir daudz augstākas, tāpēc tas var izanalizēt un pareizi noteikt pēc otra cilvēka acīm viņa īsteno nodomu. Mēs parasti sakām — mūsu sirds jūt un pareizi novērtē otru cilvēku. Patiesībā tas ir cilvēka gars, kurš novērtē otru cilvēku, jo garam piemīt daudz pilnīgākas spējas nekā dvēselei un miesai. Gars ir radīts no vissmalkākās matērijas, un tas var brīvi ielūkoties otrā cilvēkā.

Cilvēka debesu ķermeņa jeb gara īpašība — atklātība pret otru cilvēku — ļauj saņemt daudz informācijas tieši no otra cilvēka gara. Tiesa, cilvēka gars nekad neslēpj no otra cilvēka savu būtību, domas un gribu. Tātad debesīs cilvēki garā ir atklāti, tie gluži vienkārši nevar noslēpt savas domas, savu gribu. Tāpēc arī Dievam viss ir zināms, jo cilvēka gars Viņam to atklāj.

Tātad, diviem vai vairākiem cilvēkiem satiekoties, šo cilvēku gari atklāj cits citam daudz informācijas, kas arī nonāk pie otra cilvēka. Pastāv tikai viena problēma — vai katram no šiem cilvēkiem ir saikne pašam ar savu garu. Tātad, ja šī saikne ir, tad cilvēks var izjust otru cilvēku un saņemt nepieciešamo informāciju par viņu. Ja saiknes starp miesu un garu nav, tad cilvēks nespēj saprast otra cilvēka acu valodu, un tad tās viņam neko neizsaka.

Acis cilvēkam sniedz loti daudz informācijas par pasaulīgām lietām, par kurām var spriest daudzpusīgi. Tā ir krāsu redze, kas Jauj cilvēkam ļoti plašā spektrā skatīt krāsas un arī izprast sevi. Katram cilvēkam ir dotas dažādas iespējas uztvert un apjaust krāsu būtību. Krāsas nes loti daudz informācijas. Gars var piešķirt cilvēkam spēju šai pasaulē krāsas izprast.

Ja mēs skatāmies uz debesīm, tad kādā mirklī tās ir zilas zilas, gaišas, saules gaismas pielietas, tās spēj aptver Dieva bezgalību. Ne katram māksliniekam ir dots savās gleznās atainot tieši tādas — Dieva godības troņa debesis, pilnas Dieva gaismas un spēka. Un debesis it kā pārņem mūs ar Dieva godību, spēku un mīlestību. Lidojot tādās debesīs, gribas aptvert debesis un Zemi vienlaicīgi, jo visā strāvo Dieva pilnība un mīlestība.

Tumšas un apmākušās debesis arī izsaka savu noskaņojumu. Tā ir nokrāsas un arī telpiskuma izjūta, caur ko mēs uztveram apstākļus, kurus mums ikdienai Dievs dod. Mēs tos iedalām laika prognozēs.

Apmākušās debesis aizsedz Sauli, aizsedz gaismu. Mēs vienmēr tiecamies pēc gaismas un siltuma. Ja mums pietrūkst gaismas un siltuma, tad nākas izdzīvot salā, mitrumā un tumsā. Mēs esam pieraduši savā dzīvē pie dažādiem apstākļiem, bet vienmēr mēs vēlēsimies dzīvot tā, kā ir Debesu pasaulē — tur ir silti, mājīgi, mīļi un nekā netrūkst.

Uz Zemes mums ir radīta tāda vide, lai mēs spētu pierādīt savu uzticību mūsu Radītājam — Debesu Tēvam. Mums ir jāizdzīvo viss, kas vien iespējams — lielas vētras, puteņi, aukstums. Dievs gādā par visiem apstākļiem, kādos nonākam. Mums ir dots nepieciešamais, lai mēs dzīvotu un izdzīvotu. Tieši vissmagākajos apstākļos mums ir jāmeklē ceļš pie Dieva un tas jāatrod.

Ja vienmēr būtu tikai labvēlīgi dzīves apstākļi, tad cilvēks bieži vien aizmirstu savu Debesu Tēvu. Bet mēs esam dzimuši uz Zemes, lai tieši šeit tuvāk iepazītu Dievu caur Jēzu Kristu un sakrātu sev debesu bagātības, kas nodrošinātu dzīvi pēc šīs dzīves.

Tātad mums ir iespēja redzēt plašu krāsu un informācijas spektru, kas ļauj mums uztvert visu dzīvei nepieciešamo.

Kas ir nepieciešamais?

Tā ir mūsu ticība Jēzum Kristum, paļāvība uz Dievu ik mirkli, lai mēs izdzīvotu un nepazustu.

Kad cilvēks vētrā, plūdos vai putenī nonāk ekstremālā situācijā, viņš domā vienīgi, kā izdzīvot. Dievs var saglabāt viņa dzīvību. Bet vai cilvēks iedomājas par to, kas viņu patiesībā ir izglābis?

Katra cilvēka dzīvību uztur un vada Dievs. Mēs ik mirkli esam atkarīgi no Dieva. Pateiksimies par to Debesu Tēvam!

Kādā ekstremālā situācijā Dievs mūsu dzīvību ir izglābis. Bet kā būs pēc mūsu šīs pasaules dzīves? Vai Dievs glābs mūsu dzīvību arī tad? Tas pilnībā ir atkarīgs no mūsu darbiem un ticības Dievam, kā arī no tā, cik debesu augļu mēs būsim uzkrājuši. Tikai un vienīgi mūsu pašu rokās ir tas, vai gribam vēl kādreiz dzīvot vai ne!

Dievs, dodot katram cilvēkam dzīvību, ir noteicis viņam brīvu izvēli — pakļauties Dieva gribai vai ne. Ja cilvēks pilda Dieva Derību, tad arī viņā vairojas Dieva iesētie augļi. Ja cilvēks nevēlas pildīt Dieva Derību, tad viņā zūd tas, kas iepriekš jau radīts. Tā ir cilvēka dzīvība, kas ir visdārgākā gan debesīs, gan uz Zemes. Ja cilvēks vēl par to neaizdomājas, tad Dievs ar dažādām dzīves situācijām atgādina, ka dzīvība piepeši var arī nebūt.

Cilvēkam ir jādomā par savu dzīvību, jo dzīvība — tas ir viņš pats, kas dzīvo un dzīvos, ja piepildīs Dieva Derību. Dieva likums ir absolūts. Tas nav izmaināms. Cilvēkam ir dots viss, lai iepazītu Dievu un Dieva baušļus. Viņam ir dota redze, lai redzētu, dzirde, lai dzirdētu, prāts, lai aptvertu un saprastu.

Ja cilvēks Dievam klausa un pilda Dieva baušļus, tad viņā atklājas paša gars, kam arī ir redze. Tātad ziniet — kā cilvēks redz uz Zemes, tāpat arī redz debesīs ar sava debesu ķermeņa redzi. Ja cilvēkā ir izveidojusies saikne starp miesu un garu, tad Dievs viņam dāvā iespēju redzēt arī garā.

Pēc Bībelē minētajiem faktiem mēs zinām, ka cilvēki ir redzējuši un dzirdējuši garā. Dievs praviešiem ir atklājies, lai vairotu uz Zemes cilvēku ticību un dotu liecību par mūžīgi dzīvo Dievu. Cilvēka debesu ķermenis redz, un tam ir tādas pat acis kā cilvēkam uz Zemes, tikai tās ir gara miesā, un gara redze tad arī dod iespēju saskatīt visu, kas ir apkārt gara jeb Debesu pasaulē.

Gara acis skaidri saskata un uztver visu tajā gara pasaulē, kur cilvēks atrodas. Gara redzei ir daudz pilnīgākas īpašības nekā pasaulīgajai redzei. Cilvēks uz Zemes saskata tikai to, ko var redzēt šajās trijās dimensijās. Gara acis redz sešās dimensijās. Tātad cilvēks ar gara redzi var ieraudzīt, kas ir aiz pasaulīgās matērijas vai tās iekšpusē, aptverot uzreiz visus materiālās un dvēseļu pasaules līmeņus.  Gara redze nav ierobežota pasaulīgajā telpā. Ar gara acīm var redzēt cilvēkus, eņģeļus un matēriju, kas atrodas tālu, pat otrpus zemeslodei.

Tātad — ja cilvēkam ir pavērusies iespēja redzēt ar gara acīm, šis cilvēks var ielūkoties, kas ir aiz materiālās pasaules, ielūkoties ceturtās, piektās vai sestās dimensijas līmenī. Un cilvēks pārliecinās, ka ar šo materiālo pasauli nebeidzas Dieva radītās debesis un Zeme. Visam materiālajam ir turpinājums smalkajā gara līmenī.

Dievs ir Gars, un Dievs no sava Gara rada pasauli materiālajā un arī dvēseliskajā līmenī. Nekad nevar būt tukšums starp gara un materiālo pasauli. Dievs ir visur un visā. Tātad visā, kas vien pastāv, ir Dieva klātbūtne. Pilnīgi visā. Dievs ar savu spēku īsteno savu nodomu. Dieva griba piepildās vienmēr. Kaut arī mēs bieži vien nenojaušam par Dieva darbību un Dieva gribas piepildījumu mūsos, tik un tā esam pakļauti Dieva likumiem un videi, kurā dzīvojam, jo tā ir Dieva radīta.

Arī mūsu ķermenis ir tā vide, kurā eksistē mūsu gars. Savu garu mēs varam aptvert, bet varam arī neatpazīt to. Ja cilvēks dzīves laikā sevi, t. i., savu garu, neatrod, tad viņš pazaudē sevi uz visiem laikiem.

Tikai Jēzus Kristus atzīšana dod šo iespēju — cilvēkam atrast savu garu. Ja cilvēks sevi, savu garu tiecas meklēt, tad Dievs palīdz izveidot saikni starp miesu un garu.

Sirds ir pirmā, kas sāk sajust un apjaust gara esamību. Cilvēks ar sirdi sāk uztvert otru cilvēku, viņa sirdī rodas jaunas un skaistas izjūtas. Tieši sirdī dzimst mīlestības, prieka un miera jūtas. Galvenā bagātība ir cilvēks pats — tas ir cilvēka gars, kas gara pasaulē ir pilnīgi reāls un taustāms. Mums blakām pastāv arī gara pasaule. Visi eņģeļi, kuri dzīvo un darbojas mums līdzās, mīt gara līmeņa pasaulē. Dievs ar savu spēku un eņģeļiem palīdz mums dzīvot un iziet pa pareizajiem likteņa ceļiem.

Ja cilvēks ir dzīvs, viņš elpo gaisu, kurā ir mums nepieciešamais skābeklis. Blakus esošajiem eņģeļiem arī ir nepieciešama vide, kurā tie var eksistēt un darboties. Ir patīkami apzināties, ka neesam pamesti likteņa varā, bet ar mums ir Dievs ar saviem eņģeļiem, kuri gādā par mums, lai mēs spētu iepazīt Dievu caur Jēzu Kristu. Dievs gādā par visiem.

Jēzus Kristus ir ceļš uz dzīvību un patiesību. Tas ir vienīgais un pareizais ceļš, kurš cilvēkam ejams, lai viņš spētu izdzīvot un dzīvot Debesīs pēc šīs zemes dzīves. Jēzus Kristus cilvēkam dod spēku un apskaidrību sevis un arī Dieva iepazīšanas ceļā.

Cilvēka gars tiecas pēc cilvēka dvēseles un miesas. Gars grib dzīvot un pastāvēt. Tātad pats cilvēks savā debesu ķermenī dzīvo un grib dzīvot arī šeit, būdams zemes ķermenī. Ja cilvēks, dzīvodams pasaulē, ir spējis atrast ceļu pie Dieva, tad Dievs viņam ir devis iespēju atrast arī viņa paša garu. Cilvēkam ir dota iespēja atvērt vārtus uz savu garu. Dieva atzīšana cilvēkam to ļauj, un tas var notikt strauji, ja cilvēks spēj uzticēties Jēzum Kristum. Jēzus Kristus ir vārti un ceļš uz pašu cilvēku.

Jo vairāk līmeņos cilvēkā vārti uz viņa garu sāk atvērties, jo lielāks gara spēks ienāk miesā un stiprina to. Cilvēka garam piemīt izteiktas spējas stiprināt un vadīt cilvēka zemes ķermeni. Jo cilvēka gars visus pasaulīgos apstākļus uztver daudz pilnīgāk un spēj apskaidrot prātu uz pareizu rīcību.

Ja cilvēka miesā atklājas viņa gars, tad gara redze savos vienkāršajos redzējumos sāk dot cilvēkam nepieciešamo informāciju. Vispirms cilvēks spēj domās aptvert un iztēloties dažādas dzīves situācijas, kuras bija, ir un varbūt arī tās, kuras būs. Cilvēks var saņemt daudz vairāk informācijas no sava gara, un kļūst vienkāršāk saprast daudzas lietas. Cilvēka gars — tā ir viņa bagātība, tas ir nozīmīgs ziņu avots. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš sevi ir atradis un sāk izmantot to bagātību, kas ir viņa debesu ķermenī.

Ja cilvēks turpina dzīvot ticībā un paļāvībā uz Dievu, tad viņā sāk atvērties daudzi enerģētiskie centri, kuri šeit pasaulē ļauj izmantot cilvēka gara spējas. Tas ir ilgstošs process, kurā kā ziedlapiņas ar Dieva svētību cilvēkā paveras šie enerģētiskie centri, kas pielāgo gara līmeņa enerģiju zemes ķermeņa vajadzībām. Tas cilvēkam dod iespēju sākt izmantot tās viņa lielās spējas, kuras ir paša cilvēka garā. Tad viņš var sākt pasaulē veikt dažādus darbus ar garīgu saturu un radīt garīgas vērtības. Sākumā vienkāršākas, pēc tam garīgi pilnīgākas. Arī vienkāršākie darbi ar garīgu saturu sagādā citiem prieku.

Garīgi pilnīgāki darbi cilvēkiem ir pazīstami, un tie viņiem ir noderīgi daudzās paaudzēs. Garīgi bagāti skaņdarbi, gleznas, grāmatas, arhitektūras pieminekli un citi cilvēku veikumi priecē mūs un dara garīgi bagātākus. Vismazākais rokdarbs, kas darināts no sirds ar bagātu izdomu, sagādā mums prieku.

Dievs cilvēkam var dot arī pilnīgu gara redzi. Tas nozīmē skaidri saskatīt ar gara redzi cilvēkus, eņģeļus un gara pasauli. Pilnīgi skaidru un visaptverošu gara redzi var dot tikai Dievs. Tikai Dieva spēkā cilvēks var ieraudzīt to, ko Dievs šim cilvēkam atklāj. Lai tas notiktu, katrai cilvēka šūniņai jābūt pilnai ar ticību Jēzum Kristum un ar paļāvību uz mūžīgo Dievu.

Ja cilvēkā ir šaubas vai cilvēks nav pārliecināts par Dieva Patiesību, tad šīs šaubas viņā izjauc harmoniju un sāk aizvērties vārti uz viņa garu. Tad aizveras arī vārti, caur kuriem cilvēks spēj redzēt garā. Nelielas šaubas par Dieva Patiesību — un cilvēkā var pārtrūkt saikne starp viņa garu un miesu.

Tātad tas ir mūsu ziņā, vai mēs ticam Dievam un paļaujamies uz Viņu, vai arī apšaubām kaut ko no Dieva Derības. Cilvēkā katrs enerģētiskais centrs veras vaļā ļoti lēni. Katrā no tiem ir enerģētiskais zieds, kura daudzās ziedlapiņas atveras mūsu ticībā un Dieva spēkā. Ja cilvēkam uzmācas šaubas par Dieva Patiesību, enerģētiskā centra ziedlapiņas ātri aizveras, jo tām ir liegta iespēja sevi izteikt harmoniskā vidē.

Tas ir Dieva Svētais Gars, kas plūst no cilvēka gara caur enerģētiskajiem centriem uz cilvēka miesu. Dievs savu pilnību mūsos izteic ar Dieva Svēto Garu. Dieva Svētais Gars nevar eksistēt vidē, kurā nav harmonijas un līdzsvara. Tas ir vienkārši — Dievs ir pilnīgs un Dievs var ienākt mūsos ar savu Svēto Garu tikai tad, ja mēs sevī esam radījuši apstākļus un vidi, kura līdzinās Dieva pilnībai.

Ticība un paļāvība Dievam cilvēkā rada apstākļus, kuros cilvēka miesa un dvēsele tiek sakārtotas līdz tādam līmenim, ka viņā var ienākt Dieva Svētais Gars un aptvert visu viņa miesu.

Cilvēka debesu ķermenī Dieva Svētais Gars darbojas brīvi un piepilda Dieva gribu cilvēkā. Dievs pastāv mūsos visās izpausmēs un veidos, caur kuriem tiek īstenots Dieva nodoms. Dievs mūsos ir dzīvs ik mirkli, un Viņa klātbūtne jūtama katrā mūsu darbā. Jo tālāk cilvēks ir no Dieva, jo tālāk arī Dievs ir no cilvēka. Tātad — jo tālāk esam no Dieva, jo mazāk Dievs mums palīdz. Tad cilvēks daudz zaudē, jo Debesu Tēvs grib dot katram savam bērnam un Viņš dod caur savu Dēlu Jēzu Kristu.

Dievs pasauli un mūs ir tā radījis, ka tikai Dieva Dēla atzīšana, ticība un paļāvība ļauj cilvēkam saņemt Dieva dāvanas. Ja cilvēks spēj mīlēt Dievu un savu tuvāko, tad viņš var saņemt arī Dieva mīlestību, kas viņā ir kā pavasaris. Tā ienes jaunu, plaukstošu ziedu lauku, kurā var dzīvot, augt garā un priecāties.

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš prot mīlēt Dievu patiesi, no visas sirds, dvēseles un prāta. Tādā cilvēkā gars ir kā ziedošs dārzs, kas sniedz visu nepieciešamo, lai viņš būtu laimīgs. Mīlestība cilvēkā ienes Dieva mīlestības gaismu, kas viņā rada mūžīgas vērtības.

Cilvēkam ir dota dzirde. Ar dzirdes palīdzību pasauli viņš saklausa ļoti dziļi un vispusīgi. Ne tikai daudzas skaņas, bet pat viena vienīga skaņa cilvēkam sniedz daudz informācijas. Tā vēsta par telpu, kustību un būtību.

Mūzika var ievest jaunā skaņu pasaulē. Katrā notī ietverts savs skanējums, un šajā skanējumā dzirdams dziļš saturs. Labas mūzikas skaņas var vēstīt par skaistu, sakoptu cilvēka un pasaules vidi, no kuras viņš nāk.

Vieglas stabules skaņas ietver sevī bezgalīgi plašu skanējuma spektru. Tā ir tad, ja stabulnieks spēlē no sirds. Ar mūzikas skaņu palīdzību cilvēks var radīt skaistas izjūtas par mūzikas pasauli. Skaņas nāk arī no debesīm, tikai tās ir grūtāk saklausīt.

Tautā saka: šim cilvēkam ir muzikālā dzirde. Šis cilvēks mūzikas skaņas var dzirdēt plašā diapazonā, tās sajust un noteikt. Tāds cilvēks skaņas spēj variēt un varbūt arī komponēt mūziku.

Ja cilvēks ir neredzīgs, tad viņam ir spēcīgi izteiktas dzirdes un citu maņu orgānu sajūtas. Katram cilvēkam Dievs ir devis iespēju uztvert pasauli ar dažādiem maņu orgāniem. Cilvēka auss ir radīta skaista un pilnīga kā simfonija. Katram cilvēkam ir atšķirīgas iespējas, ir arī atšķirīgas auss formas. Cilvēka auss forma raksturo cilvēka iespējas un viņa dziļāko būtību. Mēs katrs dzirdam labāk vai sliktāk, bet pastāv arī vēl iekšējā cilvēka dzirde.

Cilvēka debesu ķermenim arī piemīt spēja dzirdēt, tikai daudz smalkākā līmenī, un šī dzirde aptver daudz plašāku skaņu diapazonu. Aiz katras ūdens vai koku šalkoņas pastāv arī dziļāka informācija. Tā vēsta par ūdens kustību, par vēju un gaisa plūsmu. Ar dzirdi cilvēks spēj uztvert telpu un vēl dziļāk — to, kas ir aiz šīs materiālās pasaules.

Skaņa ir tā, kas iziet cauri materiālajai, dvēseļu un gara pasaulei. Tieši skaņa visvieglāk atnes informāciju par blakus esošo smalko pasauli. Mūsu izcilie klasiskās mūzikas komponisti radīja mūzikas šedevrus, kuru skanējums nāk no tālām gara pasaulēm. Tā Dievs pirmsākumā ar vārdu, ar vārda skanējumu telpā īstenoja Dieva radīto kārtību — tapa debesis, Zeme un viss, kas ir uz tās. Dieva vārds ar savu skanējumu visuma telpā ienesa nepieciešamo Dieva nodomu, kas tālāk darbojas kā likums.

Tā ari mūzika, kura skanēja debesis, tika uztverta ar izcila komponista garu, un gars to nodeva tālāk zemes ķermenim. Neviens cilvēks pasaulē nevar radīt garīgas lietas, ja viņš nav atradis Dievu, atradis sevi un nav savienojies ar savu garu. Tikai tas cilvēks, kurš miesā, dvēselē un garā ir savienots kā vienā veselā, spēj radīt garīgi pilnīgus darbus.

Gadsimtiem ilgi cilvēce klausās klasisko mūziku, jo tā ir mūsu garīgā bagātība. Šī mūzika ienes dvesmu no debesīm. Klausoties Bēthovena, Šopēna, Mocarta, Haidna, Vivaldi un daudzu citu izcilu komponistu darbus, izjūtam dziļu, jauku un harmonijas pilnu pasauli. Un mūzika priecē mūs un bagātina. Ar tādas mūzikas palīdzību varam iepazīt Dieva esamību, sajust Viņa bezgalīgo pilnību un aptvert, ka aiz šīs pasaules pastāv kaut kas mūžīgs. Mūzika mūs nepieviļ, mēs zinām un jūtam, ka ir kaut kas reāls, par ko mums vēsta skaistas mūzikas skaņas. Debesīs eņģeļi bieži spēlē, lai cilvēks to varētu saklausīt. Šī mūzika reizē ir arī Dieva radītās harmonijas izpausme gara pasaulē.

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš spējis uztvert cilvēku un eņģeļu radītās mūzikas vērtības. Lai arī cik sen būtu uzrakstīts kāds skaists skaņdarbs, mūzikas skaņas saglabā tā saturu. Mūzika cilvēku vienmēr ir priecējusi un darījusi bagātāku.

Tātad arī mūzika mums ir jāuztver kā Dieva pilnības izpausme. Arī caur mūzikas skaņām Dievs mūsos sēj savu bagātību. Ar mūziku mēs spējam satvert Dieva esamību, un, ja cilvēks veltī vairāk laika šai izpausmei, tad viņš vairāk arī iegūst.

Kā ir ar gara dzirdi?

Ādams un Ieva garā redzēja un garā dzirdēja Dieva teiktos vārdus. Lasot Veco Derību, cilvēks var pārliecināties, ka Dievs runāja ar praviešiem, un šie Dieva izredzētie cilvēki dzirdēja Dieva vārdus.

Par šīm liecībām ir rakstīts Vecajā un Jaunajā Derībā. Mums ir dota liecība, ka Dievs runā uz cilvēku un cilvēks Dieva teikto var dzirdēt. Ja Dieva eņģelis runā ar cilvēku, arī tas cilvēkam ir dzirdams. Ercenģelis Gabriēls runāja ar Cahariju un arī ar Mariju. Viņi skaidri dzirdēja ercenģeļa teikto. Tas viņiem šķita neparasti, un tie satrūkās. Dieva ercenģelis runāja uz viņiem, teikdams Dieva Patiesību. Caharija un Marija viņa vārdiem ticēja. Tātad, ja cilvēks ir taisns Dieva priekšā un Dievs grib, lai cilvēks garā teikto dzirdētu, tad cilvēks dzird ar debesu un zemes ķermeņa ausīm. Cilvēks, esot uz Zemes, var dzirdēt gara līmenī teiktos vārdus un saprast to jēgu.

Dievs cilvēku ir radījis tā, ka Dievam patiesi uzticīgs cilvēks var dzirdēt Dieva un eņģeļu teikto, pat ja tas nāk no Debesu pasaules. Ticiet, ka cilvēks var dzirdēt ar debesu un zemes ķermeni vienlaicīgi, dzirdēt ar gara un miesas ausīm!

Dievs un eņģeli debesīs dzīvo gara miesā. Viņi dzird viens otru debesīs garā. Ja cilvēks dzīvo debesīs debesu ķermenī, tad viņš arī dzird garā teikto. Bet, ja cilvēks dzīvo uz Zemes, viņš dzird ar zemes ķermeņa ausīm. Ja cilvēks nav savienots ar savu debesu ķermeni, jo dvēsele tam ir par smagu un ir pilna grēka, tad viņš nevar dzirdēt garā. Tas ir tāpēc, ka debesu ķermenis nespēj nodot zemes ķermenim garā saņemto ziņu.

Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem un pilda Dieva bauslību, ja viņā nav grēka un dvēsele ir tīra, tad cilvēka debesu ķermenis sāk savienoties ar zemes ķermeni. Tas nozīmē, ka veidojas saikne arī starp debesu ķermeņa dzirdi un zemes ķermeņa dzirdi. Ja šis savienojums ir noticis un Dievs ir devis svētību dzirdēt garā teikto, tad cilvēks var saklausīt, piemēram, Dieva eņģeļa sacītos vārdus.

Cilvēka debesu ķermenis ir cilvēka zemes ķermenī. Tātad gara dzirde arī nāks no cilvēka iekšienes, no cilvēka gara. Pirmos vārdus ar gara dzirdi cilvēks arī saklausa kā savas iekšējās balss skanējumu. To saka cilvēka gars, kas saņēmis vēsti garā un nodod to tālāk cilvēka miesā. Cilvēks var nedaudz satrūkties, dzirdot balsi no iekšienes. Tā vienlaicīgi aptver daudz plašāku gara līmeņa dzirdes diapazonu.

Ja cilvēkam attīstās gara dzirde, viņš skaidri var saklausīt atšķirīgas eņģeļu, cilvēku vai Jēzus Kristus Dieva Svētā Gara spēkā teiktos vārdus. Ja Dievs cilvēkam ir devis spēju dzirdēt gara līmenī teikto, tad cilvēks garā dzird tikpat skaidri, kā mēs dzirdam tuvumā esošu cilvēku balsis. Garā teiktais ir vēl pārliecinošāks, ar plašām debesu ķermeņa izjūtām un patiesu sapratni. Debesu ķermeņa prāts ir daudz pilnīgāks par zemes ķermeņa prātu. Tāpēc arī pēc Dieva gribas saņemtā informācija no debesīm ir skaidri sadzirdama un saprotama. Tā ietver teiktajā arī dziļu saturu.

Laimīgs ir tas cilvēks, kuram Dievs ir devis spēju dzirdēt garā!

Gara dzirde cilvēkam uz Zemes atklājas pēc spējām redzēt garā. Var būt tā, ka cilvēks garā var redzēt jau ilgāku laiku, un tikai tad pienāk mirklis, kad Dieva spēkā viņš tiek uzrunāts un cilvēks to dzird.

Kopš Ādama un Ievas radīšanas no Bībelē minētajiem patiesajiem faktiem mēs zinām cilvēkus, kuri garā redzēja un dzirdēja. Tagad pasaulē rit liels pārmaiņu laiks. Dievs cilvēkus pārveido, attīra viņu dvēseles un sagatavo tos, kuri garā ieraudzīs Jēzu Kristu un Viņa eņģeļus vēl pirms Pastarās dienas. Dievs cilvēkus ļoti mīl un tāpēc dod tiem spēju redzēt un dzirdēt garā, lai būtu vieglāk sagaidīt Jēzus Kristus atnākšanu lielajā dienā. Tā diena ir jau tuvu. Tāpat kā agrāk visu, ko Dievs praviešiem solīja, to piepildīja.

Jēzus Kristus atnākšanas diena tuvojas un nāk kā zaglis, un mēs nezinām, kura diena tā būs. Mēs visi izjūtam, ka tas ir kas īpašs. Jaunajā Derībā minētie notikumi, kuriem jābūt pirms Pastarās dienas, jau noris. Tātad mēs zinām, ka noliktais laiks drīz būs pienācis un Dievs gādā par saviem bērniem, lai tie būtu redzīgi un dzirdīgi.

Lai ir liela pateicība Debesu Tēvam, visa valdītājam, un Jēzum Kristum, uz kuru ir liela paļāvība taisnās tiesas dienā! Paldies Dievam, ka mums atkal acis ir redzīgas un ausis ir dzirdīgas! Mēs lūdzamies, un Tu, Kungs, dzirdi mūsu lūgšanu! Ilgi gaidām, kad beidzot pienāks diena, kad mēs dzirdēsim skaidru atbildi uz mūsu lūgšanu. Ikdienā esam sajutuši, Dievs, Tavu atbildi savos darbos un izjūtās! Kad Dievs mums pieskaras, mēs esam laimīgi. Mēs pateicamies, Dievs, ka šobrīd jau daudz vairāk cilvēku spēj garā redzēt Jēzu Kristu stāvam virs Zemes un dažs arī dzird Dieva Dēla un Viņa eņģeļu balsis!

Tas ir skaists laiks, kad mēs jūtam dzīvo Dievu sev blakām! Mēs spējam izjust Jēzus Kristus mīlestību sevī, spējam satvert ar savām izjūtām debesis un arī cits citu. Pateicoties visuvarenajam Dievam, esam kļuvuši bagātāki! Tā ir liela laime, ka dzīvojam, lai dzīvotu! Mēs esam dzīvi dzīvajā Dievā. Ja esam atzinuši Jēzu Kristu kā vienpiedzimušo Dieva Dēlu, tad mūsos ir dzimusi dzīvība, kas ir savienota ar Jēzu Kristu.

Jēzus Kristus ir vienīgais patiesais ceļš, kas ved uz dzīvību. Cita ceļa un citas iespējas nav. Lai arī cilvēks domā, ka pastāv vēl citi celi uz dzīvību un gaismu, tomēr tajos gaismas spožums var būt mānīgs.

Vienīgā gaisma, kurai ir dzīvības spēks, ir Jēzus Kristus gaisma!

Mūsu Debesu Tēvs ir radījis Dieva Dēlu, kurā radīts viss, kas ir. Nekas nevar būt ārpus Debesu Tēva, tāpat kā nekas nevar būt ārpus Jēzus Kristus, jo Debesu Tēvs visu ir radījis Jēzū Kristū, un ar Dieva Svēto Garu viss tiek pārvaldīts. Tieši Dieva Svētais Gars pie mums nonāk vispirms un vistuvāk. Dieva Svētais Gars ir Debesu Tēva un Dēla izpausme mūsos.

Pirmais, ko mēs sajūtam un kas mūs nemanāmi vada, — tas ir Dieva Svētais Gars. Dievs ir ienācis mūsu miesā ar savu Svēto Garu. Ja mēs esam pieņēmuši Jēzu Kristu un Svētās Trīsvienības spēkā esam kristīti, tad mūsos ir ienācis Dieva Svētais Gars.

Mēs neesam pamesti, jo ar mums ir Dievs, un Viņš reāli dzīvo mūsos kā Dieva Svētais Gars. Ja cilvēks nav kristīts, tad pār viņu no debesīm spīd divi stari — no Debesu Tēva un Dieva Dēla. Šie divi gaismas stari spīd uz cilvēku un ir savienoti ar viņa garu, bet zemes ķermenī tad Dieva nav, jo pār viņu nav nācis Dieva Svētais Gars. Tikai Dieva Svētais Gars spēj nonākt līdz pasaulīgajai miesai, to aptvert un vadīt. Tikai Dieva Svētais Gars spēj mūsu zemes ķermeni darīt dzīvu.

Ja mēs vēlamies, lai mūsos darbotos dzīvais Dievs, mums ir jābūt kristītiem Dieva Svētas Trīsvienības spēkā. Tad mūsos ienāks Dieva spēks, kas vadīs mūsu miesu pa pareizajiem pasaules ceļiem, lai mēs nepazustu. Lai mēs atrastu ceļu pie Jēzus Kristus uz mūžīgo dzīvošanu.

Jēzus Kristus ir neredzamā Debesu Tēva attēls un visas radības pirmdzimtais.

Lai slavēts Dieva Dēls, caur kuru mums ir dota grēku piedošana, pestīšana un augšāmcelšanās!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.