Ēriks Delpers: grāmata IESPĒJA IZDZĪVOT

 

DZĪVĪBAS PIRMSĀKUMS

Pašā pirmsākumā Dievs sevī un no sevis garā radīja katra cilvēka dzīvības avotu, tad gara miesu, kas visiem cilvēkiem bija ar vienādu gara spēku. Dzīvības avots cilvēkā ir dzīvības kristāls, kas atrodas cilvēka gara sirdī. (Nosaukums „kristāls” izvēlēts tāpēc, ka dzīvības kristālam ir līdzība ar pasaulē zināmajiem kristāliskajiem veidojumiem.) Cilvēka dzīvības kristāls ir daļa no Dieva mūžīgās dzīvības kristāla. Cilvēka dzīvības kristāls ir dzīvs kristāls, kas satur Dieva dzīvības spēku, to pārveido un nodod gara sirdij, kura savukārt to nodod tālāk gara miesai.

Kad cilvēks zemes ķermenī nonāk dzīvot uz Zemes, viņam iekšējo spēku dod debesu ķermenis. Cilvēka gara miesa spēj koncentrēt cilvēku uz garīgiem darbiem, uz lieliem darbiem, un tad viņam ir iespējams paveikt daudz vairāk un pilnīgāk.

Ja cilvēks nespēj iesaistīt dzīves procesā savu gara miesu, tad cilvēks ir vājš, jo darbojas tikai viņa zemes ķermenis ar ierobežotām iespējām, pie tam tikai pasaulīgā līmenī. Tad cilvēks strādā, ceļ, veido, rada, bet šis radītais paliek tikai uz Zemes, kur viss ir iznīkstošs. Jo pienāks tā Kunga lielā diena un piepeši viss taps pārvērsts. Tas, ko cilvēks nebūs radījis no sirds un gara, pazudīs. Bet lietas un darbi, ko cilvēks būs veicis no sirds, piesaistot savu garu, — paliks un pāries Jaunajā pasaulē.

Tas nav vienkārši saprotams, bet tā ir. Cilvēkam ir dota iespēja radīt no sirds un gara, tad viņa radītais paliek un nezūd.

Dievs cilvēku radīja sev līdzīgu un deva viņam dalu no sevis — dzīvības kristālu. Tātad pašā cilvēkā dziļi, dziļi gara sirdī pastāv vispilnīgākais, kas var būt, — Dievam piemītošas spējas un īpašības. Tās, protams, nevar tā vienkārši aizsniegt un satvert. Lai cilvēks ar tām iepazītos un, vēl vairāk, — tās aptvertu, ir dots šis garais cilvēka dzīves laiks pasaulē un debesīs.

Visā ilgajā cilvēka pastāvēšanas laikā Dievs viņam dod šo iespēju — tuvāk un tuvāk iepazīt Dievu. Lai kā mēs būtu aptvēruši Dieva Patiesību, mums vienmēr ir paredzēts tālāks Dieva iepazīšanas ceļš. Dievs ir bezgalīgs un pilnīgs, un arī cilvēkam ir dota iespēja bezgalīgi turpināt Dieva iepazīšanu. Jo vairāk cilvēks ir iepazinis Dievu, jo plašākas ir viņa iespējas, jo labāk viņš aptver Patiesību. Dzīve visās pasaulēs tad kļūst skaistāka, interesantāka un priecīgāka.

Ikviens jauns atklājums cilvēkam sagādā baudu. Mēs katrs tiecamies pēc Patiesības. Mūs interesē nezināmas lietas, un mēs jūtamies laimīgi, kad esam tās atklājuši. Nelaimīgs ir tas cilvēks, kuru nekas vairs neinteresē. Tāda cilvēka gars ir iecietināts. Tieši cilvēka gars vada viņu pa Patiesības izzināšanas ceļiem. Tieši gars, kas ir atklājies cilvēka zemes ķermenī, sāk vadīt cilvēku pa pareizajiem Dieva iepazīšanas ceļiem.

Iedomājieties — cilvēks kāpj ļoti augstā kalnā. Taka, kas ved kalnā, ir ļoti stāva. Tiek atdoti visi spēki, lai pārvarētu katru pakāpienu. Jo augstāk cilvēks ir uzkāpis, jo lielāks ir prieks par paveikto. Un tad jau redzama kalna virsotne. Skābekļa gaisā kļūst mazāk un mazāk, pūš spēcīgāks vējš, un kļūst aukstāks. Kalna virsotnei tuvojoties, cilvēks izjūt saviļņojumu un prieku, līdz pienāk brīdis, kad viņš virsotni sasniedz. Viņš ir uzkāpis savā kalnā. Viņš ir pieveicis šo virsotni un ir bezgala laimīgs. Laimīgi ir arī tie, kuri bijuši šajā kāpienā kopā ar viņu, jo cerības ir attaisnojušās. Citi par viņa sasniegumu priecājas.

Cilvēka dzīvi uz Zemes var salīdzināt ar kāpšanu visstāvākajā un visaugstākajā dzīves virsotnē. Ja cilvēks vēlas savā dzīvē kaut ko sasniegt, tad noteikti mēģinās kāpt savas dzīves visskaistākajā kalnā. Jaunībā, dzīves sākumā, viss ir vienkāršāk — dzīve šķiet viegla. Tāpat arī kalna pakājē ir lēzens un viegls kāpiens; ir silti, zied puķes, zaļo zāle, un ir prieks uzsākt kāpšanu.

Jauns cilvēks iepazīstas ar dzīvi, arī pasauli, ar Dieva baušļiem. Dievs neuzliek jaunajam lielu atbildību par izdarīto grēku, jo cilvēks vēl nav paspējis iepazīt Dieva prasības. Cilvēkam tiek dots laiks, lai izzinātu Dieva likumus.

Kad cilvēks ir pieaudzis, tad Dievs no viņa prasa pēc pilna atbildības mēra. Tad arī sākas grūtais kāpiens augstajā kalnā. Cilvēka dzīvē vienmēr ir kulminācijas brīdis. Tas pienāk tad, kad cilvēks ir spēka un Dieva mīlestības pilns, kad viņš kalna stāvumu var pārvarēt ļoti ātri.

Dzīvē katram no mums ir jāuzkāpj sava kalna virsotnē. Šo kalnu ir veidojis Dievs, tas ir mūsu likteņa kalns. Protams, var to apiet un atteikties no piedāvātās iespējas. Bet tad cilvēks neiegūst absolūti neko un vēl pazaudē arī sevi un savu dzīvību. Uzkāpjot šajā dzīvību un gara augļus nesošajā kalnā, cilvēks iegūst visu, ko Dievs viņam ir apsolījis.

Tātad vienā dzīvē uz Zemes ir dota unikāla iespēja iegūt visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu pēc tam, pēc šīs dzīves. Ceļš šajā vienīgajā cilvēka likteņa kalnā ir grūtāks par visiem citiem ceļiem un kāpumiem. Tas ari ir šaurais ceļš. Tieši šaurais ceļš aizved pie pareizajiem vārtiem, vienīgajiem, kuri ved uz dzīvību. Platais ceļš apkārt kalnam pa lejām un uzkalniņiem ved uz pazušanu.

Mūsu zemes dzīves vislielākā iespēja ir gādāt, lai mēs pa šo visšaurāko un visgrūtāko taku uzkāptu savā likteņa kalnā, kam seko turpinājums — dzīve Debesīs.

Vislielākais prieks ir par to, ka pēc stāvā kāpiena visaugstākajā kalnā katram cilvēkam tiek dots ceļa turpinājums, kas ved uz dzīvošanu Debesīs pie mūžīgā Dieva. Nevar būt tā, ka kāds cilvēks pusmūža gados visu jau ir paveicis un atlikušo mūža daļu var slinkot un neko nedarīt. Tad jau zūd šīs dzīves jēga.

Vienkārša eksistēšana cilvēka garā dzemdē nāvi. Ja cilvēks dzīvo bez jēgas, viņu nevada gars, tātad gars ir iecietināts cilvēka dvēselē un miesā. Tātad garam trūkst elpas un dzīvībai nepieciešamās izpausmes cilvēka zemes ķermenī. Tāda cilvēka gars pakāpeniski iet uz pazušanu, jo tam nav radīta iespēja dzīvot miesā.

Dievs cilvēkam ir devis dzīvības kristālu, gara sirdi un garu, lai cilvēks izdzīvotu un dzīvotu. Bet, ja cilvēks neklausa Dieva gribai, tad viņš var vienas zemes dzīves laikā pazaudēt savu garu. Tādā cilvēkā mirst viņa dzīvība, un dvēsele tiks iemesta lielām ciešanām uguns un sēra jūrā. Dzīvosim, lai dzīvotu, un mūsu Debesu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam dāvātu mīlestību un prieku par mūsu dzīvi!

Debesu Tēvs ar dzīvības kristālu cilvēka sirdī ir iesējis bez gala daudz gara augļu — mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un atturību. Gara augļu izpausme ir bezgalīgi plaša. Līdzko mēs paļaujamies uz Dievu, tā mūsos paveras plašs brīnumu lauks ar tām bezgalīgajām iespējām, kuras mums ir dāvājis Dievs. Mūsos visa ir tik daudz, atliek tikai meklēt un atrast!

Cilvēks ir atklājis daudz veidu, kā ar kosmētiku izdaiļot savu seju. Tas ir labi. Cilvēkam tomēr jāzina, ka viņā pašā ir daudz lielāks skaistums, nekā to var panākt ar kosmētiskiem līdzekļiem. Cilvēkam jāzina, ka viņam ir dotas kā īslaicīgas, tā arī mūžīgas iespējas. īslaicīgās iespējas ir tās, kuras mēs veicam ar savu fizisko ķermeni. Mūžīgās irtās, kuras mēs veicam, piesaistot savu garu. Tieši gars gādā cilvēkam gara augļus un ļauj iepazīt patiesību par mūžīgu dzīvošanu, par bezgalīgi daudzām iespējām, ko Dievs cilvēkam pamazām atklāj.

Dieva dotajām iespējām nav gala. Tās nekad nebeidzas. Nekad nenotiks tā, ka pēkšņi viss būs apgūts un nebūs vairs, ko darīt. Vai tad uz pasaules apstājies izzināšanas process? Vai tad daudziem cilvēkiem nav dotības atklāt kaut ko jaunu un jaunu?

Jūs esat ievērojuši, kā pasaulē sākās pirmie lielie atklājumi? Tie sekoja cits citam ar jūtamu laika atstarpi. Tagad uz šo lielo atklājumu bāzes pakāpeniski tiek gūtas jaunas un pilnīgākas iespējas. Cilvēka radītā tehniskā varēšana strauji aug. Katru gadu tiek veidotas iekārtas ar augstākiem tehniskiem rādītājiem.

Dievs cilvēkam ļauj aptvert, cik pilnīga var būt viņa izgudrotā tehnika. Tas rosina pieņemt varbūtību, ka Dievs ir daudzkārt pilnīgāks, jo Viņš ir radījis šo Zemi un cilvēkus pēc sava nodoma, dāvājot cilvēkam spējas izgudrot un radīt daudzas tehniski sarežģītas lietas.

Bet materiālo pasauli cilvēks pēc nāves zaudē, un mēs zinām, ka tā tik un tā, pēc Dieva apsolījuma, reiz zudīs. Mēs esam dzirdējuši par pasaules galu. Tāds brīdis, protams, pienāks, jo Dieva apsolījums vienmēr ir piepildījies.

Ja Dievs kādreiz Nou brīdināja, ka būs plūdi, kas appludinās visu pasauli, tad tā arī notika. Neviens nespēja apturēt ūdens plūdumu no debesīm un Zemes. Un ūdensplūdi aptvēra visu Zemi. Paglābās vienīgi tie, kuri bija uz Noas šķirsta (plosta). Dieva pilnība ir neizmērojama. Dieva apsolījums allaž top piepildīts. Mums tas ir jāzina un jāatceras.

Lai arī kādu gudru un sarežģītu tehniku cilvēks izdomātu, tā ir pakļauta iznīcībai. Mums ir ļauts dzīvot uz Zemes laimīgi, izmantojot visas no Dieva dotās cilvēka iespējas. Mums ir jāzina, ka tas viss mums ir dots viena iemesla dēļ — lai cilvēks, saņemot arvien vairāk informācijas, varētu labāk iepazīt Dievu un sevi, lai varētu sākt iepazīt Dieva Patiesību. Un tas ir iespējams, ja mēs atzīstam Jēzu Kristu un piepildām Dieva Veco un Jauno Derību.

Lai ko mēs darītu un lai kur mēs būtu, visā un visur darbojas Dieva Derība, ko Dievs ar mums ir noslēdzis. Lai atceramies — Derības spēks ir dzīvs itin visā! Pēc šīs Derības mēs tiekam vērtēti. Dieva Derība ir likums visiem cilvēkiem uz Zemes, un tas mums jāpilda! Cilvēks var darīt skaistus darbus, bet šie darbi var būt pilnīgi tikai tad, ja tie izpildīti pēc Dieva Derības prasībām. Ja ir teikts — nezagt, tad, ceļot māju, lai neviens tajā iemūrētais ķieģelis nebūtu zagts, jo šis vienīgais ķieģelis apkaunos visu māju un pār tādu māju nenāks Dieva svētība.

Arī ja cilvēka miesā ir kāds grēks, tas ir par šķērsli, lai viņā ienāktu Dieva svētība. Ja cilvēks ir kaut ko nozadzis, nav atdevis, tad pār viņu ir grēks, kas dvēselē Dievam skaidri redzams. Grēks apēno cilvēka miesu. Kā mākonis, aizsedzot saules gaismu, klāj pakrēslu pār Zemi, tā arī grēks apēno cilvēka miesu, un gara gaisma vairs nevar to apspīdēt. Jo vairāk grēku, jo biezāki un tumšāki ir mākoņi, kas neļauj gara gaismai apspīdēt miesu.

Pat viens vienīgs neliels grēks, pat tas jau aizsedz gara gaismu. Patiesi tā ir — katrs grēks cilvēkā rada sekas. Bet mums ir dota grēku piedošana caur Jēzu Kristu. Mēs varam lūgt, un mums taps piedots, ja būsim sapratuši savu grēka darbu. Mums ir iespēja ļaut atkal gara gaismai izlīt pār mums. Lai ir mūsu vislielākā pateicība Dievam par to, ka mūsu grēkus var dzēst ar ticību un paļāvību uz Jēzu Kristu un taisniem darbiem, izpildot Dieva Derību!

Tas patiešām tā ir — viens grēks liedz iespēju ienākt Dieva svētībai cilvēkā, gluži tāpat kā viens zagtais ķieģelis liedz dot Dieva svētību visai mājai. Mēs varam lūgt Dievu, un Dievs var piedot grēku. Miesā un arī mājā var ienākt Dieva svētība. Tad Dieva Svētais Gars var dzīvot mūsos, vadīt mūs pa pareizajiem ceļiem. Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu Debesu Tēvs tā gādā par mums visiem. Lai ir visaugstākā pateicība par Dieva žēlastību, kas dota caur vienpiedzimušo Dieva Dēlu Jēzu Kristu! Dieva pilnība, varenība un mīlestība mūsos izpaužas tad, ja ejam pa šauro, visgrūtāko ceļu, pildot Dieva Derību.

Uz katra no mums ir Dieva Derības zīme. Ar to mēs esam apzīmogoti no tā mirkļa, kad piedzimām šeit, uz Zemes. Tāpēc neviens nevar apiet Dieva prasības. Tās mūsos tiek īstenotas un piepildītas. Dieva spēks visā dzīvo un darbojas.

Mums reizēm liekas — ja esam paēduši, ja mums ir, kur dzīvot, ir ģimene un darbs, tad viss ir kārtībā. Bet pienāk brīdis, kad vēlamies vēl kaut ko. Kāds traģisks notikums var likt saprast, ka minētās vērtības nebūt nav viss. Tikai tad, kad esam zaudējuši tuvu draugu vai paši esam nonākuši traģiskā situācijā, kad nāve klauvē pie durvīm, tad sākam domāt citādi.

Bet kāpēc ne agrāk? Kāpēc cilvēks par savu dzīvību pēc šīs dzīves nedomā laikus?

Tikai cilvēka gars zina par cilvēka dzīvi debesīs. Tātad sākumā vienīgi no Bībeles un sava gara mēs varam uzzināt par Debesu pasauli, kurā var dzīvot arī pēc šīs dzīves. Mums par to var pateikt arī citi cilvēki. Tomēr otra teikto uzreiz ir grūti aptvert vai tam noticēt. Tikai mūsu gars var apskaidrot mūs. Mūsu mīļais senais draugs, mūsu gars jeb, citiem vārdiem, mēs paši, kas bijām, esam un varam būt, spēj atklāt par cilvēka debesu ķermeņa dzīvi debesīs.

Cilvēka zemes ķermenis redz, dzird, jūt šo pasauli un cilvēkus visdažādākajos veidos un ļoti pārliecinoši. Tātad, ja skatās, tad var ieraudzīt, ja tausta, tad var sataustīt. Pasaules uztveri papildina smarža, garša un vēl plašs diapazons cilvēkam piemītošo spēju. Tās visas ir pārliecinošas un spilgtas.

Bet cilvēks pirms šīs dzīves dzīvoja debesu ķermenī Debesu pasaulē. Un tur viņam piemita izteikti pārliecinošas spējas sajust un uztvert Debesu pasauli. Tikpat pārliecinošas kā mūsu sajūtas uz Zemes.

Debesu ķermenis, nonākot zemes ķermeni, zaudē tiešo saikni un ietekmi uz cilvēku. Bet mums ir jāzina, ka mūsos ir debesu ķermenis, kas dzīvo ari pēc šīs dzīves. Tam ir dotas unikālas iespējas, un šīs iespējas cilvēks var izmantot, arī dzīvojot šeit, uz Zemes.

Ja mēs pieskārāmies ar roku kādam, mēs varam pieskarties ne tikai ar miesu, bet arī garā ar savu debesu ķermeni. Ja cepam maizi, mēs varam to darīt arī no sirds, pieliekot cepienam sava gara mīlestības un gara spēka dalu. Tad šajā maizē būs mūsu gara dala. Tāda maize dos cilvēkam spēku ne tikai miesā, bet ari garā. Ar mīlestību un gara spēkā radītās vērtības ir paliekošas, un tā mēs varam dāvāt otram daļu no sava gara stipruma.

Ja cilvēks dod savam tuvākajam, tad viņš dod Dievam. Un, ko cilvēks dod Dievam, par to viņš kā atlīdzību saņem nezūdošus gara augļus, tos augļus, kuri tiek uzkrāti debesu ķermenī, cilvēka gara sirdī, un nekad nezūd.

Mūsu vērtība — tā ir debesu bagātība, kas dod cilvēkam iespēju dzīvot Debesīs. Ja mēs protam dot otram, tad dodam arī Dievam. Ja protam mīlēt savu tuvāko, tad varam mīlēt arī mūžīgo Dievu. Ceļu uz to mums ir parādījis Jēzus Kristus. Mūsos ir ielikts Dieva spēks, lai mēs izdzīvotu, tikai mums pašiem tas ir ļoti, ļoti jāvēlas, jāpiespiež sevi izprast un pildīt Dieva Derību.

Pirms pasaules radīšanas Dievs savu tautu izredzēja, lai tā būtu svēta un nevainojama.

Apliecināsim savu uzticību Jēzum Kristum!

 

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Grāmatas, Iespēja izdzīvot. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.