Ēriks Delpers: grāmata DZĪVĪBAS LIKUMI

Pirmais lidojums ar lidmašīnu bija virs Rīgas. Lidojuma izjūtas atceros pa minūtei. Patika debess un zemes skaistums un lidojumā iegūtais prieks. Pirmo reizi ieraudzīju, cik cilvēks un viņa roku darbi uz zemes no augstuma izskatījās mazi un niecīgi.

Lidojuma piedzīvojums apliecinājuma mana sapņa realizācijas nepieciešamību. Sāku vairāk sportot, trenēt savu vestibulāro aparātu, nopietnāk mācīties. Vidusskolas eksāmenus noliku uz teicami. Pēc vidusskolas izlaiduma brīvas bija tikai trīs dienas un tad ceļā uz augstskolu.

No trijām izvēlējos Čerņigovas lidotāju augstskolu, kura atradās Ukrainā. Izvēle izrādījās pareiza. Vēlāk gadu gaitā pārliecinājos par šīs augstskolas īpaši labo instruktoru un pasniedzēju sastāvu.

Veselības pārbaudes ilga veselu mēnesi. Tās bija ļoti nopietnas. Augstskola sagatavoja lidotājus uz virsskaņas reaktīvajām lidmašīnām. Ar tām varēja veikt augstāko pilotāžu, lidojumus stratosfērā 21 km augstumā un sasniegt divus skaņu ātrumu.

Veselības pārbaudes bija neparastas. Vispirms pārbaudīja psiholoģisko sagatavotību, reakcijas spēju, atmiņu, asprātību, domāšanu un spēju koncentrēties. Pārbaudīja arī vestibulāro aparātu- 5 min griežot īpašā krēslā.

Barokamerā pārbaudīja organisma spēju izturēt augstuma un spiediena izmaiņas, kā arī skābekļa trūkumu. Stratosfērā skābekļa vairs nav un pilots elpo skābekli no lidmašīnas baloniem. Mana organisma labā spēja izdzīvot ar minimālo skābekļa daudzumu divos lidojumos paglāba no katastrofas. Tā deva iespēju izturēt un spēju lidmašīnu veiksmīgi piezemēt.

Laika gaitā sapratu, cik visas pārbaudes bija nozīmīgas un cik precīzi tās atspoguļoja katra lidotāja individuālās spējas. Izejot medicīnisko pārbaudi tika noteikta atbilstība viena trijām veselības pakāpēm. Man tika piešķirta augstākā. Iestājeksāmenus nokārtoju un uzsāku mācības.

Sarunu valoda augstskolā bija krievu. Liepnā kaimiņos dzīvoja trīs bērni, kas runāja krieviski. Pateicoties tam, šo valodu jau bērnībā biju iemācījies. Gramatika, protams, kliboja, bet krievu dzeja un literatūra skolā ļoti patika.

Pirmos mēnešus augstskolā daudzus vārdus nepratu, bet semestra beigās jau specifiskos vārdus runāt iemācījos. Tagad saprotu, ka Dievs manu likteni veidojot, gādāja arī par tādiem sīkumiem, kā iespēju iemācīties svešvalodu. Lai mūžīgs paldies Viņam par visu!

Mācību prasības lidotāju augstskolā bija ļoti stingras. Katru dienu stundu ilga rīta rosme- skriešana, vingrošana uz speciāliem rīkiem. Dienā mācību ilgums bija 10 stundas. Pēc lekcijām bija kontroldarbi.

Īpaši augstas prasības bija speciālajos priekšmetos- aerodinamikā, lidmašīnas konstrukcijā, fizikas procesu izzināšanā, augstākajā matemātikā, lidojuma teorijās un taktikā. Visu neuzskaitīsi, teikšu vienu- augstskola bija ļoti laba dzīves skola. Dzīvojām kopējā kazarmā. Studentu vide bija patīkama. Veidojot savstarpējās attiecības vienaudžu vidē var daudz ko iemācīties. Cilvēki viens otru papildina ar savām iemaņām un spējām.

Pirms augstskolas veselība pārbaudes, bija arī reģionālajās medicīniskajās komisijās. Atlase bija liela. Tajā gadā gribētāju iestāties bija 1800, bet iestājās tikai 312. No mūsu kursa lidotāja- inženiera diplomu saņēma tikai 198 cilvēki. Ar to var saprast, cik nopietnas prasības tika izvirzītas katram studentam un lidotājam. Tā ir ļoti nopietna profesija, kurā nav pieļaujama būtiska kļūda, jo tā uzreiz maksā dzīvību. Lidojumu ātrums iemācīja ātri uztvert, domāt un analizēt esošas situācijas.

Lidot sāku no 18 gadu vecuma uz Čehijā ražotajām reaktīvajām lidmašīnām L-29. Lidmašīnas bija lieliskas. Ar tām varēja izpildīt visas augstākās pilotāžas figūras. Pieredzējušie lidotāji ar tām piedalījās pasaules čempionātos augstākajā pilotāžā. Reaktīvā dzinēja vilkme bija diezgan vāja, bet lidmašīnas L-29 lidoja perfekti.

Iesākumā grūtāk ir iemācīties ar lidmašīnu pareizi pacelties gaisā un to piezemēt. Jau pirmajā kursā daudzi to nespēja un studentu skaits pakāpeniski sāka samazināties.

Vispirms apguvām vienkāršākās pilotāžas figūras, tad sarežģītākas. Jau iesākumā  bija jāapgūst arī dažas augstākās pilotāžas figūras. Vēlāk veicām lidojumus arī vairāku lidmašīnu grupā un tā pakāpeniski apguvām visu augstskolas programmu. Katrā no apmācības programmas pakāpēm daļa no studentiem atkal atbira. Ne katrs cilvēks spēj veikt darbu, kas robežojas ar viņa maksimālajām iespējām.

Lidotāju vidū daudzi bija goda vīri. Katru no viņiem ar cieņu atceros un zinu, ka daudziem nav gājis viegli. Daži lidojumos ir gājuši bojā. Nopietns un atbildīgs darbs paņem savu. Lidotāja darbā pieļautā kļūda balansējās uz liela riska robežas.

Pirmos lidojumus augstskolā varēja uzsākt tikai pēc trim lēcieniem ar izpletni. Vēlāk katru gadu divas reizes ar to bija jālec obligāti. Tāpat obligāts bija treniņš uz katapultas iekārtas- izšaušanās krēslā, kas slīdēja pa sliedēm, līdz astoņu metru augstumam. Līdzīga iekārta bija lidmašīnā, tāpēc traniņi labi noderēja. Ar katapultu avārijas situācijā varēja katapultēties.

Vienā no lēcieniem gadījās, ka mans izpletnis neatvērās. Tas savijās un ar gaisu nepiepildījās. Mēģināju izplēst izpletņa virves, bet nekas neizdevās. Kritiens strauji turpinājās un sapratu, ka jāatver rezerves izpletnis.

Visā tajā procesā manī bija salīdzinošs miers un darba kārtība. Atvēru rezerves izpletni un īsi pirms piezemēšanās pilnībā piepildījās arī galvenais izpletnis. Pēc šī notikuma izdarīju priekš sevis secinājumu- dzīvē visu var atrisināt, galvenais saglabāt mieru un vēsu prātu.

Ar instruktoriem- lidotājiem augstskolā man veicās. Toreiz domāju, man bija vislabākie no visiem. Viņi prata izcili lidot, mācīt un izskaidrot. Bija prasīgi un stingri, jo lidotāju darbs prasa aroda disciplīnu. Tagad patiesi saprotu- instruktori bija labākie tāpēc, ka no viņiem iemācījos maksimāli daudz un pats biju uzcītīgs māceklis.

Dzīvē pārliecinājos- kad skolnieks ir gatavs darbam, tad atradīsies labs skolotājs. Lielākā daļa panākumu ir atkarīga no mums pašiem. Ja gribam ko sasniegt- ir jāsaņemas un jākoncentrē sevi uz mērķa piepildījumu.

No kursa kolektīva atsijājās daži studenti viņu negodīguma dēļ. Lidotāja darbs nepieļauj paviršības un īpaši negodīgumu. Zinu, ka arī šodien varētu uz bijušajiem kolēģiem- lidotājiem paļauties. Ja kāda laba īpašība cilvēkā ienāk pamatīgi, tad uz mūžu.

Stāstu par to, lai saprastu, ka lidotāja darbs un tā vide, kurā dzīvoju, mani veidoja un spodrināja. Bija jāiziet cauri daudzām grūtām dzīves situācijām. Stāstu tikai par dažām. Lidotāja ikdiena ir pilna ar piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Sapņos Dievs man daudzkārt rādīja līdzību, ka augstskolai būs vēl viens izlaidums un tad uz mūžīgiem laikiem atgriezīšos Debesu Valstībā. Tā gadu pēc gada tuvojas otrais izlaidums un drīz jau tiks saņemts īstais- Derības diploms.

Varbūt izklausās neticami, bet patiešām atceros katru lidojumu. Arī tagad lidoju ar vienkāršākām lidmašīnām diezgan regulāri. Lidojumi vairāk ir atpūtai relaksācijai un arī svētīgiem darbiem. Katrs lidojums tas ir patīkams piedzīvojums, kurā var izjust debess un zemes skaistumu. Debesis vienmēr enerģētiski ir ļoti tīras un patīkamas. Katrā, ar jebkuru lidaparātu lidotā lidojumā ir jābūt pietiekoši uzmanīgam un koncentrētam. Pieredze nāk ar gadiem un lidmašīnai nav svarīgi, kas sēž pie stūres, bet svarīgi, kā lidotājs ar to prot apieties.

Pastāv vesela aerodinamikas mācība par to, kāpēc lidmašīna spēj lidot un kā tā dažādās lidojuma situācijās uzvedās. Augstskolu pabeidzu ar izcilību. Labas zināšanas man daudzreiz palīdzēja un avārijas situācijās glāba.

Pastāv pieņēmums, ka kritiskā mirklī lidotājs atceras tikai vienu trešdaļu no paša zināšanām par darbībām reālajā avārijas situācijā. Jo vājākas zināšanas, jo mazāka varbūtība, ka kritiskā situācijā tiks pieņemts vienīgi pareizais lēmums.

Mācoties varbūtības teoriju sapratu galveno- lai pārliecinātos, vai tas tik tiešām ir tā, ir jāpieņem kaut vai viens 1%, ka tā varētu būt. Rit laiks, dzīve un notikumi visu saliek pa vietām. Tad arī pārliecības % daļa pieaug. Ja uzreiz visu noliedz, tad turpinājums vienkārši neseko.

Ja kādam vēl nav pārliecības par Dieva Dēla realitāti, tad ļaujiet, lai Dievs, cilvēki vai dzīves notikumi ļauj jums vairot pārliecības % daļu. Tas pats attiecas uz konkrētu cilvēku liecībām vai darbiem.

Laiks perfekti visu saliek pa vietām. Pēc gadiem ir redzams patiesais rezultāts. Cik daudzi sevi bija pasludinājuši par praviešiem vai dievībām un kur tagad ir viņu vieta? Daudzas civilizācijas ar visiem pielūgšanas elkiem un ķēniņiem ir zudušas. Tos cilvēki pat atcerēties negrib, kaut gan kādreiz bija viņu slavas laiks.

Labam mācību procesam ir pareiza kārtība. Teorija iet kopā ar praksi. Zināšanas ir jāizmanto praksē. Augstskolā lidošanas apmācība jau tika uzsākta pēc pirmā semestra. Lidotāja profesija prasa stingru darba kārtību un režīmu. Katram ir jāizvirza pietiekoši augstas prasības. Pēc ikviena lidojuma ar instruktoru bija sīka tā analīze. Katra kļūda tika izrunāta, lai tā nākošajos lidojumos neatkārtotos.

Dzīvē tas ļoti palīdzēja sakārtot ikdienas darbus pareizā kārtībā. Katrai lietai ir sava vieta un darbam savs laiks. Ik vakaru analizēju dienā paveikto un izsvēru, ko vēl interesantu varētu uzsākt. Dzīve cilvēkam ir jāveido pašam. Dievs ir devis mums dažādas iespējas, bet līdz tām ir jāaizsniedzas pašiem. Ja diena ir bijusi sakārtota un pilnvērtīga, tad jūtams prieks sirdī un labs noskaņojums.

Pēc augstskolas darba vieta bija Rīga. Skaidri zinu, ka tikai Dieva spēkā man lidotāja darbs saistījās ar dzimto Latviju. Mūsu zeme no lidojuma augstuma ir ļoti skaista. Tik košs ir lauku un mežu zaļums, zilgana ezeru un upju ūdens krāsa. Upes, ezeri un jūra uz Zemes veido īpašu rakstu.

Arī audeklā var būt ieausts sakārtots, skaists un pilnvērtīgs raksts, kas dod īpašu skanējumu un noskaņu. Reizēm audeklā ieaustais raksts var būt diezgan neinteresants.

Lidojot un ceļojot esmu ievērojis, ka upju, ezeru un jūru veidotās līnijas var būt pārsteidzoši skaistas un citviet var būt arī diezgan vienmuļas. Līdzīgi tāpat ir ar kalnu grēdām- tie veido ļoti skaistu ainavu un to līnijas veido spēcīgu skanējumu, vai arī diezgan nepievilcīgas ainavas ar vienmuļu kalnu grēdu rakstu.

Šajā sakarā varu pateikt vienu- Dievs radot Zemi jau iepriekš paredzēja, kādas tautas kur un kādās valstīs izmitinās. Garīgi bagātām tautām ir piešķirtas zemes ar īpašu skaistumu. Ja arī nav lielu kalnu, tad papildus tiek dāvāts ar mežu un pļavu skaistums, uzkalniņu un ieleju burvīgums.

Ievēroju, cik skaisti kalni un ielejas ir zemē, kur Dievs izveidoja divpadsmit Izraēla ciltis, kur dzimis Dāvids un Kristus. Žēl, ka tur kādreiz dzīvojošās tautas neatpazina vienīgā Dieva Dēlu un sita krustā. No tās dienas svētums no šīs zemes pazuda. Kristus raudāja par Jeruzalemi, kura vēlāk tika nopostīta. Svētība svētajā zemē palikusi vietās, kur pravieši, Kristus un Viņa apustuļi bija spēruši kājas un darījuši Dieva darbus.

Ikdienas lidojumi deva iespēju redzēt zemi un debesis dažādos laika apstākļos. Redzēju, ka debesis ir neatkārtojami skaistas un arī izjūtas par zemi ir dažādas. Zeme izstaro siltumu un mājīgumu. Šoreiz runāju par garīgu situmu.

Cilvēks ceļ māju, lai tajā būtu silti un mājīgi. Debesu Tēvs radīja Zemi, lai cilvēkiem šeit būtu mājīgi un labi. Vienas mājas no otrām atšķiras ar to- kā tās uzceltas un cik par tām no sirds rūpējās. Ar mīlestību piepildītas mājas ir mājīgas un cilvēki tajās labi jūtās.

Lidojumos daudz domāju par Zemi, tās skaistumu un būtību, par cilvēkiem un viņu darbiem. Ejot garām mājām, aiz sētas bieži vien neredz, cik pagalms ir sakopts. Bet no lidojama augstuma tā kārtība redzama. Redzama arī lauku un pļavu sakoptība.

Bērnībā patika kāpt kokos un ilgi vērot apkārtējos laukus. Paceļoties virs zemes tik ļoti izmainās cilvēka izjūtas! Diemžēl zeme laika gaitā ir piesārņojusies ar negatīvām enerģijām. Cilvēku ļaunie vārdi un darbi zemē atstāj paliekošas pēdas. Ar smagnējām enerģijām piesātinātas ir cilvēku apmetņu vietas un kaujas lauki.

Cilvēks var lūgt Dieva svētību un svētīt sev apkārt esošos laukus. Nevajag gaidīt, ka atnāks kāds cits un pēc lūguma to izdarīs. Ikvienam, Kristum ticīgam cilvēkam, lūdzot ir dota spēja svētīt savu zemi un visu kas uz tās. Vajag pierast darboties arī dievišķo enerģiju laukā. Pierodam sakopt māju un sētu, bet vajag tos sakopt arī smalko enerģiju līmenī.

Pacelšanās mirklī, kad lidmašīna strauji uzņem ātrumu, izmainās arī laika sajūta. Tas vairāk sajūtams lidojot ar mazākām lidmašīnām, kad redzama visapkārt esošā gaisa telpa. Vēl interesantākas ir izjūtas lidojot ar reaktīvajām lidmašīnām. Ātrums tiek uzņemts sekundēs. Pēc fizikas un aerodinamikas likumiem skaidri zināms, kāpēc lidmašīnas spēj lidot. Bet maz to cilvēku, kuri aizdomājas par to, ka tieši Dievs deva apjaust lidojuma iespējas.

Domāju, daudzi ir sajutuši, ka lidojumā, uz Savām rokām ar mīlestību un gādību tur Dievs. Kas to spēj apzināties, tas spēj sajust Dieva realitāti un klātbūtni. Patiesi, To Kungu vislabāk ir sajust augstumos- lidojumā vai arī kalnos. Un, protams, to vajag darīt ar sirdi un dvēseli.

Īpašas izjūtas rodas lidojot virs mākoņiem. Zemi neredz, ir tikai skaidras debesis un mākoņu segums. Reālā saikne ar zemi pazūd un rodas sajūtas, ka esi tikai debesīs. Tur augšā domas top skaidrākas, tās raisās ātrāk. Dažreiz viss lidojums norit tikai mākoņos. Tad lidojuma ātrums gandrīz nav izjūtams, kā vien zināms pēc instrumentiem.

Katrs lidojums ir lidotāja darbs ar uzdevumu specifiku. Tajā rodas arī plašākas izjūtas, kuras cilvēku spēj pārveidot. Dievu vieglāk ir sajust svētās vietās, dabā un debesīs. Mākoņi ir Radītāja veidojums un ielidojot tajos pārņem sajūta, ka atrodies īpaši patīkamā vidē.

Ieteicu atrast laiku, lai reizēm būtu svētās vai īpašās vietās. Dzīvojot tikai ierastā vidē, cilvēks pierod un iesūnojas. Tad kaut ko īpaši skaistu ir grūti saskatīt. Dabā ir mirklis, kad dzimst jauna dzīvība vai veras zieds. Pirmatnējā tapšanas mirklī visam klāt ir Radītāja radošais spēks. Sajust to un tvert- tā ir laime.

Tehnika darbojas un reizēm arī lūst. Lidmašīnām ir laba konstrukcija, tās ir izturīgas. Tiek veiktas regulāras apkopes un tiek ievērots stingrs tehniskais reglaments. Bet tik un tā notiek dažādas avārijas situācijas. Katra lidotāja dzīvē to ir bijis daudz, it īpaši, ja darbs ir saistīts ar lidmašīnas izmēģināšanu pēc remontiem.

Esmu piedzīvojis daudz sarežģītu situāciju, kuras radās lidojumos. Varu teikt tikai vienu- tās mani norūdīja un sagatavoja dzīvei. Parasti par tām neesmu stāstījis un nestāstīšu, jo ir grūti saprast situācijas, kuras cilvēks nevar stādīties priekšā.

Pastāstīšu tikai vienu. Stundu pirms regulārajiem lidojumiem tika veiks lidojums ar nolūku izpētīt paredzamos laika apstākļus. Tā kā lidmašīnas vidējais ātrums bija 850 km/h, tad 100 km uz vienu vai otru pusi varēja aizlidot minūtēs.

Tajā rītā bija bieza migla. Bija augusts- ražas laiks. Drīz mākoņu apakšējā slāņa augstums pacēlās līdz 200 m, un varēja lidot. Parasti lidojām uz to pusi, no kurienes nāca ciklona vai anticiklona darbība. Vēja ātrums vienmēr zināms un viegli aprēķināt, pēc cik stundām atnāks sliktāki vai lidojumam labvēlīgāki laika apstākļi.

Paceļoties gaisā ātri izlidojām cauri miglas un mākoņu slānim. Tad lidojām virs tā kādas 10 minūtes. Mākoņi bija blīvi un to biezums ap 600m. Lidojām divatā. Nolēmām izmērīt mākoņu apakšējā slāņa augstumu virs zemes. Lēnām samazinājām lidojuma augstumu un ielidojam mākoņos.

Tuvojamies zemei- 300m, 200m, 100m, joprojām mākoņi. Bijām pārliecināti, ka drīz parādīsies zeme. Pēkšņi starp mākoņiem ieraudzīju zemi, lauku un rudzu vārpas. Strauji izlīdzinājām lidmašīnu, lai uzņemtu augstumu.

Gaiss ir inerts un 10 tonnas smagā lidmašīna vēl pēc inerces tuvojās zemei un gandrīz tai pieskārāmies. No zemes virsmas vairs šķīra tikai kāds metrs, kad sākām uzņemt augstumu. Lidmašīnas ātrums bija 1000 km/h. Parasti, ja notiek kaut neliela sadursme ar zemi, lidmašīna eksplodē.

Tajā mirklī cauri visai apziņai izskrēja skaidra doma- vēl viena sekundes simtdaļa un mūsu varēja vairs nebūt. Vienā mirklī izskrēja dzīves ainas un neaprakstāmas izjūtas sākums, kura galā bija cita pasaule.

Cilvēka dzīvē ir mirkļi, kuri ir svēti. Tajos cilvēks saskaras ar mūžību. Tāpēc cilvēki parasti par tiem nestāsta un pareizi dara. Rakstu tāpēc, lai saprastu- ikviens cilvēks pēkšņi var nonākt īpašā situācijā, kur laiku un dzīvības esamību šajā pasaulē nosaka vienīgi Dievs.

Ar to mirkli sapratu uz visu mūžu- pār visām situācijā dzīvē valda Dievs un ikvienam tās veido. Sapratu, ka pietuvojoties nāves robežai, situāciju simtprocentīgi vada Dievs un cilvēks pār to vairs nav noteicējs.

Ar pirmo reizi pietika, lai prāta un visas miesas domāšana krasi mainītos. Manī ienāca skaidrs gara prāts un domas par Dievu, par dzīvības būtību, par Tā Kunga iespējām visās dzīves situācijās.

Lidojumos piedzīvoju vēl divas situācijas, kurās skaidri sajutu nāves pieskārienu un redzēju, kā mans gars no miesas jau aizceļo un nostājas Dieva priekšā. Vēl tagad redzu tos mirkļus, kad Dievs ar Savu spēku un teiktajiem vārdiem atgrieza mani miesā. Ja cilvēks tiek atgriezts dzīvei, tad viņš šeit ir ļoti vajadzīgs.

Caur šīm situācijām Dievs mani gatavoja darbiem, par kuriem rakstu savās grāmatās un stāstu. Bet vairāk ir to Dieva darbu, par kuriem zina tikai Viņš pats un es. Pēc Kristus parādīšanās, esmu darījis tikai Viņa uzticētos darbus. Un par to tagad liels prieks- mani darbi cilvēkos ir nesuši skaistus augļus.

Lai no cilvēka izveidotos Dieva un sava gara vadīts cilvēks, ir jāpiedzīvo kaut kas lielāks, nekā vienkārša dzīve. Ja jūs dzīves situācijas šausta, tas vēl nenozīmē, ka Dievs ir pametis- Viņš nesot jūs uz Savām rokām gatavo patiesai un pilnvērtīgai dzīvei. Dieva mīlestība uz cilvēkiem ir tik pilnīga un skaista. Bet to var izjust tieši tādos mirkļos- kad nes uz rokām.

Lielā aizņemtība sakarā ar lidotāja darbu kaut kādā nelabvēlīgā reliģiskā vidē iesaistīties neļāva. Daudz lasīju Derību, garīga satura literatūru. Domāju un analizēju. Darba pienākumos ietilpa arī lidojumi pierobežas neitrālajos ūdeņos.

Valsts robeža visos laikos ir robeža. Būtu labāk, ja to nebūtu, bet ja ir, tad tā jāpārskata. Tajā laikā vakaros bieži domāju par Latviju, lai tā būtu pasargāta. Jau tad manī dzīvoja doma- neko no sevis nepažēlošu cilvēku labā. Laikam tā ir- kas no Dieva cilvēkā iesēts jau no mazotnes, tas dzīvo cilvēkā visu mūžu. Ziedot savas spējas cilvēku labā- tas ir tik svētīgi!

Man interesēja visas grāmatas, kas kaut ko skaidroja par cilvēka garīgo būtību. Izlasīju visu, kas pieejams saistībā ar citā reliģijām. Un vēl pirms Kristus parādīšanas nonācu pie vienīgi pareizā secinājuma- galvenā grāmata ir Vecā un Jaunā Derība. Visas pareizās atbildes ir rodamas tur.

Pie tā pieturos arī šodien- atbildi uz jebkuru cilvēku uzdoto jautājumu piesaistu pie Bībeles. Tā ir Dieva gudrības grāmata, kas saprotama garā un dota mums kā vienīgais Patiesību nesošais avots.

Ja cilvēki jautā, bieži norādu Derībā rakstīto atbildi. Svarīgi ir iemācīties pieņemt Derības vārdus kā Patiesību. Cilvēka gars labi zina Patiesību un ja, starp miesu un garu valda saskaņa, tad ir viegli ar To dzīvot.

Lidotāja darbs prasīja pamatīgu spriedzi un atdevi. Nākot no tā miesā bija jūtams pamatīgs nogurums. Izpildot augstākās pilotāžas figūras, pārslodze bija sešas vienības- tas nozīmē, ka centrbēdzes spēka rezultātā miesas svars pieauga sešas reizes. Roku tajos mirkļos pacelt nevarēja un acīs bieži satumsa. Tas viss pieder pie normāla lidotāja darba procesa. Pēc četriem, pieciem lidojumiem nogurums bija dabīgs.

Pārnākot mājās iesāku nodarboties ar dažādiem radošiem procesiem. Pinu klūdziņas un veidoju dažādus mākslinieciskus groziņus. No salmiem pinu cepures. Sāku griezt koka skulptūriņas. Ievēroju, ka jau pēc desmit radoša darba minūtēm bija jūtama nervu atslodze un nogurums ātri pazuda. Tā varēja labi relaksēties.

Atpūtai paredzamais laiks bija īss. Sestdienas un lielākā daļa svētdienu bija jāpavada darbā. Tāpēc ātra pārslēgšanās uz radošu darbu atbrīvoja domas un deva iespēju iemācīties radīt.

Varu ieteikt ikvienam- iemācīties pārslēgt domas no pamatdarba uz radošo darbu. Lai jums talkā nāk kāda patīkama aizraušanās un tā dara laimīgus! Katrā cilvēkā mīt spēja radīt- rokdarbus, amatniecības vai mākslas darbus. Tā ir jāizmanto un jāpilnveido. Citreiz ar savām rokām darināta dāvaniņa ir tā vismīļākā.

Kā iemācīties klausīt Dievam un izpildīt Viņa Derību? Varu pateikt tikai vienu- to var iemācīties izpildot darba devēja rīkojumus un prasībās, tā pietuvojoties paklausībai Dievam. Neviens lai nesaka- es pildu visas Dieva prasības, bet tajā pašā laikā viņš darbā ir nevīžīgs un nepaklausīgs.

Labās īpašības katrs pilnveido konkrētā cilvēku vidē. Vientuļniekam sevi ir grūti pilnveidot, jo nav kas novērtē vai pasaka priekšā. Tad sevi nav uz ko pārbaudīt. Kolēģi un tuvākie cilvēki ir labākie dzīves eksaminatori.

Kā var iemācīties Dievu mīlēt? Tikai un vienīgi iemīlot savus tuvākos no visas sirds, dvēseles un gara. To panākt ir ļoti grūti. Tā ir cilvēka iespēju virsotne.

Tagad manī Dieva un tuvāko mīlestība ir ļoti dzīva. Bet tajā laikā es mācījos iemīlēt cilvēkus pakāpeniski- arvien vairāk un vairāk. Vispirms cilvēkā ir jācenšas saskatīt tas visskaistākais. Ar to viņš arī ir jāpaceļ gaismā un jātuvina savai sirdij. Mīlestība ir jākopj un tai ir nepieciešama liela uzmanība. Visskaistākais, ko cilvēks var iemācīties, tas ir no visas sirds mīlēt cilvēkus un Dievu.

Vairākus gadus mācījos un darbojos VEF kultūras pils tēlniecības studijā Doma. Kopumā no koka esmu izcirtis ap 200 skulptūriņu un četras lielas- no ozola koka. Mazās ir aizceļojušas pasaulē pie cilvēkiem, lielās atrodas Lielvārdes parkā. Tajā redzamas arī citu mākslinieku skulptūras, kuras veidotas pēc eposa Lāčplēsis tēliem.

Mūsu studija bija iecerējusi izcirst no koka arī Dieva tēlu. Par to bija dažādas domas un ieceres, bet man sirdī mita vēlēšanās izcirst tieši Kristus skulptūru. Dievs pie cilvēkiem atklājās tikai Kristū. Tā domājot pagāja mēnesis.

Un tad man debesīs garā atklājās Jēzus Kristus. Viņu redzēju pārliecinoši skaidri divas diennaktis. Viņš teica: Ņem koku un cērt tajā Jēzus Kristus tēlu, lai būtu redzama seja ar stingrām acīm, rokas un kājas. Visam cauri lai iet krusts, un lai tēls ir iekš koka, jo Dievs ir visur un visā. Tu cirtīsi un tev izdosies.

Par topošo skulptūru sirdī bija ļoti liela atbildības sajūta. Ik mirkli sajutu Dieva atbalstu un radošās domas viegli raisījās. Tā ir tik patīkama sajūta- sajust Dieva tuvumu, Viņa pieskārienu un dvašu!

Un Jēzus skulptūra tapa, tā priecē cilvēkus un mani pašu. Patīk tēlā tapušās stingrās un reizē arī mīlestības pilnās acis. Skulptūra stāv Lielvārdes parkā. Kad tajā ieskatos- zinu, to ar manām rokām darinājis Kristus. Viņš ir tik dzīvs un darbīgs mūsu vidū!

Ja skulptūrā uzmanīgi ieskatās, tad var sajust, cik tā ir ar Svēto Garu piepildīta. Acis ir dzīvas un redzu- no tām plūst gaisma. Cilvēks pats nekad to nevarētu radīt. Tieši pēc šīs skulptūras izveidošanas manī ienāca atziņa- cik cilvēks Dieva spēkā spēj radīt daudz vairāk un cik vājš patiesībā ikviens ir bez tā.

Svarīgi cilvēkam ir atzīt- Dievs, Tu mani pacēli un devi Savu spēku labajam darba, paldies par to.

Turpināju lasīt un iedziļināties garīgo vērtību pasaulē. Gadsimtu gaitā caur daudziem cilvēkiem bija darbojies Dievs un katra laba atziņa garīgās izaugsmes ceļā ir zelta vērta.

Visam pāri vienmēr lai stāv Derības vārdi un tad savu vietu atrod arī cilvēku atziņas. Sirds gudrība dod iespēju skaidri nošķirt nepatiesību no Patiesības. Pasaulē ir izveidojušās daudzas reliģijas, bet tikai kristietība uz Patiesības ceļa ir vienīgā.

Neilgi pirms otrās Kristus parādīšanas, Dieva spēkā viena mēneša garumā man atklājās redzējums par skaistām Debesu pasaulēm. Tās bija tik reālas un dzīvas- ar cilvēkiem, mājām, pārsteidzoši skaistu dabu un debesīm. Redzējums turpinājās dienu un nakti, paralēli šīs pasaules skatījumam, lidotāja darbam tas netraucēja.

Tagad zinu- atklāsmes un redzējumi garā nekad netraucē pasaulīgai darbībai. Tie ar pārliecinošu skaidrību un izjūtām kā liecība un stiprinājums nāk no paša Dieva.

Tajā atklāsmē varēju apskatīt Debesu pasaules, cilvēkus, varēju ar tiem runāt. Cilvēki bija skaisti un sirdī cēli. Māju arhitektūra bija pārsteidzoši skaista- neviena celtne nelīdzinājās mūsējām. Mani pārsteidza tās pasaules sakārtotība un miers. Visā valdīja saskaņa un cilvēki bija atklāti. Man bija dota iespēja garā lidot un tā veselu mēnesi biju skaistā ceļojumā. Vēl tagad ar prieku to visu atceros.

Visā atklāsmes gara ceļojuma laikā jutu, ka Kāds mani vada- Viņu redzēju aiz sevis kā spožu Gaismu. Tagad skaidri zinu, ka mani vadīja Dievs un gatavoja Kristus atklāsmei. Pēc mēneša redzējums izgaisa, bet sirdī palika tik ļoti spēcīga pārliecība, par Debesu pasaules realitāti.

Tagad zinu, ka Dievs cilvēku garīgam darbam gatavo īpaši un nekļūdīgi. Pār cilvēka miesu ir jānāk gara apskaidrībai un tā var ienākt tikai ar Dieva Patiesības Garu.

Patiesības Gara pieskāriens ienes tik skaidru apziņu un prāta skaidrību, ka nerodas neviens papildus jautājums. Ir vienkārši skaidrs. Dieva pieskāriens cilvēku vienā mirklī pārveido un iedod Viņa darbam nepieciešamās spējas. Bet vispirms, lai jūsu ticība un uzticība Dievam ir pilnīga. Ir jāpanāk, lai ikviena šūna būtu paļāvības un uzticības pilna. Tas prasa lielu garīgu darbu.

Kristus otrā parādīšanās notika tā paša gada Ziemassvētku vakarā, Ogrē. Mājās viss bija sagatavots svētku svētbrīdim. Sirdī skaidri sajutu aicinājumu iziet laukā. Bija skaidras zvaigžņotas debesis, visapkārt sniegs un svēts klusums. Debesis klusu atvērās un ieraudzīju goda krēslā sēžam Jēzu Kristu un Viņa divpadsmit apustuļus. Skaidri redzēju viņu sejas un dzirdēju Kristus teikto.

Nokritis uz ceļiem jautāju: Kungs, kāpēc tieši man ir tas gods visu to skatīt? Jēzus Kristus piecēlies man teica: Dievs ir sagatavojis tavu likteni vēl pirms tavas dzimšanas. Tagad tu esi gatavs, lai piepildītu Dieva nodomu tevī. Tu darīsi Dieva darbus, un Dievs sargās tavus ceļus. Tas nebūs viegli, bet tu spēsi visu paveikt.

Redzējums vēl turpinājās kādu laiku, varēju pilnīgāk ieskatīties katra apustuļa sejā. Zinādami manu darbu nozīmi Viņi smaidīja. Debesis klusu aizvērās, bet redzētais ir palicis visspilgtākā atmiņā. Man vienmēr prieks par to, ka Dieva atklāsmes un pravietiskie sapņi vienmēr paliek spilgtā atmiņā.

Ziemassvētku vakarā sirds bija tik pilna laimes un prieka. Redzējums ilgi vēl stāvēja acu priekšā- Dievs tā mani stiprināja, lai es visam ticētu. Ar nākošo dienu mana dzīve iegāja Dieva noliktā liktenī.

Jau rīta agrumā garā debesīs ieraudzīju Jēzu Kristu sēžam goda krēslā un gaismu, kas no Viņa apspīdēja mani. Un tā, no tās dienas Tā Kunga godību, spēku un pilnību redzu ik mirkli, Viņu dzirdu un klausu. Es daru visu, ko ik mirkli Kristus saka un māca. Skaidri zinu- bez Viņa vadības es nespētu nenieka. Tagad apjaušu to starpību starp mani lielā ceļa pirmsākumā un tagad. Bet stāstīšu visu pēc kārtas.

Pēc šīs Ziemassvētku atklāsmes Kristus deviņus mēnešus mācīja, rādīja, stāstīja, pārbaudīja un gatavoja atbildīgajam Dieva darbam. Priekšā stāvēja visaugstākās garīgās spriedzes darbi, kurus atceroties saprotu- bez sagatavošanās un Dieva vadības nespētu paveikt pat vienu miljono daļu uzticētā, grūtā darba.

Cilvēkam piemīt dažādas spējas, bet tām visām ir zināma robeža. Pārcilvēciskās spējas cilvēks dažreiz izmanto kritiskās situācijās, kad tiek apdraudēta dzīvība. Arī lidotāja darba pieredze un arī citu cilvēku liecības apstiprināja faktu- cilvēka iekšējās spējas ikdienā tiek izmantotas daļēji un tikai īpašos mirkļos cilvēks spēj tvert un izmantot savas iekšējās enerģijas rezerves pilnīgi.

Parasti cilvēkos rodas izbrīna- kā cilvēks kādā no avārijas situācijām spēja izglābties. Ticiet- ikvienā cilvēkā mīt liels garīgs spēks, ir tikai jāiemācās to izmantot. Bez Dieva atbalsta tas nav iespējams. Un garīgs spēks ienākot miesas šūnās, padara tās desmitkārt stiprākas. Līdzīgi, kā otra vai nākamā iekšējā elpa. Ikdienā cilvēks izmanto no 4 līdz 8% savas enerģijas, kritiskos mirkļos daudz vairāk.

Garīgu darbu var uzsākt darīt tikai sagatavots cilvēks. Tas nozīmē, ka jāattīra viss organisms no iekšienes un no ārienes, no nevajadzīgām un negatīvām enerģijām. Tas viss var notikt tikai ticībā un Kristus vadībā.

Tēvs visu ir uzticējis Dēlam un devis varu pār cilvēkiem, visām dzīvām radībām un pasaulē. Tikai Kristus spēkā cilvēks var garīgi atvērties un uzziedēt.

Patiesības izzināšanas ceļi un gudrība, ko Kristus man deva- paliks pie manis. Deviņus mēnešus, no pavasara līdz vēlam rudenim, sagaidīju katru saullēktu kalnā, kas tuvu pie Aizupēm, un gāju daudzas jo daudzas Kristus noliktās takas. Bija dažādu grūtību pakāpes sagatavošanās uzdevumu.

Varu pateikt vienu- Jēzus Kristus skolu nevar salīdzināt ne ar ko. Tā bija grūta, bet reizē arī interesanta. Pakāpeniski atvērās visi enerģētiskie centri. Saku redzēt garā visās dimensijās un tas šobrīd sasniedzis vēl augstāku pakāpi.

Skaidri zinu- katram garīgam darbam ir nepieciešama īpaša sagatavotība. Palīdzēja lidotāja darbā iegūtās iemaņas, reakcijas spēja, labā redze, dzirde, oža un viss, kas līdz tam mirklim bija attīstījies.

Trešajā mēnesī pēc Ziemassvētkiem, manī ienāca Kristus spožā gaisma un dzirdēju Dievu sakām- Redzi, Es tevī būšu vienu mēnesī. Tu redzēsi, kā es pārveidoju visas tavas šūnas, lai mans spēks ik mirkli caur tevi spētu darboties. Tu redzēsi, kā Es pārveidoju tavu miesu un tevī pilnībā ienāks tava gara spēks, apskaidrība un miers.

Dienu no dienas es redzēju visas manī notiekošās pārmaiņas. Sajūtas bija patīkamas un maigas. Zinu- Dieva radošais spēks spēj pārveidot ikvienu šūniņu un cilvēks var iegūt pavisam citu kvalitāti.

Pēc Dieva pieskāriena manī bija tik daudz gaismas. Daudz dzīvas un spožas gaismas. Es redzēju savu gara sirdi un tajā mītošo dzīvības kristālu. Spēju redzēt no iekšienes visas šūnas līdz atomu līmenim un vēl smalkāk.

Ar to laiku sāku redzēt garā un dvēselē. Līdzīgi, kā sevi, arī cilvēku miesu sāku redzēt līdz atomu līmenim un smalkāk. Dievs visu redz un spēj piešķirt, ja tas ir Viņa nodoms, līdzīgu spēju, arī cilvēkam. Ziniet- nekas netiek dots tāpat. Man tas tika dots uzticēto darbu dēļ. Galvenais ir uzticētos darbus izpildīt. Saku- spriediet par mani pēc padarītajiem darbiem.

Katras dienas beigās jautāju: Dievs, vai visus darbus es esmu precīzi izpildījis? Un prieks, ka jau četrpadsmit gadus saņemu atbildi: Jā, visu kā Esmu teicis.

Dievs visu ir radījis bezgalīgi pilnīgi. Cilvēks redz tikai materiālo pasauli un par to zina līdz atomu un kvantu līmenim. Bet matērija sastāv vēl no daudz smalkākām daļiņām. Smalkā miesas, dvēseles un gara uzbūve cilvēkam pagaidām ir noslēpums.

Pasaulē cilvēki pazīst trīs dimensijas, bet blakām visā eksistē arī pārējās četras dimensijas. Augstāka līmeņa pasaulēs atklājās nākošās dimensijas. Dieva dotā spēja redzēt garā aptver visas septiņas dimensijas.

Atziņas spēkā Dievs vispirms Zemi radīja gara līmenī, tad dvēseles (astrālajā) un tad materiālajā, kādu mēs redzam. Ziniet, ka arī akmenim, klintij vai vienkārši zemei ir sava dvēseles daļa. Zemei, kā visa saturošā daļa, ir gara matērijas daļa.

Redzēt ceturtajā dimensijā nozīmē redzēt aiz šīs pasaules esošo. Tas nozīmē- blakām var stāvēt eņģelis, cilvēks ar acīm to neredz, bet viņš arī ir reāls un dzīvs, tikai smalkākā līmenī. Puteklīšus istabā neredz, bet tie tomēr ir. Ceturtā vai nākamās dimensijas- tas nozīmē nozīmīgi smalkāka līmeņa pasaules, kuras pastāv tik pat reāli, ka mūsu pasaule.

Dievs deva spēju redzēt arī piektajā dimensijā- tas nozīmē redzēt visu, kas iekš tā, kas blakām. Kopš tā laika redzu visam cauri- sienām, zemei, apģērbam, miesai un visam kas šai pasaulē.

Cilvēks domā, ka no Dieva var kaut ko noslēpt. Pateicos Dievam par doto spēju un liecinu- ja jau man kā cilvēkam Viņa darbu dēļ ir piešķita šī spēja redzēt visam cauri, cik tad lielāka ir Dievam pašam.

Sestā dimensija dod spēju redzēt visu radīto aptverot visas iepriekšējās dimensijas. Un septītā- piešķir spēju aptvert visas dimensijas kustībā, pārzinot to likumsakarības. Jebkuras zināšanas par dimensijām ārpus pasaules dod Dievs. Ir daudz maldīgu uzskatu par dimensiju būtību. Savus noslēpumus Dievs sargā stingri un tos atklāj tikai izredzētajiem.

Esiet gatavi- jo vairāk tiek jums garā atklāts, līdz ar to tiek izvirzītas arī augstākas prasības. Tagad zinu- ja manī kaut vai viena šūna kaut kā kļūdītos un būtu nevesela- es uzticētos darbus nespētu paveikt.

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Dzīvības likumi, Grāmatas. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.