Ēriks Delpers: grāmata DZĪVĪBAS LIKUMI

Dzidrie āboli rudenī bija caurspīdīgi, kā no kristāla veidoti. Skambukalnā bija ābele ar saldajiem cukuriņiem. Tie bija labākais našķis. Cukuriņi un dzidrie āboli man vēl šodien ir kā ābolu etalons. Diemžēl labākus neesmu sastapis.

Vasaru agri rītos ar tēti braucām uz Žagatkalnu pļaut sienu. Cēlāmies ap pulksten trijiem un ar riteņiem devāmies uz pļavu. Agros rītos izkapts labi kož. Tētis vienmēr izkaptis bija izkalis un tā bija asas.

Noguruma no pļaušanas parasti nebija. Galvenais bija uzturēt pareizo atvēzienu un pļaušanas tempu. No rīta ap astoņiem tētis devās uz darbu, bet es atpūtos un gaidīju, kad varēs sienu apgriezt. Patika gulēt zem koka ēnā. Parasti pamodināja karstā pusdienu saule. Tolaik vasaras bija karstas un sausas. Dažās pat divus mēnešus nebija lietus. Saulainas dienas vakarā sienu jau varēja likt gubās.

Mamma bija laba šuvēja. Savu arodu viņa iemācījās jaunībā. Lai bērniem visa pietiktu, viņa bieži vien šuva līdz vēlai naktij. Pasūtījumu netrūka. Tās bija vakarkleitas vai ikdienas apģērbi. Mamma mūs iemācīja uzturēt kārtībā māju, kopt puķes, ravēt un darīt citus mājas darbus. Tētis iemācīja visus vīriešu mājas darbus.

Katru ziemu braucām uz mežu pēc malkas. Lielos kokus zāģējām ar rokas zāģi. Tad apdarinājām zarus, sagriezām īsāk un vilkām vienuviet. Mežā cirst kokus drīkstēja tikai izlases veidā. Krāvām ragavās un ar zirgu vedām mājās.

Atnākot no skolas vakaros ar rokas zāģi malku sagriezām. Tā katru gadu. Pastāvīgs mājas darbs iemācīja strādāt. Un tikai pēc padarītā darba varēja slēpot vai slidot. Ja vasara- tad pēc vasaras darbiem pelde, volejbols vai citas izpriecas. Esmu pateicīgs saviem mīļajiem vecākiem, ka mani iemācīja strādāt.

Tas ir ļoti svarīgi- jau no bērnības iemācīties strādāt. Ne tāpēc, ka dzīve ir darbs, bet tāpēc, ka dzīvē ir daudz jāizdara. Ir jāpaspēj viss. Man dzīvē ir bijusi svarīga katra minūte. Dienas beigās vērtēju, vai laiku esmu izmantojis lietderīgi. Ja kādas minūtes bija pagājušas pa tukšo, tad bija žēl. Mācījos būt aktīvs.

Bērnībā patika darboties ar koku un metālu. Tētim Žagatkalnā bija smēde. Reizēm iekūru smēdi un kalu dzelzi. Man patika, kā sakarsētu līdz baltkvēlei dzelzi var kalt un veidot līdzīgi kā mālus.

Arī dzīvē sevi ir jākaļ un jāveido. Lai to spētu sevi spriedzē un grūtībās ir jāizmaina. Tas var notikt, ja reizēm sasprindzinājums ir pat līdz baltkvēlei. Dzelzi kaļ un cilvēks var tikt pārveidots tikai maksimālā baltkvēles spriedzē.

Vectēvs Jānis ievēroja, ka bieži skatos debesīs un vēroju lidmašīnas. Viņš zināja, ka vēlos kļūt par lidotāju. Vectēvs par mani ļoti rūpējās un vēlēja labu veselību.

Viņš savos 78 gados aizgāja pēkšņi- zāģēja ar vecmammu malku, apsēdās, aizvēra acis un nomira. Tajā vietā iestādīja ozolu un tagad jau tas ir kupls. Tad mācījos vēl pamatskolā un tā bija pirmā sastapšanās ar tuva cilvēka nāvi.

Vectēvu es ļoti mīlēju. Ārēji to neizrādīju. Klusi par viņu izraudāju asaras un turējos. Bērni savās domās ir pilnīgi, tikai tās atklāti izsaka retāk nekā pieaugušie. Pati svarīgākā ir patiesa savstarpējā sirds saikne.

Redzu, kā viņš debesīs ir dzīvs un ietērpts goda drēbēs. Ar vectēvu Jāni lepojos. Vecmamma Emma bija sirds cilvēks. Ļoti taisnīga, stipra un svētības pilna. Viņa pārdzīvoja par netaisnību. Savos 84 labi redzēja. Viņā bija miers un klusa mīlestība uz bērniem un mazbērniem.

Tagad viņu bieži redzu- Dievs Emmu sūta pie manis ar vēstījuma vēstulēm no Kristus. Tās garā izlasu un atdodu viņai atpakaļ. Emma Debesīs tērpta spožas godības drēbēs. Domāju- pasaulē bija parasts cilvēks ar lielu mīlestības sajūtu, bet kā viņas mūžs novērtēts ar tik augstu Dieva atziņu.

Mammas bērnība bija ļoti grūta. Maziņai esot, nomira tētis Bernards un viņas mamma Adele palika ar sešiem bērniņiem. Mazākajam tikai daži gadiņi. Iztikt vajadzēja no mājsaimniecībā iegūtā, no meža ogām un citiem dabas labumiem.

Jau deviņu gadu vecumā mamma Bernarde gāja kalpa gaitas kādā tālā ciemā. Saimnieks bērnu kalpināja līdz mocībām. Bija jādara smagie lauku darbi kā pieaugušam. Lika nest smagus ūdens spaiņus. Tikai pēc vecmammas apciemojuma un sarunas ar saimnieku, uzdotie kalpa darbi bija saprātīgā noslogojumā.

No Skambukalna līdz Liepnas skolai bija pieci kilometri. Bērniem apavi bija pašu pītās vīzes. Lai tās nenodiltu, līdz vēlam rudenim tika staigāts basām kājām. Tagad zinu, ka mamma tika ielikta smagās dzīves grūtībās, lai izejot caur tām, arī mani izveidotu par cilvēku.

Patiesi, bez grūtībām stiprs cilvēks nevar izveidoties. Dzīves grūtības cilvēku izveido par Cilvēku ar lielo burtu. Par pilnvērtīgo dzīvi viņai savā 81 gadā Tas Kungs ir dāvājis labu prātu, mieru, prieku, dāsnumu un mīlestību uz cilvēkiem un Dievu.

Vecmamma Adele savos 86 gados mūža miegā aizmiga nākot no kūts uz savu māju. Kad dzīve ir bijusi pilnvērtīga, tad Dievs cilvēku pie Sevis Debesīs paņem klusi, ar lielu mīlestību un cieņu. Tagad viņu redzu Debesīs- Dieva cilvēku vidū laimīgu, ar skaistu smaidu un prieku sirdī.

Tētis Jānis mīlēja strādāt, priecāties un muzicēt. Darbs bija viņa ceļa pavadonis. Ievēroju, kā viņš mani ļoti mīlēja. Parasti to neizrādīja. Tētis zināja visa ciema cilvēku radurakstus, spēlēja aizkustinošu mūziku un dzīvoja.

Dievs bija izvēlējies īpaši aukstu ziemas dienu, kad tēti paņēma Debesīs. No rīta ciemos bija atnācis viņa brālis un mans krustēvs Jānis. Dievs deva tētim skaidru prātu un sajūtu, ka laiks aiziet. Tā, būdams vesels, piecēlies no galda viņš teica: Jāiet laikam nomirt. Pats gultā apgūlās un aizmiga. Tagad viņu garā redzu godības drēbēs pie Dieva.

Rakstu par šiem svētajiem mirkļiem, lai zinātu, ka Dievs cilvēkus mīl. Uzticīgos un paklausīgos Viņš paņem pie sevis maigi, ar mīlestību un ar Savām rokām. Katru dienu no pasaules Debesīs aiziet daudz cilvēku, bet visus pavada Dieva eņģeļi un Viņa mīlestība. Tā es garā arī redzu.

Cilvēka nāve pasaulē ir īstās dzīves turpinājums Debesu pasaulēs. Izredzētajiem tā ir Paradīze un pēc Kristus atnākšanas- Debesu Valstība. Pārējiem Debesu pasaules- katram pēc nopelniem. Dieva mīt Taisnīgums un Žēlsirdība.

Ja vērtē tos vietējās apkārtnes plašumus, kurus es iepazinu bērnībā un skolas laikā- tie ir niecīgi lielās pasaules priekšā. Bet arī tajos var iepazīt visu, kas dzīvei nepieciešams. Tā ir cilvēku mīlestība un cieņa. Tā ir dabas skaistuma vērtējums un iepazīšana. Bet galvenais caur visu to- Dieva atziņa un mīlestība.

Kā dara vecāki, tā iemācās darīt arī bērni. Var runāt dažādi, bet bērni vērtē vairāk pēc reālās attieksmes vai darbības. Varu pateikt tikai vienu- cilvēku ceļ mīlestība, darbs, uzcītība un ticība. Vispirms tā ir mīlestība ģimenē un tad līdzcilvēkos.

Cik sevi atceros- biju nepārtraukti cilvēkos iemīlējies. Protams, tikai sirdī, bez kādām darbībām. Tagad saprotu- ja cilvēks mīl tuvākos, tad viņam ir sasniedzama arī Dieva mīlestība.

Ja kaut uz mirkli sirdī mīlestība aizveras- tas nozīmē uz ilgu laiku. No jauna sirds mīlestības vārtus atvērt ir ļoti grūti. Grēks cilvēku aizver ar tā padarīšanas mirkli. Tāpēc ir saprotams, kāpēc vairums cilvēku vairs nespēj mīlēt. Grēks padara savu. Viņi ir ļāvuši sirds mīlestības ziedam aizvērties. Un žēl, ka uz ilgu laiku.

Bez mīlestības zūd dzīves prieks. Bez mīlestības viss ir tukšs, vienaldzīgs un neinteresants. Bez mīlestības miesā trūkst svaiguma un dzīvību nesošas gaismas. Cilvēku dzīvu dara tikai un vienīgi mīlestība. Atvērsim savas sirdis Kristus mīlestībai un caur to iemantosim Dieva dāvāto laimi.

Jau bērnībā bija svarīgi iemācīties darīt visus darbus. Ar tuvāko palīdzību man tas arī izdevās. Lidotāju augstskolā brīnījos, kā cilvēki daudz ko neprot un nespēj. Likās tik vienkārši izplānot un izveidot sporta stadionu vai kādu citu darbu.

Dzīvē protu ne tikai veidot skulptūras, gleznot, fotografēt, spēlēt mūziku, labot tehniku, pīt klūdziņas vai salmu cepures, bet arī gatavot ēst, šūt, labot tehniku un darīt citus mājas darbus. Svarīgi cilvēkam pašam ir visu iemācīties, lai nevajadzētu kādu kalpināt.

Spēja aptvert daudzus darbus dod prioritāti arī darba tirgū vai biznesā. Tāpēc bērniem vajag dot maksimālas iespējas iemācīties visu, ko var paspēt līdz pilngadības sasniegšanai. Bērnam svarīgi ir ieiet mūzikas, krāsu un kompozīcijas pasaulē. Būtiski ir iemācīties dejas kustības un apgūt dažādus sporta veidus. Katram var būt zelta rokas, ja tās par tādām veido.

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Dzīvības likumi, Grāmatas. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.