IEVADS
DZĪVES CEĻŠ
Sirds ir pilna ar mīlestību, laimi un labsajūtu. Vēlos dāvāt labas domas un gudrību. Lai labāk varētu mani saprast, gribu pastāstīt par sava likteņa ceļu. Patiesi, cilvēks par savu dzīvi var pastāstīt daudz vairāk nekā citi, jo notikumiem līdzi nāk dziļas izjūtas un domas.
Skaitļiem pagātnē īpašas nozīmes nav. Parasti cilvēki pie tiem turas. Svarīga ir notikuma dziļākā būtība. Vēsturniekam vai tiesnesim datumi ir būtiski, jo viņi virknē notikumu gaitu un no tā secina. Paši skaitļi par pārdzīvojumu izjūtām vai to dziļāko saturu nerunā. Tāpēc stāstot par manā dzīvē piedzīvoto, skaitļus neminēšu. Laikam ritot tikai dzimšanas dienā matemātiski rēķināju sev gadu skaitu. Joprojām spilgti atminos dzīves katras dienas notikumus, tikai datumi man neko neizsaka.
Jau skolas gados domāju par grāmatas rakstīšanu. Nedaudz iesāku, tad padomāju- diez vai kādam būs interesanti lasīt par manu bērnību. Tad liku rakstāmo pie malas un tikai tagad ar sirdi jūtu- tas man tomēr jāizdara. Gribu par sevi liecināt. Neviens to neizdarīs labāk par pašu. Un ir jau pienācis laiks.
Arī tagad rakstot zinu, ka ne katrs lasītājs spēs noticēt manam rakstītajam. Ikviens par saviem vārdiem ir atbildīgs. Kas ir uzrakstīts, tas paliek kā liecība. Ar savu liecību gribu jums dāvāt ticību, mīlestību un laimi. Ticiet, ka arī jūsos darbojas Tas Kungs ik mirkli. Darīt Dieva uzticētos darbus, tā ir vislielākā laime.
Nesen domās izstaigāju visas dzīves takas, to garā stāstot Dievam. Redzēju Viņa skaisto, skaidro seju priekā un man pašam bija silti. Tāpēc arī jums ar šīm rindām dāvāju savas sirds siltumu un mīlestību.
Par vecākiem un vidi, kurā esmu dzimis, esmu laimīgs. Mani vecāki, brālis, vecmammas un vectēvs, onkuļi un citi radi veidoja labu, cieņas un mīlestības pilnu vidi. Visi strādīgi, sirdī gudri, nosvērti un cienījami.
Esmu dzimis Liepnā, Strautos. Vecāki: tētis- Jānis, mamma- Bernarde. Kristīti, iesvētīti un laulāti Liepnas baznīcā. Vecākais brālis- Aivars. Tēta vecāki- Jānis un Emma, dzīvoja Strautos, Žagatkalnā. Mammas vecāki- Bernards un Adele, dzīvoja Skambukalnā.
Nokristīts tiku Liepnas luterāņu baznīcā. Tagad gara atmiņā redzu kristīšanas mirkli- baznīcu, mācītāju, vecākus, krustvecākus un pārējos cilvēku. Redzu, kā spoža gaisma nonāk no debesīm un ienāk manī.
Kristīšanas mirklis ir pirmais svarīgākais notikums cilvēka mūžā. Bieži šo mirkli garā redzu un pie tā kavējos. Zinu, ka tieši tajā mirklī manī ienāca Dieva Svētais Gars. Tā tas notiek ar cilvēkiem, viņu kristīšanas mirklī. Ar to mirkli arī tapu laimīgs un tik ļoti vēlos ar savu laimi dalīties.
Bērnība bija patiesas laimes pilna. Pirmos gadu dzīvojam Strautos, Irbu mājās. Mamma stāstīja, ka biju kluss bērniņš. Mierīgi gulējis. Vecāki varējuši iet uz pļavu vākt sienu vai darīt citus lauku darbus. Atnākot redzējuši mani joprojām vēl guļam.
Kad mamma stāsta par bērnību, garā visu to redzu, tāpēc spilgti atceros un par to viegli rakstīt. Bērnību atceros, kā vienīgi saules gaismas pielietu. Arī tad lidojumā, kad nonācu avārijas situācijā un sajutu nāves elpu- bērnība un dzīve izskrēja kā gaismas pielieta.
Tagad es zinu šo noslēpumu- visa mūža garumā Jēzus Kristus ir mana ceļa rādītāja Gaisma un par to liels prieks. Cilvēku ar visām izjūtām spēj pārvērst tieši Dieva klātbūtne. Sirds ir tik laimīga, jo sajūt Dieva klātbūtni.
Vārdu- Ēriks, izvēlējās mamma. Viņa to bija izlasījusi kādā grāmatā un sapratusi, ka vienīgi vārds Ēriks man bija vispiemērotākais. Kāds vīrs mani sauca par samta galviņu- manu mīksto matu dēļ. Laikam bija patīkami tiem pieskarties. Arī pats skaroties tiem, sajūtu patīkamas izjūtas, kas aiziet līdz sirds dziļumiem.
Bērnībā kādu laiku dzīvojam Žagatkalnā, Strautos, tad pārcēlāmies uz Liepnu. Tētis strādāja Ceļu daļā par strādnieku. Ceļu daļas mājā, otrajā stāvā bija piešķirts divistabu dzīvoklis. Tā bija divstāvu koka māja ar apmetumu.
Dzīvoklī bija divas apaļās, ar malku kurināmās krāsnis un virtuves plīts. Tētis cēlās agri- jau sešos no rīta krāsns bija izkurināta. Rīta agrumā guļot patika klausīties, kā krāsnī sprēgā malka. Uguns vienmēr ienes saskaņu un mieru, jo tā ir paša Dieva veidota. Uguns liesmās ir Svētais Gars.
Mateja ev. 3:11
Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
Jau pirmskolas vecumā manī dzima sapnis par lidošanu un lidmašīnām. Reizēm no plastilīna veidoju dažādas cilvēku figūriņas un lidmašīnas. Tās izvietoju uz grīdas visas istabas garumā. Mamma atnākusi, saka: Ko tu tik daudz krustiņus izveidoji? Atbildēju: Tās ir lidmašīnas un blakus tām karavīri. Tā jau toreiz neapzināti ieskicēju savu likteni. Vēlāk septiņpadsmit gadus lidoju uz virsskaņas lidmašīnām un tas bija mans darbs.
Tētis labi spēlēja mūziku. Trompete viņa rokās ne tikai skanēja, bet arī dziedāja. Iesāku arī es trompeti spēlēt. Mūzika man ļoti patika. No skolas atnākot vienmēr radās vēlēšanās spēlēt- bija patīkami ieiet mūzikas pasaulē.
Iemācījos spēlēt arī dažas paša sacerētās melodijas. Tās pašam ļoti patika. Tā kā pierakstīt notīs melodijas nepratu, tad pakāpeniski tās aizmirsu. Vēlāk to vietā nāca jaunas un bija atkal labi. Toreiz vienmēr bija kāda ļoti mīļa melodija, kuru dungoju un dziedāju. Vairāk tomēr patika pašam muzicēt. Spēlējām arī kopā ar tēti. Tētim patika spēlēt garīga satura dziesmas Tur augšā aiz zvaigznēm, Ak, galva asiņaina un citas. Mūzika cilvēku atraisa un paceļ garīgos augstumos.
Mamma prata labi gatavot ēdienus. Vienmēr bija to dažādība. Bieži priecēja arī saldais ēdiens. Bērnībā patika piens, maize un dārza zaļumi. Pavasarī, kad nekas vēl nebija dārzā izdīdzis, staigāju pa pļavu un ēdu skābenes. Uz ziemu bija pilns kubuls skābētu kāpostu, tad sēnes, daudz meža ogu ievārījumu. Abiem ar brāli patika brūklenes, tāpēc mamma uz ziemu vārīja brūkleņu un ābolu ievārījumu- veselus divus spaiņus. Tajos bija daudz vitamīnu.
Vectēva mājās Žagatkalnā bija koka darbnīcas un tēta smēde. Bieži sēdos uz riteņa un turp braucu. Vectēvs Jānis bija miera un harmonijas pilns. Acis gaišas un siltas. Viņš mani reizēm ņēma uz rokām un daudz ko stāstīja. Vectēvs labi prata visus galdniecības darbus. Mani mācīja pareizi šķelt malku.
Tētis apmācīja darīt visus darbus. Viņš pats bija smēdē izkalis labus cirvjus un mācīja ar tiem apieties. Vēlāk, kad veidoju skulptūras no ozola koka, tās iemaņas lietišķi noderēja. Lielvārdes parkā izstādītās manas skulptūras esmu izcirtis ar tēta kalto cirvi. Tas bija tik parocīgs un ass.
Dzīvojamā māja Žagatkalnā kara laikā bija nodegusi. Kādu laiku dzīvojām no koka celtā pagaidu mājā. Kad cēla jauno māju bija daudz dēļu un naglas tajos. Kādu dienu uzkāpu uz dēļa un nagla izdūrās cauri labajai pēdai. Ieraudzījis naglu, nedaudz sabijos un atrāvu atpakaļ. Asins daudz netecēja un ātri sadzija. Tagad zinu- tā bija pirmā zīme no Kristus, ka man Viņa noliktais ceļš ejams.
Pie mājas bija aka ar labu ūdeni. Tētis bija darinājis vinču ar rokturi, uz kura satīta ķēde un spainis tās galā. Toreiz spēka vēl nebija tik daudz, bet spaini ar ūdeni no akas izcelt gribējās. Griežot vinču spainis ar ūdeni no akas tika izcelts.
Reiz ceļot spaini vinčas rokturis no rokām izslīdēja un tas man trāpīja pa galvu. Vecmamma Emma vēlāk stāstīja: Atnāku, ieraugu- bērns guļ nemaņā, asins peļķē. Asinis bija iekrāsojušas pie akas esošās peļķes ūdeni. Kad mani pacēla, pamodos. Sistā brūce ātri sadzija. Rētas vietā plika tikai maza bedrīte.
Vēlāk, stājoties lidotāju augstskolā, labi, ka ārsti to nesataustīja. Prasības attiecībā uz veselību bija augstas, jo to ievērotu, tad uzsākt mācības neļautu. Tagad zinu, ka tā bija otrā zīme no Kristus, ka man būs īpašs ceļš ejams.
Drīz pēc tam, apmēram septiņu gadu vecumā, trīs dienas un naktis garā redzēju bezgalīgi plašu izplatījumu ar pasaulēm, zvaigznēm un gaismu tajā. Redzējums mani pārsteidza un vienlaikus it kā iedrošināja. Izskaidrot redzējumu nespēju, bet bail no tā man nebija.
Vēlāk, pirms Kristus parādīšanās, redzēju tieši to pašu, tikai skaidrāk un pilnīgāk. Bērnībā tā bija trešā zīme no Dieva, ka man dots kaut kas vairāk, nekā citiem cilvēkiem.
Kā stāstīja kaimiņos dzīvojošs vīrs, vēl pirmskolas vecumā, reizēm esmu nācis uz ceļa un sveicinājis visus garāmgājējus. Dievs jau no bērnības manī bija ielicis lielu cieņu un mīlestību uz cilvēkiem. Jau skolas gados domāju- ja Dievs dotu spēju cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, es ar to vēlētos nodarboties. Paldies Viņam, ka man tagad tas dots.
Bērnībā patika krāsnī ceptas maizes smarža. Maizi cepa uz kļavas lapām. Tai bija īpaša smarža. Vislabāk no visiem ēdieniem patika tikko cepta maize, kas sadrupināta pienā. Maize un piens- tas ir tik sātīgi! Īpaši garšoja vārītas pupas ar pienu. Likās tajās visi pasaules labumi mīt.
Patika, kā smaržo graudi. Klētī bija koka bundulis, pilns ar graudiem. Ik pa laikam liku tos mutē un ēdu. Patika vērot pļaujas laiku un kulšanu. Graudi jau nedaudz smaržo pēc maizes. Lauku vide cilvēku harmonizē.
Cik patīkami smaržoja siens! Pļavas bija pilnas ar ziediem un to aromāts ielija arī siena smaržā. Kad siens bija šķūnī, tajā gulējām. Skanēja sienāžu dziesmas un gaiss bija tik aromātisks. Pamostoties likās krūtīs mīt visas pasaules svaigums. Agros rītos gaiss ir īpaši dzestrs un tīrs. Rīta saule caur skaidu jumta spraugām veidoja sīkus stariņus. Domājot par sauli arī sirdī ienāca Gaisma.
Siens cilvēku var dziedināt. Tas spēj uzņemt cilvēka negatīvās un dot harmoniskās enerģijas. Ja ir smagas veselības problēmas, guliet uz siena matračiem, ik pa pāris mēnešiem mainot tā saturu. Siens izlīdzina cilvēka biolauku un ar savām dabīgajām īpašībām sakārto enerģijas. Apkārtējā vide piedāvā daudzas vērtības- tās tikai ir jāierauga.
Viena no pirmajām filmām ko redzēju, bija saistīta ar lidotājiem un izpletņlēcējiem. Nākošajā dienā ar brāli nolēmām arī paši lēkt. Vecmammai bija liels lietussargs ar izturīga koka rokturi. Uzkāpām uz kūtsaugšas sijām un gatavojāmies lēkt.
Sākumā strīdējāmies, kurš lēks pirmais. Brālis tomēr nolēca pirmais, es aiz viņa. Diemžēl ar vēderu uzkritu uz lietussarga kāta un tas pārlūza. Kā izturēja vēdera āda, vēl šodien brīnos. Par nedarbu vecmammai izstāstījām tikai trešajā dienā. Tāds bija pirmais lēciens ar izpletni- lietussargu.
Vēlāk ,strādājot lidotāja darbu, ar izpletni bija jālec katru gadu. Tie bija patīkami mirkļi. Laižoties lejā ar izpletni var dziļāk izjust mūsu zemi, debesis. Debesīs valda īpašs klusums, miers un harmonija. Var runāt klusu, bet dzird tālu.
Gribat pārliecināties, pacelieties debesīs! Cik cilvēki skatoties no lidojuma augstuma izskatās mazi! Cik visi ir niecīgi bezgalīgā Dieva priekšā!
Tajā laikā ziemas bija bargas un aukstas. Daudz sniega un dziļas kupenas ne pa jokam. Gandrīz katru ziemu divas nedēļas ceļi bija aizputināti un autobusi nekursēja. Zemās temperatūras dēļ reizēm pat nebija jāiet uz skolu. Zināms, ka aukstums bērnus nebiedē. Tad sniegā draiskojāmies, rakām alas un veidojām cietokšņus.
Sniega pārsliņas ir veidotas kā kristāliski skaistas formas un tajās ir tik daudz enerģijas. Tās taču nākušas no debesīm, no paša Dieva. Patiesi, sniegs satur daudz enerģijas un to viegli atdod zemei un cilvēkam. Saka- ja daudz sniega, būs laba raža. Tveriet arī ziemas labumus!
Vai esat braukuši kamanās un vērojuši zvaigžņotās debesīs? Ziemā, no zvaigžņu un mēness spožuma ir pietiekami gaišs. Vēlāk, lidojot naktīs, redzēju, ka no zvaigžņu gaismas zeme un viss, kas uz tās ir viegli saskatāma. Naktij piemīt savs burvīgums.
Debesis man patika jau bērnībā. No debesīm nāk siltums un neaprakstāmi patīkamas izjūtas. Naktīs caur zvaigznēm runā Dievs un klusībā cilvēkiem sūta sapņus. Zvaigznes ir spīdekļi debess jumā. Cik pilnīga ir to kārtība! Tajās varēja lūkoties stundām ilgi. Likās zvaigznēs tik daudz noslēpumu un gudrības.
Neviens cilvēks tā īsti arī nezin zvaigznēs apslēpto noslēpumu. Daudzi atraduši zvaigznāju likumsakarības un veido horoskopus. Tie ir tikai pašapmāns un sevis mierinājums.
Dzimšanas mirklis un zvaigznes cilvēka dziļāko būtību iespaido tikai par 10%. Cilvēks no vecākiem iemanto 20%, pārējie 70% nāk paša cilvēka gara. Dzīves laikā gudrs cilvēks pakāpeniski pārvar šo astroloģisko atkarību. Tā piemēram, skorpiona zīmē dzimušajam raksturīgajām īpašības ar gribasspēku pakāpeniskai tiek pārvarētas un no tām viņā nepaliek ne miņas.
Debess zvaigžņu juma noslēpums paliks neatklāts. Varu pateikt tikai vienu- tas ir Radītāja gudrības un pilnības raksts, caur kuru uz zemi un cilvēkiem nāk īpaša veida visuma enerģijas. Astronomijā skaitļodami attālumus līdz zvaigznēm cilvēki maldās.
Tālāk no Zemes izplatījuma telpa ir vairāk saspiesta un faktiskais attālums neatbilst pieņemtajam gaismas izplatīšanās ātrumam. Dievs izplatījumu veidojis Saviem nodomiem un tajā radījis spīdekļus, lai tie cilvēkiem būtu vienkārši par gaismu.
Reizēm vasaras otrajā pusē zibeņoja visu cauru nakti. Kas tie bija par skatiem! Man tā patika lūkoties zibens rakstos! Tajos skatoties sajutu kaut ko sirdij tuvu un ļoti mīļu. Nevarēju tos saprast. Stundām ilgi stāvēju un vēroju. Tā gaisma likās pazīstama, jo līdzīgu es redzēju arī savā gara sirdī.
Katra cilvēka gara sirdī ir maza daļiņa no paša Dieva. Arī zibens gaisma ir paša Dieva roku darbs. Ziniet- pērkona un zibens mirkļos Dievs ir īpaši tuvu zemei. Viņš ir tajos lielajos mākoņos un ar zibens gaismu tīra zemi un cilvēkus.
Sens likums- zibens un pērkona laikā nedrīkst strādāt. Dievam ir jādod gods un mūsu sirdīs lai ir bijība un pateicība, par Viņa lielo darbu. Ja zibens iespēris mājā- nozīmē, ka tur darīti lieli grēka darbi.
Reiz stāstīja par patiesu notikumu- tuvojies negaiss un sācis zibeņot. Mājās visi pārtraukuši strādāt, izņemot viena sieviete vēl turpinājusi šūt. Teikuši- pārtrauc, bet viņa ne. Pēc mirkļa no debesīm nāca zibens gaisma un sievieti istabā nospēra beigtu. Dievam īstajos mirkļos ir jādod īpašs gods.
Jau no agras bērnības mamma man centīgi mācīja tēvreizi un teica, cik tas ir svarīgi. Dzīvojam blakus divām baznīcām- luterāņu un pareizticīgo. Netālu, ciema otrajā malā bija arī katoļu baznīca. Liepnā tās Dievam par godu stāv arī šodien. Prieks, ka mazā ciematā ir trīs baznīcas un divas skolas.
Dzimtajā pusē vienmēr aktīva bija kultūras un sporta dzīve. Interesanti bija muzicēt pūtēju orķestrī un ansamblī. Sports arī man labi padevās. Ātri skrēju, tālu lēcu. Spēlēju volejbolu un citas spēles. Mācījos Alūksnes sporta skolā.
Vēlme kļūt par lidotāju manī dzīvoja dziļi jau no agras bērnības. Mērķa sasniegšanai daudz nodarbojos ar sportu un interesējos par lidmašīnām. Par savu sapni daudz nestāstīju, bet pašam tas bija svarīgākais mērķis.
Bērnībā vislabākais sports bija darbs. Tētis ar mammu to lieliski prata man dot. Mums bija piemājas dārzs, gotiņa, vistas. Ganības bija gar ceļmalu. Reizēm govi pļavā sēja pie ķēdes, bet citreiz gāju ganos.
Tad celties vajadzēja agri. Patika putnu dziesmas, pļavas ziedi un rīta rasas skaistums. Gotiņu sauca par Istru. Tā mani saprata no pusvārda. No viņas pļavā noslēpties nevarēja, jo tik un tā juta manu klātbūtni. Ganos gāju viens, ar vienu gotiņu tikt galā nebija grūti. Reizēm līdzi nāca arī draugi. Tad izdomājām dažādas nodarbes un spēles.
Kāda laime bērnību pavadīt lauku dabīgā vidē! Vēlētos, lai katram būtu kāda iespēja sadraudzēties ar dabu. To var iepazīt pa īstam tikai tajā dzīvojot un to izjūtot pa īstam. Ir patīkami vērot skaistos pļavas ziedus, augus un putnus.
Klusumā daba skan un dzied īpaši. Tās pilnībai paiet garām nedrīkst. Dabai piemīt īpašs skanējums, skaistums un harmonija. Katrs ziediņš spēj kaut ko izteikt. Un ja saliek kopā, tad sanāk vesela ziedu, smaržu un krāsu simfonija.
Patika pastaiga pa mežiem un birztalām. Un ja vēl nazītis kabatā, tad tapa stabules un dažādas figūriņas. Liktenīgi, ka jau bērnībā aizsāktā draudzība ar koku palīdzēja to dziļāk izjust.
Koks ir īpašs materiāls. Tas ilgi ir dzīvs un kokā grieztās skulptūras var būt tik dzīvīgas. Daudz, protams, ir atkarīgs no paša koktēlnieka- cik katrs ir spējīgs koku skulptūrās atdzīvināt. Veidojot tās rodas iespēja dziļāk saskatīt cilvēka un dzīvo radību neparasto skaistumu.
Dabā bieži rosījās domas par Dievu. Domāju, no kuras puses man blakām Viņš stāv. Varbūt tieši pretī, varbūt klusi no aizmugures. Visbiežāk sajutu visur un īpaši sirdī- ar Savu mīlestību un siltumu. Tagad garā redzu, kā Tas Kungs toreiz smaidīja un sargāja, mācīja un žēloja. Pakāpeniski gatavoja manam darbam un misijai.
Liepnā bija divas peldētavas un dīķis. Peldējām arī Liepnas upē. Reiz pavasarī peldējām ar pašu gatavotu baļķu plostu. Toreiz peldēt vēl nepratu, jo biju mazs. Pārējie zēni aizgāja, bet es vēl paliku un turpināju ar plostu pa pavasarīgo dīķi peldēt. Kad no tā kāpu krastā, paslīdēja kāja un dziļi iekritu ūdenī.
Dīķa krasts bija ļoti stāvs un ieniru zem plosta. Kad mēģināju uzpeldēt, atsitos pret tā dibenu. Tad mēģināju vēlreiz ienirt, lai uzpeldētu appeldot postu. Diemžēl atkal atsitos, jo tas bija pieslīdējis blīvi pie krasta.
Tad skaidri sevī dzirdēju spēcīgu balsi sakām: ienirsti vēlreiz un turies pie krasta un ar galvu mēģini plostu atspiest. Sakoncentrējos un tā arī izdarīju. Izdevās. Izniris ievilku ilgi gaidīto elpu un izrāpos krastā. Pārbīlis pazuda un par notikušo vecākiem nestāstīju.
Bērnībā centos pārvarēt arī daudzas citas sāpes, kas mani piemeklēja. Vienreiz cīnījos ar vēdera sāpēm, mocījos, bet nevienam nestāstīju. No ganiem nācu rāpus, jo sāpes neļāva piecelties.
Iekšējais gar spēks teica- izcīni pats. Un tā visas dzīves laikā arī darīju- cīnījos ar grūtībām pats. Medikamentus, zāles mūsu mājās īpaši nelietoja. Ar tām nedraudzējās arī vecmammas un vectēvs. Parasti tās bija labas ziedu vai ogu tējas.
Vasarās bija īpašs ogu lasīšanas laiks. Ogās gājām ar mammu un brāli. Meža ogas iemācījos veikli lasīt. Tās lasīju ar abām rokām un šī nodarbe patika. Cilvēkam pašam jāgādā sev uzturs un tas ir normāli. Svarīgi, lai tas būtu dabīgs.
Vecākiem algas nebija lielas, tāpēc uzturā daudz lietojām to, kas tika izaudzēts dārzā vai salasīts mežā. Un arī to, ko deva mājsaimniecība. Iztikai pietika visa. Vecmammas lutināja ar dārza ogām un āboliem. Vectēvam un krustēvam bija bites. Tās, protams, arī trāpīgi koda- laikam lai stiprinātu redzi. Tā tiešām šodien man ir apbrīnojami laba.