Dzīvā ūdens noslēpums

Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Mēs veicām ļoti interesantu eksperimentu, ietekmējot ūdeni ar viena un tā paša cilvēka fotogrāfijām, veiktām laika periodā no 7 līdz 44 gadiem. Kas ir interesanti, iegūtajiem kristāliem no šiem ūdeņiem bija kā vienādi fragmenti, tā arī atšķirīgi.

Septiņos gados kristāls vēl ir starojošs, viņš ir labsirdīgs, uz tā vēl nav nekā uzslāņota, tas ir bērns, tāpēc arī pats kristāls ir tāds… bērna kristāls, kurš ir tīrs.”

Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Mūsu pieņēmums ir tāds – cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu uzdevumu un pēc šiem kristāliem, to fotogrāfijām, mēs redzam kā izmainās viņa programma, tas ir, vai viņš dara pareizi pēc šīs programmas vai nepareizi.”

Sanāk, ka mūsu organisma ūdens vide ir ne tikai fiziskās veselības atspulgs, bet arī emocionālā. No tā nenoslēpsi nelāgas domas, neapmānīsi ar viltību. Mūsu ūdens smalki jūt maigumu un labestību. Tverot visvājākās dusmas vai ļaunuma iedīgli, ūdens cilvēka organismā momentā sāk mainīties.

Līdzīgi, kopā ar civilizācijas attīstību, strauji mainās arī upju un ezeru dabiskā struktūra. Vai mūsdienu zinātne ir spējīga šo procesu ietekmēt?

Pazīstams ir turku zinātnieku pētījums, kad bojā ejošā ezerā tika ieliets jonizēts ūdens un, burtiski dažu stundu laikā, ezers sāka mainīties – sāka attīrīties un ūdens kļuva dzidrāks. Bet, kopā ar slimo mikrofloru, zuda arī visi labvēlīgie mikroorganismi. Var pieļaut, ka šīs iedarbības rezultātā, ūdenī izveidojās struktūra, kura bija agresīva pret visu dzīvo.

Krievu zinātnieki savukārt izmantoja sevišķi vājus elektromagnētiskos laukus ar noteiktu frekvenci, kas deva pilnīgi citu rezultātu.

Aleksandrs Solodilovs, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, zinātņu doktors (Krievija): „Mēs strādājām tā sakot ar slimiem ezeriem, tas ir ar tādiem, kuriem bija acīm redzama tendence uz deģenerāciju. Pēc tam, kad mēs iejaucāmies šajā procesā, tiesa, tas aizņēma lielu laika daudzumu, parasti, apmēram, 3 gadus, ūdeņi atveseļojās, tas ir, tam atjaunojās homeostāzes[1] spēja. Līdz ar to ezera degradācijas problēma bija novērsta.”

Degšana ir sevišķa dzīva ūdens īpašība, kas atšķir to no miruša ūdens. Spēja pastāvīgi tikt vaļā, sadedzināt sevī kaitīgo organisko ķīmiju!

Zinātnieki izpētīja dažus paraugus, ņemtus no pudelēs slēgta ūdens un cauruļvadu ūdens. Dabiskā degšana netika fiksēta nevienā no šiem ūdeņiem.

Vladimirs Voeijkovs, Maskavas Valsts universitātes profesors, zinātņu doktors (Krievija): „Cauruļvadu ūdens sāks pats degt tikai pēc tam, kad tajā izdegs viss, kas to piesārņojis. Tāpēc to arī nostādina.”

Nonākot caurulēs, ūdenim tiek liegts skābeklis, saules gaisma un saskarsme ar zemi. Tā vietā – tumša, ierobežota telpa. Laidenas gultnes vietā – strauji pagriezieni, taisni leņķi. Tos pārvarot, ūdens uzņem jaunu informāciju, kura satur vardarbīgu attieksmi pret viņu un cilvēkiem vienam pret otru.

Skaudība, aizkaitinājums, niknums, skandāli – ar šīm vibrācijām ūdens caurules ir pārpilnas. Ūdens tās ķēdes veidā, pa neskaitāmām caurulēm, nes no vienas mājas uz otru.

 

Aloīzs Grūbers, zinātnieks (Austrija): „Mēs novārdzinām ūdeni tādā mērā, ka tas priekš mums – cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, kļūst par slogu un ne palīdzību. Šis ūdens var mūs saslapināt, bet tam nav spēka un enerģijas”.

Atbrīvojies no nedabīgajiem apstākļiem, ar katru jaunu skābekļa malku, ūdens daļēji atgūst savu zaudēto spēku.

Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „To vajadzētu diennakti nostādināt, pie kam regulāri apmaisot, lai šai gāzei – hloram, būtu iespēja iziet. Pat tad, kad mēs stāvam zem dušas, mēs saņemam 10 maksimāli pieļaujamās hlora koncentrācijas, jo tā ir gāze.”

Hlors ūdensvadā pēc būtības aizstāj skābekli. Faktiski izdedzinot slimību izraisošās baktērijas, tas atņem ūdenim viņa paša uguni.

Vladimirs Voeijkovs, Maskavas Valsts universitātes profesors, zinātņu doktors (Krievija): „Ja cilvēks dzer ūdeni, kurš nedeg, tad mūsu uguns palēnām dziest, kas gan nenotiek uzreiz, jo mums pašiem sava uguns ir pietiekoši.”

Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Kā jau zinām, mūsu fizioloģija ir saistīta ar veģetatīvo sistēmu, veģetatīvā sistēma saistīta ar nervu sistēmu, kas savukārt ietekmē mūsu domas un emocijas.”

„Cilvēka emocijas ir ūdens”, teica Leonardo da Vinči. Tieši ūdens straumes forma cilvēkā nosaka viņa raksturu. Pastāv vēsturiska versija, ka slavenais darbs par lielajiem plūdiem, kuru radīja Leonardo da Vinči, izraisīja karaļa Franciska I sajūsmu. Ūdens plūdi, degoši meži, ūdens, kas noslauka savā ceļā kokus un pilsētas, pāršķelti uz pusēm kuģi, kas atsitas pret klintīm bezgalīgajā ūdens niknuma okeānā…  Francisks I sarunā ar Leonardo izteicās, ka vēlētos pielikt pie lūpām kaut pilīti šāda ūdens. „Es jums tādu ieliešu” – atbildēja Leonardo. Mēs nezinām, ko tajā vakarā iedzēra Francijas karalis no kausa, kuru pasniedza viņam mākslinieks, bet zinām tikai rezultātu. Francisks iegāja vēsturē kā savas valsts karalis – uzvaras nesējs. Bet ūdens dusmu recepti Leonardo da Vinči aiznesa sev līdz aizsaulē.

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Veselībai, Veselības pamati. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *