Dzīvā ūdens noslēpums

Cilvēks un pasaule ap viņu – maza, zila planēta visumā, telpā, kura slēpj milzum daudz noslēpumu, galvenais no kuriem ir pasaules radīšanas noslēpums. Mūsu zeme atšķiras no citām planētām – viņa ir dzīva, un tagad jau mēs zinām, kāpēc – uz tās ir ūdens.Ja strauji samazināt ūdens daudzumu vai izmainīt kaut vienu no ūdens apbrīnojamām īpašībām, dzīve uz zemes pazudīs.
Pēc tam, kad zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka ūdenim piemīt atmiņa, cilvēces priekšā pavērās perspektīva, cilvēks pietuvinājās galvenajam noslēpumam – ūdenim.

Adīns Šteinzalcs, teologs (Izraēla): „Kas ir ūdens? Principā mēs visi to zinām. Tā ir tā pati viela, bez kuras nespēj pastāvēt dzīvs organisms. Visa dzīvība, viss dzīvais ir balstīts uz ūdens.”

Vlails Kaznačejevs, Krievijas medicīnas zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis (Krievija): „Ūdens pietuvinās tām īpašībām, kādas piemīt dzīvai būtnei un, ja runāt par šīm īpašībām, tā atgādina mums dzīvu vielu.”

Vēl nesen tika uzskatīts, ka ūdens īpašības ir atkarīgas no tās ķīmiskā sastāva. No šī skata punkta ūdeni sadalīja uz dzīvu ūdeni un mirušu ūdeni. Dzīvam ūdenim ir sārmaina vide, mirušam ūdenim – skāba. Šķita, ka ūdenim vairs nav nekādu noslēpumu.

Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Mums jāpievērš ūdenim uzmanība, jo tas izskatās kā ļoti viegli izmaināma viela. Bīstamība un grūtības slēpjas tajā, ka pastāv ļoti daudz veidu, kā uz to iedarboties.„

Vienā no slēgtām Vācijas laboratorijām 20.gadsimta 60-jos gados notika neizskaidrojams gadījums. Laborante, traukā ar destilētu ūdeni, netīšām iemeta slēgtu ampulu ar stipras iedarbības indīgu vielu. Nevēloties afišēt savu kļūdu, viņa to tā arī atstāja guļošu ūdenī. Ampulu pamanīja tikai pēc 3 dienām. Bet tā kā ampula bija hermētiski noslēgta, tā neradīja pārliekas raizes. To izņēma, bet par incidentu nolēma aizmirst. Vēlāk ar šo ūdeni dzirdīja laboratorijas peles, kuras pēc neilga laika bija jau mirušas. Ūdeni bez vilcināšanās pakļāva rūpīgai analīzei. No ķīmiskā sastāva puses ūdens izrādījās nevainojami tīrs. Sanāk, ka ūdens, nenonākot tiešā saskarsmē ar indi, kaut kādā veidā pārņēma tās īpašības. Saņēma no indes negatīvu informāciju.

Uzsūkt informāciju, informācijas noplūde, informācijas avots, slāpes pēc informācijas… kāpēc cilvēki, runājot par informāciju, piešķir tai pazīmes un īpašības, kādas piemīt ūdenim? Informāciju var smelt un var ar to aizrīties. Informācija var būt sausa un sulīga. Mēs neaizdomājoties šādi runājam, bet valoda nekļūdās, jo tieši viņa glabā senās nozīmes, kuras formējušās cilvēces vēstures rītausmā, un tas nozīmē, ka informācija patiešām vai nu sastāv no ūdens, vai arī dzīvo ūdenī.

Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Bet tas nenotiek molekulārā līmenī. Strukturālā informācija tas ir atslēgas vārds. Strukturālais informācijas paraugs veido paraugu ūdenī. Piedāvāju labākai izpratnei piemēru. Grafīts un dimants – viņiem ir vienāds ķīmiskais sastāvs. Tikai ogleklis, tīrs ogleklis, bet šeit mēs varam pārveidot grafītu dimantā dažu sekunžu laikā, neko tam nepievienojot. Tā mīkstākā viela pārtop par cietāko vielu pasaulē, nemainot to ķīmisko sastāvu. Šis piemērs parāda, ka struktūra ir svarīgāka par ķīmisko sastāvu.”

Ūdens molekula ir dipoliska – no vienas puses tai dominē negatīvs lādiņš, no otras – pozitīvs. Tas ir zināms fakts. Viena molekula ar negatīvi lādēto pusi var pie sevis pievilkt citu pozitīvi lādēto molekulu, tad vēl vienu, un vēl nākamo… tā formējās ūdens struktūra. Tā ir kustīga un nav ilgstoša. Bet dažreiz, mainīgo formu starpā, var redzēt stabilu veidojumu – klāsterus. Tieši šajās struktūrās glabājās informācija, kādu ūdens ir uztvēris.

Šī ziņa tika publicēta sadaļā Veselībai, Veselības pamati. Pievienojiet to kā grāmatzīmi saite.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *